ANASTASIJA NOVIHA

EZOOSMOSS

Apslēptā realitāte ir ikdienā klātesoša cilvēku sabiedrībā. Tās noslēpumu izzināšana palīdz cilvēkam ne tikai iegūt eksisten¬ces pieredzi šajā pasaulē, bet arī veikt soli pretim savas būtības izzināšanai... Ļoti daudzas tā saucamās ļaužu slimības, pēkšņi depresīvi stāvokļi, pašnāvību mēģinājumi, nelaimes gadījumi, slepkavības itin bieži ir apslēpto spēku darbību izpausmes se¬kas. Kādreiz bija arī tie, kas aktīvi pret tiem cīnījās, aizsargājot cilvēkus no tās realitātes puses. Labā un Ļaunā svaru kauss ir paša cilvēka rokās. Visu lemj viņa ezoosmoss.

1.	daļa
Neparastā zveja

Aizritēja vasaras pēdējās siltās dienas. Katrs cilvēks pēc savas sirds patikas izmantoja šo laiku, cienīgi novērtējot dāsno dabas žēlas¬tību. Kāds vienkārši bija mierā, apcerot aiz loga saulai¬nās dienas bildi lietainā sižeta vietā, kā tas bieži mēdz notikt šajā gadalaikā. Kāds steidzās paelpot svaigo gaisu, pastaigājoties pa tām nedaudzajām zaļumu saliņām, kas vēl brīnumainā kārtā bija saglabājušās neskartas starp asfaltēti-betonēto pilsētas civilizācijas kompozīciju. Taču paši dedzīgākie tā vien rāvās pie dabas krūts, lai pilnvēr¬tīgi atpūstos un uzkrātu spēkus un iespaidus visai gaidā¬majai garajai ziemai. 
Trīs automašīnas, piestūķētas ar rītausmas zvejas gribē¬tājiem, lēnām brauca pa meža ceļu, centīgi apbraucot bed¬res un grambas. Pirmā automobiļa vadītājs bija blonds vī¬rietis ar gaiši brūnām ūsām, pēc skata ap gadiem trīsdesmit, vidēja auguma, sportiskas miesas būves. Draugi uzrunāja viņu ar cieņu, dēvēdami par Senseju, jo viņš jau daudzus gadus vadīja austrumu cīņu sekciju un bija iemantojis slavu profesionāļu vidū ar savu meistarību, kaut arī viņa darbības galvenā joma bija medicīna, jo īpaši vertebroloģija. Sensejs bija pietiekami neordinārs un interesants cilvēks ar plašu redzesloku un neizsīkstošu humora izjūtu. Tādēļ gribētāju atpūsties kopā ar viņu pat tādā «klusā pasākumā» kā mak-šķerēšana, kā vienmēr, izrādījās vairāk nekā pietiekami. 
Senseja «Moskvičs» vairākas reizes pamirkšķināja ar stopsignāliem, un mašīnas, kas sekoja aiz viņa, viena aiz ot¬ras apstājās. Vadītājs uzmeta vērtējošu skatienu ceļa sliedei, kas beidzās pie plašas pļavas, un ar ironiju jautāja ražena auguma puisim, kurš bija laiski izvēlies pasažieru krēslā: 
– Nu, un kur tu mūs ievedi, Tēvzemes ārlaulības dēls? 
– Vai es ievedu?! – ar smīnu sacīja Žeņa un tūdaļ pat viltīgi piebilda: – Bet... Sensej, tu taču ved, es tikai rādu ceļu uz gaišo nākotni! 
Sensejs kopā ar puišiem nosmīnēja. Bet Žeņka, paska¬tījies apkārt uz krūmu audzi, kas stiepās gar meža ceļu, un uz priekšā esošo pļavu, jokojot noteica: 
– Jā, droši vien šeit. 
– «Droši vien», «droši vien»! – viņa draugs Stass, kurš sēdēja aizmugurējā sēdeklī ar trīs litru ūdens burku rokās, kurā peldēja ēsma plēsīgajām zivīm – pīkstes, vairs nespēja izturēt. – Jau saule uzaususi. Īstā cope! Taču mēs joprojām pa krūmiem pārbaudām tavu ceturto «droši vien». 
– Es taču jums jau teicu – es te biju divus gadus atpa¬kaļ, – Žeņka smiedamies sāka taisnoties un liriski piebil¬da: – Atceros mežu, pļavu, upīti... Vieta bija lieliska! Zivis mudžēja! Lūk, tādas šļakstījās! 
Pie šiem vārdiem, mēģinot radīt iespaidu, viņš sāka plaši vēzēt rokas, lai parādītu zivju izmērus. Taču viņa atvēzienu, lai parādītu upē peldošu «monstru» precīzākus «parametrus», ierobežoja mašīnas salons. Kā tautā joko: «Jo makšķernie¬kam ir garākas rokas, jo mazāk ticamības ir viņa stāstiem.» 
– Žeka, beidz gvelzt! Dabā tādu nemēdz būt, – gremojot bulciņu, noteica vecākais sempajs Viktors, drukns puisis, kurš sēdēja blakus Stasam.
– Mēdz, mēdz! Un kā vēl mēdz, – sajūsmināti pārlieci¬nāja Žeņka, – dzīvo taču, Sensej, vai ne? Pasaki viņiem... 
– Kāpēc lai nebūtu? Mūsu laikos viss ir iespējams, – ar smaidu piekrita Sensejs, – gan tādas, gan ar divām galvām, gan ar trijām astēm. 
Puiši iesmējās, bet Žeņka vien uzspēlēti-aizskarti at¬meta tiem ar roku: 
– Ak, ko ar jums runāt... Kad noķersiet tādu bumbvedēju, es pēc tam paskatīšos, kā paši lielīsieties. 
Ar šiem vārdiem viņš lietišķi izkāpa no mašīnas un aiz¬gāja uz priekšu aplūkot piebraukšanu pie upes un pie rei¬zes arī apkārtni. 
– Stas, paej kopā ar viņu, – ierosināja Sensejs, kad smiek¬li salonā daudz-maz bija pieklusuši. – Ja vieta laba, apstā¬simies te. Citādi mēs ar šo «Susaņina tiešo pēcteci» tiešām līdz vakaram vizināsimies. 
Stass pamāja ar galvu un piesardzīgi pasniedza burku Viktoram. 
– Tavās rokās vērtīga krava. Skaties, neapēd, rīma! – viņš jokodamies piedraudēja ar pirkstu. 
– Kaut ko viņas tādas vārgas, – ironiski noteica Viktors, aplūkodams šo «pārgājienu auto-akvāriju». 
– Ko gan tu gribēji? Tās nabadzītes jau sen ir apvēmušās no tāda brauciena, – sirdījās Stass, kurš bija veltījis visu iepriekšējo vakaru šai darbietilpīgajai sama delikatešu iegūšanai. – Nav ne¬kādi joki, pirmo reizi dzīvē tās veic tādu ceļojumu pa sauszemi, un vajadzēja tieši Žeņkam izrādīties par ekskursijas vadītāju! 
– Jā, nepalaimējās, – pa jokam juta līdzi Viktors. 
Stass izkāpa no mašīnas un steidzās pakaļ Žeņam, kurš jau tikpat kā bija pazudis aiz pagrieziena. 
Jāpiebilst, ka publika mašīnās bija nolasījusies visdažādā¬kā, ja spriest pēc vecuma un profesijām. Piemēram, Viktors, 7 
kurš sēdēja Senseja «Moskvičā», bija izmeklētājs. Žeņka un Stass bez savas «mūžīgās» laika pavadīšanas nenogurstošos treniņos, tā teikt «pārtraukumos», pelnīja savu dienišķo mai¬zi auto darbnīcā kā atslēdznieki. Ruslans, ceturtais pasažieris Senseja mašīnā, slaids puisis, vidēja auguma ar mazliet uz¬pumpētiem muskuļiem, strādāja rūpnīcā kā parasts strādnieks. 
Nākamajā mašīnā, tautā dēvētā par «bobiku», pie stūres sēdēja Volodja – stiprs, maza auguma vīriņš ar spēcīgiem sejas vaibstiem. Viņš jau vairākus gadus vadīja «specvienī¬bas» grupu. Blakus viņam bija viņa draugi-dienesta bied¬ri – Bogdans, Oļegs, Seva (vai kā viņu sauca savējie – Svats). Viņus visus izcēla armijas stāja, kā arī savdabīga saskarsmes maniere, kas izstrādājas cilvēkiem, kuri ilgi kopā dienē. Sa¬vukārt ceturtais pasažieris, kurš sēdēja blakus Volodjam, lai cik tas nebūtu dīvaini, bija cilvēks no pilnīgi citas sociālās vides. Vēl nebija pagājis mēnesis, kopš Vaļera bija iznācis no cietuma, kur atsēdēja savu kārtējo ieslodzījuma laiku. Viņš bija Volodjas bērnības draugs un kāpņu telpas kaimiņš. Ārēji Vaļera maz ar ko atšķīrās no tā paša Sevas vai Oļega. Parasts jauns puisis, vidēja auguma, normālas miesasbūves. Tomēr dzīve zonā bija atstājusi īpašu nospiedumu viņa sejā. Nedaudz skarbajā skatienā varēja lasīt neuzticību, pat tā-dus kā apslēptus draudus jebkuram, kurš mēģinātu pārkāpt viņa personisko telpu. 
Trešajā mašīnā – «Volgā» – pie stūres atradās Nikolajs Andrejevičs. Un viņa pasažieri bija jaunatne – Andrejs, Nastja, Tatjana un Kostjiks, kas ne tik sen bija pametuši studentu solu. Vispār jau nosaukt šo jautro kompāniju par kaislīgiem makšķerniekiem bija pagrūti, atskaitot, protams, Nikolaju Andrejeviču. Drīzāk pretēji. Tajā bija tik daudz jaunības vētrainās enerģijas, ka, šķiet, neviena sevi cieno¬ša zivs neuzdrīkstētos tuvoties tamlīdzīgiem smieklu, joku un nerimstošu tukšu pļāpu trokšņa ģeneratoriem. Tādu at¬mosfēru varēja izturēt laikam tikai psihoterapeits (un arī ne uz ilgu laiku), kas, starp citu, arī bija Nikolajs Andrejevičs. Tomēr visiem šajā mašīnā esošajiem ļoti negribējās palaist garām tik retu iespēju izrauties vismaz kaut kur kopā ar Senseju atpūsties. Tāpēc viņi arī uzprasījās «makšķernie¬kos», lai it kā pilnveidotu savas makšķerēšanas iemaņas un paaugstinātu zināšanu līmeni par apkārtējo floru un faunu. 
Lūk, tāda liela un daudzpusīga kompānija nepacietīgi gaidīja savu gājēju Žeņkas un Stasa atgriešanos. Pēc desmit minūtēm šis iespaidīgā izskata pārītis vieglā riksītī atskrē¬ja atpakaļ ar priecīgu vēsti. Vēl iztālēm viņi ar zīmēm sāka rādīt mašīnu vadītājiem un to pasažieriem, ka vieta mak¬šķerēšanai visbeidzot ir atrasta. Žeņka mēģināja ar pan¬tomīmu notēlot, ka tur vienkārši mudž no dažādu izmēru zivīm. Turklāt to lielumu rādīja, salīdzinādams ar drauga atšķirīgajām ķermeņa daļām. 
– Ir! – vienā izelpā izdvesa Stass, sēzdamies kopā ar Žeņ¬ku Senseja mašīnā. – Tagad taisni un pa labi. Tur ir ērta piebraukšana pie upes. 
Pēc nogurdinošās gaidīšanas un pēdējo metru pārvarē¬šanas līdz sengaidītajam mērķim, mašīnas izbrauca pļaviņā, kas atradās upītes krastā. Vieta patiešām izrādījās skaista. Šajā vietā upe bija vijīgi izliekusies. Pļaviņu ieskāva skuju koku mežs, sajaucies ar lapu koku sugām. Gaisu piepildī¬ja skuju aromāts. Zaļā pļaviņa bija piepildīta ar spilgtiem saules stariem un gaismas mirdzumu, kas atstarojās no rasas dimanta lāsītēm. Un tas viss kopā ar pretējā krasta ainu radīja vienkārši apburošu dabas skatu. 
Smilšainais krasts, kas bija nedaudz ieslīps, vēl nebija rupju zābaku nospiedumu skarts, kas ļoti iepriecināja šīs lielās kompānijas kaislīgos makšķerniekus, kuri tā alka pēc vietējās faunas. Apmierināti ar vietas ārējo izskatu, visi ķē¬rās atgūt zaudēto laiku. «Pieredzējušie zvejnieki» ar Senseju priekšgalā, paķēruši savus makšķerēšanas piederumus, uz¬reiz devās tos uzstādīt, turklāt ar tādu azartu, it kā līdz viņu makšķernieka sapņa piepildīšanai būtu palikušas vien kādas desmit sekundes. Savukārt citi sāka būvēt telšu nometni. 
Kad kopējie organizatoriskie momenti bija atrisināti un tauta bija ieturējusi vieglas brokastis, gandrīz visa kompā¬nija izretinājās gar krastu – kurš ar spiningu, kurš ar mak¬šķeri. Vairākums ar savu zvejas «arsenālu» pieklājīgi izvie-tojās vērā ņemamā attālumā viens no otra, slepeni cerot uz veiksmīgu lomu tieši savā noskatītajā vietā. 
Mežonīgās dabas ieskautais krasta nostūris strauji pie¬pildījās ar civilizācijas atribūtiku. Ja šeit netīšām būtu no¬nācis kāds papuass no Jaungvinejas, viņš droši vien ilgi ap¬lūkotu visus šos dīvainos priekšmetus. Un ja vien viņam vēl arī izskaidrotu katras lietas nozīmi, tajā skaitā arī dažāda¬jiem super-duper makšķernieku piederumiem, tad papuass noteikti kādas trīs dienas smiedamies vārtītos pa zemi par to, kā kādam gudram tirgotājam izdevās apmuļķot tik dau-dzus cilvēkus, veselu, saproties vai, cilti. Tomēr papuasa tuvumā nebija, un apmuļķotā tauta svēti ticēja, ka iegūtās mantas palīdzēs viņiem izvilināt no upītes viltīgo zivi. 
No vīriešiem «nometnē» bija palicis tikai Žeņka, un arī tikai tāpēc, ka viņa tīkls bija bezcerīgi sapiņķerējies. Puisis bija no tās ekstremālās «makšķernieku» kategorijas, kuri ciest nevar sēdēt garas stundas ar makšķeri rokās. Viņam patika, ka zivs ķērās uzreiz un to bija pār pārēm. Žeņka varēja vēl padzenāties tai pakaļ viens pret vienu zem¬ūdens medību laikā. Tajā vismaz bija savdabīgs sportis¬kais azarts – kurš kuru novārdzinās. Taču sēdēt dīkā un tīksmināties par ūdeni no krasta itin nemaz nebija viņa 10 
garā. Tādēļ Žeņka vienmēr ņēma līdzi makšķerēšanā zvej¬nieku tīklu. Ar to viss bija pavisam vienkārši: izliki tīklu, sadzini tajā zivis un vāri sev zivju zupu uz veselību. Lūk, arī viss «slapjais» darbs. Tāpēc, kad Žeņka solīja puišiem grandiozu lomu, principā viņš ne īpaši meloja, jo cerēja uz savu garantēto variantu. Tomēr sanāca neparedzēta kļū¬me. Vakarā viņš nepaspēja pārbaudīt tīklu, bet iepriekšējā makšķerēšanas reizē viņš ne pārāk bija sevi apgrūtinājis ar akurātu tīkla salikšanu. Lūk, arī saņēma atbilstošu rezultā¬tu. «Mudžeklis» šoreiz pilnībā attaisnoja savu nosaukumu, bezcerīgi samudžinot atsvariņus un pludiņus. Un, lai kā puisis centās, lieta nekādi nevirzījās uz priekšu. 
Taču Žeņka nebūtu Žeņka, ja kristu izmisumā vai izrā¬dītu, ka viņam kaut kas nesanāk. Vismaz meiteņu klātbūt¬nē viņš sev to neļāva. Un savu ieilgušo kavēšanos nometnē, kad bija pats aktīvākais rīta zvejas laiks, viņš skaidroja biedriem ne citādi, kā aiz «tīri džentlmeniskiem pamu¬dinājumiem», lai ar saviem kalambūriem un jokiem veik¬tu «nenovērtējamu palīdzību» meitenēm viņu smagajā sieviešu darbā – trauku mazgāšanā pēc tāda «izsalkušās ordas» uzbrukuma. Īsāk sakot, Žeņka arī šeit velti laiku netērēja. Sēžot uz saliekamā krēsliņa, viņš sirsnīgi «juta līdzi» meitenēm: 
– ...Un tas mūsu tehniskajā gadsimtā, kad kosmiskie šķī¬vīši vago debesu telpu, kad cilvēks ir automatizējis ražo¬šanu par deviņdesmit procentiem, šiem trauslajiem, mai¬gajiem pirkstiņiem ir jāveic bezgalīgs kustību skaits pār šo netīro, modernizēto cilvēku ēdināšanas sili, šo briesmīgo instrumentu, kas sekmē mīlestību pret miesu un tās vēde¬ru, un patmīlību... 
Tikmēr uz nosacītā meža «ceļa», pa kuru bija izbrau¬kušas šīs kompānijas mašīnas, parādījās džips un apstājās tieši blakus pļaviņas iebrauktuvei. No tā izkāpa kalsns vī¬rietis. Viņa sejai, ko ieskāva gaiši mati un šķidra, rūsgana bārdiņa, bija nedaudz bāls skats. Makšķernieku kamuflāžas apģērbs viņam bija nedaudz par lielu un izskatījās tā, it kā tas būtu noņemts no sveša pleca. 
Žeņka pārtrauca savu dedzīgo «darba tautas» uzrunu un raidīja ziņkārīgu skatienu uz neaicināto viesi. Džipa vadītājs, sajutis uz sevi vērstu pastiprinātu uzmanību, lie¬tišķi iebāza roku bikšu kabatā un, otrā rokā spēlēdamies ar mašīnas atslēgu breloku, demonstratīvi piegāja pie Sen¬seja «Moskviča», kā bagāžnieks bija nedaudz izvirzīts uz «braucamās daļas». 
– Nu, un kura kleperis te ir izgūlies pa pusceļu? – pār¬spīlēti skaļi noteica svešinieks, pāris reizes iesperot ar kāju pa riepu. 
Žeņka tūdaļ pielēca kājās un no sašutuma gandrīz vai aizrijās ar siekalām, cik daudz vārdus viņš gribēja vienā elpas vilcienā izgrūst uz nelūgtā viesa pusi. 
– Hei, vecīt, ko tu te kājas vicini?! 
– Vai tavs vāģis? – zobojoties tas jautāja. 
– Mans, ne mans, kāda tev starpība? 
Žeņka steigšus piegāja pie Senseja mašīnas. Izvilcis ne pirmā svaiguma kabatlakatiņu, viņš radīja iespaidu, ka no¬trauc no tās pēdējos puteklīšus. Nodemonstrējot tik skaid¬ru mīlestību pret tēvzemes auto, Žeņka pieņēma dedzīga īpašnieka draudīgu pozu. 
– Un kas vispār par lietu? 
– Kā, kas?! – sašuta vadītājs. – Atstājis šo grabažu ceļa vidū un vēl vaicā, kas par lietu! Normālas mašīnas nevar garām pabraukt. 
– Vai šitais traktors ir «normāla mašīna»?! – Žeņkā acu¬mirklī aizdegās patriotisku jūtu ugunsgrēks. – Ar to var tikai dzenāt degunradžus Āfrikā, bet ne jau pa pieklājīgām slāvu taciņām gaisu maitāt! Turklāt te vēl ir pietiekami daudz vietas. Nekas nenotiks tavam traktoram, ja pavirzīsi tā kāpurķēdes nedaudz uz krūmu pusi. 
– Ahā, kā tad, ceri vien! Vai pēc tam tu mašīnu špakte¬lēsi un krāsosi? 
– Kāpēc gan nenokrāsot, ja būs tāda vajadzība? Es ne tikai nokrāsot, es, ja gribi, varu to arī apzīmēt pēc pilnas programmas. Dzimtā māte Japāna nepazīs! Tūlīt, uzgaidi mazliet, pēc instrumenta aiziešu... 
Žeņka pagriezās uz telšu pusi, it kā grasīdamies izpildīt savus solījumus. Veicis pāris soļus, viņš apstājās un, sataisī¬jis dumju sejas izteiksmi, apgriezās, un neizpratnē noteica: 
– Dzirdi, vecīt, te manā vienīgajā smadzeņu rievā viena doma pavīdēja. Kāpēc tev vispār vajadzīga šī brauktuve? Tālāk krauja. Šī vieta ir aizņemta. Mūsu šeit ir daudz! Vai tad tu citas vietas sev neatradīsi? Skat, cik liela upe. 
– Kā, kāpēc?! Es te veselu nedēļu zivis piebaroju, dažā¬dus ēdienus tām kā restorānā pasniedzu. Bet jūs te salai¬dāties uz iebarotu vietu... 
– Ko neteiksi?! Un es arī tām tā kā barību vedu! – sa¬taisījis truli ietiepīgu sejas izteiksmi, iepriecināts iesau¬cās Žeņka. – Var teikt, pēdējo maizes gabalu cīņā no sevis atrāvu un visu tik viņām, viņām, nolādētajām zvīņastēm! Jā-а-а, – viņš nopūtās, – divatā būsim tās pārbarojuši līdz lūpai! Droši vien šobrīd guļ upītes dzīlēs kā cūka pēc pus¬dienām, slinkums asti uz augšu pacelt. Un es domāju, kāpēc tās neķeras? Bet tām nabadzītēm, redziet, vēdergraizes... 
Meitenes, klausoties šo sarunu, klusu iesmējās. 
– Klau, vecīt, bet varbūt mēs tām nekaunīgajām zivīm uztaisīsim «dinamo»? 
– Ko?! 
– Es saku, vai tu dinamītu nejauši neesi paķēris līdzi? – ar skaidru ieinteresētību uzsvērti skaļi jautāja Žeņka. 
Šoferis pasmaidīja ar šķirbainu smaidu, nespējot noturēt nopietnu mīmiku šī savādnieka tik dedzīgās runas priekšā. 
– Nebaidies, es tās tāpat dabūšu. 
Žeņka paraudzījās uz šo objektu ar segvārdu «stomato¬loga prieks» un līdzjūtīgi noteica: 
– Vai tu gadījumā nezini, zivīm infarkti mēdz būt? 
Šis jautājums, šķiet, izsita vīrieti no piekasīguma slie¬dēm, un viņš, paraustījis plecus, atbildēja: 
– Nezinu. Droši vien. Ja sirds ir, tātad arī infarkti mēdz būt. 
– Tad skaidrs. 
– Kas tev skaidrs? 
– Savādāk es domāju, kā gan tu esi iecerējis tās dabūt! 
– Tfū tevi! – vīrietim pieleca un viņš labsirdīgi nosmē¬jās kopā ar Žeņku. 
Pasmējies džipa vadītājs jau mierīgākā tonī noteica: 
– Nu labi, sauc mašīnas saimnieku. 
– Es taču viņa vietā. Ko, vai neesmu līdzīgs? 
– Tu? – vīrietis nosmīnēja. – Ar prātiņu neesi izdevies... un ar ūsām arī. 
Žeņka jau atvēra muti, lai pastrīdētos par savu spīdo¬šo intelektu, bet, izdzirdot par ūsām, aprāvās un uzmanīgi paskatījās uz vadītāju. 
– Sauc, sauc, – skubināja tas, vērojot Žeņkas reakciju. 
– Kādēļ viņš tev ir vajadzīgs? 
– Vajadzīgs, un viss. Vai man jāatskaitās tavā priekšā? 
– Nu skaties, vecīt, – katram gadījumam pa jokam brīdi¬nāja Žeņka. – Pats uzprasījies. Es gribēju kā labāk, drošāk tavai personai... 
Ar šiem vārdiem viņš devās uz upes pusi un pazuda aiz krasta nogāzes.
Sensejs un Nikolajs Andrejevičs sēdēja uz kaut kādas siekstas, kas pavisam noteikti savā garajā, guļošajā dzīvē bija redzējusi dažādus makšķernieku otrā «pamatdarbarīka» veidus. Katrs turēja makšķeri un skatījās uz savu pludiņu tā, it kā zivs tūdaļ, tūdaļ pieķersies. Žeņka nokāpa pa smil¬šaino uzbērumu. Viņa atnākšanai neviens no makšķernie¬kiem – amatieriem nepievērsa uzmanību. Tik liela bija viņu koncentrēšanās uz makšķerēšanas procesu. Puisis paskatī¬jās, kā ūdenī līgojās pludiņi, un uzdeva mūžīgo gar krastu klaiņojošā garāmgājēja jautājumu: 
– Nu kā, ķeras? 
– Nu tā, sīkaļas rausta, – atbildēja Sensejs ar ierasto makšķernieku atbildi. 
Žeņka vēl nedaudz pastāvēja, klusībā cerot, ka viņa klāt¬būtnē sāksies grandioza cope, bet, tā arī nesagaidījis šo ievērojamo notikumu, atgriezās pie aktuālās dienas tēmas. 
– Klau, Sensej! Tur kaut kāds nekaunīgs vecis pēc tevis vaicā. Ar džipu atpērās. Viss tāds baigi svarīgais... 
Sensejs, neatraujot skatienu no pludiņa, nosmīnēja un smaidot pajautāja: 
– Tāds kalsns un ar rudu bārdiņu? 
– Jā. 
– Tak, dzen viņu prom! 
– Sapratu, – Žeņka nopriecājās un aši sāka rausties aug¬šā pa smilšu nogāzi. 
– Hei, stāvi! – Sensejs nokliedza viņam nopakaļ. – Es taču pajokoju... Tas ir cienīgtēvs, kas atbrauca. 
– Cienīgtēvs?! – Žeņka milzīgā izbrīnā nošļūca no uz¬bēruma lejā. – Tas pats, par kuru tu stāstīji, kurš mums piebiedrosies makšķerēšanā? 
Sensejs smiedamies pamāja ar galvu, raudzīdamies apju¬kušajā puiša sejā, un sāka doties ārā no sava «zivju slēpņa».
Ieraudzījis draugu, tēvs Joanns (vai kā viņu kopš bēr¬nības dēvēja Sensejs – Vano) tūlīt pat pārvērtās. Viņā vairs nebija iespējams atpazīt iepriekšējo, piekasīgo džipa vadī¬tāju. Viņš nostājās pazemīgā pozā un sataisīja ciešanu pilnu skatu. Neparasti sirsnīgā balsī, liekot uzsvaru uz «o», viesis sāka izteikt savas sūdzības un aizrādījumus: 
– Kas gan šajā pasaulē notiek? Nepietiek ar to, ka es knapi jūs atradu, un tad tikai pateicoties Dieva palīdzībai, tad vēl šis nešķīstais puišelis te riebīgu neslavu ceļ. Lieta gandrīz līdz roku palaišanai nonāca... 
Un tālāk tēvs Joanns lietpratīgi, visai izpušķoti aprakstī¬ja viņa tikšanos ar Žeņku, protams, pārliecinot klausītājus sev par labu. Un pēc tam nolasīja īsu, pamācošu sprediķi par to, kā vajadzētu mīlēt līdzcilvēkus. Sensejs ar nopiet¬nu sejas izteiksmi klausījās tēva Joanna aizkustinošo runu, piekrītoši mājot viņam ar galvu un pārmetoši paraudzīda¬mies uz Žeņku. Bet tas no tādiem cienīgtēva vārdiem pat kaut kā sakautrējās. Viņa ausu ļipiņas nosarka kā palaidnī¬bas pastrādājušam skolniekam. Un, kad puisis ar cienīgtēva liesmainās runas palīdzību tika novests līdz tādam līmenim, ka pētīja zāli zem kājām, un bija gatavs izkrist cauri zemei no kauna par savu uzvedību, pirmkārt, jau Senseja priekšā, pēkšņi tēvs Joanns aizdomīgi apklusa. Žeņka sākumā klu¬sēja, nomākts ar graujošo «apsūdzību», bet pēc tam bikli pacēla «nesavaldīgo galviņu» un... ieraudzīja, kā Vano un Sensejs raustījās neskanīgos smieklos. Un te nu Žeņkam beidzot pielēca visa teiktā «apslēptā jēga». 
– Fū! – viņš atviegloti nopūtās. 
Visi trīs no sirds iesmējās. Uz smiekliem kā uz dzīvu ēsmu sāka pulcēties puiši un meitenes. Nedaudz norimušies, Vano silti sasveicinājās ar Senseju un paspieda rokas arī pārējiem. Pārejot uz savu ierasto runas veidu, viņš jokojoties norādīja:
– Nē, nudien, es divas stundas izsekoju jūsu manevrus. Mēs it kā vienojāmies citur satikties. 
– Kā man izskaidroja, kur atrodas tā vieta, tā es tev arī nodevu, – jautri noteica Sensejs, pamādams uz Žeņku. 
– Ā-ā-ā, tad viņš tev ceļu skaidroja?! – smejoties iesau¬cās Vano. – Tad nav pārsteidzoši, ka jūs te nokļuvāt. Atradies te Ivans Osipovičs... 
– Ko? Kas par Ivanu Osipoviču? – Žeņka nesaprata. 
– Susaņins, jaunais cilvēk, Susaņins. Savu vēsturi ir kauns nezināt, – pārmetoši noteica tēvs Joanns. 
Visu kompāniju pārņēma jauna smieklu lēkme. Izslavētā Kostromas apgabala zemnieka vārds, kurš 1613. gadā ievili¬nāja poļu-lietuviešu interventus necaurejamā purvā, tā arī lipa Žeņkam klāt visu dzīvi. Turklāt tā viņu dēvēja pavisam atšķirīgi cilvēki. Taču izskatījās, ka puisi tas nemaz neuz¬trauca, gluži pretēji – tas viņu darīja lepnu par savu vēstu¬risko tautieti. Žeņka uzspēlēti pasmaidīja, atrodoties visu uzmanības centrā, paraustīja plecus un komiski noteica: 
– Katrs var kļūdīties. Mazums, kas dzīvē nenotiek? Starp citu, manu sentēvu devīze skanēja: «Visas dzīves izdevības pēc gadījumiem un iespējām dalās precīzi divās daļās. Var būt, var arī nebūt.» 
Ar šiem vārdiem viņš uz sevi izsauca jaunu joku un smieklu vētru. Pēc tam, kad visi pilnībā saprata, kas ir kas un kādu vietu ieņem zem saules, sākās dārgā ciemiņa vies¬mīlīga uzņemšana. Mēģinot kaut kā reabilitēties jaunpie¬nācēja priekšā, Žeņka sāka savai palaidnīgajai dabai ne¬raksturīgi knosīties, piedāvādams plašu savu pakalpojumu spektru. Palīdzēja noparkot džipu zem «pļavas labākā koka», kas, viņaprāt, radīja visplašāko ēnu. Gādīgi nogādāja Vano makšķernieku piederumus pie ūdens. Pats pat piepumpēja viņa piepūšamo laivu.
Makšķerēšanas piederumu papildināšana ar tik vērtī¬gu pārvietošanās līdzekli pa ūdeni neizsakāmi iedvesmo¬ja visus klātesošos. «Pirmā izbraukuma» tiesības, dabiski, tika piešķirtas kaislīgākajiem makšķerniekiem. Kopā ar Vano tie rindas kārtībā sāka vagot ūdeņu plašumus zivju copes vietu meklējumos. 
Taču Žeņka, pārliecinājies, ka viņa «dedzīgās mīlestī¬bas objekts no pirmā acu skatiena» ir aizpeldējis pietie¬kami tālu, viltīgi pasmaidīja. Viņa acīs iedegās palaidnīga uguntiņa. Kad visi jau bija aizrāvušies ar rīta copes proce¬su, tikmēr «Susaņina pēctecis» devās īstenot savu izloloto, blēdīgo ieceri. Turklāt īsta cope, viņaprāt, tuvākajā laikā viņam nespīdēja, jo tā tīkls bija bezcerīgi sapiņķerējies. 
Sameklējis tukšu plastmasas pudeli, Žeņka lietpratīgi radīja no tās vienkāršu šļakstīšanas ierīci, caurdurot tās korķi. Pēc tam piepildīja to ar ūdeni un devās uz produk¬tu telti, kur dāsni iebēra pudelē cukuru. Pēc tam rūpī¬gi sakratīja sevis radīto «degmaisījumu» un, izkļuvis ārā no «bunkura», ar apmierinātu smīnu paskatījās uz lai¬vas pusi. Nesteidzīgā solī puisis piegāja pie džipa, apgāja tam apkārt, ar mīlestību aplūkojot šo svešzemju mons¬tru. Atskatījās un, nekonstatējis nevēlamus lieciniekus, ar neaprakstāmu baudu sāka veidot saldu ūdens celiņu no skudru pūžņa, kas atradās aiz «labākā koka pļavā» ap¬jomīgā stumbra, un kas radīja svētlaimīgu ēnu (pie kura, pateicoties Žeņkas pūlēm arī tika veiksmīgi noparkota mašīna), pie nīstamā «traktora». Klusi svilpodams zem deguna patriotisku meldiņu, viņš ar īpašu iedvesmu aplēja džipa riteņus un apakšējas durvju spraugas. 
Vienu gan puisis nožēloja: šai izrādei nebija skatītā¬ju, kas pienācīgi spētu novērtēt puiša izdomu un aktiera talantu. Vien putns, kas sēdēja netālu uz augsta priedes zara, noliecis galvu sāņus, ar ziņkārību vēroja tā putna dabai nesaprotamo virszemes divkājainā rosību. Iztuk¬šojis visu pudeli, «atriebtais Susaņins» izelpoja milzīgā atvieglojumā un, kā uzticīgam «Greenpeace» loceklim pienākas, ar baudu sāka novērot, kā pirmās skudras-izlū¬ki veiksmīgi pārvarēja viņa neredzami novilkto distanci. Garastāvoklis Žeņam acīmredzami bija uzlabojies, bet ar to viņa palaidnīgais entuziasms neizsīka. 
Pagaidījis, kamēr saule nedaudz sasildīs ūdeni, Žeņka nolēma pievērsties zemūdens medībām un noķert kaut vai vienu vērtīgu zivi. Pārlaidis skatienu ūdeņu plašumiem ziv¬ju Klondaikas meklējumos, Žeņka atkal pievērsa skatienu laivai. Tā dreifēja pretējā krasta tuvumā un vienkārši vilka sev klāt kā ar magnētu. Tanī jau aptuveni pusstundu atra¬dās Vano kopā ar Viktoru, kurš bija uzprasījies pāriniekos, lai varētu pamakšķerēt no laivas. Un tanī momentā Žeņkas avantūrisko prātu apmeklēja viņa nemainīgā «mūza» – pēc puiša priekšstatiem, kāda glauna, mītiska sieviete ar neiz¬sīkstošu humora izjūtu. 
Izsaiņojis savu smago akvalangu, Žeņka, pūšot un elšot no smaguma, nesa to uz meldru pusi. Viņš nepaslinkoja apiet nelielu līkumu caur meža krūmiem, lai paliktu ne¬ievērots. Un tajā pašā momentā, kad puisis aizrāvies vilka akvalangu, niedres aizdomīgi iečabējās. Starp tām pavīdēja Stasa pakausis. Viņa draugs parādījās, jāteic, pašā intere¬santākajā brīdī. 
– О! Un es domāju, kur tu pazudi? Skatos, paņēma akva¬langu un dodas uz mežu. Ar apakšzemes peldēšanu nolēmi nodarboties, vai? «Labs ir», domāju, iepriecināšu savas acis ar tik interesantu skatu. 
– Kas vēl nebūs! – novīpsnāja Žeņka. – Redz kāds, nolēmi apgrābstīt manas gaišās domas ar savām netīrajām ķetnām... 
Pirms Stasa ierašanās Žeņka savā prātā tieši nobeidza savu diženo kombināciju, kā pārliecināt klātesošos mak¬šķerniekus, ka šeit ir ne tikai zivtiņas, bet arī tādas gigan¬tisku izmēru zivis kā haizivis. Viņam sagādāja baudu doma par īstu makšķernieku traci. Stasa ierašanās nekādi neiekļā¬vās Žeņkas stratēģiskajos plānos, jo sen zināms: «Vislabāk noslēpumu glabā tas, kas to nezina.» Tomēr tajā pašā laikā viņam dikti gribējās padalīties ar kādu savā grandiozajā, smieklīgajā avantūrā. Un kurš gan cits, ja ne Stass, viņa mūžīgo piedzīvojumu nejaušs liecinieks, pa īstam novērtēs tādu zemūdens izrādi? Turklāt Stass pats garlaikojās no tā¬das tukšas copes. Tāpēc, kad Žeņka izklāstīja lietas būtību, draugs viņu ne tikai atbalstīja, bet arī izteica vēlmi ņemt pašu tiešāko dalību zemūdens jezgā, papildinot Žeņkas plā¬nu ar jaunām izsmalcinātām detaļām. Atstiepis savu ak¬valangu uz sākumpunktu, tas ir, uz niedrēm, Stass uzvilka inventāru un kopā ar Žeņku iegremdējās ūdenī, pieņemot, ka miegainajai makšķernieku kompānijai viņi ar draugu ir palikuši neievēroti. 
Pārītis dziļumā piepeldēja pie Vano piepūšamās laivas. Tikmēr Viktors sēdēja laivas pakaļgalā ar makšķeri rokās. Zivis te ne tikai neķērās, bet izskatījās, ka pat netuvojās pie viņa treknā tārpa, kas ar mīlestību vakar tika izraksts vecmāmiņas dārziņā. Vitja pastiprināti cīnījās ar miegu, mēģinot koncentrēt skatienu uz monotoni kustošo plu¬diņu. Tomēr acu zīlītes arvien biežāk un biežāk nodevīgi savilkās pie virsdegunes, un acis pašas no sevis vērās ciet, vilinoši nomainot upītes ainavas vienmuļo skatu ar sal¬du, mierpilnu miegu. Tikai pateicoties neticamajai gribas piepūlei, ko uzkurināja sirdsapziņa un makšķernieka pie-nākuma apziņa, Viktoram periodiski izdevās atvērt savus svina plakstiņus.
Vano sēdēja laivas priekšgalā ar spiningu. Viņa cope bija krietni enerģiskāka. Viņš vienā laidā, nezaudējot cerī¬bu kaut ko noķert, meta vizuli upē – gan šeit, gan tur. Likās, šim cilvēkam vispār nav pazīstami tādi vārdi kā «nogu¬rums», «miegs» un «garastāvokļa pasliktināšanās». Uzti¬not kārtējo reizi ar raustītām kustībām makšķerauklu uz spininga spoles, Vano pārlaida skatienu pār ūdeni netālu no laivas. Pēc tam pašķielēja uz snauduļojošo Viktoru un, mīklaini pasmaidījis, tālredzīgi pavirzījās tālāk no laivas malas. Viņš ātri satina makšķerauklu un, it kā nekas nebūtu bijis, sāka aizrautīgi mainīt vizuli. 
Tikmēr «diversanti» jau atradās precīzi izvēlētajās koordinātēs. Žeņka akurāti piepeldēja klāt vārgi raustī¬gajam tārpam uz Viktora makšķeres un ar spēku pavilka makšķerauklu. Miegainais Viktors no pārsteiguma gan¬drīz vai ievēlās ūdenī, instinktīvi iekrampējies makšķerē. Adrenalīns iešļācās asinīs pārmērīgā devā un kā pēkšņs viesulis sacēla kājās cilvēciskajos «bēniņos» visādas tur noputējušas «grabažas» senu mednieka instinktu veidā. Viktora acis acumirklī kļuva apaļas. Un pavisam aizmir¬sis makšķernieka devīzi, ka «zivs mīl klusumu», viņš ar azartu kliedza Vano: 
– Ir! Noķēru, noķēru! 
Makšķeraukla cieši nostiepās, saliecot makšķerkātu stā¬vā lokā, un sāka iet pa riņķi. Viktors, neticot savai mak¬šķernieka veiksmei, stūrgalvīgi centās pievilkt to sev tuvāk. 
– Oho! Tāda zivs! Droši vien līdaka milzīga, – viņš lielīgi teica, koncentrējot savu sajūsmināto skatienu uz duļķaino ūdeņu dziļumiem. 
Vano notēloja ārkārtīgu sajūsmu par biedru un rosīgi sāka palīdzēt viņam ar padomiem, kā būtu labāk izvilkt šo zivi. Uz «klāja» iekvēlojās īstas makšķernieku kaislības.  
– Skaties, skaties, kā velk! – apreibināts ar nebijušu veik¬smi, plātījās «laimīgais makšķernieks». Viktors no saviļņo¬juma pat piecēlās kājās. – Tīklu, tas ir... sačoku, sačoku dod, tūlīt es to pievilkšu! 
Šajā pašā mirklī makšķeraukla asi pagriezās uz upes vidu, un tūlīt pat sekoja jaudīgs sitiens pa laivas dibenu. No šī negaidītā grūdiena Viktors, kurš bija aizrāvies ar pakaļ¬dzīšanos «milzīgai līdakai», nenoturēja līdzsvaru un pārkri¬ta pār bortu. Personīgās drošības sajūta tādu upes monstru priekšā vienā mirklī pārspēja makšķernieka instinktu. At¬metis makšķeri, Viktors sev neticamā ātrumā sāka rausties atpakaļ laivā, panikā gandrīz vai apgāžot to kopā ar Vano. Un ja vien ne tēva Joanna savlaicīgā palīdzība, kas zina, ar ko tas viss beigtos. 
– Neko sev! Neko sev! – kā buramvārdus atkārtoja Viktors, klabinādams zobus vai no aukstā ūdens, vai no bailēm. – Nē, tu redzēji? Kā-ā-ā deva! Lūk, tāda droši vien, ne mazāka... 
Pie šiem vārdiem makšķernieku roku slimība ieguva arvien lielāku atvēzienu. 
– Jā, izskatās pēc sama-ilgdzīvotāja, – Vano māja ar gal¬vu, ar visu savu attieksmi izrādot atmodušos makšķernie¬ka-amatiera interesi. 
– Sams?! Neko sev! Nē, nu tu redzēji, redzēji?! To šeit ir vesels bars! Tādu makšķeri aizvilka, neģēlis! 
– Aha, šis samiņš uz kādiem sešdesmit kilogramiem pa¬vilks, – pārinieks uzkurināja kaislības un sāka airēt, – ar manu spiningu mēs noteikti netiksim ar viņu galā. 
– Jā, jā, – Viktors atbalstīja viņu, slepenībā priecājoties, ka viņu laiva ātri attālinās no viņa nesenās «prieka vietas», kas beidzās viņam ar pilnīgām šausmām. – Jāpaņem res¬nāku makšķerauklu un arī āķus lielākus...
Acīmredzami, ka Viktoru no pārdzīvotajām bailēm pa¬nesa uz nepārtrauktiem runas plūdiem. Viņš uz vietas sāka izdomāt neticamas shēmas šo zivju noķeršanai. 
Bēdu zvejnieku ierašanos krastā jau gaidīja makšķer¬nieku kompānijas īpaši ziņkārīgākā daļa. Pametuši savas makšķeres, viņi neizpratnē vēroja neticamo Viktora pilo¬tāžu ūdenī un tam sekojošo laimīgo «slīkoņa glābšanas» kadru, kas vienā mirklī pārtapa viņa pārinieka steidzīgajā airēšanā uz krastu. Atgūstot pamatu zem kājām, Viktoram pilnībā atgriezās drosme. Viņš aizgūtnēm sāka stāstīt pui¬šiem par savu gandrīz veiksmīgo lomu, kā arī par varonīgo cīniņu ar šiem upes monstriem ūdenī, kur viņš gandrīz vai noķēra zivi aiz astes... Kā zināms, pašas milzīgākās no no¬zvejotām zivīm vienmēr mēdz būt tās, kas noteikti norāvās no āķa cīņas izšķirošajā momentā. 
Uzkurinātās makšķernieku kaislības un mednieku azarts, ne mazums stimulēts no Vano puses, aplipināja arī citus. Visi sāka aktīvi gatavoties trofejas eksemplāru noķeršanai. Kāds stiepa milzīgus āķus, kāds – kaprona diegus, kāds – nejauši līdzi paķerto lielo somu ražojuma alumīnija sačoku... Kāds pa¬brīdināja, ka ūdenī labāk neiet, tāpēc ka dzirdēja traģisku stāstu par milzīgu samu, kurš aprijis veselu suni, it kā esot arī sami – cilvēkēdāji. Un tālāk sekoja vesels seriāls ar dažādiem «tica¬miem» atgadījumiem. Pēc visiem šiem šausmu stāstiem, tauta sāka draudzīgi veidot zvejas superrīku, turklāt vienu uz visiem. 
Vano, kā jau pieklājas, morāli atbalstīja makšķernieku iniciatīvu, bet aktīvi šajā «projekta realizācijā» nepiedalījās. Laipni piešķīris laivu entuziastu rīcībā, viņš piebiedrojās Sensejam un Nikolajam Andrejevičam, kuri mierīgi sēdēja no rosības pa gabalu uz savas noskatītās siekstas. 
– Kas tur par paniku? – Sensejs painteresējās tēvam Joannam. 
– A-ā, – tas atmeta ar roku, – tavs Susaņins par Ihtiandru pārvērtās. Ar draugu uzģērba akvalangus un izjokoja mūs. 
– А-ā-а... Šitais var ne to vien sastrādāt.... Makšķerēšana vispār ir lietderīga lieta... īpaši iztēles attīstībai. 
Viņi nosmējās, raudzīdamies uz to pusi. Tikmēr Žeņka un Stass, it kā nekas nebūtu bijis, pienāca pie puišiem. Viņi aktīvi piebiedrojās kopējam tracim, pielejot vēl eļļu ugunī ar uzbudinātām runām un intensīvu žestikulēšanu. 
Brīnumzivs ķeršana jauniešu kompānijai ilga gandrīz trīs stundas. Puiši rindas kārtībā vagoja viscaur upītes ūde¬ņu plašumus, mēģinot atklāt «vērtīgo Viktora lomu». Bei¬gu beigās visi nogura, pamatīgi iztērējot savus spēkus un nervus, un praktiski zaudējot ticību vispār jebko nozvejot. 
Īsi pēc pusdienām noslēpums par «brīnumzivi» tika atklāts neiespējami banālā veidā. Un, galvenais, kurš to atklāja? Pats lieliskais scenārists-humorists – tas, kurš no citiem niedrēs prasīja svinīgus zvērestus par gandrīz vai «valsts nozīmes» noslēpuma neizpaušanu... Sākumā it kā viss gāja pēc iecerētā. Žeņka pat nolēma skatītā¬ju-makšķernieku priekšā nodemonstrēt savu vīrišķību un bezbailīga peldētāja varonību. Ūdens jau bija pietiekami sasilis, bet līst tajā iekšā pēc visām izstāstītajām šausme¬nēm neviens kaut kā īpašu vēlmi neizrādīja. Vienīgi Žeņka ar baudu nodevās peldei, dažādās vietās ienirdams kā pīle, lielo samu meklējumos. 
Taču kādā brīdī puisis, atrodoties dziļumā, pēkšņi iz¬misīgi sāka ķepuroties ūdenī kā slīcējs. Sākumā visi no¬domāja, ka šī ir viņa kārtējā ākstīšanās. Tomēr parasti tamlīdzīgas darbības tika pavadītas ar kādu komisku runu, kas izziņotu publikai šā ķermeņa īpašnieka visus «varo¬nīgos nopelnus». Tomēr pašlaik Žeņka ķepurojās klusē¬dams, periodiski pazūdot zem ūdens. Stass pirmais metās palīgā. Aiz viņa negudrojot ūdenī ielēca Bogdans un Svats. Tikmēr Žeņkam visbeidzot izdevās atbrīvoties no kaut kā, un viņš tādā ātrumā peldēja uz krastu, kas droši vien pat peldēšanas čempioniem sapņos nerādījās. Kā lode izšāvies no ūdens, puisis šausmās apgriezās un sāka cieši skatīties tur, kur gandrīz bija noslīcis. 
– Kas notika? – pieskrējuši jautāja puiši. 
– Vai sami uzbruka?! – uztraukti prašņāja Viktors. 
– Kādi vēl sami! – pilnā nopietnībā izspļāva Žeņka. – To mēs ar Stasu jūs izjokojām. Taču pašlaik patiešām kāds mani vilka dziļumā. Tāds sīksts un pinkains! Vienkārši drausmas! Vēl aizvien, redz, šermuļi skrien pār kauliem. Es tikko kā vie¬nu kāju atbrīvoju, bet viņš ar savējo spīli jau ieķeras otrā! Es panirt apakšā gribēju, bet viņš tur tāds milzīgs... 
Sensejs, iedams garām kompānijai, apstājās, nedaudz paklausījās sarunu un paskatījās uz Žeņkas norādīto vietu ūdenī. Pārlaida skatienu pār visiem klātesošajiem, pasmai¬dīja un aizgāja savu ceļu pēc rezerves āķiem. 
Pūlis vēl neuzticīgi klausījās Žeņkas teiktajā, kā tas pēkšņi sastingumā apklusa. Viņa skatiens sastinga, vero¬ties ūdenī. Visi paskatījās uz to pusi. No saduļķotās dzel¬mes parādījās nesaprotams briesmonis, apaudzis ar garām zālēm un dūņām. Tas sāka lēnām tuvoties krastam. Tauta stāvēja nekustēdamās – kāds aiz intereses, bet kāds arī dabiskās vājības dēļ vairs nevarēja izkustēties no vietas. Kā šim «briesmonim» sāka parādīties no ūdens cilvēcisks rumpis un viņa augšdaļa atbrīvoties no gļotām, sastin¬gušie sāka izrādīt pirmās dzīvības pazīmes. Beigu beigās šis Žeņkas šausmīgo baiļu objekts galīgi «transformējās» par Vano, kurš, nokratījis no sevis pēdējo gļotu «kumšķi», noskalojās ūdenī un, pieglaužot matus ar rokām, ar savu nemainīgi šķirbaino smaidu iznāca krastā.
– Nu, kā sams? – viņš izsmējīgi pavilka Žeņku uz zoba, un viss pūlis sāka locīties smieklos. 
Pēc šī gadījuma neviens vairs nebaidījās līst ūdenī. Pui¬ši smagnēji šļakstinājās upītē, neatgriezeniski aizbiedējot prom pat sīkās zivteles. Vano aktīvi atbalstīja visu šo jau¬nības entuziasmu ar savu nebeidzamo joku straumi. Viņš tā iekrita Žeņkas dvēselē, ka tas pat nepamanīja, kā sadrau¬dzējās ar viņu un atrada tā personā neaizstājamu pārinieku savās «joku lietās». Praktiski visi jau, pametuši makšķerē¬šanu, nodevās pilnvērtīgai atpūtai. Vienīgi Sensejs kā uz¬ticīgs makšķernieks sēdēja ar savu makšķeri krastā. Vano ar Žeņku vairs neizturēja un, demonstratīvi piepeldot pie Senseja makšķeres, sāka pēc kārtas raustīt makšķerauklu, imitējot grandiozu copi. Sensejs cieta, cieta viņu izsmieklus, bet pēc tam neizturēja un ar smaidu noteica: 
– Ja vien makšķerēšana tā nenomierinātu, es jūs, karū¬sas tādas, jau sen būtu «noslīcinājis». 
Žeņka ar optimismu izkliedza viņam atbildi: 
– Zivs ūdenī neslīkst! 
Uz ko Vano tūlīt pat ar ironiju piebilda: 
– Dzirdi, Ihtiandr, vai tu neko neesi sajaucis par to, kas neslīkst ūdenī? 
Pār upītes plašumiem atkal atskanēja jautri smiekli.
 
* * *
Kad kompānija pēc «ūdens procedūrām» svētlaimīgi izklājās saulītē, Sensejam blakus apsēdās Volodja. 
– Ko, klusums? – viņš pamāja ar galvu uz pludiņu. 
– Klusums, – skumji noteica Sensejs. 
– Met taču malā šo nepateicīgo darbu, – ar smaidu ieteica Volodja. – Manuprāt, normālas zivis te no laika gala nav bijušas. 
– Nū-ū, nē... – ar neatlaidību novilka Sensejs, tomēr pēc pauzes, pasmīnējis piebilda: – Vai zini makšķernieku tautas ticējumu? «Laba cope ir vai nu pirms tu sāc makšķerēt, vai pēc tam, kad tu jau esi satinis makšķeres.» 
– Tik tiešām! Tā ka tin vien makšķeres, kā iesaka pa¬saulē pati «godīgākā» makšķernieku tauta, – ar smiekliem piedāvāja Volodja. 
Sensejs atbalstīja viņa joku: 
– Vai tas ir smalks mājiens uz to «dabas likumu», saskaņā ar kuru godīgi ļaudis nevar būt labi makšķernieki? 
Viņi abi iesmējās, atcerēdamies izplatīto makšķer¬nieku stāstiņu. 
– Gribētos kaut vienu kārtīgu noķert. Citādi ar tādu, – Sen¬sejs parādīja uz burku, kurā mierīgi peldēja dažas mazas rau¬diņas, – kaķis pat nelaidīs pāri slieksnim. 
Volodja atkal pasmaidīja un paskatījās uz meža pusi. No turienes iznāca Vaļera un devās uz nometni, stiepjot aiz sevis garu sausa koka stumbru. 
– О, Vaļera... Atkal baļķi stiepj... 
Sensejs atskatījās. 
– Malacis. Malku vakaram gatavo, atšķirībā no da¬žiem, – viņš nepārprotami paskatījās uz Volodju, bet pēc tam piebilda, – tajā skaitā arī manis. 
– Es viņam piedāvāju nopeldēties. Taču viņš turas no¬maļus no kompānijas. 
– Kautrējas puisis. Pirmo reizi jaunā kolektīvā. Nevienu nepazīst, izņemot tevi. 
– Tas tiesa, – piekrita Volodja. – Es vispār gribēju ar tevi parunāt par viņu. Viņš nav slikts puisis. Liktenis, protams, viņam smags. Gribētos palīdzēt, lai atkal neiekuļas problē¬mās... Mēs ar viņu no bērnības tā kā draudzējamies. Viņš ir mans kaimiņš – no vienas kāpņutelpas. Agrāk uz sporta zāli kopā skraidījām un vienā kompānijā pagalmā bijām... Viņa vecāki Ziemeļos strādāja, bet Vaļerku audzināja vecmāmi¬ņa. Labsirdīga sieviete. Bet, kad viņa senči no Ziemeļiem atgriezās uz palikšanu, viņam tieši četrpadsmit palika. Tad viņam arī sākās «jautrā dzīve». Tēvs sāka dzert, māti sāka sist. Viņa ilgi nedomāja un izšķīrās. Apprecējās ar citu. Taču tas izrādījās ne par mata tiesu labāks par tēvu. Kā saka: «No vilka bēg, uz lāci krīt.» Tikai skandālu ģimenē kļuva vēl vairāk. Vaļerka psihot sāka ar un bez iemesla. Un cietumā pirmo reizi tika muļķības pēc. Viņam tieši tajā laikā palika astoņpadsmit. Līdz iesaukumam mēneša pietrūka, kad viņš kaut kādu veci ielu kautiņā piekāva. Iedeva gadu. Iznāca. Paslaistījās, paslaistījās... Darbā neņem. Bet te vēl patēvs katru dienu «smadzenes kompostrēja», sak‘, negrasās uz¬turēt noziedznieku. Īsāk sakot, naudas nav, bet kā jau jau¬nībā – daudz ko gribas. Nu, un iekrita vēl uz trim gadiem par ielas laupīšanu. Atgriezās, dzīvošanas mājās kā nebija, tā nav. Dzīvokli noīrēt arī problēma. Tā arī sasējās ar no¬ziedzniekiem. Aizgāja dzīvot uz citu dzīvokli kaimiņrajonā. Apprecējās. Taču gads nepagāja un viņu iegāza kā muļķi. Un aizgāja puisis kā lohs pa etapu... Labi, ka ar «piečuku» tika sveikā. Kamēr sēdēja, sieva no viņa aizgāja, vecāki gāja bojā autokatastrofā. No radiniekiem palika vien babiņa, un tai jau pašlaik ap astoņdesmit... Tik tikko atbrīvojās, vēl ar izziņu staigā... Īsāk sakot, dzīve viņam nav bijusi cukurs. Bet vispār viņš nav slikts puisis. 
– Jā, nav slikts... Tikai trīs reizes tiesāts, – pasmīnēja Sensejs. 
– Vienkārši dzīve tā iegrozījās. Es taču cik gadus viņu zinu! Vēstules viņam rakstīju uz zonu, tā teikt, morāli at¬balstīju. Īpaši pēdējos četrus gadus mēs bieži sarakstījāmies. Iekārtot viņu kaut kur, lai atkal nenoraujas... Savādāk viņš ir puisis ar vāju raksturu, nestabils...
– Nestabils, saki?! – atkal nosmīnēja Sensejs un kaut kā dīvaini paskatījās uz Volodju. 
Tas apmulsa. 
– Nē, nu, mazums kas, atkal nonāks sliktā ietekmē vai vēl ko nevajadzīgu sastrādās. 
– Labs ir, kaut ko izdomāsim. 
* * *
Jokos un astprātībās nemanot pielavījās vakars. Oļegs ar Svatu sāka iesildīties. Šis «sliktais ieradums», kas daudziem klātesošajiem bija kļuvis par fizioloģisku ikdienas nepie¬ciešamību, lipīgi iedarbojās arī uz pārējiem. Specnaziešiem bija nedaudz citādāka treniņa tehnika kā sensejiešiem. Tas radīja abpusēju savstarpēju interesi iesildošajām pusēm. Vārds pa vārdam – un puiši sāka dalīties savā starpā ar sa¬krāto «armijas» un «pilsonisko» pieredzi. Nemanot lietas nonāca līdz sīkiem sparingiem. 
Pa to laiku tēvs Joanns, Sensejs, Volodja un Nikolajs Andrejevičs vēl aizvien centās makšķerēt, velkot ārā sīka¬ļas, kā viņi paši izteicās: «kaut vai zivju zupas smaržai.» Un nemierīgi gaidīja zvaniņa džinkstoņu no naktsāķiem, kuriem pēc idejas būtu jādod signāls par lielo lomu. Ja viņi būtu veci večuki, tad, protams, viņus jau nekas vairs nein¬teresētu, kā tikai makšķere rokās un pats ķeršanas process. Tomēr dzīslās vēl bangoja jaunas asinis. Tādēļ viņi arvien biežāk un biežāk atskatījās uz notiekošajiem sparingiem. Beidzot Vano neizturēja un, atstājis savu makšķeri Volodjas aizgādniecībā, aizgāja pie cīkstoņiem. 
– O! – Sensejs pasmīnēja. – Ja jau cienīgtēvs iedvesmo¬jās ar treniņu, tas nozīmē – tūdaļ sāksies pamācošs process. Ejam, paskatīsimies!
Kad viņi pietuvojās, tēvs Joanns bija jau savā reper¬tuārā. Sparinga laikā Stass netīšām pārsita Žeņkam lūpu, kad tas pārī ar viņu mēģināja demonstrēt Volodjas pui¬šiem interesantu satvērienu. Tēvs Joanns norūpējies sāka rosīties ap Žeņku, gluži kā gādīga vista ap cāli, tikpat kā ar varu pie tā lūpas likdams aukstu kompresi, ūdenī sa¬mērcēta kabatlakatiņa veidā. Sākumā Žeņka izbrīnījies atgaiņājās, sak‘, ierasta lieta, bet pēc tēva Jonna uzstā¬jīgajām runām padevās. Šis skats negribot piesaistīja arī pārējo klātesošo uzmanību. 
– Lūk... nu lūk... tā vienmēr: ar dumju prātu miesai jā¬cieš, – cienīgtēvs izskaidroja Žeņkam misēkļa būtību. – Tevī ir jābūt Dieva spēkam. Bez tā tava miesa ir tikai pīšļi, bez¬galīgas ciešanas. 
– Taču tieši bezgalīgas ciešanas treniņos gala rezultā¬tā arī vainagojas ar «ķermeņa stāvokļa noturību cīņas lai¬kā», – ar humoru atbildēja Žeņka, mēģinot piecelties no «sodīto un cietušo» baļķa. 
Taču cienīgtēvs, acīmredzot nepabeidzis savu pamāco¬šo sprediķi, uzlika roku uz Žeņkas pleca un atkal pienag¬loja viņu turpat. Izteikt savas pamācības no augšas uz leju tēvam Joannam bija daudz ērtāk, nekā «elpot nabā» šim gandrīz divmetrīgajam gigantam. 
– Nesaki vis, nesaki vis... Galvenais cilvēkā ir Dievišķais Gars. Viņš, nevis miesa niecīgā, ir īstenais spēka avots. Uz Viņu paļaujies... 
– ... bet pats netaisi aplamības, – ātri pārtrauca tēvu Joannu Žeņka, atkal mēģinādams piecelties. 
Tomēr Vano ar «dzelzs» roku atkal viņu apsēdināja. Cie¬nīgtēvs pašūpoja galvu un paskatījās uz pienākušo Senseju. Imitējot sirmgalvja balsi, ar savu iemīļoto uzsvaru uz «o», Vano noteica:
– Nē, nu kāda jaunatne? Gan rīcība, gan vārdi? Mēs bi¬jām jauni, mēs gan tā nemuļķojāmies! Bet jautājām pēc padoma: «Vai drīkst to, vai drīkst šo?» 
Sensejs ar Volodju sāka smaidīt, raugoties cienīgtēvā. 
– Es taču tev, dullais pauri, cenšos iestāstīt, ka ne uz savu muskuļu kalnu ceri, bet uz Dievišķo Garu, kas ir tevī, – tēvs Joanns turpināja Žeņku mācīt. – Bez viņa tu esi beztiesisks, miesas atgriezums! 
– Vai es esmu beztiesisks?! Vai es esmu miesas atgrie¬zums?! – sašuta Žeņka un izslējās visā savā raženajā au¬gumā pret kalsno cienīgtēvu. 
Situācijas komiskums izsauca kompānijai, kas vēroja notiekošo, smieklus. Vano paskatījās uz milzīgo Žeņkas torsu ar uzpumpētajiem muskuļiem, nomērīja viņu ar ni¬cinošu skatienu un, atmetis ar roku, noteica: 
– Ha, vārgulis! Vai tad tas ir spēks?! Tas ir tikai uzpūsts maiss ar kauliem. Papūt uz to, un tas aizlidos. Skaties, es tev tūliņ parādīšu, kas ir īsts Dieva spēks, uzkrāts nenogur¬stošo lūgšanu noslēpumā. 
Pie šiem vārdiem tēvs Joanns pamācoši pacēla rādītāj¬pirkstu. Pēc tam viņš demonstratīvi sāka atkailināt ķerme¬ņa augšdaļu. Klātesošo priekšā atklājās nožēlojams skats: vājš, kaulains pops, it kā nesen iznācis no Būhenvaldes ieslodzījuma. Uz viņa ķermeņa nebija pat kaut kā līdzīga muskuļiem. Zem bālās mācītāja ādas bija saskatāmas tikai neparasti resnas cīpslas, kas padarīja viņu līdzīgu izsal¬kušai govij nevērīga saimnieka kūtī. Taču šim, ne maz¬svarīgajam faktam, kā arī neparasti platajām plaukstu lo¬cītavām un palielinātajām locītavām elkoņos un plecos, varēja pievērst uzmanību tikai īsts profiņš. Savukārt pā¬rējiem viņa izskats izsauca vairāk žēluma jūtas, dedzino¬šu vēlmi iedot šim nebarotajam dabas brīnumam vismaz kaut ko ēdamu. Pat Žeņka, kurš jau bija noskaņojies uz divkauju, ieraudzījis šo staigājošo «mūmiju», kā saka, ap¬rāvās un nolaida tvaiku. 
Visi ar neslēptiem smaidiem skatījās uz dīvaino cienīg¬tēvu, kurš pats izaicināja savu likteni. Likās, ja pieskarsies viņam ar vienu pirkstu, tas, nabadziņš, izjuks. Neviens, vai aiz līdzcietības, vai aiz cieņas, neuzdrošinājās pietuvoties tēvam Joannam, kurš jau visiem bija kļuvis par draugu ne¬pilnu divpadsmit stundu laikā. 
– Nu?! – cienīgtēvs svarīgi salika rokas sānos un nogai¬doši stāvēja lepnā vientulībā. – Kurš uzskata sevi par spē¬cīgu? Nāciet! Kaut divi, kaut trīs, kaut astoņi cilvēki. Gara spēks – tas ir dižens spēks. Tas spēj ne tikai to. 
Redzot līdzjūtību un žēlumu puišu sejās, Sensejs stei¬dzās tēvam Joannam palīgā: 
– Ejiet, ejiet, nekautrējieties, mazticīgie. Ja reiz cienīg¬tēvs stāsta, ka spēj, tātad – spēj. 
Ar viņa «svētību» tauta nedaudz sakustējās. Redzot Vano nopietno noskaņojumu uz sparingu, Žeņka piegāja pie Sen¬seja un, neatrodot savā leksikā vārdu, lai reizē paustu visu savu sašutumu, pastiepa pāris reizes roku uz cienīgtēva pusi. 
– Sensej, nu kur?! – beidzot izrāvās no viņa žēlīgās da¬bas. – Es taču nejauši varu viņu arī nosist, vēl tādu grēku uzņemties... Man taču tāds sitiens... 
Un, neatrodot īstos vārdus, Žeņka spēcīgi iespēra ar kāju, izmantodams paņēmienu «Joko», tuvākajam kokam, kā apjoms bija daudz varenāks, nekā tēva Joanna torss. No jaudīgā sitiena koks nodrebēja, un no tā augšas nobi¬ra sausi zariņi. 
– Nu kur?! – viņš atkārtoja savu jautājumu. 
Uz ko cienīgtēvs, paliekot absolūti vienaldzīgs pret Žeņ¬kas demonstrācijām, mācītāja balsī pamācoši noteica: 
– Ne jau miesā, mans dēls, ir cilvēka gara spēks, bet viņa dvēselē. Jēzus, re, uzspļāva vīģes kokam, kas nenesa augļus, tas nokalta. Bet no taviem spēciņiem tikai zariņi nobira. 
– Labi, – sapūtās Žeņka, gatavs pierādīt savu taisnī¬bu darbībā. 
Vano tikai tas arī bija vajadzīgs. Viņš atdzīvojās un, kā saucējs uz laukuma, sāka uzkurināt publikas kaislības. 
– Kurš vēl grib sajust uz sevis iekšējā gara spēku? Ko, tikai viņš viens? – cienīgtēvs ar pirkstu norādīja uz Žeņ¬ku. – Viens karalaukā nav cīnītājs pretim tādam spēkam... Nāciet vēl kāds, kurš ir drošs... Uzstājīgi iesaku parādīt sevi uz pilnu klapi, jo rādu pirmo un pēdējo reizi. 
Puiši sāka smaidīt, uztverot viņa vārdus pa savam un vairāk smiekla pēc, nekā īsta sparinga dēļ, sāka izvirzīt sa¬vas kandidatūras pret izkāmējušo cienīgtēvu. Sensejs gan tikai noslēpumaini novīpsnāja, bet pēc tam pabrīdināja ne ta pa jokam, ne ta nopietni: 
– Skatieties, bet atcerieties: acis apmāna. Cienīgtēvs mīl pajokot. Ja jau tādā formā runā, turiet acis vaļā! Iesaku jums strādāt uz pilnu kontaktu, – un ar melnā humora noti pie¬bilda, – lai šī reize nekļūtu jums par pēdējo. 
Beidzot kādi astoņi gribētāji piedalīties šai anekdotē nostājās apkārt Vano, ielencot viņu divu triju metru attālu¬mā. Žeņka speciāli ieņēma pozīciju pretim cienīgtēvam. No vienas puses, protams, tēvam Joannam izdevās uzkurināt viņu uz sparingu. Tomēr, no otras puses, puisim bija patiesi žēl cienīgtēva. «Viņš pat neiedomājas, uz kāda spēka uzpra¬sās, – Žeņka pie sevis sprieda. – Trīs specnazieši, izgājuši karstos punktus, un vēl mūsu puiši. Kur viņš lien? Te taču viņu ar vienu sitienu samals miltos... Ar vienu sitienu?!» 
Un te Žeņkam galvā ienāca «lieliska ideja». Viņš nolēma nospēlēt «cēlo bruņinieku» – pirmais uzbrukt Vano un ar vienkāršu paņēmienu nogāzt viņu gar zemi, lai pasargātu cienīgtēvu no pārējo uzbrucēju sitieniem un attiecīgi iespē-jamā «vairākkārtējā traumatisma». Un gulošo, kā zināms, nesit. Iedvesmojies ar šo domu, Žeņka ieņēma cīņas stāju, ar visu savu skatu izrādot gatavību. Un, ilgi nedomājot, pir¬mais piesteidzās pie Vano, ar dūri raidot sitienu viņa krūtīs, pēc kura (Žeņka tajā absolūti nešaubījās) cienīgtēvs būs gar zemi. Bet te tev nu bija! 
Tēvs Joanns brīvi stāvēja, izvirzījis kāju uz priekšu. Bet sitiena brīdī viņa vājais ķermenis ātri un viegli pavirzījās malā kā spalviņa viesuļvētras vēja aukā. Graujošais Žeņkas sitiens, kas nesa sevī vairāk nekā simts kilogramu puiša svara spēka, aizlidoja burtiski dažus milimetrus gar kalsnā cienīgtēva krūtīm. Šajā momentā tēva Joanna cīpslas nepa¬rasti uzpūtās. Un Vano labā roka, burtiski kā lode šāviena brīdī, izlidoja Žeņkas krūtīs, veicot ar atklātu delnu jaudīgu atbildes sitienu, kas ar kaut ko līdzinājās «zvaniņa» sitie¬nam. Pretrunā visiem fizikas likumiem – «cēlā bruņinieka» ķermenis ar tādu ātrumu atsprāga no kaulainās cienīgtēva rokas, it kā Žeņka būtu sadūries ar dzelzceļa lokomotīvi, kas pilnā gaitā iedzen diennakts kavējumu. «Cēlais bruņinieks» vēl nepaspēja piezemēties Vano izvēlētajā virzienā, kā pārē¬jie cīnītāji, kas līdz šim stāvēja smīnēdami, momentāni re¬aģēja uz Vano pretuzbrukumu. Precīzāk sakot, reaģēja viņu smadzenes, kas gadiem bija trenētas dažādās ekstremālās situācijās. Zemapziņa zibens ātrumā novērtēja situāciju un tūlīt pat, bloķējot emocijas, ieslēdza pašaizsardzības refleksu personīgās drošības nodrošinājumam. 
Stass atradās pa labi un no visiem vistuvāk cienīgtēvam. Tādēļ Vano demonstratīvā pretuzbrukuma laikā, viņa kāja momentāni izlidoja «Mavaši» sitienā. Tomēr gandrīz vien¬laicīgi, tikko kā Stasa kāja atrāvās no zemes, tēvs Joanns pietupās un ar panteras veiklību, ar kreiso kāju veica jau¬dīgu sitienu pa Stasa balsta kāju. Puiša kājas uzšāvās gaisā, un viņš nogāzās uz muguras. Tiesa gan, uzreiz automātis¬ki pārvēlās prom drošā attālumā. Tikai pēc tam Stass sāka atjēgties un izvērtēt notikušo. Viņa ķermenis, atgūstoties no kritiena, noteikti nesteidzās tālākai cīņai. Tādēļ Stasam bija iespēja novērot grandiozo sparingu visās detaļās. No blakus krūmiem ķepurojās laukā arī Žeņka, kura sajūsmi¬nātās acis arī neatraudamās vēroja neticamo trauslā cie¬nīgtēva pārvēršanos. 
Tikmēr Vano graciozi izrēķinājās ar pārējiem. Viņa kā¬jas secīgi ņirbēja ķermeņu kopējā kustīgajā juceklī. Trīs no kaujiniekiem uzreiz pēc Stasa, tikai ar pāris sekunžu starpī¬bu, izlidoja no kopējā riņķa robežām, vadīdamies nebūt ne pēc personīgās vēlmes izjust visus tādas pilotāžas priekus. 
Andrejam pāris reižu izdevās izveicīgi izvairīties no Vano uzbrukuma līnijas, bet, iespējams, tāpēc, ka tā netika mērķēta uz viņu konkrēti. Iedvesmots ar tādu spocīgu cerī¬bu uz iespējamu uzvaru, puisis uzsāka negantu uzbrukumu. Nogaidījis mirkli, kad Vano seja palika atvērta, Andrejs ar visu spēku veica viņam taisnu sitienu ar kāju – «Maje Geri». Taču cienīgtēva ķermenis momentāni atliecās atpakaļ kā svārsts. Vano tūdaļ pat ar roku pasita uz augšu kāju, kas lidoja viņa virzienā, ar to pašu strauji paātrinot tās kustību. Un tā vietā, lai ļautu puisim, kurš bija zaudējis līdzsvaru, «mierīgi» piezemēties uz muguras, Vano spēra viņam ar kāju pa dibenu tā, ka tas, asi mainot lidojuma trajektoriju no brīvi-vertikālas uz piespiedu-horizontālu, kā torpēda ielidoja krūmos. Acīmredzot viņš pārāk bija nokaitinājis cienīgtēvu ar saviem «izlēcieniem». 
Šī demonstratīvā lidojuma laikā neskarti palikušie Kostja un Ruslans, iepriekš nesarunājuši, strauji atlēca prom no tēva Joanna, netaisīdamies izaicināt likteni uz tamlīdzīgām pasaulīgām izjūtām bezsvara stāvoklī. Tēvs Joanns, palicis it kā bez «darba», atskatījās un pamāja viņiem ar pirkstu: 
– Lūdzu, esiet tik laipni... 
Uz ko viņi smaidot atbildēja: 
– Ak, nē, cienīgtēvs, paldies. Mēs jau no rīta pieņē¬mām Svēto sakramentu... 
Ar šiem vārdiem viņi izsauca vispārējus smieklus un atbilstošu situācijas izlādēšanos. Atmosfēra atkal piepil¬dījās ar neizsīkstošu humoru un labestīgiem jokiem, gan tēva Joanna, gan to, kuri uz sevis izjuta kalsnā cienīgtēva «Dieva spēku». Kad visi kaujinieki ieņēma vertikālu stāvokli un sāka sajūsmināti pārspriest tik ātri beigušos cīņu, tēvs Joanns atkal ietērpās savā «kamuflāžas» apģērbā. Pievie¬nojoties sarunai, viņš demonstratīvi pacēla pirkstu uz de¬besīm un daudznozīmīgi noteica: 
– Lūk, redziet, mani bērni, kādus spēkus mums dod ti¬cība Dievam, kalpošana Kungam... 
Pēc tam viņš pasmaidīja un, pašķielējis uz Senseju, piebilda: 
– ...Nu un, protams, ilgie draudzības gadi ar Senseju. 
Pūlis atkal atsaucās ar smiekliem, atceroties dažādus kuriozus, kas ir saistīti ar «ilgiem draudzības gadiem ar Senseju». 
Pēc šī notikuma Vano autoritāte kompānijā kļuva vēl lielāka. Īpaši pārmērīgi viņš izauga Žeņkas acīs, kurš no priekiem pēc neaizmirstamā lidojuma nezināja, kā lai la¬bāk izdabā cienīgtēvam. Viņš pat laipni piedāvāja nomaz¬gāt viņa džipu, kas tagad, pēc puiša runām, bija pārvērties par «pašu lieliskāko un pašu praktiskāko mašīnu uz mūsu ceļiem». Sak’, ko tādam greznam skaistulim nīkt netīram veselu nakti kopā ar tanī gulošo saimnieku? Labāk uzreiz savest to attiecīgā dzirkstoši-spīdošā stāvoklī. Gan acij tī¬kami, gan vieglāk būs elpot. Tēvs Joanns īpaši nepretojās tādam «vaļsirdīgam» Žeņkas piedāvājumam un klusējot, tiesa, ar viltīgu smaidu pasniedza viņam atslēgas. 
Pirmām kārtām Žeņka pārdzina mašīnu uz jaunu vie¬tu, it kā laukums tur esot līdzenāks un līdz upītei tuvāk. Pēc tam rosīgā steigā aizskrēja ar spaini pēc ūdens, tādu puišu joku un zobošanās pavadīts, kā «popa sulainis», «uz nocirpšanu mūka kārtā gatavojies». Taču Žeņka tikai smai¬dīja. Viņš ar tādu rūpību un mīlestību izmazgāja džipu gan no ārpuses, gan iekšpusē, it kā veselu dienu būtu sapņojis tikai par to, kā nomazgāt tēva Joanna mašīnu.
 
* * *
Sabiezējusī krēsla jau gandrīz bija pārgājusi naktī, kad kompānija norimās savās austrumcīņu kaislībās. Pēc vaka¬riņām, ciešāk sasēdušies pie ugunskura, visi labprāt paga¬rināja baudu, lēnām dzerot smaržīgu zāļu tēju. 
Pūta viegls vējiņš. Debesīs izkaisītas mirdzēja zvaigznes. Ugunskura siltums, spirdzinošā priežu gaisa svaigums un valdzinošais zvaigžņu skats radīja īpašu pasaulīgu sajūtu, kas acīmredzot rodas daudziem cilvēkiem, kas izrāvušies no civilizētās piedūmoti-mehanizētās pilsētas kastes dzī¬vās dabas plašumos. Bija patīkami sēdēt šai klusajā naktī, nepiespiesti sarunāties un skatīties te uz ugunskuru, te mirdzošajās debesīs. 
– Kāds skaistums, – Tatjana noteica, raugoties debesu augstumos. – Zvaigznes tik spilgtas, tik valdzinošas... 
Nepaspēja meitene izpaust savu iespaidu, kā tās bur¬vības pasaulē ielīda Kostjiks ar savu nemainīgi loģisko gudrošanos.
– Tas tāpēc, ka mēs esam blakus ūdenim. Un pilsētas ar savu ilumināciju atrodas tālu. Gaiss ir retināts. Tādēļ zvaigznes ir tik spilgtas. 
Andrejs nosmīkņāja un nenoturējās no sarkasma: 
– Vāks, tev nu gan ir domāšanas anatomija! Ja te būtu poručiks Rževskis, viņš jau sen cīnītos ar tevi duelī, turklāt ar meistara prasmi – taisni ar kāju pa tavu purnu. Tev dāma par zvaigznēm, bet tu par retinātu gaisu. 
Kompānija iesmējās. No visām pusēm uz Kostjiku sāka gāzties joku un anekdošu gūzma, kuru viņš knapi spēja at¬vairīt ar saviem iemīļotajiem aforismiem, radot vēl lielāku smieklu vilni. Beigu beigās, neizturējis tādu jaudīgu vārdu plūsmu, puisis pa jokam metās virsū jau Andrejam, kā šī «škandāla» sācējam. 
– Lūk, tā vienmēr! Kā teica franču komēdiju autors: «Un kur viņš tikai mani nav aizķēris! Viscaur tikai es esmu viņa aso bultu mērķis.» – Un, pārmetoši paskatījies uz draugu, nodeklamēja savu iemīļoto dzejolīti, kuru nereti pielietoja, kad gribēja izkļūt no kutelīgas situācijas: 
− Es zinu, mans draugs, cik daiļrunīgs jūs esat, 
Ar piemēriem jums pilna galva. 
Bet varbūt gana? Parūpējieties labāk par sevi 
Un atstājiet mani liktenim manam. 
– Nu, ko lai saka? – Andrejs noplātīja rokas. – Viens vārds – diplo-māts! Par ko es viņu cienu – tas ir par to, ka viņš tā pasūtīs tālēs zilajās, ka skriesi turp ar lielu baudu. 
Uz ko Žeņka nosmīnējis iešķībi palūkojās uz cienīg¬tēva pusi: 
– Jā, tāds vakars kā šis jebkuru pataisīs par prasmīgu diplomātu. 
Visi atkal iesmējās. Kad smiekli apklusa, iestājās gara pauze. Tauta atkal iegremdējās ugunskura un naksnīgo debesu klusā apcerē. Liesmu mēles kaislīgi dancoja savā apburošajā dejā, nodegošo zariņu sprakšķēšanas melodijā. No tāda dedzīguma dzirksteļu kūļi uzlidoja augšup virpu¬ļojošā viesulī, turpinot savu neprātīgo deju tumsas izpla¬tījumā. Un tas padarīja tos līdzīgus daudzām miniatūrām zvaigznītēm, kas dzīvo savu vienu neatkārtojamo mirkli. 
Pirmais klusumu pārtrauca Nikolajs Andrejevičs, kurš aplūkoja debesu spīdekļus. 
– Zvaigznes patiešām ir neparastas... Kā padomā, cik pasauļu ir mums apkārt, cik galaktiku, kuras dzīvo savu pa¬stāvīgu dzīvi, saduras, izplešas, noārdās... Kaut kur notiek grandiozas katastrofas, kaut kur dzimst jaunas formas. Un visa šī dzīve nepārtraukti kūsā tādā milzīgā Visumā. Kad iztēlojies šos neticamos izmērus, masas, šos galaktiku tra¬kos kustības ātrumus ar vairākiem simtiem kilometru se¬kundē, un vispār visu šo gigantisko procesu, neviļus rodas jautājums: kas mēs vispār tādi esam uz šo miljardu zvaig¬žņu fona? Pat ne atspulgs... Un tomēr mēs apzināmies šo bangojošo dzīvi. Un ne vienkārši apzināmies, bet izzinām un studējam šo milzīgo objektu dzīves veidošanās un bojā¬ejas procesus. Rodas tāds iespaids, ka mums ļāva ielūkoties Visuma atslēgas caurumā, turklāt paskatīties tur ar vienu aci, gan mikropasaulē, gan makro. 
– Bet kāpēc ar vienu? – ar smiekliem painteresējās Ruslans. 
– Kā, kāpēc? – ar humoru noteica Kostijks. – Lai apmie¬rinātu mūsu ziņkārību tajā, kā dzīvo citi. Tas taču ir mūžī¬gais «dzīvokļa jautājums»! 
Nikolajs Andrejevičs pasmaidīja un sacīja: 
– Es domāju, ja vien tas būtu tikai «dzīvokļa jautājums», mums netiktu dota tik sīka informācija formulās un skaitļos ar rūpīgiem apstiprinājumiem tam, kas cilvēka prātam ir acīmredzams. Šeit iederas cits jautājums: «Kādēļ?» Ir taču skaidrs, ka tādēļ, lai mēs kaut ko saprastu, kaut ko ļoti sva¬rīgu attiecībā par sevi, savu būtību, savu dabu... 
Tēvs Joanns pamāja ar galvu, piekrītot viņam. 
– Dievs droši vien tāpēc neslēpj no mums savus atslēgu caurumus, jo, zinot mūsu dabu, grib, lai mēs paši iedziļi-nāmies pēc iespējas vairāk Viņa radīšanas likumos, lai uz to izpildījuma bāzes arī mēs – Viņa bērni – kļūtu par Viņa pilnīgās daiļrades līdzdalībniekiem. Bībelē ir tādas lieliskas rindas svētā apustuļa Jēkaba vēstules 1. nodaļas 25. pan¬tā: «...kas ieskatīsies un paliks pilnīgajā svabadības likumā, nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs, tas būs svētīgs savā darbībā.» – Un pabeidzis citātu, papildināja runu ar paskaidrojumu: – Svētlaimīgs, jо būtību pareizi izpilda. 
– Jā-ā-ā, – domīgi novilka Nikolajs Andrejevičs, bet pēc tam atdzīvojās, kaut ko atcerējies, un vērsās pie Senseja. – Starp citu, bija man viens unikāls pacients, astronoms. Parasts depresīvs gadījums, vientulības sajūta sakarā ar to, ka sieva aizgāja pie cita. Šis zinātnieks diezgan interesanti pauda savu stāvokli, asociējot to ar zvaigžņu dzīvi. Un, gal¬venais, viņā bija sapratne, kaut arī savdabīgā, slēptā veidā, ka vientulība ir faktiski psihes ilūzija, tās izdoma, jo ob¬jektīvi cilvēks atrodas sociuma ielenkumā. Un vientulības jūtas pārsvarā rodas dēļ nemākulības adaptēties tanī. Vi¬sas šīs pārdomas astronoms interesanti interpretēja savas profesijas valodā. Viņš teica, ja paskatās uz zvaigzni, tad arī tā mums šķiet kā vientuļš objekts. Īstenībā tā ir tikai mūsu neapbruņotās acs ilūzija, tāpēc ka pat mūsdienu teleskopi tādā zvaigznē izšķir no trīssimt līdz piecsimt zvaigznēm. 
– Tas vēl ir sīkums, – Žeņka zinoši atmeta ar roku. – Ja ar mūsdienu mikroskopu paskatīties, lūk, uz šo... – Viņa pirksts virzījās uz tēva Joanna pusi, bet acis laikā satikās ar nepārprotamu cienīgtēva skatienu, kas lika Žeņkam asi mainīt pirksta virzienu uz pretējo pusi, kur sēdē¬ja Stass. – Uz, lūk, šo aizdomīgo subjektu, tad ko tur tik neatklāsi?! Vesels blusu, mikrobu un visvisādu atšķirīgu sīkriebīgu parazītu sadraudzības Visumu. 
– Pats tu esi sīkriebīgs parazīts! – ar smaidu atcirta Stass. – Tas ir redzams arī ar neapbruņotu aci... 
Visa kompānija atkal iesmējās. Un, kad jautrība pieri¬mās, Nikolajs Andrejevičs turpināja: 
– Tas tikai apstiprina, ka zvaigznes un cilvēki daudzos gadījumos ir līdzīgi radījumi. Viss kā mūsu dzīvē. Zvaigznes, tāpat kā cilvēki, «dzīvo» kopās – grupās, kurās saistītas savā starpā ar savstarpējas pievilkšanās spēkiem. Un, kas ir pats interesantākais, – tām, tāpat kā cilvēciskajā sabiedrībā, vis¬biežāk ir sastopamas bināras sistēmas... 
– Kādas, kādas?– pārjautāja Viktors. 
– Pāra sistēmas, – paskaidroja jau Sensejs. – Tās ir kā divas saules, kuras riņķo ap kopējo masas centru. 
– Jā, – apstiprināja Nikolajs Andrejevičs. – Tas astro¬noms stāstīja, ka tās ir ļoti stabilas sistēmas... Un bez pāra, eksistē vēl arī triju, četru, piecu zvaigžņu sistēmas. Tiesa, tās ir sastopamas retāk nekā pāra. Nu un, protams, īpašu uzmanību viņš veltīja trīskāršo zvaigžņu tematam, salīdzinot tās ar savu gadījumu. Izrādās, trīskāršas zvaig¬znes nevar noturīgi eksistēt kopā. Vai zināt, kāpēc? Divas zvaigznes trešo ķermeni vienkārši izmet, bet pašas stabili riņķo ilgu laiku kopā. 
– Dabisks mehānikas likums, – noteica Sensejs, paraus¬tījis plecus. – Trešais ķermenis rada perturbāciju katrā no divu atlikušo kustībām un, kā likums, ved pie tādas sistē¬mas sabrukuma. 
– Apbrīnojami likumi un, galvenais, daudz kur saskan ar cilvēcisko sociumu, – noteica Nikolajs Andrejevičs.
– Tas vēl kā paskatās uz to sociumu, – ar smiekliem ie¬starpināja savu sakāmo Svats. – Īpaši uz trijotni. Ja kopā ar sievieti – tas ir viens, jautājums delikāts, nestrīdos. Taču ja tā ir vīriešu kompānija... Viņiem brīžam tādas stabilas sistēmas sanāk, īpaši procesā «saštukošanā uz trim», ka reizēm brīnīdamies nenobrīnīsies tādam savstarpējam pievilkšanās spēkam. Un, galvenais, kāda sagadīšanās: štuko ne uz četriem vai pieciem, bet tieši uz trim – nedz vairāk, nedz mazāk. 
– Tā ir vieglāk saštukot, izveidojas tāds kā prāta ko¬pums, – ar smīnu piebilda Bogdans. 
– Pareizi, – Oļegs apstiprināja un precizēja. – Četri – tas jau ir pārpalikums, tad jau viens ir par daudz. 
– Pats interesantākais, ka tur viss tas pats, – smejoties kopā ar visiem, Nikolajs Andrejevičs norādīja uz debe¬sīm, – tām četru, piecu zvaigžņu grupās arī nav drošs ko¬lektīvs. Un sairst daudz ātrāk. Te tāpat darbojas vieni un tie paši dabas likumi. Zvaigznēm tamlīdzīgas kopdzīves var izveidoties un sairt daudzas reizes to eksistences laikā. Un zvaigzne, kā man izskaidroja mans pacients, var pastāvīgi mainīt savus partnerus. Proti, blīvos zvaigžņu sablīvējumos zvaigzne savas dzīves laikā var līdz sešām reizēm pārlidot uz dažādām «kompānijām»... 
Žeņka viltīgi paraudzījās uz tēvu Joannu. 
– Cienīgtēvs, tā taču ir debesu laulības pārkāpšana. Kur skatās baznīca? 
Tēvs Joanns sataisīja «gudru» sejas izteiksmi, paskatījās uz zvaigznēm un sprediķotāja balsī paziņoja: 
– Uz visu, bērns, ir Dieva griba. 
Ar ko izsauca klātesošo smieklus. 
– Un tā ir taisnība, – Nikolajs Andrejevičs jautri pamāja ar galvu un atkal vērsās pie Senseja. – Kopumā man bija nevis pacients, bet vesela psiholoģisku argumentu krātu¬ve mūsu depresīvajiem klientiem. Viņš mani tā inficēja ar savu salīdzināšanas analīzi, ka pēc sarunām ar viņu es pats ieinteresējos par viņa zinātni. Viņš pat man nesa grāmati¬ņas ar saistošo astronomiju. 
Sensejs pasmīnēja un jokojot pajautāja: 
– Es nesapratu, tad kurš kuram bija pacients? 
– Nu, dažbrīd gadās arī tādi kuriozi medicīnā, – ar smiekliem atbalstīja viņa humoru psihoterapeits. – Zini, kā mums brīžiem saka daži dakteri: «Dažbrīd patrāpās tāds «talantīgs» psihs, ka tu pat ar aci pamirkšķināt nepaspēsi, kā viņš viegli ievedīs tevi savā stāvoklī.» 
Kompānija atkal uzsprāga smieklos. 
– Tu iedomājies, ko es izlasīju šajās grāmatiņās?! – tur¬pināja Nikolajs Andrejevičs, aizrautīgi dalīdamies savos iespaidos. – Izrādās, sarežģītās zvaigžņu sistēmās, kas sa¬stāv no simts, divsimt, tūkstoš zvaigznēm, mijiedarbības situācija mainās kardināli, pilnīgi savādāk nekā vienkāršās kopās. Zvaigzne jau vairs nejūt katru kaimiņu. Tā jūt kopē¬jo lauku un kustas pietiekami vienmērīgi. Proti, kaimiņu ietekme it kā izlīdzinās. 
– Tādi noturīgi kolektīvi ir bieži sastopami galakti¬kās, – norādīja Sensejs kā pašu par sevi saprotamu. 
– Lūk! Un es pievērsu tam uzmanību. Viss kā cilvēciskajā sabiedrībā. Mats matā ar masu psiholoģiju! Jo būtībā pū¬lis nivelē cilvēka individualitāti, proti, daudzos gadījumos vienādo pilnīgi dažādus cilvēkus un šajā masā esošajiem cilvēkiem piešķir jaunas īpašības. Ņemt kaut vai Lebona teoriju. Kādas ir galvenās atšķirības pazīmes indivīdam pūlī? Pirmkārt, anonimitāte, apzinātās personības izzuša¬na. Otrkārt, neapzinātās personības pārsvars, intelekta un racionālisma pazemināšanās. Treškārt, pūļa domu un jūtu orientācija vienā virzienā. Un, pats galvenais ir tas, ka in¬divīdos tiek veidoti uzstādījumi uz tūlītēju iedvesto ideju īstenošanu. Var teikt, viss gandrīz kā pie zvaigznēm. 
Taču tas vēl nav viss. Mani ieinteresēja cipari, zvaigžņu daudzums tādās sarežģītās kopās. Cilvēciskajā sabiedrībā taču ir novērojams kaut kas līdzīgs. Un ne tikai cilvēku, bet arī dzīvnieku pasaulē. Biologiem ir interesanti darbi, kas ir saistīti ar masu psiholoģijas tematu analoģiskā salīdzinā¬jumā ar dzīvnieku uzvedību. Apstrādājot datus, zinātnie¬ki atklāja optimālo skaitu cilvēku kolektīvā – ne vairāk kā simt piecdesmit cilvēki. Turklāt šis cipars ir pielietojams pašām daudzveidīgākajām kopām, sākot no mednieku un savācēju ciltīm un beidzot ar baznīcu, armijas, dienestu kolektīviem. Savukārt iesākās viss ar biologu vērojumiem paviānu un šimpanzes uzvedībā, kad tika konstatēta pozi¬tīva korelācija starp galvas smadzeņu garozas apjomu, jo īpaši, pieres un deniņu daivas, un ar dzīvnieku skaitu barā... 
– Bet kas ir korelācija? – painteresējās Viktors, ne visai saprotot Nikolaja Andrejeviča profesionālo valodu. 
– Nu, tā ir attiecība, savstarpējā atkarība... Tad lūk, ek¬sperimentos novēroja pērtiķus. Tie dzīvoja grupās, kurās bija aptuveni piecdesmit īpatņi. Visi bara locekļi bija pazīs¬tami viens ar otru. Vēl jo vairāk, tie pat uzturēja daudzvei¬dīgas savstarpējās attiecības: draudzējās, naidojās, noslē¬dza savdabīgas savienības. Pamatojoties uz novērojumiem, zinātnieki veica aprēķinus, ņemot vērā homo sapiens sma¬dzeņu izmēru, un izrēķināja šo skaitli cilvēciskajā kolektī¬vā – ne vairāk kā simt piecdesmit cilvēki! Kā arī konstatē¬ja – ja kopa pieaug, tad cilvēki tajā sāk justies kā svešinieki. Proti, būtībā viņi zaudē spēju sekot līdzi visam, kas notiek kolektīvā. Tas it kā zaudē individualitāti, bet pēc tam iz¬jūk atsevišķos grupējumos. Un galvenais, pārvaldīt tādu kolektīvu kļūst praktiski neiespējami. Tas nozīmē ko? Ir ne¬pieciešami palīgi. Tātad automātiski rodas varas aparāts... Tā ka zvaigznēm un ļaudīm savā starpā ir daudz kopēja. 
– Dabiski, – mierīgi konstatēja Sensejs. – Tā ir matērijas pasaule. Un tās likumi ir attiecināmi gan uz mikropasauli, gan uz makro. Matērijai ir raksturīga noteikta saprātīga organizācija, noteikti izdzīvošanas likumi un ierobežoti eksistences termiņi. Matērijai ir sākums un gals. Tādēļ nav nekā pārsteidzoša tajā, ka zvaigznes un cilvēki ir tik līdzīgi viens otram. 
Sensejs paņēma dažus žagarus un iemeta tos ugunī. 
– Un ne tikai cilvēki, bet arī pārējā dzīvā pasaule. Ņem¬sim par piemēru kaut vai skudras! Cik ļoti arī tām ir organi¬zēta dzīve, viņu infrastruktūra? Tās veido jaunas kolonijas, katra izpilda stingri noteiktu funkciju: vienas iegūst barību, citas apsargā, trešās nodarbojas ar ventilāciju, ceturtās vei¬do jaunas šahtas, piektās karo. To starpā ir arī sīki zaglēni, parazīti, liekēži, ir arī «vergturi». Proti, tā pati hierarhija, tā pati organizācija... Analoģiska situācija ir arī galaktikās, ja paskatās plašākā mērogā. Izrauj viena otrai matēriju, pla¬nētas, «aprij» viena otru, saduras, šķiras. Arī cilvēce uzve¬das tieši tāpat... Pat mazā kolektīvā kāds tiecas būt līderis. Divi līderi nesadzīvo. Tas vienmēr ir konflikts. 
– Tas tiesa, – piekrita psihoterapeits. 
– Tā ka matērija ir matērija. Tomēr, neskatoties uz tādu, teiksim, nošķirtību, visa matērija ir cieši saistīta savā starpā. 
– Kādā ziņā? – Andrejs nesaprata. – Vai tas nozīmē, ka es esmu saistīts ar kaut kādu zvaigzni vai kaut kādu mik¬robu, kas dzīvo tālā galaktikā? 
– Jā, – Sensejs vienkārši atbildēja, piemezdams ugunī kārtējo žagaru porciju. 
Andrejs izbrīnījies sarauca uzacis.
– Vai esi pazīstams ar tādu jēdzienu kā gravitācijas lau¬ki? – Sensejs jautāja Andrejam. 
– Nu... 
– To īpašības mūsdienu cilvēce vēl nav pilnībā izpētī¬jusi... Tomēr gravitāciju laukiem ir raksturīgi tik milzīgi ātrumi, ka, ja tos salīdzina ar gaismas ātrumu, tad tas būs līdzvērtīgi kā salīdzināt pašas mūsdienīgākās raķetes kus¬tību ar veca, nevarīga bruņurupuča pārvietošanos. Gravitā¬cijas laukiem praktiski neeksistē attāluma jēdziens, toties ir momentānas pārvietošanās jēdziens. Un tieši pateicoties kopējam gravitācijas laukam, kura pamatelements ir Po daļiņa, katrs atoms uz tava degungala ir saistīts ar katru saules, citu planētu, zvaigžņu atomu un pat, kā tu izsakies, ar mikroba atomu, kas dzīvo kaut kādā tālā galaktikā... Jo matērija kā tāda ir gigantisks organisms, kas pastāvīgi mo¬dificējas, pateicoties tās enerģiju transformācijai... 
– Grūti, protams, iztēloties šo milzīgo bezgalību ar sim¬tiem miljardu zvaigžņu kaut kāda organisma veidā, – no¬ducināja Volodja, raudzīdamies naksnīgajās debesīs. 
– Ko lai dara, – noteica Sensejs. – Mūsu galvā, piemē¬ram, arī ir miljardiem nervu šūnu, kuras būtībā veido savas galaktikas, kas uzliesmo dzimšanas brīdī. Katru sekundi galvas smadzenēs notiek aptuveni simts tūkstoši ķīmisku reakciju. Un ja uz to palūkojas no mikrobūtnes pozīcijas, kaut kāda tur kvarka, kurš «apdzīvo» vienu no šūnām, tad viņam smadzenes arī liksies par neizskaidrojamu, neizzi¬nāmu bezgalību. Tas ir normāli... Mūsu saprāts ir ļoti ie-robežots. Turklāt vēl nedod mieru dzīvnieciskais «Es» ar savu egoismu, uzskatīdams sevi par pasaules evolūcijas «nabu» ar tādu neatvairāmu savu miesisko izskatu. Taču būtībā kas mēs esam šim milzīgajam organismam? Tikai sen izdzisušu zvaigžņu pīšļi.
– Kādā nozīmē? – nesaprata Svats. 
– Vistiešākajā, – atbildēja Sensejs. – Tu nekad neesi aiz¬domājies, kas ir tavs organisms? 
– Nu kā? Muskuļi, kauli, asinis... 
– Raugies dziļāk, – draudzīgi ieteica Sensejs. – Tas ir ķīmisku elementu noteikts salikums, kas, ņemot vērā vi¬dējo statistisko, sastāv no 65% skābekļa, 18% oglekļa, 10% ūdeņraža, 3% slāpekļa, bet visa pārējā ir mazāk nekā 1%. 
– Bet kauli? 
– Ko kauli? Arī kauli ir vienlaidu ķīmija, minerālsāļu savda¬bīgs «depo». Tas pats kalcijs, fosfors, magnijs. Un vēl aptuveni trīsdesmit mikroelementi. Nu un, protams, tas pats ūdens, iz¬daudzinātais Н2О. Un tagad padomā, no kā sastāv zvaigznes, piemēram, mūsu galaktikā? No tiem pašiem ķīmiskajiem ele¬mentiem, kur vieni no izplatītākajiem elementiem ir ūdeņra¬dis un hēlijs... Kā jau es teicu, eksistē kopējā matērijas masa. Pateicoties noteiktiem spēkiem, salikumiem un kombināci¬jām, tā pārveidojas atšķirīgos materiālos objektos. Piemēram, no starpzvaigžņu gāzes kondensācijas ceļā pastāvīgi izveido¬jas jaunas zvaigžņu paaudzes, bet no tanī esošajiem putekļiem tāda pat ķīmisku elementu salikuma – planētas. Uz kā balstās to pašu zvaigžņu gaisma? Uz kodolenerģijas izdalīšanos, kas rodas smago elementu, tā paša oglekļa, skābekļa, slāpekļa, si¬līcija un citu sintēzes procesā. Kad zvaigznes beidz savu dzīvi, tās atgriež atpakaļ lielāko daļu savas vielas starpzvaigžņu vidē, ar to pašu bagātinot to ar smagajiem elementiem. Parasti notiek tā saucamo supernovu zvaigžņu gigantiski sprādzieni, kuri arī ražo praktiski visus ķīmiskos elementus. 
– Kas ir Mendeļejeva tabulā? – apvaicājās Oļegs. 
– Nu, teiksim tā, pilnā tabulā, ieskaitot arī tos elemen¬tus, kurus šobrīd šī cilvēce vēl nav atklājusi... Un atkal jau izdalītā gāze atkal kļūst par būvmateriālu jaunām zvaigžņu paaudzēm, planētām un dzīvei uz tām. Tādā veidā arī sanāk, ka tā viela, no kuras izveidojās, piemēram, mūsu Saules sis¬tēma, Zeme un, dabiski, arī mēs, jau daudzkārt tika izman¬tota agrāk eksistējošo zvaigžņu sastāvā. 
– Patiesību vēsti, mans dēls, – piebalsoja tēvs Joanns. – Tāpēc Bībelē arī teikts, ka Dievs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa sejā dzīvības dvašu, un kļuva cilvēks par dvēseli dzīvu. 
– Pilnīgi pareizi. Tāpēc, ja cilvēks izšķērdē savu dzīvības spēku – prānu, proti, «dzīvības dvašu» savam Dzīvniekam, savām materiālajām vēlmēm, tad diemžēl par pīšļiem viņš arī paliks, pilnā šī vārda nozīmē. Taču, ja izmantos to savas dvēseles attīstībai, tad te sāk darboties pavisam citi liku¬mi – garīgās pasaules likumi. Tas, protams, nenozīmē, ka laika gaitā cilvēka matērija nepārstrādāsies par mēslojumu zemei. Ķermenis ir tikai ietvars garīgās substances nobrie¬šanai, un kā jebkura matērija tas ir mirstīgs. Savukārt, ja šī ietvara eksistences laikā tā iekšienē notiek domu spēka, dvēseles un «dzīvības dvašas» sintēze, tad dzimst pavisam jauna garīga būtne, ja vēlaties – mūžības Personība, uz kuru matērijas likumi pārstāj darboties. 
Sensejs apklusa. Un tad Vaļera, kurš sarunas laikā nebija izdvesis nevienu vārdu, negaidīti pavaicāja: 
– Bet kas ir dzīvība tās īstenajā nozīmē? 
Sensejs uzmanīgi paraudzījās uz viņu un kaut kā pavi¬sam vienkārši sacīja: 
– Tas ir tikai ezoosmoss – iekšējais enerģijas grūdiens. 
Pēc tādas atbildes visi kādu laiku klusēja, acīmredzot pārdomājot dzirdēto. Pēc tam Kostjiks sāka skaļi spriest: 
– Bet, ja dzīvība ir vienkārši enerģijas grūdiens, tad pēc idejas tās ir jābūt ļoti daudz, tajā skaitā arī saprātīgas. Taču pagaidām, piemēram, nav atklāta pat tāda planēta kā mūsējā, ar nepieciešamajiem apstākļiem saprātīgas dzīvības attīstībai. Sanāk, ka mēs patiešām esam vienīgie ar tādu saprāta līmeni. 
– Man nāksies tevi «apbēdināt», – ironiski noteica Sen¬sejs. – Tādu planētu kā mūsējā ir miljardiem! Un tādu sē¬dētāju pie ugunskura, kas lūkojas debesīs, arī ir miljardiem. Taču tas neko neizsaka. 
– Bet kāpēc tad tie ar mums nekontaktējas? 
Žeņka nosmīkņāja, atcerēdamies kaut ko smieklīgu: 
– Kādēļ tiem kontaktēties ar tādiem «hemoro-īdiem», kuri dzīvo savā sociālajā «hemorā» un pastāvīgi «īd» un «īd»? Zini, kādas baumas klīst? – Viņš noliecās uz priekšu un sa¬zvērnieciski nočukstēja, it kā ziņodams kādu superslepenu informāciju: – Runā, ka kontaktu neesamība no Kosmosa ar Zemi pilnībā apstiprina saprātīgu civilizāciju esamību tajā. 
Puiši sāka smieties, raudzīdamies uz tādu speciālistu «hemoro-īdu» jautājumos. 
– Nē, bez jokiem, – iebilda Kostja, kārtodams no deguna noslīdējušās brilles. – Kāda var būt saprātīga dzīvība Kosmo¬sā, ja būtībā tur vispār nekā nav, tikai putekļi un tamlīdzīgi? 
– Ne tikai uz citām planētām, bet pat kosmiskajā izplatī¬jumā ir saprātīga dzīvība, – Sensejs iebilda viņam. – Sapro¬tams, ka ne mūsu ar gaisu elpojošā formā, kurai ir vajadzīgs skābeklis. Dzīvībai galvenais ir enerģētiskais grūdiens, pro¬ti, ezoosmoss. Savukārt dot grūdienu dzīvībai var, piemē¬ram, siltuma enerģija, tās pašas elektromagnētiskā vai gra¬vitācijas lauku enerģijas un tā tālāk. Un arī būs dzīvība, bet cita, atšķirīga no bioloģiskās. Mūsu domāšana vienkārši ir pieradusi domāt, ka saprātīgu būtņu dzīvo organismu celt¬niecības bloki var būt tikai aminoskābes. Un neko, izņemot šo apgalvojumu, mēs vienkārši negribam redzēt un atzīt. Bet kas ir aminoskābes? Kosmosā šis «ķieģelis» ir izmētāts viscaur, nu un? Tas vēl neko nenozīmē. Aminoskābes pašas par sevi vēl nav «māja», kurā iemitinātas saprātīgas būtnes. Tas ir tikai «ķieģelis», kuru vēl vajag izlikt «mājas» formā. 
– Un kā vēl var izskatīties alternatīvā dzīvība? – Kostjiks neizpratnē vaicāja. 
– Nu, piemēram, ir saprātīgas būtnes ar atbilstošu in¬telektu, kuras dzīvo ārpus planētām, starpkosmiskajā iz¬platījumā. Tās aizpilda milzīgas teritorijas. Tā ir viena no lielākajām saprātīgo būtņu populācijām... To, no kā tās sa¬stāv, pat par matēriju nevar nosaukt šī vārda cilvēciskajā izpratnē. Mūsu zemes izpratnes salīdzinājumā viņu, tā teikt, «šūnas» uzbūve (kurās vispār nav pat mājiena par amino¬skābēm) atgādina cilindriskas formas kolbiņas. Taču, kad tās savienojas kopā, tās maina savu formu. Tās ir izkaisītas daļiņas. Viņu struktūra ir daudz organizētāka un augstāka par mūsējo. Savā dabiskajā stāvoklī šī būtne nav īpaši gara. Vispār tas ir atkarīgs no tās «vecuma». Tās izmēri var svār¬stīties no pāris milimetriem līdz pāris metriem. Kad šī būt¬ne atrodas miera stāvoklī, tā sairst un saplūst ar ārpasau¬li. Savukārt pārvietojoties tā vienkārši sagrupējas, tas arī viss... Principā šīs radības var nokļūt uz jebkurām planētām. 
– Ko, arī mūsu? – izbrīnījās Ruslans. 
– Protams. Tikai mums tās ir grūti saredzēt ar neapbruņotu aci, ja vien neņem talkā mūsdienīgu aparatūru. Tāpēc, ka tām ir pilnīgi citi ātrumi... Būtnes var organizēties, var sairt atse¬višķās daļās, bet tajā pašā laikā tās turpina pie šāda sabrukuma eksistēt enerģētiskajā līmenī, bet nepieciešamības gadījumā atkal sagrupēties. Var viegli pāriet paralēlajā pasaulē... 
– Nu, ja šīs saprātīgās būtnes pastāv, mums taču kaut kādā veidā vajadzētu just to klātbūtni, – izteicās Kostjiks. 
– Nepavisam. Mēs ar viņu ātrumiem vienkārši nekrusto¬jamies, tāpēc arī nevaram tās just. Taču piefiksēt to kustību principā ir iespējams. Kad tās ieiet mūsu atmosfērā, tad pārvietošanās brīdī viņu izkaisītās «šūnu» grupas satuvi¬nās. Kustības laikā tās atgādina kaut ko līdzīgu iegarenam ķermenim, ap kuru ir apvijusies spirāle, kas atgādina rokas gaļas maļamās mašīnas serdi. Šajā momentā tās ir iespē¬jams piefiksēt ar mūsdienīgiem aparātiem, bet jābūt spē-cīgam uzņemšanas paātrinājumam un fokusācijai uz šiem objektiem. Nu, bet citā veidā... Principā tās neizdala nekādu enerģiju. Saņemto siltumu tērē sev. Var vēl redzēt to sablī¬vējumus, ja seko siltuma enerģijas izkārtojuma spektram: pēc tām temperatūra pazeminās, piemēram, to pašu saules staru, jo notiek «absorbēšanas» process. 
Nedaudz apdomājis, Kostjiks atkal uzdeva jautājumu: 
– Bet kā pārvietojas šīs būtnes? 
– Tās slīd pa gravitācijas laukiem un, lai pārvietotos, iz¬manto gravitāciju. To kustība līdzinās tam kā griežas spirā¬les. Rodas iespaids, piemēram, ka tās mūsu atmosfērā it kā griež gaisu. Taču īstenībā tas tā nav. Šī spirālveida kustība ir saistīta ar mūsu magnētiskajiem laukiem. 
– Bet vai noķert viņu var? – savu «mežonīgo ideju» iz¬teica Andrejs, kurā acīmredzami bija aktīvi pamodies pirmatnējais mednieka instinkts. 
– Noķert? – Sensejs pasmaidīja. – Tas līdzināsies tam, ka tu mēģināsi noķert zivi ar murdu bez tīkla. 
– Kāpēc? 
– Tāpēc, ka ne viss ir tik vienkārši. Mūsu starpatomu, korpuskulārie šūnu attālumi ir pārāk milzīgi, lai mēs kaut kādā veidā varētu sajust šo būtņu kustību caur mums. Mēs tām esam kā tukšums. 
– Kā to saprast? – painteresējās tēvs Joanns. 
– Nu kā... Kas būtībā ir cilvēks, precīzāk, viņa ķermenis? Tukšums. Ja ieskatās mūsu miesiskajā mikrokosmosā, tad var redzēt, ka mūsu molekulas, atomi, elektroni atrodas viens no otra lielos attālumos. Un jo vairāk iedziļināsimies to dalīša¬nā, jo vairāk būs tukšuma. Tukšums cilvēkā sastāda aptuveni 97,7%. Principā, ja aizvākt visu šo tukšumu, tad viss, kas pa¬liks no cilvēka, tēlaini runājot, izlīdīs caur adatas aci... Šajā gadījumā mēs nesaskaramies ar šīm būtnēm, tāpēc ka tam traucē divi faktori: starpatomu attālumi un paātrinājums laikā. To ezoosmoss, kā es jau teicu, strādā citā frekvencē. Tādēļ mēs praktiski nesaskaramies. Tas ir paralēles para¬dokss, kurš vēl nav aprakstīts un izpētīts mūsdienu fizikā. 
– Īsti nepielec, – teica Andrejs. 
– Nu lūk, piemēram, kamēr es jums visu šo stāstīju, caur mūsu ķermeņiem, tajā skaitā arī tavu, izgāja, precīzāk, iz¬lidoja miljardi neitrīno. Un jūs to pat nejutāt. Bet neitrī¬no, starp citu, sastāv no pieciem Pо, atšķirībā no šo būtņu «kolbām», kuras sastāv no trim Pо daļiņām. Un turklāt savā eksistencē mēs kustamies ar noteiktu ātrumu pie noteiktas laika straumes, – pacietīgi skaidroja Sensejs. – Šīs būtnes tāpēc arī ir visuresošas, jo var brīvi paātrināties. Mēs gan tā, kā tās, nevaram sev to atļauties. Jo vienkārši neizkļū¬sim no sava laika, mēs esam te ierobežoti. Jo pārejai va¬jadzīgs... teiksim tā, enerģētiskā potenciāla paātrinājums mūsos iekšā, lai mēs pārietu citā laikā vai paralēlē kopā ar savu astrālu, mentālu un citiem līdzīgajiem. Lūk, šajā lī¬menī ir jānotiek paātrinājumam! Tad jā, mēs izkustēsimies. Taču atkal jau, kā izkustēsimies? Pazudīsim te un parādī¬simies daudz paātrinātākā laikā. Tomēr, kad mēs parādīsi-mies tajā pasaulē, nonāksim principā analoģiskā paralēlē. Proti, nav izslēgts, ka ar tām pašām jūrām, debesīm, sauli, bet nonāksim pilnīgi citā pasaulē, kuras dzīve (pēc saviem frekvenču raksturojumiem) nekrustojas ar mums. Piemē¬ram, tajā vietā, kur mums stāv mūsdienīga ēka, tur var būt tuksnesis vai mežs.
– Jā, pasaule ir daudz bagātāka ar dzīvību nekā mēs do¬mājam, – noteica Nikolajs Andrejevičs, – un mēs ne tuvu vēl neesam to iepazinuši. 
– Protams, ne tuvu vēl, – Sensejs viņam piekrita. – Var teikt, ka cilvēce tik tikko ir pametusi savu bērnudārzu un sākusi vērt vaļā skolas durvis. Jo cik gan laika ir pagājis, kopš intensīvi ir sākušas attīstīties zinātnes? Skat, ir pa¬gājuši nedaudz vairāk nekā 160 gadi, kopš tika izgudrots transformators un elektromagnētiskā indukcija, gandrīz 60 gadus atpakaļ sašķēla atoma kodolu, 30 gadus atpa¬kaļ parādījās datori ar domēnatmiņu... Tās taču ir ele¬mentāras zināšanas... Un smieklīgi termiņi, ja ņem vērā cilvēces vecumu! Tie ir tikai pirmie soļi daudzveidīgās pasaules izzināšanā... 
Bet dzīvības formu patiešām ir ļoti daudz! Ja cilvēki paspēs, tad spēs izpētīt arī paralēles paradoksu. Tas nav nekas sarežģīts. Nepieciešams tikai... Kaut gan, neiedziļi¬nāsimies sīkumos. Īsāk sakot, tas nav nekas sarežģīts. Ar mūsdienu tehnoloģiju attīstību ir pilnīgi reāli pāriet pa¬ralēlajā pasaulē un tur atrast pilnīgi saprātīgu dzīvību ar atbilstošu intelektu. Kāpēc to meklēt kaut kur uz Marsa ar tā mikrobiem, kas ir bīstami cilvēkiem, ja tā ir pie sāniem? Dzīvības ir papilnam. Kopumā Visums – tā ir pati dzīvība, dzīvība visplašākajā izpausmē un daudzveidībā. 
Visapkārt jau sen bija nolaidies naksnīgais vēsums, tādēļ ugunskura siltums kļuva arvien jūtamāks un patīkamāks. 
– Bet izeja Nirvānā – kas tas ir? – pajautāja Stass. – Tā ir iz¬iešana ārpus mūsu laika cikla robežām? Iziešana citā paralēlē? 
– Nepavisam. Tā ir iziešana ārpus paralēļu robežām, ārpus laika un izplatījuma robežām. Tā ir iziešana no materiāla¬jiem Visumiem... Būtībā, ja izanalizē – kas ir dzīvība cilvē¬ciskajā formā? Tā ir garīgās substances pagaidu uzturēšanās augsti molekulāro matērijas konglomerātu mainīgajās for¬mās. Teiksim tā, tā ir savdabīga čaula, lai nogatavotos iekšē¬jais auglis, kas arī ir dvēsele. Šis auglis šajā laicīgi-telpiskajā čaulā maina tikai savus apvalkus – ķermeņus. Garīgi nobrie¬dis cilvēks nenomirst, viņš aiziet. 
Cilvēks, kad atveras garīgi, apzinās to, kas viņš ir un kur ir nonācis. Mūsu Visums ir tikai viena no materiālajām paralēlēm. Tajā arī eksistē vairākas paralēles. Visas tās ir interesantas, un visas ir apdzīvotas. Un tas nav nekas tāds, tas ir likumsakarīgi. Ikviena paralēle tajā ir materiāla un pastāv savā laikā ar saviem ātrumiem un ar savu matēri¬jas daudzveidību. Taču iziešana ārpus matērijas robežām garīgajā līmenī... tas jau ir daudz nozīmīgāk. Tā ir izieša¬na Dieva realitātē. Un precīzāk to pateikt vai izskaidrot ir ļoti sarežģīti, jo mūs ierobežo mūsu materiālais saprāts ar savu asociatīvo uztveri... Principā aiz materiālās pasaules rāmjiem eksistē daudz vairāk interesantā. 
Jebkurš cilvēks var pāriet Dieva realitātē, tāpēc ka viņā ir šīs realitātes daļiņa – tā ir viņa dvēsele. Taču paradokss ir tajā, ka cilvēki savas materiālās apsēstības dēļ savu mūžīgo dvēseli uztver kā izdomājumu, bet sava iluzorā apvalka-ķermeņa ek¬sistences mirkļus uztver kā realitāti un uzskata to par dzīvi. 
– Es kaut kā ne visai saprotu, kā šis ķermenis var būt ilūzija, ja es to pilnā mērā sajūtu? – apjucis jautāja Vaļera. 
– Tavs ķermenis – tas ir tikai nofokusējies vilnis, kurš saņem īsu impulsu dzīvības enerģijas – prānas veidā. Tās rašanās laiks pēc impulsa, tās ātrā noskrējiena laiks līdz pilnīgai izdzišanai – šis nogrieznis arī ir tas, ko tu sauc par dzīvi. Tas ir pārāk īss termiņš. Atskatīties nepaspēsi, kā dzī¬ve jau būs palidojusi. Viss jautājums ir tajā, kā tu izmantosi šo dzīvi noskrējiena laikā, kā iztērēsi tā iekšējā grūdiena spēku, kurš ir tev dots?
– Un kā es to varu racionāli iztērēt, ja notikumi, kas no¬tiek manā dzīvē, nav no manis atkarīgi? Kā jauna diena, tā jaunas «galvassāpes», vienas vienīgas problēmas. 
– Iegaumē: viss ir tevī! Ja tu mainīsies iekšēji, mainīsies arī pasaule ap tevi. Materiālās problēmas ir īslaicīga parā¬dība, savdabīga tevis pārbaude... Tu pat iedomāties nespēj, cik ļoti tava doma ir materiāla un kā tā izmanto tavas uz-manības spēku. Ja tu dod priekšroku savām sliktajām do¬mām – kakodēmonam, tad, atvaino, pats vien esi vainīgs, ka tavas «galvassāpes» ir pārgājušas hroniskā stadijā. Sa¬vukārt, ja tu dotu priekšroku labām domām, proti, ik die¬nu stimulētu savu pozitīvo domu agatodēmona centru, tu būtu pārsteigts par savām iekšējām pārmaiņām un to, kā pasaule ap tevi mainās, it kā pats Dievs pievērstu tev savu skatienu un nāktu tev palīgā. Tās ir neizsakāmas iekšējās Klātesamības sajūtas. Kad tu atrodies milzīgā Mīlestībā pret visu, kas ir tev apkārt, kad dāvā šo Mīlestību Dievam, tava dvēsele, kas ir daļiņa no Viņa, atmostas. Savukārt, kad dvēsele pamodīsies, pirmām kārtām izmainīsies tu pats. Bet izmainīsies tu, tas nozīmē, atvērsies arī pilnīgi cita realitāte, atvērsies tādas iespējas, par kurām tu pat neesi sapņojis... 
Šī saruna, kas neviļus lika visai kompānijai pieklust, pārtrū¬ka tikpat pēkšņi kā iesākās. Kad Sensejs beidza runāt, iestājās klusums, ko traucēja tikai degošo ogļu sprakšķēšana. Visi sē¬dēja klusēdami, iegrimuši savu domu noslēpumainajā pasaulē. Ugunskura liesma dzisa, atstādama atgādinājumu par savu bi¬jušo eksistenci tikai sakarsēto ogļu iesarkanajās plaisās, taču arī tās, pakāpeniski atdziestot, nodzisa, pārvēršoties pelnu čupiņā. 
Bija jau aptuveni pulkstens divi naktī. Vieglais vējiņš sen bija norimis. Zivis joprojām neķērās, tādēļ arī zvaniņi neizdvesa nevienu skaņu. Sensejs paraudzījās savā pulkste¬nī ar apgaismojumu un teica:
– Nu ko, kamēr tāds klusums, piedāvāju nedaudz pagu¬lēt pirms rīta copes. 
Viktors sāka šaubīties: 
– Manuprāt, ja tagad tauta iemigs, tad diez vai pēc tam varēs piecos no rīta piecelties. Kas te ir palicis... 
– Nebaidies, neviens neaizgulēsies, es galvoju, – ar viltī¬gu smaidu viņam apliecināja tēvs Joanns. – Man ir lielisks modinātājs, kurš ar savu zvanu pamodinās visu mūsu mak¬šķernieku nometni. 
Sensejs paraudzījās uz draugu un pasmaidīja. 
– Galvenais, lai tavs modinātājs pēdējās zivis te neaizbiedē. 
– Nu, to es garantēt nevaru, – ironiski bilda tēvs Joanns. 
Ar to arī visi sāka lēnītēm izklīst, savācot aiz sevis ap¬kārt izmētātos makšķerēšanas piederumus. 
Sensejs tina kopā kāda makšķeri, kas bija pavirši no¬mesta netālu no baļķa, kur viņi sēdēja, kad pie viņa pienā¬ca Vaļera. Viņš sāka palīdzēt tam atšķetināt makšķerauklu, izgaismodams to ar kabatas lukturīti. Puisis acīmredzami gribēja kaut ko pajautāt, bet vilcinājās. Sensejs, redzot, kā tas mokās, labestīgi noteica: 
– Tu vēlējies kaut ko jautāt? 
Vaļera nedaudz apmulsa un pēc nelielas pauzes atbildēja: 
– Jā... Vai Dievs patiešām ir? 
Sensejs uzmanīgi paskatījās uz viņu. 
– Bet vai tu esi gatavs dzirdēt atbildi? Tā var izmainīt visu tavu dzīvi, – un, nedaudz paklusējis, piebilda: – ja tev šis te¬mats ir vienkārši interesants, tad pašlaik ir ļoti daudz litera¬tūras, ņem un lasi. Re, garīdznieks sēž, arī labs sarunbiedrs. 
Vaļera cieši paskatījās Sensejam acīs. 
– Man tā nav vienkārša interese. Es esmu gatavs dzirdēt atbildi no tevis. 
– Jā, – apstiprinoši sacīja Sensejs. – Dievs ir.

* * *
Nakts lēnām atkāpās, atdodot vietu ausmai. Tumsu no¬mainīja pelēcība. Tā gluži kā māceklis, kurš ik dienu vin¬grinās glezniecībā, sākumā viegli ieskicēja dabas gleznas kopējā plāna kontūru, bet pēc tam ar savu parasto zīmuli sāka rūpīgi zīmēt katru sīko detaļu. Pakāpeniski glezna tapa arvien skaidrāka, ēnas – kontrastainākas. Drīz vien pie darba ķērās arī pats gleznotājs – saullēkts, izkrāsojot gatavo skici daudzveidīgā krāsu gammā. Putni sāka izpildīt ierasto rīta repertuāru, piepildot visu apkārtni ar harmo¬nisku dziedājumu. Un pēkšņi šīs apbrīnojamās melodijas vidū atskanēja kāda juceklīga skaņa, kas bija līdzīga vai nu rūcienam, vai nu no ziemas guļas pamodināta lāča rēcie¬nam, ka izbiedētie putni visi reizē apklusa. 
Taču lieta bija sekojoša... Žeņka nodrebinājās guļam¬maisā un pamodās no neparastas sajūtas, it kā viņa ķerme¬nis atrastos kaut kādā neērtā stāvoklī. Viņš mēģināja atvērt acis, bet, sev par izbrīnu, ieraudzīja tikai necaurredzamu tumsu. Miegains, neko nesaprotot, viņš gribēja pagriezties uz otriem sāniem, sak’, maz kas var sapnī šķist. Tomēr tā vietā sanāca kaut kāda nesaprotama kustība, it kā Žeņku kaut kas sīksti turētu. Un šajā momentā apziņa panikā no¬strādāja, kā saka, uz pilnu atmošanos. Pēkšņi puisis saprata, ka viņa rokas priekšā ir sasietas, uz acīm apsējs, bet gu¬ļammaiss kājgalī ar kaut ko ir cieši apsaitēts. Un, galvenais, kājas atradās piekarinātā stāvoklī, bet galva un muguras virsdaļa balstījās uz kaut kā mīksta. 
Žeņkam miegs pazuda kā ar burvja mājienu. Viņš sāka intensīvi locīties, mēģinot atbrīvot sevi no tāda negaidīta gūsta. Ar katru kustību viņa «spilvens» zem galvas tapa arvien zemāks un zemāks, it kā tas noplaktu. Turklāt kaut kas sīks un kutinošs sāka rāpot pa seju, kaklu un agresīvi kost Žeņku, tā teikt, lieki nešķirojot. Kad beidzot puisim izdevās ar sasietām rokām noraut no acīm apsēju, kas ne¬zināmi no kurienes bija uzradies saldā miega laikā, un at¬taisīt guļammaisa rāvējslēdzēju, tad viņš ieraudzīja visas sava stāvokļa šausmas. Guļammaiss kājgalī bija aptverts ar auklu un ar tik viltīgu mezglu, kurš pie katras ķermeņa kus¬tības savilkās arvien ciešāk. Aukla bija piesieta pie «labākā pļaviņas koka» resna zara, bet galva, kā izrādās, balstījās uz liela skudru pūžņa. Mēģinot atbrīvoties, Žeņka netīšām savandīja tā augšējo daļu, un sīciņo karavīru pūļi nekavē¬joties devās pret viņu dzimto māju postītāju. Puisis sāka vicināties ar priekšā sasietajām rokām, cenšoties noslaucīt no sejas savus «vakardienas sabiedrotos», bet tikai paslik¬tināja savu jau tā «kutelīgo» situāciju. 
Snauduļojošās dabas klusumā atskanēja izmeklēta tri¬loģija gan par «māti», gan par to, uz kādu konkrēti adresi un kādā virzienā lai dodas tie, kas bija aizdomājušies līdz tādam jociņam. Kā negaidīta pretgaisa aizsardzības sirēna, «rēcošā lāča» balss sacēla kājās visu nometni. Miegainie puiši ar apdullušām acīm no tik negaidīti pārtraukta miega leca ārā, kurš no telts, kurš no mašīnas. Tikmēr Žeņka, iz¬rādīdams lielisku lokanības meistarību, kā arī savas uztre¬nētās preses brīnumus, mēģināja atbrīvoties no pinekļiem. Viņa domas pastiprināti «grēkoja» ne citādi kā uz specvie¬nības puišiem. Kurš gan vēl varēja tik profesionāli sasiet tik diversantiskus mezglus? Ne jau nu cienīgtēvs taču?! Un, vēl jo vairāk, neviens no savējiem, jo sensejiešu kompānijā bija pilnīgi citi cilvēki un citas attiecības. 
Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet pirmie piesteidzās palīgā tieši specvienības puiši. Žeņkas atbrīvošana tika pavadīta ar tik vētrainām emocijām no abām pusēm, ka sapulcējās visa nometne. Pienāca Nikolajs Andrejevičs un Sensejs. Vēlāk piebiedrojās Vano, un, kas interesanti, atšķirībā no pārējiem, viņa izskats bija kā svaigam gurķītim. Sense¬jam pietika vien paskatīties uz savu bērnības draugu, lai saprastu, kas šeit bija noticis. Viņš pasmaidīja, smagi no¬pūtās un, pārmetoši pašūpojis galvu, novērsa skatienu uz citu pusi. Kamēr Žeņku kā koala lāci ar smiekliem noņēma no koka un Volodja ar humoru pierādīja viņam, ka viņa puiši šeit nav pie vainas, visi jau pilnībā bija pamodušies. Pats interesantākais, ka pulkstenis rādīja tieši pieci no rīta, proti, to celšanās laiku, ko vēl vakar bija apsolījis tēvs Joanns. Uz ko pats Vano steidzās atjokoties, aizbil-dinādamies ar pavisam nejaušu sakritību. 
Pēc tam, kad kopējais tracis norimās un katrs pievērsās rīta rosmei, Žeņka ar neizsakāmu izbrīnu, līdztekus visiem atmošanās «priekiem», atklāja savā «saldajā migā» (guļam¬maisā) sasmalcinātu cukuru. Un tanī brīdī viņam pieleca, kurš bija šī ļaunprātīgā nodoma, šī neparedzamā atentāta viņa dārgajai personai autors un izpildītājs. Ne mirkli ne¬vilcinoties, Žeņka devās «skaidroties». Lietišķi iespiedis rokas sānos, viņš ņipri piegāja pie Vano. Tas tajā brīdī bija pietupies, kārtodams rīkus upes krastā. Žeņka, atceroties savu vakardienas lidojumu, katram gadījumam apstājās drošā attālumā no cienīgtēva. 
– Tas esi tu?! Tad lūk, kurš man sarīkoja «saldo rītu»! – Žeņ¬ka kā prokurors izkliedza apsūdzības. 
– Klausos tevi, dēls mans, – ar savu neatkārtojamo smai¬diņu noteica tēvs Joanns. 
– Kā tu varēji?! Es taču atzinu savu vainu, godīgi un cītīgi nomazgāju savus «grēkus», bet tu... Tās taču nav skudras! Tie ir plēsēji! Bet ja tās būtu ierāpojušas man ausīs, degu¬nā?! Tās taču varēja, tās varēja... – Žeņka nevarēja atrast piemērotus vārdus, lai paustu visu savu sašutumu. – Apēst man smadzenes! Lūk! 
– Smadzenes?! – izbrīnījās tēvs Joanns un labestīgi pie¬bilda: – Nebēdājies, dēls mans, tev tas nedraud. Bet par grē¬ku atmazgāšanu... – un te Vano acīs iedegās jautra ugunti¬ņa. – Nu, ja tu uzstāj... 
– Es?! Es taču... 
Nepaspēja Žeņka ne atbildēt, kā tēvs Joanns ar ātru kustību izveicīgi pārķēra sašutumā vēzējošos puiša roku un viegli pārmeta viņu gaisā, izmantojot aikido cīņas elementus. Turklāt viņš pamanījās tā uzmest gaisā Žeņ¬kas ķermeni, ka tas ielidoja ūdenī pāris metrus no kras¬ta. Puisis smagnēji iegāzās upē kā smags maiss, pavadot savu kritienu ne tikai ar šļakatām, bet ar veselu upes viļņu «cunami». Kad Žeņka šausmās iznira, pirmais viņa izsauciens bija: 
– Par ko?! 
Tēvs Joanns nosmīnēja un, it kā nekas nebūtu noticis, atbildēja: 
– Nu redzi, mans dēls, es parādā neesmu palicis. Nomaz¬gāju tevi ar svēto ūdeni no kājām līdz galvai. 
– Inkvizitors! Dvēseļu slīcinātājs! Ūdens taču ir auksts. Šeit kā ellē... 
– Ellē?! Tās ir blēņas, mans dēls, salīdzinot ar īstu elli. Tu pat iedomāties nevari, kas gaida tur dažus ķepurojošos «ūdenī peldošos»... – neganti jokojot, tēvs Joanns sāka bai¬dīt ar šausmenēm. 
Viss šis skats izsauca novērotāju smieklus. Tik Sensejs, no stāvās nogāzes raudzīdamies saduļķotajā ūdenī, pašū¬poja ar galvu: 
– Nu lūk, pēdējās zivis aizbaidīja. Atradušies mak¬šķernieki...

* * *
Rīts bija izdevies brīnišķīgs. Laiciņš bija labs un mie¬rīgs. Un viss būtu brīnišķīgi, taču lielā zivs joprojām neķē¬rās. Tēvs Joanns kopā ar Žeņku, kaut arī pastāvīgi kacināja viens otru kā uzvilkti, tomēr, lai cik tas nebūtu dīvaini, apsēdās kopā, lai makšķerētu no krasta. Precīzāk, apsēdās tēvs Joanns. Savukārt Žeņka no bezdarbības sāka viņam palīdzēt, liekot uz āķa «delikateses» zivīm. Viņš tā iejutās savā nodarbē, ka pat izrādīja izcilu radošumu šajā lietā, atstiepjot no meža dažādas vaboles, zirnekļus un kāpurus. Ar ko tie tikai nepiebaroja zivis, dāsni sviezdami ūdenī da¬žādu ēsmu, tomēr rezultāts palika nemainīgs. Ķērās tikai sīkaļas. Gribot negribot, bet šajā rītā viņi patiešām uzrī¬koja zivīm īstus vēdera svētkus, pārbarodami tās ar pašām smalkākajām meža veltēm. Galu galā, lieta beidzās ar to, ka Žeņka kopā ar tēvu Joannu organizēja svinīgu «grēku» atlaišanu visām noķertajām mazajām zivtelēm. Nolasīja tām atvadu runu, kā neuzķerties, ja to dzīves ceļā pēkšņi ūdens dziļumos parādīsies āķi ar bezmaksas ēsmu, un kā vajag smagā darbā iegūt sev dienišķo barību. Un pēc tam, Žeņkam svinīgi svilpojot kaut kādu jautru dziesmiņu, pa¬laida zivtiņas atpakaļ upē. 
Kļuvuši vēsi pret makšķerēšanu, Žeņka un tēvs Joanns sāka izdomāt, kā izjokot citus makšķerniekus, ar ko līdz galam nokaitināja visu kompāniju. Un, kad tiem apnika šī nodarbe, tie sāka āzēt viens otru, vingrinoties jaunu joku sacerēšanā. Un dabiski, ka tēvs Joanns īpaši izcēlās ar iztēli. Pateicoties viņa centieniem, Žeņka visu dienu atrada savās sviestmaizēs un citā ēdienā skudras, kuras bija nemanāmi ielicis Vano. Principā, par spīti viņu «savstarpējai opozīci-jai», tie pilnībā papildināja viens otru. Sensejs pat jokojot viņus nodēvēja par «Ēzopa dvēseles divām pusītēm». Droši vien sengrieķu vientiesīgais vergs-fabulists būtu ārkārtīgi pārsteigts, ja savā VI gadsimtā pirms mūsu ēras kāds viņam būtu pavēstījis par tik neparedzamu viņa dvēseles iespēja¬mo reinkarnāciju tālā nākotnē. 
Diena palidoja kā viens mirklis. Jau pusdienlaikā, seko¬jot Vaļeras piemēram, visa kompānija sāka draudzīgi lasīt zarus ugunskuram. Pašiem nemanot, tie bija attīrījuši no šīm «drazām» pļavai piegulošo meža teritoriju. Rezultātā sastiepa veselu kalnu ar sausajiem zariem un baļķiem. Pēc pusdienām nometne palika nedaudz tukšāka. Specnazie¬ši kopā ar Volodju nolēma apsekot teritoriju gar upi zivju vietu meklējumos un solīja tik drīz neatgriezties. Savukārt Vaļera izteica vēlmi palikt. 
Acīmredzot Volodjas puiši bija stipri aizrāvušies ar ziv¬ju «medībām», jo, kad kompānija jau bija beigusi vakariņot, viņu vēl aizvien nebija. Vaļera pat nolēma noiet gar krastu Volodjas meklējumos tajā virzienā, kur aizgāja specvienī¬bas puiši, bet pie reizes arī pārbaudīt tālākās naktsšņores, varbūt kas pieķēries. Par to viņš arī paziņoja Sensejam. Pēc Vaļeras aiziešanas Žeņka, sakarā ar veselas «vienības» pa¬zušanu, lepni paziņoja: 
– Lūk! Mani nepaņēma, tādēļ arī apmaldījās. 
Uz ko Vano uzreiz piebilda: 
– Bez tevis tiem tieši vairāk izredžu atgriezties atpakaļ. 
Žeņka sataisīja komisku smaidiņu, un puišus kārtējo reizi pārņēma smieklu lēkme no viņa klaunādes. 
Starp citu, vēl vakariņu laikā Žeņka atkal sasmīdināja klātesošos ar sava ēdiena skrupulozo apskati, pārbaudot kā muitā gandrīz vai katru ēdiena centimetru. Viņam par laimi, «ienaidnieku diversanti» tur netika konstatēti. Un ta¬gad, malkojot tēju, viņš pat nedaudz atslābinājās. Puisis ar uzvarētāja skatienu raudzījās uz pretim sēdošo Vano – lūk, mēs esam modri. Kad Žeņkam pasniedza tējas krūzi, viņš nolēma dzert to pat bez cukura, lai neuzķertos uz kārtējā tēva Joanna āķa. Paņēmis no Nastjas aromātiskā un karstā dzēriena krūzi, viņš pamanīja savā glāzē peldošus tējas ga¬baliņus un ar smaidu maigi nodūdoja: 
– Tā, meitenes, kura uzlēja tēju? Vajadzēja stiprāk ūdeni uzvārīt. Lūk, visa tēja pa virsu peld. 
– Žeka, tu ko? – izbrīnījās Tatjana. – Tēja ir paciņās. 
Pēc šiem vārdiem Žeņkas smaidu kā govs ar mēli no¬laizīja. Viņš sāka uzmanīgi aplūkot savus «tējas gabali¬ņus». Stass arī ar ziņkārību ieskatījās viņa krūzē un ar smiekliem konstatēja: 
– Tās taču skudras, skudras. 
– Velns parāvis! Bet kā?! – Viņš bija cieši pārliecināts, ka meitenes uz tādu provokāciju noteikti neparakstītos. Žeņka izbrīnā paraudzījās uz blēdīgo Vano skatienu un tikai tagad pamanīja viņam blakus esošo tējkannu. – Vispār! Uzsūtīt tev «Greenpeace»! Starptautiskā konvencija pēc tevis raud! Kāda nekrietnība, es sūdzēšos Apvienoto Nāciju Organizā¬cijā! Es rakstīšu vēstuli Romas Pāvestam! 
Žeņka ar humoru žēlojās vēl labu pusstundu, skaļi vēs¬tot savu «sūdzību» aptuveno tekstu. Katra no tām noteikti tika papildināta ar Vano smieklīgajiem komentāriem. Šī pārīša joku dēļ dažiem klātesošiem pat vēderi iesāpējās no tādiem ilgstošiem, nebeidzamiem smiekliem. Labi, ka «oficiālo vēstuļu» sacerēšanas procesa laikā iejaucās Niko¬lajs Andrejevičs, kurš nolēma daudz racionālāk izmantot laiku sarunai ar Senseju. It īpaši, ja varēja atklāti parunāt par svarīgiem tematiem, tā teikt, bez «nepiederošām per¬sonām». Klāt, tiesa gan, bija Vano, bet viņš liekus jautāju¬mus neuzdeva. Arī pats Sensejs nekautrējās viņa klātbūtnē runāt brīvi par visu. Nikolajs Andrejevičs pagaidījis, ka¬mēr tauta izsmejās pēc kārtējā joka, taktiski sāka ievirzīt sarunu citā gultnē. 
– Nē, patiešām, kur ir pazudusi mūsu specvienība? 
– Droši vien atrada vietu, kur ķeras, ja pat no vakariņām atteicās, – izteica pieņēmumu Viktors, tiesādams vienu cepumu pēc otra. 
– Jā, ja zivis labi ķeras, aizmirsti par visu šajā pasau¬lē. Pilnīga prostrācija laikā, – pajokoja Nikolajs Andreje¬vičs. – Starp citu, par laiku. Visu laiku vēlos sīkāk tevi par to iztaujāt, – viņš vērsās pie Senseja. – Pašlaik man bie¬ži gadās periodi, īpaši pēc meditācijas, kad laika jēdziens subjektīvā līmenī praktiski izzūd. Iestājas tāds efekts... es teiktu – kristāldzidri tīras apziņas stāvoklis. Kolosāli pa¬lielinās darba spējas. Tāds iespaids, īpaši, kad pēc meditā¬cijas strādā ar papīriem, it kā tev rokās, pareizāk, galvā ir vesela bibliotēka, un visa nepieciešamā informācija viegli iznirst apziņas virspusē. 
Vispār jau laika fenomens kā tāds mani sen intere¬sē. Un jautājumu daudz ir sakrājies. Nu, ar oficiālo daļu viss ir saprotams: zinātnē laiks tiek izmantots kā noteik¬tu periodisku procesu mērvienība. Saprotams, ka filozofi¬jā – tas ir matērijas stāvoklis, parādību secīgas nomaiņas forma. Skaidrs, ka tas ir nesaraujami saistīts ar telpu. Un, ka laika universālās īpašības ir ilgums, neatkārtojamība un neatgriezeniskums, bet telpas īpašības – izplatība, pār-trauktības un nepārtrauktības vienotība. Tas viss it kā ir saprotams... Tomēr kopumā... Manuprāt, eksistē milzīga starpība starp to, kā mēs mērām laiku un kā to izdzīvojam īstenībā. Man radās iespaids, it kā mūsu apziņā vienlaicīgi ir vairākas laika uztveres, kas cīnās par savām balss tiesī¬bām. Viena – zinātniska, kas mēģina pamatot precizitāti un laika likumu kvantitatīvu izteiksmi. Otra – sociāla, kas tiecas šos likumus pārkāpt. Trešā ir saistīta ar subjektīvo laika uztveres efektu, piemēram, meditāciju laikā. Ceturtā pārsteidz ar saviem fenomeniem stresa situācijās. Saistībā ar šo man tev ir vesela jautājumu virkne. Taču sākumā es tomēr gribētu uzzināt – kas īstenībā ir laiks? 
– Laiks? – Sensejs pašūpoja galvu un noteica. – Tu aiz¬skar lielu tēmu... Principā tu pareizi ievēroji – laiks ir diez¬gan relatīvs jēdziens. Ļoti daudz kas novērojumos par laiku ir atkarīgs no tā, kurš, no kādas atskaites sistēmas un kādēļ novēro šo parādību. Ja to aplūko savā īstenajā izpausmē, tad laiku var iedalīt sekojoši: 
1) patiesais laiks, kas ir tieši atkarīgs no Allata spēka; ja atceraties, viss šajā pasaulē (matērija vai enerģija), ie¬skaitot arī laiku, eksistē tikai pateicoties Allatam, par kuru es jums jau esmu stāstījis; 
2) globālais laiks (vai absolūtais laiks) – laika posms no matērijas rašanās brīža līdz pilnīgai izzušanai Abso¬lūta mērogā; 
3) objektīvais laiks ir mums ierastais laika mērīšanas veids – sekundes, stundas, mēneši, gadi, kuri ir saistīti ar Zemes griešanās laiku ap personīgo asi un Sauli, proti, stabiliem fiziskiem procesiem, kas atkārtojas ar vienādām laika atstarpēm; 
4) subjektīvais laiks ir katras personas individuālā laika uztvere. 
Tomēr, lai tu labāk izprastu šos procesus, es izskaidrošu tev dotos laika jēdzienus ar tēlainu demonstrāciju, – Sen¬sejs palūdza puišiem sērkociņu kastīti un izvilka no tās vienu sērkociņu. – Lūk, skaties. Iedomāsimies, ka šī sērko¬ciņa uguns no tās rašanās brīža līdz koka gabaliņa sadegša¬nas beigām ir visas matērijas rašanās un iznīcības process. Kustības moments, kad es paņemšu šo sērkociņu, pielikšu to pie kastītes, piepūlēšos, lai uzšķiltu dzirksteli, kad sēr-kociņš aizdegsies un līdz pilnīgai tā sadegšanai – tas viss ir, tēlaini runājot, patiesā laika tecējums globālos mēro¬gos, proti, Allata spēka rašanās, darbības un izzušanas mo¬ments matērijas radīšanas un iznīcināšanas procesā. Mūsu cilvēciskajai uztverei šajā laikā nav tagadnes, bet ir tikai pagātne un nākotne. 
Globālais laiks – tas ir laika kustības moments no pir¬mās dzirksteles sākuma līdz dotā sērkociņa pilnas sadeg¬šanas beigām. Turklāt visu procesu pareizāk raksturos ne jau sērkociņa degšana ar sēra galviņu uz augšu vertikālā stāvoklī, bet tieši virzienā uz leju. Pievērsiet uzmanību lies¬mas kustības ātruma atšķirībai. 
Sensejs aizdedzināja sērkociņu, nodemonstrējis mums vienmērīgu, lēnu liesmu pie sērkociņa sēra galviņas stāvok¬ļa uz augšu un tad apgrieza sērkociņu ar sēra galviņu uz leju. Liesma, ceļoties augšā, ātri pārņēma sērkociņu. Sen¬sejs uzreiz nodzēsa uguni, lai neapdedzinātos. 
– Apstādināsim šo mirkli, – viņš smaidīdams notei¬ca. – Pievērsiet uzmanību tām vietām, ko liesma paspēja aptvert tādā apgrieztā sērkociņa stāvoklī. – Sensejs palai¬da apdzēsto sērkociņu pa riņķi. – Tad lūk, globālos mēro¬gos, rupji sakot, notiek tas pats process. Visums, paplaši¬noties ar pieaugošu ātrumu, neizbēgami paātrina globālo laiku, tomēr nekādi neiespaido patieso laiku. Mūsdienu fizikā ir tāda aksioma par laiku: visādā ziņā vienādas pa¬rādības notiek vienādā laika posmā. Globālais laiks ir re¬latīvs cilvēciskai sapratnei, jo dotā procesa loģiskais no¬vērtējums notiek caur materiālajām smadzeņu struktūrām. Tādēļ tagadējā zinātnē tiek uzskatīts, ka dabā nav reāla fiziska procesa, ar kura palīdzību varētu izmērīt globālo (absolūto) laiku. Šajā sakarā ir tāds postulāts, ka laika plūsma ir atkarīga no atskaites sistēmas kustības ātruma. 
– Kā tas ir? – nesaprata Andrejs. 
– Nu, kā jau es teicu, uzskati par laika plūsmu būtībā ir atkarīgi no tā, no kāda atskaites sistēmas punkta novēro šo procesu. Piemēram, iedomājieties, ka šis eksperimentālais sērkociņš ir gigantiska izmēra, teiksim, kilometra garumā. Un jūs esat novērotājs (mūsu gadījumā tas ir atskaites sis¬tēmas punkts), kurš, lai veiktu dotā degšanas procesa izpēti, ir novietojies uz pacēlāja vai, sacīsim, uz tāda pat gigantis¬ka celtņa, kas ir uzstādīts paralēli sērkociņam. 
– Аhā! – Žeņka «uzķēra» domu un sapņaini noteica. – It kā es esmu ķiverē, ugunsdzēsēja apģērbā un ar ugunsdzē¬šamo aparātu rokās. 
Puiši pasmaidīja, bet Stass kuriozi pasūdzējās Sen¬sejam: 
– Nē, nu ar viņu pat domu eksperimentus nav iespējams veikt! Zini, es tikko kā iedomājos sevi baltā zinātnieka ha¬lātā ar jaunu asistenti, kā manās gaišajās asociācijās ielau¬zās šis nosmulējies tipiņš ar ugunsdzēšamo aparātu rokās! 
– Jā, jā! – piebalsoja Kostjiks. 
Kolektīvs nosmējās. 
– Nu, tie jau ir atsevišķi jautājumi par uztveres kva¬litāti, – puslīdz pa jokam noteica Sensejs. – Tad lūk, iz¬tēlojieties, ka iesākas degšanas process un liesma (kura mūsu salīdzinājumā pārstāv radušos un izplesties sākušo Visumu) virzās no lejas uz augšu. Ja jūsu kustības ātrums uz pacēlāja būs vienāds ar uguns kustības ātrumu, tad jūsu uztverei laiks būs relatīvi nekustīgs. Ja jūs kustēsie¬ties ātrāk nekā uguns, tad jums liksies, ka degšanas laiks palēninās. Taču, ja jūs kustēsieties lēnāk nekā liesma, tad redzēsiet, ka laiks paātrinās.
– Nesapratu?! – izbrīnījās Kostjiks. – Un kāpēc man ir jāmin, vadoties pēc personiskās uztveres, ja var izmantot, piemēram, hronometru? 
– Tu nu gan esi pastala ar piezemētu domāšanu! – labe¬stīgi novīpsnāja Žeņka. – Kur ir hronometrs, bet kur kos¬moss! – Šajā brīdī puisis izteiksmīgi pamāja ar galvu uz zemi un uz zvaigžņotajām debesīm. 
Visi atkal iesmējās. Uz ko Sensejs atbildēja: 
– Smiekli smiekliem, bet Žeņam savā ziņā ir taisnība. Kas ir hronometrs? Aparāts laika atstarpju mērījumam ar tām pašām sekundēm. Bet kas ir sekunde? Tā ir tikai no¬sacīta mērvienība. Tās noteikšana ir vairākkārt mainījusies ar zinātniskās izpētes izaugsmi šajā jautājumā. Sekundes mūsdienu definīcija ir pieņemta 1967. gadā. Šobrīd par se¬kundi cilvēki sauc laika intervālu, kurā ietilpst cēzija atoma noteikta viļņu garuma noteikts izstarojuma periodu skaits. Šodien viņi to uzskata par pašu precīzāko no visiem SI pa¬matvienību etaloniem. Par ko gan šeit vēl var runāt?! – Pē¬dējo teikumu Sensejs izteica ar tādu kā divējādu jēgu. Pēc tam nedaudz paklusēja un turpināja: – Sērkociņa degšanas piemērā objektīvais laiks – tas ir fizioķīmisko procesu laika moments, kas notiek degot. Nu, un subjektīvais laiks – tā ir šī procesa daļiņas individuālā laika uztvere. 
Taču tā kā globālais laiks pastāvīgi paātrinās, tad arī ob¬jektīvais laiks attiecīgi paātrinās. Kaut arī no cilvēka subjek¬tīvās uztveres pozīcijas, objektīvais laiks nemainās, proti, kā bija 24 stundas diennaktī – tā arī palika. Sanāk laika para-dokss: no vienas puses laiks paātrinās, un cilvēks to jūt. Kā saka, nepaspēja pirmdien pamosties, kā jau sestdiena. Taču no otras puses, no fizikas pozīcijas, objektīvais laiks it kā pa¬liek stabils, ar to es domāju gadu, mēnesi, dienas, stundas, sekundes. Un visu šī laika fenomenu nosaka, pirmkārt, tas, ka laiks, tāpat kā telpa, ir neatņemams matērijas raksturo¬jums. Nebūtu matērijas, nebūtu arī laika un telpas. Jā, laiks, tāpat kā telpa, vēl ir ļoti cieši saistīts ar gravitāciju. 
– Ar gravitāciju? – pārsteigti pārjautāja Nikolajs Andrejevičs. 
– Jā. Laiks, telpa un gravitācija ir Allata īpašības, kas izpaužas Pо daļiņas enerģijā. Allats ir materiālās pasaules rašanās un eksistences pirmcēlonis. Un tieši Pо enerģijas iekšējais grūdiens uz priekšu radīja lai¬ku. Šodien laiku var definēt kā milzīgu enerģiju milzīga blīvuma apstākļos... Gan laiks, gan gravitācija, gan telpa piemīt visai materiālajai pasaulei. Nemateriālajā pasaulē jeb garīgajā, Dieva realitātē, sauc kā vēlies, kopumā tajā pasaulē, kas ir aiz robežas, laika, telpas un gravitācijas jē¬dzieni vispār nepastāv. 
– Bet kas tur ir? – painteresējās Viktors. 
– Saproti, loģiski izskaidrot to, kas ir aiz robežas, prin¬cipā ir neiespējami. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēka smadzenes ir materiālas, tās ir ierobežotas. Un viņa domas, kaut arī tā ir smalkāka matērijas struktūra, – tā tomēr ir matērija. Kā¬pēc garīgie skolotāji visos laikos vienmēr cilvēkiem teica: «Tici»? Tāpēc ka cilvēka apziņa nevar pilnvērtīgi uztvert to pasauli. Tā var bez pretestības vai nu noticēt, ko sauc par tīru ticību, ja cilvēks ieslēdz savu agatodēmonu; vai nu pieņemt to kā hipotēzi, ja cilvēks svārstās starp savām pozitīvajām un negatīvajām domām; vai uzskatīt to visu par fantastiku, ja cilvēks atrodas uz kakodēmona viļņa, tad tam klāt ir milzum daudz šaubu... Taču to, kas ir aiz robežas, ir pilnīgi reāli sajust iekšējā līmenī. Tam ir nepieciešams sasniegt noteiktas pakāpes garīgo pilnību. 
– Vai Šambala arī atrodas aiz robežas, bezlaikā? – pa¬jautāja Stass.
– Jā. Tādēļ tur nav nedz pagātnes, nedz nākotnes mūsu izpratnē. 
Nikolajs Andrejevičs izmantoja pauzi un atkal mēģināja atgriezt sarunu viņu interesējošā temata gultnē par laiku. 
– Bet vai eksistē pasaules atspulgs? Tad, ja tas patie¬šām pastāv, tad var runāt par laika virzības fizisko lomu gan vienā, gan otrā virzienā. Jebkurā gadījumā vielas un antivielas pierādījumi jau ir atrasti. Un es domāju, ja tiks pierādīta laika spoguļa efekta eksistence, tad ir pilnīgi reāli radīt arī laika mašīnu. 
– Laika mašīnu? – pasmaidīja Sensejs. – Varu tev da¬rīt zināmu, ka šie pieņēmumi tā arī paliks par pieņēmu¬miem, ne vairāk. 
– Bet kāpēc? 
– Tāpēc, ka laika mašīnu materiāliem objektiem radīt ir nereāli. Paskaidrošu, kāpēc. Laiks materiālajā pasaulē rit vienā virzienā, proti, virzienā no matērijas parādīša¬nās brīža līdz tās izzušanas brīdim. Jo materiālā pasaule ir pakļauta vienam un tam pašam laika ciklam – patiesajam laikam. Saprotams, ka materiālā pasaule ir daudzveidīga un tajā eksistē liels paralēļu daudzums. Tomēr visas šīs paralēles atrodas tikai uz dažādām frekvencēm, bet... vie¬nā un tajā pašā patiesajā laikā. Sanāk, ka pārvietoties turp telpā tu varēsi. Acumirklīga pārvietošanās telpā materiā¬liem objektiem ir pilnīgi reāla. Tomēr tu pārvietosies citā frekvencē tajā pašā globālā laika momentā. 
– Pagaidiet, kā tas sanāk? – nesaprata Andrejs. – Pat šeit, kad lido ar lidmašīnu no viena zemeslodes punkta uz citu, pat tad ir laika starpība. 
– Tas, par ko tu runā, attiecas uz subjektīvā, cilvēciskā laika jēdzienu. Tie ir mirkļi. Par tiem mēs vēl parunāsim... Starp citu, par mirkli. Kopumā ņemot, materiālās pasaules dzīves patiesais laiks ar visu tā daudzveidību būtībā ir ti¬kai viens mirklis, ne vairāk. Mums tas ir izstiepts miljardos gadu. Taču faktiski šis laiks ir ļoti ierobežots. Jo bezgalība un mūžība savā patiesajā izpausmē piemīt tikai tai pusei, aiz robežas, proti, Dieva realitātei, bet nebūt ne materiā¬lajai pasaulei. Tai pusei materiālā pasaule ir kā noteikts zibsnis, kam ir savs sākums un beigas. Materiālo dzīvi var tēlaini salīdzināt ar ūdens lāsi, kas nopilēja uz saulē sa¬karsētām tuksneša smiltīm. Nepaspējusi parādīties, kā tajā pašā mirklī tā pazūd – iztvaiko. Kaut arī īstenībā tā tikai pāriet no viena stāvokļa citā. Taču tās acumirklīgā uzturē¬šanās uz smiltīm, piemēram, tam pašam elektrona lādiņam, kas atrodas tajā, – tā ir vesela dzīve «bezgalīgā Visumā». 
– Tas nozīmē, anti-laiks kā tāds vispār nevar pastā¬vēt? – Nikolajs Andrejevičs precizēja. 
– Pilnīgi pareizi. 
– Un kā tad daļiņu un antidaļiņu eksistence? 
– Tas nepārkāpj matērijas likumu. Tās taču eksistē vie¬nā un tajā pašā laikā. Antidaļiņām un daļiņām ir tāds pats masas lielums un citi fiziskie raksturojumi. Vienkārši daži to raksturojumi, piemēram, elektriskais lādiņš vai magnē¬tiskais moments ir ar pretēju zīmi. Tas arī viss. Pat tas, ko nākotnē atklās zinātnieki, ja tā nākotne, protams, pienāks šai civilizācijai, būs saistīts ar frekvences izmaiņām kā tā¬dām, bet ne ar kopējo laiku. 
– Nu labi, bet kā tad iespējams, ka cilvēks reinkarnācijas procesā var nonākt jebkurā zemes laikā, tostarp arī pagāt¬nē? Tas vispār ir pretrunā ar taviem vārdiem. 
– Šeit nav pretrunu. Te arī slēpjas cilvēciskais paradokss. Cilvēkā mīt dvēsele, proti, ietvērums no ārpuses, no Dieva pasaules realitātes, kas tiek iekapsulēta matērijā. Principā pēc visiem jēdzieniem tā arī ir patiesā antimatērija. Viss pārējais, ko ļaudis sauc par «antimatēriju», ir tikai Po ener¬ģijas pārveidošanās. Kad cilvēkam beidzas dzīvības enerģi¬ja – prāna – un viņš nomirst, tad viņa dvēsele kopā ar per¬sonības nospiedumu pāriet robežu no materiālās pasaules uz nemateriālo, proti, bezlaikā... 
– Bet kas tas par personības nospiedumu? 
– Tas ir interesants moments. Personības nospiedums, protams, ir tēlains salīdzinājums. Taču tas nozīmē to iek¬šējo būtību, ko cilvēks radīja savas dzīves laikā, kopā ar visiem viņa pārdzīvojumiem, atmiņām, jūtām. Turklāt ar atmiņām no visas savas dzīves, ar katru tās mirkli no sā¬kuma līdz beigām. Kāpēc ir ļoti svarīgi būt Cilvēkam visas dzīves laikā? Tāpēc ka, ja «šeit» tev ir izvēle gan domās, gan darbībās, tad «tur» tu saņemsi tikai to, ko nopelnīji ar savu izvēli. 
Tad lūk, tikai cilvēku izpratnē pastāv «pagātnes» jē¬dziens, jo mēs spriežam subjektīvi, atrodoties tagadnē. Bet dzīve būtībā ir mirkļu secība, kas ir ezoosmosa izraisī¬ti ar pastāvīgu Po enerģijas iekšējo grūdienu tagadnē. Aiz robežas, izpratnes par pagātni nav kā tādas, gluži tā¬pat kā par nākotni. Kad mūsu dvēseles dodas uz pārdzim¬šanu, proti, iziet no bezlaika stāvokļa materiālajā pasaulē, tā nokļūst šā brīža realitātes daudzslāņainā līmenī, ko mēs atsevišķās tā izpausmēs uzskatītu par pagātni vai nākotni. Tas arī viss. Tādēļ dvēsele mūsu cilvēciskajā izpratnē var tā «vizināties laikā», iemiesojoties jaunos ķermeņos. To-mēr nevienam materiālam objektam nekas tamlīdzīgs nav iespējams. Viss, kas ar tiem var notikt materiālajā pasaulē, ir saistīts ar Po enerģijas pārveidošanos tagadnes momentā. 
Nikolajs Andrejevičs acīmredzot no jauna domās pārtinot Senseja vārdus, sāka klusiņām spriest balsī, it kā pats ar sevi: 
– Tātad, kad cilvēks nomirst...
– Starp citu, nāve no nāves atšķiras, – piebilda Sen¬sejs. – Tas, ko es stāstīju, notiek tajā gadījumā, kad bei¬dzas cilvēka dzīvības enerģija – prāna. Turklāt katram tas ir atšķirīgi. Te jau viss ir atkarīgs no subjektīvā laika, un vecums kā tāds nav no svara. Vienam prāna var izsīkt bēr¬nībā, otram – esot pieaugušam, bet trešajam – jau esot se¬nioram. Nav svarīgi. Galvenais, ka pēc tam dvēsele pāriet uz pārdzimšanas ciklu. Tomēr gadās priekšlaicīgas nāves gadījumi, kad cilvēkam vēl ir gana daudz prānas, bet viņu, piemēram, vardarbīgi nonāvē vai viņš pats muļķības dēļ atņem sev dzīvību. Lūk, tad viņa dvēsele, atdalījusies kopā ar astrālo un citiem smalkajiem ķermeņiem, ar neizman¬toto prānu no bojāgājušā ķermeņa, neaiziet uz pārdzimša¬nu, bet sāk eksistēt šeit pat, šajā laikā, šajā dzīvē smalkajā materiālajā līmenī, teiksim tā... «spoka» veidolā, kā ļaudis šos subjektus mēdz dēvēt. Un tādā stāvoklī – «ne šis, ne tas» klīst diezgan ilgu laiku, daudz ilgāk par to, ja cilvēks būtu nodzīvojis ķermenī. Tas notiek tāpēc, ka prānas ener-ģija bez materiālā ķermeņa tiek patērēta ļoti lēni. Dvēsele var atbrīvoties no šī šausmīgā murga tikai tad, kad prāna tiek izsmelta un sabrūk smalkie ķermeņi. Nav mazsvarīgi arī tas, ka šajā būtnē vairākkārt saasinās visi pārdzīvoju¬mi, ko tā ir sakrājusi vēl esot ķermenī. Un ar šiem personī¬gajiem pārdzīvojumiem tai nāksies pastāvēt visu atlikušo rēga «dzīves» periodu. 
– Drūma perspektīva, – novīpsnāja Andrejs. 
– Skaidra lieta, – noteica Sensejs. – Kas attiecas par cilvēka subjektīvo laika izjūtu, tad tā daudzējādā ziņā ir relatīva. Kāpēc? Vispirms tāpēc, ka visi procesi mikro un makro kosmosā tiek uztverti no cilvēciskās redzes leņķa, izvērtējot notiekošo ar cilvēciskās domas palīdzību. Sa¬vukārt doma, es atgādinu, dzimst materiālajās smadzenēs, kuras tomēr ir ierobežotas savā uztverē. Cilvēce jau ir uzkrājusi daudz savus jēdzienus par laiku, kas cilvēkiem ir vajadzīgi tikai tādēļ, lai ērtāk būtu dzīvot un izzināt apkārtējo pasauli. Taču visi šie jēdzieni ir nosacīti, sākot no kalendāriem un beidzot ar sekundes daļu dalīšanu ar tās relatīvajām novirzēm. Aplūkojiet, piemēram, to pašu hronobioloģiju, kas pēta dzīvo būtņu iekšējo bioritmu daudzveidību. Arī tajā katram organismam laika jēdziens ir relatīvs... 
– Nu, principā jā, – Nikolajs Andrejevičs piekrita Sen¬sejam. – Ja paņemt to pašu cilvēku, tad viņam katrs or¬gāns strādā savā frekvencē ar savu svārstību periodu: gal¬vas smadzeņu viļņu svārstības, kas ir vienādas sekundes desmitdaļai, sešu sekunžu elpošanas cikls, sekundes cikla galvenie sirds ritmi un tamlīdzīgi... 
Savukārt Žeņka, izdzirdot šos vārdus, uzreiz pajokoja: 
– Tieši tā... Es vienmēr esmu teicis Stasam: «Tu neesi cilvēks, tu esi nejaušs orgānu komplekts», bet viņš neticē¬ja. – Un, vēršoties pie drauga, piemetināja: – Vai dzirdi, ko gudrs cilvēks runā... 
Ar visiem kopā pasmējies par Žeņkas kalambūru, dak¬teris tomēr pakomentēja šo smieklīgo uzskatu: 
– Tas tikai pēc pirmā acu uzmetiena liekas, ka katrs orgāns ir «nejaušs» ar saviem svārstību procesiem. Katrā organismā ir savs galvenais «svārstītājs-laika noteicējs», kurš sinhronizē visa organisma kopējo darbu kā centrā¬lais procesors datorā. 
– Pilnīgi pareizi, – pamāja ar galvu Sensejs un preci¬zēja: – Taču, neskatoties uz to, visas šīs sekunžu svār¬stības arī ir relatīvas. Ja izmainās ārējie nosacījumi vai aktīvi darbojas psiholoģiskais faktors, iekšējais laiks var gan palēnināties, gan paātrināties, precīzāk, palēninās vai paātrinās, pirmkārt, cilvēka ezoosmoss, bet pēc tam jau attiecīgi palēninās vai paātrinās organisma darbs. Piemēram, stresa situācijās. 
– Kā rakstīja Pavlovs: «CNS laika atskaites pamatā ir uzbudinājuma un bremzēšanas maiņa», – iestarpināja Ni¬kolajs Andrejevičs. 
– Jā. Tā ka laiks ir relatīvs jēdziens, jo īpaši biosistēmā. Visi cilvēki, augi, dzīvnieki, kukaiņi dzīvo nevienādus ter¬miņus, noveco ar dažādu ātrumu. Vienkāršāk runājot, kat¬ram ir savs prānas krājums, tādēļ arī katram bioloģiskais pulkstenis tikšķ savā ātrumā. Attiecīgi – mums ir dažāda matērijas objektu laika uztvere. 
– Savā ātrumā? – pārjautāja Ruslans. – Kā tas ir? 
– Nu, piemēram, reliktu koki, tā pati ogu īve, kura dzī¬vo no diviem līdz četriem tūkstošiem gadu. Tāpat kā citi koki-ilgdzīvotāji, tā aug lēnām, toties arī dzīvo ilgāk. Vai, piemēram, bruņurupuči. Daudzas to sugas dzīvo līdz simts gadiem. Sauszemes bruņurupuču reakcijas ātrums, pie¬mēram, ir divas-trīs reizes mazāks nekā mūsu. Ja vien tu paietu tiem garām, viņiem tu vienkārši palidotu tā, kā tev palido garām motociklists, kurš pārvietojas ar ātrumu ap¬tuveni 50 km/h... Vai, teiksim, muša. Mēs uztveram to kā būtni ar personīgo laika ciklu, kas ir pilnībā atšķirīgs no mūsējā. Pēc aprēķiniem viena gaismas diena mušai ilgst apmēram vienu mūsu kalendāro mēnesi. Mēs tai esam neiedomājami lēnas būtnes. Bet kāpēc? Tāpēc, ka mušas dzīves ātrums ir daudz ātrāks par cilvēka dzīves ātrumu. Attiecīgi arī tās reakcijas ātrums ir daudz augstāks... Ka¬mēr, piemēram, Žeņka pacels virs viņas roku un mēģinās noķert, tā paspēs notīrīt sev visas ķepiņas un spārnus, no¬teikt, no kurienes nāk draudi un kur tai labāk un drošāk laisties prom, kamēr šai slinkajai būtnei labpatiks nolaist savu roķeli. Turklāt muša mierīgi pacelsies, veicot desmi¬tiem spārnu vēzienu sekundē, un aizlidos. 
– Es taču neesmu sadists, – Žeņka steidzās sevi aizstā¬vēt un, pašķielējis uz tēvu Joannu, turpināja: – atšķirībā no dažiem, nerādīsim ar pirkstiem. Es dabu mīlu! 
Tomēr tajā pašā brīdī, ieraudzījis apmetušos uz savas rokas odu, neviļus uzsita pa to. Puiši iesmējās. 
– To var redzēt, – Vano pasmaidīja. 
– Šim vienkārši liktenis tāds, – taisnojās Žeņka, nometot no rokas oda atliekas. 
– Interesanti, bet vai ir iespējams tā izrīkoties ar savu laiku, lai, kā saka, dzīvotu ilgi un laimīgi un nomirtu vienā dienā? – pajautāja Ruslans, atrazdamies savu sapņu gūstā. 
Kostjiks pasmīnēja un sarkastiski piebilda: 
– Kāpēc nedrīkst? Vēsturē pat ir zināms tāds gadījums. Lūk, Pompejā arī dzīvoja ilgi un laimīgi... un visi nomira vienā dienā. 
Kompānija atkal iesmējās, attīstot sižetu un apberot Ruslanu ar jokiem. Kad noslēdzās smieklu piecminūte, Sensejs teica: 
– Cilvēks ir spējīgs uz daudz ko. Dzīvojot dzīvi, viņš prak¬tiski neizmanto savas iespējas, kuras viņā ir ieliktas. Kaut vai ekstremālās situācijās, es jums jau stāstīju, viņš var no¬vērot to izpausmi. Tostarp tas skar arī laiku: kad subjektīvā laika uztvere spēcīgi paātrinās, bet ārējais parastais laiks pretēji it kā palēninās. Visbiežāk, protams, ar šo laika feno¬menu sastopas bīstamu profesiju pārstāvji: piloti, sacīkšu braucēji, kaskadieri un tamlīdzīgi. Nonākot īpaši ekstremā¬los apstākļos, daži patiešām sajūt, ka laiks reāli palēninās un šajā periodā paspēj izdarīt visu iespējamo, lai izlabotu situāciju. Taču, kad iziet no šī stāvokļa, tad atklājas, ka tikai dažās sekundes daļās tie ir veikuši desmitiem reižu vairāk darba, nekā varētu izdarīt parastajā dzīvē.
– Un ar ko to var izskaidrot? Vai šādos apstākļos tiek vairāk patērēta prāna? – apvaicājās Nikolajs Andrejevičs, izsakot savu minējumu. 
– Jā. Psihiskās enerģijas strauja atbrīvošana rada jaudīgu prānas impulsu, kas savukārt iespaido cilvēka ezoosmosu. Šajā gadījumā tas vienkārši paātrinās, tādēļ cilvēks īsajā mirklī paspēj izdarīt daudz vairāk nekā savā dabiskajā stā¬voklī. Tamlīdzīgas izjūtas pārdzīvo arī parasti cilvēki, sa¬stopoties ar asām krīžu situācijām. Tāpēc teiciens – «Dzī¬ve palidoja acu priekšā vienā mirklī,» – tie nav tikai vārdi. 
Šeit, šajā laika sprīdī, kurā mēs atrodamies, ir kopējā laika vilnis... Vai, labāk sacīsim tā, lai būtu vieglāk saprast, mēs braucam noteiktā dzīves mašīnā, kura kustas ar no¬teiktu ātrumu. Mēs redzam tikai to, ko mēs redzam. Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu atomi kustas ar noteiktu ātrumu. Ja tie sāks darboties pāris reizes ātrāk, tas nenozīmēs, ka mēs ātrāk nomirsim, vienkārši tas, ko mēs redzam, zudīs, un parādī¬sies pilnīgi cits attēls vai bilde. Dimensiju ir daudz, tas ir pilnīgi reāli, un te nekā tāda nav. 
Sarunā radās neliela pauze. Nikolajs Andrejevičs paklu¬sēja, pārdomājot kaut ko, bet pēc tam atkal jautāja: 
– Runājot par pārvietošanos izplatījumā... Es atceros mūsu sarunas par teleportāciju, bet, godīgi sakot, joprojām nevaru reāli iedomāties, kā tas notiek īstenībā... 
– Precīzāk būtu teikt, noticēt, – smaidot pielaboja viņu Sensejs, nosaucot lietas īstajos vārdos. 
Dakteris novaikstījās. Acīmredzami viņš vairījās no tāda jautājuma formulējuma sarunā ar Senseju. 
– Drīzāk – pašam sev izprast šī fenomena pamatus, – iz¬locījās Nikolajs Andrejevičs un kaut kā kaunīgi novērsa ska¬tienu, burtiski mēģinot savākties ar domām un noformulēt šajā sakarā jautājumu precīzāk.
Un te pilnīgi negaidīti, praktiski sev blakus, izdzirdēja Senseju ar ironiskām notīm balsī: 
– Pamatus, saki? Pamati, protams, ir laba lieta. Tikai pirms tam ir jābūt ticībai... 
Nikolajs Andrejevičs izbrīnījies atskatījās. Viņam bla¬kus brīvajā vietā, it kā nekas nebūtu bijis, sēdēja Sensejs, neizprotami, kādā veidā paspējis šeit nokļūt. 
– Pareizi, – atkal atskanēja Senseja balss, tomēr šoreiz dakteris izdzirdēja viņu no iepriekšējā attāluma. 
Un tikai tagad Nikolajs Andrejevičs ievēroja, ka Senseji bija nu jau divi. Viens atradās savā vietā, proti, iepretim viņam, taču cits, pilnīgi reāls, kā saka, no miesas un asinīm, sēdēja uz baļķa blakus Nikolajam Andrejevičam. 
– Kas tas ir, vai hipnoze? – pārsteigti noteica psihoterapeits pirmo, kas ienāca galvā. 
Divi Senseji vienlaikus pasmīnēja. 
– Sliktāk, – ar smaidu sacīja tas, kurš atradās blakus, un pusčukstus, kā briesmīgu noslēpumu paziņoja: – Šī ir per¬sonības dalīšanās... Kā pie jums to godā? 
– Šiza, vai? – neatraujot acis no otra Senseja, auto¬mātiski noteica ne mazāk pārsteigtais Viktors, kurš sē¬dēja netālu. 
Otrs Sensejs sāka kratīties neskanīgos smieklos. Niko¬lajs Andrejevičs, viegli papurinot ar galvu, mēģināja saval¬dīt savu apmulsumu, griezdamies vai nu pie Viktora, vai nu pārliecinādams pats sevi: 
– Šiza būtu tad, ja tu viens pats to visu redzētu, bet kad masveidīgi... 
Šeit viņš sastomījās un atkal uzmanīgi paskatījās uz otro Senseju. 
– Tā nav hipnoze, nav hipnoze, – nomierināja viņu Sen¬sejs, kurš sēdēja pretī.
– Hm, it kā bez hipnozes nekas vairāk nemaz neeksis¬tē, – izsmejoši norādīja otrais Sensejs, vēršoties pie pir¬mā. – Lūk, ko nozīmē dot zināšanas pāragri! Uzreiz sākas jaunas ķiveres pielāgošana pie vecajiem pantaloniem. 
Pirmais Sensejs pasmaidīja tādam «klona» traktējumam un pacietīgi sāka skaidrot Nikolajam Andrejevičam: 
– Īstenībā te viss ir līdz ģenialitātei vienkārši. Izplatī¬jums ir saistīts ar gravitāciju, gravitācija ir saistīta ar laiku. Un viss kopā ir cieši saistīts ar Allata darbību... Šai parādī¬bai piemīt paši parastākie pamatlikumi... 
Nikolajs Andrejevičs neizprotoši skatījās te uz vienu Senseju, te uz otru, acīmredzami ne visai ticēdams savām acīm un ausīm. Savukārt Žeņka, ieraudzījis tādu «brīnu¬mu», vispār gandrīz aizrijās ar ievārījumu, ko līdz tam viņš ēda ar gardu muti kā kaķis saimnieka krējumu. Neatraujot pārsteigtās acis no tāda «joka», it kā baidoties, ka tūdaļ tas viss pazudīs, puisis klusi iedunkāja Stasu: 
– Dzirdi, klau, ieknieb man... 
Stass, pats izjuzdams vieglu šoku no šīs parādības, tik apzinīgi izpildīja drauga lūgumu, ka Žeņka salecās kā ap¬plaucēts, apgāžot burku ar ievārījumu. 
– Ai! Tu ko, prātā sajucis?! 
– Pats taču palūdzi, – paraustīja plecus Stass. 
– Ne tā taču! Re, kādu zilumu sataisīji! – un, raudzīda¬mies uz izlieto ievārījumu, žēlīgi noteica: – Vāks, tik daudz labuma zudumā aizgāja! 
Taču ievārījums tūdaļ tika aizmirsts, jo nākamajā mir¬klī Žeņkas uzmanība pilnībā pārslēdzās uz otru Senseju. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet šī nelielā kuriozā incidenta laikā, kas novērsa daļai klātesošo uzmanību, – otrs Sensejs nebija pazudis. Arī vēlāk, lai kā arī tauta centās veikt sevis «atmodināšanas» darbības, otrs Sensejs spītīgi palika uz vietas. Tikmēr Žeņka, pavirzījis tālāk apdullušo Viktoru, apsēdās blakus otrajam Sensejam un, neizdomājis neko citu, pasniedza viņam roku. 
– Sveikiņi! 
– Sveiks, – nosmīnēja otrais Sensejs, stipri paspiežot viņam plaukstu. 
Žeņka uz to uzmanīgi paskatījās, burtiski kā uz zelta stieni, bet pēc tam, noklusinot balsi līdz trillera čukstiem, ar šaubām ierunājās: 
– Sensej, tas esi tu vai kā? – un, pagriežoties pie pirmā Senseja, piebilda: – Tas... 
Viņš sāka ar mīmiku «telegrafēt» savus jautājumus par otro Senseju. Un kaut arī viņam gribējās izlikties pilnīgi nopietnam, sanāca diezgan komiski. Tāpēc gan pirmais Sensejs, kuram tika adresēta šī «telegramma», gan otrais Sensejs, par kuru mēģināja izjautāt Žeņka, sasmējās līdz asarām. Žeņka, redzot, ka viņa neskanīgās ziņas palika ne¬atšifrētas, mēģināja tās atskaņot. 
– Bet vai drīkst... šito... tevi... tā... pataustīt. 
Pirmais Sensejs pamāja ar galvu, nebūdams spējīgs pateikt ne vārda. Žeņka piesardzīgi pačamdīja otrā Senseja bicepsus. Uz ko tas, slaukot sariesušās asaras, sacīja caur smiekliem: 
– Nu redzi! Bet tu viņiem vēl gribēji atklāt augstākos likumus. Kur tu rāvi, ka viņi tam ir gatavi? Personīgi es, iz¬ņemot tradicionālās orientācijas maiņu, neko nenovēroju. 
Otrais Sensejs bezcerīgi atmeta ar roku. Žeņka tikmēr, it kā neuzticoties savai labajai rokai, gribēja pačamdīt du¬bultnieka plecu arī ar kreiso. Taču šajā mirklī otrais Sensejs pazuda tikpat strauji kā parādījās. Tā ka puiša plaukstas, tā vietā, lai atbalstītos uz pleca, strauji pāršķēla gaisu. Žeņka pat apjuka no tāda pārsteiguma un samulsis salika kopā plaukstas, dumji skatīdamies apkārt.
Nikolajs Andrejevičs uzreiz uzlika roku vietā uz baļķa, kur sēdēja otrais Sensejs. 
– Paskat tik, silts! – lielā izbrīnā konstatēja dakteris. 
Izdzirdot to, pārējie puiši atrāvās no savām vietām, vē¬loties personīgi sajust šo siltumu. Tikai Sensejs un Vano palika savās vietās. Turklāt tēvs Joanns sēdēja nekustīgi, ar nopietnu sejas izteiksmi vērojot notiekošo. 
– Sensej, kā tu to izdarīji?! – pārsteigti jautāja Andrejs. 
– Ai, – Sensejs atmeta ar roku. – Aizmirstiet! 
– Kā tā – aizmirstiet?! Kā tā – aizmirstiet?! – atguvies no tik šokējoša redzējuma, sašuta Žeņka. – Es, vai sapro¬ties, patiesības dēļ pusi sava sāna saplosīšanai atdevu šim necilvēkam, – viņš pamāja ar galvu uz Stasa pusi, – savai «augstdzimtībai» liedzu saldu baudījumu, – viņš norādīja uz apgāzto ievārījuma burku, – un vispār, maz pietrūka, lai man jumts nosviltu! Un tas viss tādēļ, lai aizmirstu?! 
Taču Sensejs pasmīnējis atbildes vietā vien atjokojās. Acīmredzot pavērojis tādu puišu reakciju, viņam zuda vēl¬me jebko skaidrot. Pēc kāda laika, kad visi daudz-maz bija atjēgušies, Nikolajs Andrejevičs noteica: 
– Nē, nu patiešām, Sensej... Saprotu, mēs dumji iz¬skatījāmies no malas. Tomēr aizvainojoši būs, ja šī mūsu cilvēciskā mirkļa vājība atņems mums tik nopietnu lietu izzināšanu. 
– Un, iespējams, ne tikai mums... – negaidīti visiem, pie¬bilda Nastja. 
Sensejs uzmanīgi palūkojās runājošo acīs, pēc tam pie¬krītoši pasmaidīja un ierunājās: 
– Nu, ja tā, lai notiek pēc jūsu prāta. 
Visi atdzīvojās, iekārtodamies ērtāk. 
– Tu runāji par kaut kādiem likumiem, kas piemīt šai parādībai, – atgādināja Nikolajs Andrejevičs.
– Pilnīgi pareizi, – apstiprināja Sensejs un jau labprātī¬gāk sāka stāstīt: – Cilvēcei tūlītēja pārvietošanās telpā – tā ir elementāra lieta. Un te absolūti nav vajadzīgs paātrinā¬jums, par kuru pašlaik lauž prātus zinātnieki. Vienkārši vajag iemācīties izmantot teleportāciju. Taču tam ir jāzina kopējie laika likumi. Tad teleportācija cilvēkiem kļūs par tikpat ikdienišķu realitāti kā, piemēram, gaisma šodien. Jo kad Edisons izgudroja lampiņu, daudziem ļaudīm tas bija šoks. Tomēr pēc tam izgudrojums kļuva tik ierasts, ka šo¬dien mēs, ieejot tumšā istabā, ikdienišķi ieslēdzam gaismu, pat neaizdomājoties par to, kas ir elektrība. Taču būtībā cilvēki līdz šim nezina, kas īstenībā ir elektrība, jo tiem ir doti tikai kopējie priekšstati par to. Taču par spīti tam, tie pielāgojās pie tādas šā spēka izpausmes un ar panākumiem to izmanto. Un pat nonāca līdz datoru radīšanai ar to ko¬pējo informatīvo tīklu. 
Tad lūk, tas, ko es tūlīt izstāstīšu, skar īstā laika likumus, kas nosaka doto parādību. Zinot tos, ikvienam topošajam Edisonam būs pa spēkam tikt skaidrībā ar laika fenome¬niem... Tātad, laiks, kā es jau runāju, ir milzīga enerģija, kura izveidojās Allata spēka pārveidošanās rezultātā par Pо enerģijas daļiņu, kura savukārt radīja Po ezoosmosu. Laiks rit tikai vienā virzienā no pagātnes uz nākotni. Tas ir cieši saistīts ar gravitāciju. Laikam izplatoties, izplatās arī gra-vitācija. Laikam ir raksturīgs cēlonis un sekas. Starp cēloni un sekām ir telpas-laika punkts jeb tagadne. Tas nepieder nedz cēlonim, nedz sekām. Tomēr tieši caur to notiek cē¬loņa pārveidošanās par sekām. Pagaidām ir saprotams, jā? Tagad pats svarīgākais. 
Aplūkosim laika darbošanās principu. Pašā sākotnējā Po enerģijas grūdienā, kas radīja laiku, notika enerģijas lēciens no tagadnes nākotnē, proti, no tagadnes uz sekām, kas arī deva vienvirziena vektoru laikam. Pateicoties tai pašai Pо daļiņai, kas palaida laiku, parādījās arī gravitācijas elementi. Cēlonis pievelkas tagadnei uz gravitācijas spēku rēķina, ar to radot gravitācijas lauku. Un tūdaļ ar Po iekšējo grūdienu, proti, Pо ezoosmosu, kas izveido laiku, notiek lēciens no tagadnes nākotnē. Respektīvi, cēlonis pāriet laika enerģijas kustībā. Šajā procesā tiek atbalstīts laika enerģijas nemai¬nīgums, kas ir atkarīgs no matērijas blīvuma. Ja, piemēram, nebūtu laika enerģijas, attiecīgi – arī nebūtu gravitācijas, tad mūsu Saule sen būtu sadegusi, magnētiskie lauki nespētu eksistēt, atoms nespētu noturēt savus elektronus un tā tā¬lāk. Vienkāršāk sakot, pateicoties tādai ezoosmiskai laika iz¬pausmei, tiek uzturēta gan ārējā, gan iekšējā matērijas vide... 
Tikmēr brīvajā vietā, kas atradās tālāk no sēdošajiem, no jauna negaidīti parādījās Senseja dubultnieks. Viņš saimnieciski iemeta ugunskurā dažus tuvumā mētājošos zariņus, bet pēc tam, it kā nekas nebūtu bijis, sāka papil¬dināt Senseja stāstu, kā pats par sevi saprotams. 
– Jā, tomēr tu neaizmirsti pieminēt, ka bez saviem ko¬pējiem raksturlielumiem, laiks izrāda individualitātes īpa¬šības katrā matērijas veidojumā. Kur notiek laika sablīvē¬juma process, tur vienmēr notiek gravitācijas sablīvējuma process. Pakāpeniski palielinās arī laika spēks. Materiālajā pasaulē laiku un gravitāciju var uzskatīt par pašām jaudī¬gākajām enerģijām, dabiski, ka pēc Pо enerģijas. Turklāt gravitācija skaitās pirmsezoosmiskā laika stāvoklis matē¬rijas evolūcijas procesā. Gravitāciju var nosaukt par vienu no laika sastāvdaļām attiecībā uz pagātni. Tagadne ir tikai pats Po enerģijas parādīšanās moments, kas rada iekšējo grūdienu, proti, ezoosmosu. 
– Neaizmirstiet pateikt, ka laikam piemīt asimetris¬kums, – atskanēja trešā Senseja, kas stāvēja Žeņkam aiz muguras, balss. Kamēr visi pārsteigti apgriezās, viņš uzlika roku puisim uz pleca. Tas pat nodrebinājās no pārsteiguma un piesardzīgi pašķielēja uz viņam blakus stāvošo Sense¬ju, kurš, redzot viņa reakciju, piemiedza tam ar aci kā vecs paziņa un draudzīgi uzsita tam pa plecu. – Jā, jā, mans draugs, tieši pateicoties laika asimetrijai, notiek progress, viss materiālais izdzīvo savu laiku un dodas uz enerģijas pārveidošanu jaunās materiālās formās. Enerģija pāriet no vienas formas citā, pateicoties ezoosmosam.
Kamēr viņš runāja, Žeņka greizi skatījās uz viņu tā, kā skatās lācis uz savu spēcīgo baiļu objektu. Puisis lēnām pagrieza galvu un paraudzījās uz Senseja roku, kas gulē¬ja uz viņa pleca. Likās, Žeņka pat neelpoja. Pa to laiku no tumsas atskanēja ceturtā Senseja balss. 
– Nu, ja jau sākās tāda ballīte, – viņš sacīja, pienākdams pie ugunskura no produktu telts puses un mielodamies ar cepumiem no paciņas, ko turēja rokās, – tad izstāsti tiem pie reizes arī par gaismas ātrumu. Cik vēl viņu sabiedrībā var novērot šo bruņurupuci Tortillu? 
Ceturtais Sensejs iesmējās par paša smieklīgo salīdzi¬nājumu un, pietuvojies Vano, draudzīgi pasniedza tam pa¬ciņu, piedāvājot saldo cienastu. Vano piesardzīgi paņēma vienu cepumu, pateicībā apjucis pamājot ar galvu. Taču ēst nesāka un turēja cepumu rokās, burtiski kā relikviju. Sen¬sejs, skatoties uz viņu, iesmējās un tūdaļ aizrijās. Neatradis tuvumā pudeli ar minerālūdeni, viņš steidzīgi paķēra no Vano rokām atdzisušās tējas krūzi un veica pāris malkus. 
– Pateicos, – viņš apmierināts noteica, atdodot saim¬niekam krūzi. 
Vano vēlreiz pamāja ar galvu. 
– Jā, izstāsti viņiem par gaismas ātrumu, – palūdza ot¬rais Sensejs.
– Sen jau bija laiks zināt par to, – piekrita trešais Sen¬sejs. – Citādi viens reiz viens sarēķināt prot, bet divi reiz divi – jau spēciņa nepietiek... Kā, piemēram, 1972. gadā izrēķināja «ar lielu precizitāti» pēc kvantu frekvences standartiem, ka vakuumā gaismas ātrums ir «aptuveni» 299,79х106 m/s, un ar to arī nomierinājās. Tā taču ir anek¬dote, līdz pat šim brīdim uzskatīt šo ātrumu par fizisko iedarbību izplatīšanās galējo ātrumu! Pasaki viņiem, ka patiesībā tas ne tuvu tā nav. 
– Nu, ja reiz jūs tā uzskatāt, – paraustīja plecus pirmais Sensejs. – Lūdzu... Tas, ka šodien gaismas ātrumu saista ar laiku, tik tiešām ir aplami. Gaisma izplatās pateicoties gravitācijas laukam. Primārais grūdiens, kurš nodod paāt-rinājumu fotonam, ievērojami pārsniedz gaismas ātrumu. Gaismas ātruma kustība ir atkarīga tikai no fiziskām gais¬mas īpašībām. Gravitācija savukārt piešķir gaismai ātrumu un uztur to, jo piesaista sev klāt fotonus, ar to paātrinot un pievelkot tos ezoosmosam. Ja skatās no laika pozīcijas, tad gaisma kustas ar rāvieniem, palēninoties laika pārejas punktā un paātrinoties pēc tā. Tas pierāda, ka gravitācija ir lielāka par gaismas ātrumu. Bez gravitācijas un ezoosmo¬sa gaisma stāvētu uz vietas un nebūtu pat primārās gais¬mas izstarošanas. Tādēļ, ka tam atbilst cēlonis. Un cēlonis, pārejot sekās, iziet cauri tagadnes punktam, proti, laika iekšējam grūdienam. Visu šo procesu izraisa sākotnējais pievilkšanās spēks no pagātnes tagadnē un, pateicoties ezoosmosam – nākotnē, proti, sekās. 
Sensejs apklusa, un sarunu biedri viņa tēlā pazuda. 
– Pats interesantākais, ka mūsdienu fizikā gravitācijas mijiedarbības tiek uzskatītas par pašiem vājākajiem no dar¬bojošajiem spēkiem. Ar to tiek domāta materiālo ķerme¬ņu gravitācijas mijiedarbība, piemēram, ķieģeļi uz ceļa vai planētas kosmosā. Te viss humors slēpjas tajā, ka par spīti atšķirīgo teoriju klāstam, neviens tā arī nav sapratis, kas īstenībā ir gravitācija. Tiesa gan, cepuri nost, tīri teorētis¬ki aprēķināja, ka gravitācija sastāv no daļiņām, pat nosau¬kumu tām izdomāja – gravitons. Taču kas tas par gravito¬nu – nevienam nav nekādas sajēgas. Un tas, neskatoties uz to, ka cilvēces vēsturē ne tikai ir pieminēts šis pats gravi¬tons, bet arī diezgan sīki aprakstītas tā fiziskās īpašības. Jo gravitons ir nekas cits kā Pо daļiņa. No šīm pašām daļiņām sastāv, kā es jau teicu, viss Visums. Piemēram, tas pats neitrīno, kā jūs jau zināt, sastāv no piecām Pо daļiņām. Turklāt tam ir pareizas piecstaru zvaigznes forma. Starp citu, saka¬rā ar to, ka caur neitrīno ievērojamā ziņā izpaužas Allats, to bieži attēloja piecstaru zvaigznes veidā, kurai bija divējāda nozīme: kā sievišķās sākotnes simbols un kā Allats. Kaut arī principā tas ir viens un tas pats. 
– Pagaidi, Sensej, ko nozīmē «ievērojamā ziņā izpau¬žas Allats»?! Es kaut kā ne visai sapratu, – noteica Ni¬kolajs Andrejevičs. 
– Redzi, neitrīno ievērojamā ziņā atšķiras no citām tā saucamajām elementārdaļiņām. Pirmkārt, neitrīno var būt masa, bet var arī nebūt. Var mijiedarboties ar gravitācijas lauku, ar tiem pašiem magnētiskajiem vai elektromagnē¬tiskajiem laukiem, bet var arī nebūt mijiedarbības. Vēl jo vairāk – neitrīno ir spējīgs pārvietoties ar gaismas ātru¬mu, bet, atšķirībā no tā, var palēnināties un mainīt savu trajektoriju. Un jāteic, no mūsdienu fizikas pozīcijas, pa¬šas fantastiskākās neitrīno iespējas ir tā spēja vienā mirklī pārvietoties neierobežotos attālumos. 
– Kā tas ir? – pajautāja Žeņa. 
– Elementāri. Mijiedarbojoties ar gravitācijas lauku, neitrīno pāriet no viena stāvokļa citā. Teiksim tā, no daļiņas stāvokļa – enerģijas stāvoklī ar stingri noteiktu frekvenci, turklāt «aktivizējot» gravitācijas lauku, piemēram, mūsu saules sistēmas noteiktā punktā, tas izsauc atbildes kairi¬nājumu gravitācijas lauka noteiktā punktā citā galaktikā. Un tādējādi bez laika zaudējuma un neatkarīgi no telpas, neitrīno pazūd te un tagad un rodas tur un tagad. Kā runā fiziķi, izveido «tārpeju» laikā un telpā. 
– Vienreizēji! – izrāvās puišu saucieni. 
– Izmantojot dabiskās, pareizāk, neitrīno fiziskās īpa¬šības, cilvēki tāpat varēs pārvarēt jebkādus attālumus bez laika zaudējuma un ar minimālu energopatēriņu. 
– Nu, ja godīgi, tas skan kā fantastika, – skeptiski norā¬dīja Nikolajs Andrejevičs. 
– Nu, ja godīgi, – Sensejs akcentēja pirmos vārdus, – tad vēl simts gadus atpakaļ arī atombumba bija fantastika. Taču, kas attiecas uz neitrīno, es pat pateikšu vēl vairāk: nebūtu neitrīno, nebūtu dzīvības. Neitrīno spēlē kolosālu lomu jums redzamās pasaules izveidē. Un, starp citu, tam ir, tāpat kā Allatam, nedalāma laika vienība – 11 minūtes 56,74 sekundes. 
– Neko sev elementārdaļiņa! – izbrīnījās Žeņa. – Un kas tajā ir palicis no elementārā? 
– Vienīgi nosaukums, – pajokoja Stass. 
– Kā to teikt. Vispār jau sākotnēji termins «elementār¬daļiņa» apzīmēja, pareizāk, ietvēra sevī kaut ko absolūti elementāru, kā runā fiziķi, matērijas sākotnējo ķieģelīti. Tomēr pēc tam, kad 1960-os gados tika atklāti simtiem hadronu ar līdzīgām īpašībām, kas ir apveltīti ar iekšē¬jām brīvības pakāpēm un sastāv no kvarkiem, tika izdo¬māts jauns termins «fundamentālās daļiņas», apzīmējot jau pašas elementārākās daļiņas, tādas kā leptoni, kvarki un citas it kā bezstruktūras daļiņas, kuras ir «neiespējami sašķelt sastāvdaļās». Tomēr es neiedziļināšos fizikas ni¬ansēs, diez vai jums tas būs interesanti. Taču, tā teikt, ko-pējai izpratnei minēšu vienkāršu piemēru. Ņemsim elek¬tronu. Ceru – visi zina, kas tas ir! 
– Kā tad! Protams, zinām, – lielīgi paziņoja Žeņka. – Tās ir tādas maz-mazītiņas daļiņas ar negatīvu lādiņu, kuras bizo apkārt atomam, pilnīgi kā blusas pa suni. 
Visi iesmējās. Sensejs atmeta ar roku, sak’, labi, vismaz tāda izpratne šajā trauksmainajā galviņā, tas jau ir labi, un turpināja: 
– Tad lūk, elektrons bija pirmā elementārdaļiņa, kuru 1897. gadā atklāja angļu fiziķis uzvārdā Tomsons. Taču pir¬mā atklātā antidaļiņa bija pozitrons. Tā ir daļiņa ar elektro¬na masu, tikai ar pozitīvu elektrisko lādiņu. Šo pozitronu atklāja 1932. gadā amerikāņu fiziķis Andersons. Nu, bet par to, ka atoma elektronu uzbūve nosaka tā īpašības, to skaitā arī svarīgas ķīmijai – atoma spēju izveidot ķīmiskus savienojumus, es ceru, jūs arī zināt. 
– Jā! – lepni apstiprināja Žeņka. – Gan suņi, gan blu¬sas sastāv no atomiem, ko ietver elektroni. Elektronu dau¬dzums nosaka, kurš no tiem suns, bet kurš – blusa! 
Skanot puišu smiekliem, Sensejs piekrītoši pamāja: 
– Piemērs, protams, ir rupjš, bet pēc savas būtības norā¬da uz elektronu svarīgumu. Tātad elektroni, pēc mūsdienu fiziķu domām, attiecas pie fundamentālajām jeb bezstruk¬tūras daļiņām. Taču īstenībā elektrons sastāv no 13 Pо da¬ļiņām vai gravitoniem. Par cik gravitons ir tīri hipotētiska sastāvdaļa un eksperimentāli nav pierādīta, bet teorētiski izskaitļota un ir īpaši piemērota Po daļiņas apzīmējumam, tad tīri hipotētiski ar pārliecību var apgalvot, ka no visām «fundamentālajām» daļiņām par tādu var uzskatīt tikai gravitonu. Pārējās sastāv no 3-5-7-12-33-70 un tā tālāk daļiņām Po. Turklāt daudzas «fundamentālās» daļiņas, kas sastāv no viena un tā paša Po daļiņu skaita, bet kurām ir dažādas formas un lādiņa zīmes, attiecīgi spēlē arī dažādas lomas šajā matērijas teātrī. Tam par piemēru kalpo tas pats elektrons un pozitrons. Kā vienā ir 13 Pо daļiņas – tā arī otrā, kā vienam ir spirāles forma – tā arī otram. Starpība ir tikai tajā, ka vienam ir negatīvs ārējais lādiņš, «kreisā» spirāle un pozitīvs iekšējais potenciāls, bet otram – viss tas pats, tikai pretēji – pozitīvs ārējais lādiņš, «labā» spirāle un negatīvs iekšējais potenciāls. 
Nikolajs Andrejevičs, uzmanīgi noklausoties Senseja teikto, taktiski norādīja: 
– Es, protams, neesmu fiziķis, nestrīdēšos. Taču, cik es atceros, elektronam patiešām ir negatīvs lādiņš, bet po¬zitronam – pozitīvs. Par spirāles formu arī neko nevaru teikt, neesmu redzējis. Bet, Sensej, par kādu iekšējo po¬tenciālu tu runā, tās taču ir elementārdaļiņas? Kaut kā es ne visai tevi saprotu... 
– Tavā nesaprašanā neesmu vainīgs es, – pasmīnēja Sen¬sejs, – bet Bors. 
– Viņš te pie kā ir vainīgs? 
– Bors? Kas tas tāds? – painteresējās Ruslans. 
– Bija tāds dāņu fiziķis, kurš savulaik, precīzāk, 1912. gadā piedāvāja atrisināt elektronu kustības ap kodolu prob¬lēmu, piešķirot tiem tā saucamās stacionārās orbītas, pa kurām pārvietojoties elektrons nezaudē enerģiju. 
– Nu, un ko šis vīrs sastrādāja? – ar neizsmeļamo hu¬mora izjūtu vaicāja Žeņka. 
– Pacietību, mans draugs, pacietību, – ar smaidu noteica Sensejs un turpināja: – Patiesībā viss ir daudz vienkāršāk, nekā zinātnieki šodien ir iedomājušies. Piemēram, Zemei, mūsu planētai, ir ārējs negatīvs lādiņš un iekšējs pozitīvs potenciāls, bet Saulei ir pozitīvs ārējais lādiņš un nega¬tīvs iekšējais potenciāls. Zeme un Saule kustas ar milzīgu ātrumu gravitācijas laukā kopā ar visu Galaktiku. To var salīdzināt, lai jums būtu saprotamāk, piemēram, ar divām hantelēm, kas ir iemestas okeānā no kuģa borta. Izejot caur okeāna ūdeņu dzīlēm, hanteles mijiedarbojas ar ūdens mo¬lekulām, izveidojot dažādus saviļņojumus un virpuļus. Tā arī Saule un Zeme, ejot caur gravitācijas lauka masīvu, iz¬sauc tā saviļņojumu un virpuļošanu, tādējādi radot elek¬tromagnētisko lauku, kurš savukārt izveido ārējo lādiņu saskaņā ar kustošo kermeņu iekšējo potenciālu. Proti, ja iekšējais potenciāls ir pozitīvs, tad attiecīgi – ārējais lā¬diņš būs negatīvs, kā elektronam un Zemei. Tieši starpība iekšējā potenciālā un ārējā lādiņā arī rada «stacionāras» orbītas gan planētām ap Sauli, gan elektroniem ap kodolu. Savādāk objekti vienkārši saliptu vai sašķīstu, un «stacio¬nāru» orbītu nekad nebūtu. Tā kā ārējais lādiņš svārstās un nav pastāvīgs, proti, stabils, atšķirībā no iekšējā potenciāla, tad tas, es runāju par ārējo lādiņu, nevar radīt «stacionāras» orbītas bez stabila iekšējā potenciāla dalības. Ar iekšējo potenciālu ir apveltīti visi materiālie objekti no kvarka līdz zvaigznēm, citādi tie nevarētu būt materiāli. Tieši iekšē¬jās enerģijas kvalitāte arī raksturo materiālo objektu. Pie-mēram, ja aplūkosim tīri hipotētisku planētu un vienādas masas zvaigzni un noārdīsim tās, teiksim, uzspridzinot, tad planēta izdalīs nelielu daudzumu postošas enerģijas, bet zvaigzne – vienkārši milzīgu, salīdzinot ar planētu. Analo¬ģisks rezultāts būs, ja «sarausim» elektronu un pozitronu. Tomēr droši vien pats labākais piemērs, kuru jūs spēsit sa¬prast, būs atombumba. Izmantojot ļoti mazu vielas daudzu¬mu, notiek milzīgas jaudas sprādziens. Proti, atoma negatī¬vā potenciāla atbrīvošana. Tā kā noslēgumā gribētos teikt, ka dāņu fiziķim Boram daļēji bija taisnība, bet tikai daļēji (kas skar stacionāro elektronu orbītu), un daudz kur šajā jautājumā viņš kļūdījās. Uzlādētais elektrons zaudē ener¬ģiju, bet iekšējo potenciālu atjauno uz ezoosmosa rēķina. 
Savukārt atoma uzbūves kvantu mehānikas teorija, kura aplūko atomu kā mikrodaļiņu sistēmu, kas nepakļaujas klasis¬kās mehānikas likumiem, absolūti nav aktuāla. Pirmajā mirklī vācu fiziķa Heizenberga un austriešu fiziķa Šrēdingera pa¬matojumi cilvēkiem liekas pārliecinoši, tomēr ja to visu ap¬skatīt no cita skatu punkta, tad viņu secinājumi ir tikai daļēji pareizi, bet kopumā viņiem abiem nav taisnība. Lieta ir tajā, ka pirmais aprakstīja elektronu kā daļiņu, bet otrs – kā vilni. Starp citu, arī korpuskulārā viļņu duālisma princips tāpat nav aktuāls, jo neatklāj daļiņas pāreju vilnī un otrādi. Zinātnieku kungiem tas kaut kāds trūcīgs sanāk. Īstenībā viss ir ļoti vien¬kārši. Vispār gribu sacīt, ka nākotnes fizika ir ļoti vienkārša un saprotama. Galvenais ir nodzīvot līdz šai nākotnei. Taču, kas attiecas uz elektronu, tad tas kļūst par vilni tikai divos gadī¬jumos. Pirmais – kad tas ir zaudējis ārējo lādiņu, proti, kad elektrons nemijiedarbojas ar citiem materiāliem objektiem, teiksim, ar to pašu atomu. Otrais, pirmsosmiskajā stāvoklī, proti, kad pazeminās tā iekšējais potenciāls. 
– Starp citu, par iekšējo potenciālu... Sensej, tu runā¬ji, ka tas piemīt jebkuram materiālam objektam. Bet cil¬vēks? – painteresējās Nikolajs Andrejevičs. 
– Protams! Cilvēkam tā nav vienkārši dzīvības enerģija, bet noteicošais faktors. Kas viņš ir – Cilvēks vai domājošs dzīvnieks?! Lieta tāda, ka cilvēks, atšķirībā no citiem ma¬teriāliem objektiem, var mainīt savu iekšējo potenciālu no negatīvā (postošā) uz pozitīvo (radošo)... 
– ...Kā arī valdīt pār citiem materiālajiem objektiem,– pa¬rādījās otrs Sensejs. – Piemēram, pozitīvi lādētas daļiņas ar negatīvu iekšējo potenciālu mēs diezgan veikli un labprāt lietojam. Starp citu, varbūt ir pienācis laiks izstāstīt viņiem, kas tas ir patiesībā, un kā to var efektīvāk lietot? 
– Tu par elektrību, vai? – pajautāja trešais Sensejs un, paraudzījies klausītāju dumji pārsteigtajās sejās, ar hu¬moru noteica: – Nedomāju, ka tas viņus stipri ieinteresēs. Jo vairāk, ka tas viss ir pupu mizas salīdzinājumā ar to, ka tiem pašlaik ir iespēja redzēt mani trīs eksemplāros. Kaut arī patiesībā... 
Abi Senseja fantomi tikpat negaidīti pazuda, kā parādījās. 
– ...Kaut arī patiesībā, – kā nekas nebūtu bijis, Sensejs turpināja trešā, izgaisušā Senseja stāstu, – tas viss ir ļoti vienkārši un ir pieejams katram cilvēkam, tāpat kā elektrī¬ba, un vispār nepārkāpj fizikas likumus. 
Iestājās gara pauze. Ja vien kāds paraudzītos uz šo, pie ugunskura sēdošo kompāniju no malas, tad padomātu, ka ir nonācis kaut kādā sastingušā laikā. Acīmredzot tauta rū¬pīgi mēģināja savākties domās pēc tādas masīvas iespaidu gūzmas, nemaz nerunājot par vairumam ne visai izprotamo informāciju, bet dažiem vispār nesaprotamo. Pat Nikolajs Andrejevičs, šīs kompānijas neaizstājamais «veselais sa¬prāts», pēc ilgas klusēšanas pajautāja Sensejam: 
– Kas tas tikko bija? Vai tu atklāji to, kā radīt datoru uz elektrības piemēra? 
Sensejs pasmaidīja un tikpat jautri atbildēja: 
– Nē, tas ir tikai priekštecis lampiņas radīšanā. 
– Nu gan tu dod! – neizturēja arī tēvs Joanns, kas bija sajūsmināts vai par dubultniekiem, vai par dzirdēto. – Cik gadus savus talantus slēpi! Es, protams, arī esmu gudrs, nu bet ne jau līdz tādai pakāpei?! 
Vano paskatījās uz savas tējas atliekām un apmulsis paraustīja plecus.
– Sensej, es kaut ko nesapratu, – izdvesa Vitja, it kā ie¬klausoties personīgajā balsī. – Un kā izskaidrot šo daudzē¬jādo dubultošanos? 
– Tas viss ir elementāri, ja pārvaldi agatodēmona domas tīrību, – ar bēdīgu pieskaņu balsī noteica Sensejs, it kā viņa darbs tā arī netika novērtēts. Taču tā bija tikai acumirklīga viņa apslēpto jūtu izpausme, jo tālāk viņš pilnīgi mundrā balsī turpināja: – Jo tieši pateicoties tam, Allata enerģija pārveido Pо daļiņu. Bet Pо, kā jūs zināt, ir visas matērijas sastāvā... Tomēr, draugi, šo domas tīrību sākumā ir jāsa¬sniedz. Uz jūsu kakodēmona un agatodēmona potenciālu starpības kā uz sauszemes bruņurupuča – tālu neaizbrauksi. Proti, mēs atkal atgriežamies mūsu sākumpunktā... 
Tomēr, spriežot pēc tālākās iztaujāšanas, kompāni¬ju visvairāk interesēja tieši pārvietošanās tehnikas jau¬tājums. Ar skumjām vērojot šo sacelto ažiotāžu, Sensejs acīmredzami jau nožēloja, ka bija sarīkojis tādu demons¬trāciju, un atbildēja: 
– Visi šie «zilie brīnumi» ir blēņas! Es jums vairākkārt esmu teicis un vēlreiz atkārtoju: indivīdam daudz svarīgāk ir kļūt par Cilvēku, izlolot iekšējo ticību un mīlestību pret Dievu. Lūk, tas jā! Tas ir uzmanības vērts... Savā būtībā cil¬vēks ir garīga būtne, aiz visas šīs matērijas robežas... 
– Nē, nu, Sensej, vienkārši gribas loģiski saprast... – sāka taisnoties Andrejs un apklusa pusvārdā. 
– Tajā arī ir visa problēma, un ne tikai jūsu, bet arī visas cilvēces, – nopūtās Sensejs. – Kāpēc eksistē lērums reliģi¬ju, kāpēc pastāvīgi notiek strīdi, visi šie kašķi, savstarpē¬jas apsūdzības? Tādēļ ka dvēseles intuīcijas vietā cilvēks dod priekšroku domāšanas loģikai... Viss, ko viņš uztver, viņš uztver caur paskaidrojumiem, caur loģiku. «To es re¬dzu. To es neredzu. Es redzu, brauc automobilis. Ja iznākšu tam pretīm, tas mani notrieks. Labākajā gadījumā – trau-matoloģija.» To viņš saprot. Kontaktligzda zem sprieguma. Elektrību viņš neredz. Taču viņš zina, ja iebāzīs tajā pirk¬stu, – viņš dabūs ar strāvu, neskatoties uz to, ka strāvu viņš neredz. Tas ir loģiskais izskaidrojums... Bet Dievu viņš lo-ģiski izskaidrot nevar. Tas neiekļaujas cilvēciskajā apziņā, jo apziņa ir ierobežota... 
Kāpēc cilvēkam bez iekšējās Mīlestības un absolūtas Ti¬cības ir neiespējami nonākt pie Dieva? Jo kamēr viņš savā apziņā nenošķirs garīgo dzīvi no materiālās un nepadarīs garīgo par galveno, cilvēks pat nevarēs apzināties, ka Dievs eksistē. Viņš var daudz lasīt, skaisti stāstīt, var spēlēt, pie¬laikojot sev augsti garīga indivīda masku, bet slepenībā vē¬lēties tikai materiālo dzīvi. Kur slēpjas paradokss? Cilvēks redz Dieva izpausmi kaut kādā neizskaidrojamā parādībā vai apstāklī. Taču izskaidrot loģiski nevar. Un cilvēks iesau¬cas: «Lūk, Dieva brīnums!» Gandrīz vai sitas ar pieri pret zemi, izjūtot reliģiozu ekstāzi. Taču tiklīdz ekstāze paiet, cilvēks aizmirst par Dievu. Viņš atkal neuztver Viņu. Tādēļ visas šīs cilvēces problēmas attiecībā pret Dievu ir saistītas ar to, ka cilvēks negrib patiesi uztvert un saprast Viņu. Kā¬pēc dažādos Zemes nostūros tie nedaudzie, kas spēja sas¬niegt garīgo pilnību, vēsta saviem sekotājiem «tici un ej»? Tāpēc, ka bez tīras ticības nonākt pie Dieva ir neiespējami. Vismazākās šaubas nogalina visu. 
Smadzenes nav spējīgas apzināties visu Dieva pilnību. Te jābūt ticībai bez šaubām. Kad dzimst ticība bez šaubām, cilvēks pieķēdē savu dzīvniecisko sākotni un top garīgi pil¬nīgāks. Nez kāpēc cilvēki uzskata, ka tas ir ļoti sarežģī¬ti. Kaut gan būtībā nekā sarežģīta nav. Visa sarežģītība ir vienkāršībā. Vienkārši vajag pasūtīt šo matēriju ar viņas neģēlīgajām domām pēc iespējas tālāk. Nepielaist sliktās domas savas apziņas teritorijā kā muitā. Bet matērija – tai pēc savas dabas ir pastāvīgi tevi jāknābā, jārausta un jā¬kliedz, ka tās visas ir blēņas, paskatieties, lūk, kāda tā ir konfekte skaistā iepakojumā! Un nav svarīgi, ka dažbrīd sajūti mēslu garšu. Galvenais ir izskats, ilūzijas radīšana, «objektīva realitāte» tev attiecībā pret to, kāda brīnišķīga dzīve tevi sagaida, ja vien tai noticēsi. Tas ir normāli. Tas ir, es teiktu, profesionāls Lucifera darbs. Viņš, tēlaini ru¬nājot, kā labs programmētājs radīja cilvēkam spēli ar lielu daudzumu materiālo labirintu-vilinājumu ceļā uz garīgo mērķi. Kurš uzvarēs šo viņa spēli, tas varēs nobriedis no¬nākt pie Dieva. Un Lucifers nav vainīgs, ka ļaudis iemīlēja viņa virtuālo matērijas realitāti vairāk par Dievu. Jo cilvē¬kam ir dots šajā spēlē galvenais uzvaras rīks – domas spēks un izvēles tiesības. Un visa atbildība par izvēli savā dzīvē gulstas uz cilvēku. Un ja viņš izvēlējās sev matērijas verga dzīvi, tā arī kūleņos savās reinkarnācijās, kamēr viņam ne¬iestāsies pilnīgs «game over». Taču, ja sagribēs kļūt brīvs un dzīvot īstu dzīvi Mīlestībā – viņš varēs cienīgi izkļūt no matērijas labirinta. 
Kur slēpjas būtība? Jo augstāk cilvēks attīstīsies garīgi, jo vairāk un pienācīgāk spēs iespaidot neorganizētās matērijas substances. Jo patiesa (grēku) nožēla būs tad, kad cilvēks pār¬stās spēlēt iluzorās rotaļas un sāks dzīvot pa īstam, pēc garī-gās pasaules likumiem. Ja tu nevari dzīvot pa īstam sava gara vājuma dēļ, tad izvēlies vismaz spēli, kas ir Cilvēka cienīga. 
Sensejs apklusa. Tikmēr no tumsas biezokņa puses bija dzirdami soļi. Visi paskatījās uz krasta pusi. Vientulīgs luk¬turīša stars slīdēja pa krasta taciņu, apgaismojot ceļu nakts ceļiniekam. Pie ugunskura pienāca Vaļera. Žeņa pat atvieg¬loti uzelpoja. Par spīti dzestrajam vakaram, Vaļera noslau¬cīja sviedrus no pieres.
– Volodju tā arī netradu. Es izstaigāju gar krastu... Kur gan viņi palika? 
Sensejs paraudzījās pulkstenī un pašūpoja galvu: 
– Nu gan Volodja dod! Puiši atpūsties atbrauca, bet viņš droši vien uzrīkoja tiem krosu pa šķēršļotu apvidu. 
– Varbūt viņi apmaldījās? – Ruslans izteica pieņēmumu un, raugoties uz vecāko puišu smīniem, pievēra muti. 
– Aha, specvienība apmaldījās. Tā gan būtu anekdo¬te, – Stass nokomentēja. 
– Un kāpēc gan ne? – uzķēra Žeņka. – Es tātad varu būt Susaņins, bet Volodja ar ko sliktāks? Viņš mani jau «pār¬susaņoja» pa visiem punktiem. Es tikai divas stundas jūs vadāju pa maldu ceļiem, bet šis jau piecas ar pusi. 
– Neuztraucies, Žeka, diez vai kāds tevi pārspēs! Tu mums esi ekskluzīvs! – iesmējās Viktors. 
– Tik tiešām, – atbalstīja viņu Stass, pavelkot Žeņku uz zoba. – Rets pusvadītāja dabiskais eksemplārs. 
– Patiesi – ne tā kā Mozus, – tēvs Joanns izstiepa lū¬pas savā šķirbainajā smaidā. – Vai zināt tautas «gudrī¬bu»? Mozus četrdesmit gadus vadāja ebrejus pa tuksnesi, taču bez jēgas. Bet mūsējais Susaņins tika galā ar saviem pāris dienās. 
Smieklu vilnis atkal pāršalca kompāniju. 
– Labi, labi. Es jums vēl atcerēšos šos jokus nākamajā pārgājienā. Dodiet tikai iespēju! – ne bez humora piedrau¬dēja Žeņka. 
To pateicis, viņš piecēlās no baļķa un sāka riņķot ap ugunskuru. Vano paslepus uzmanīja viņu. Pa to laiku Niko¬lajs Andrejevičs par kaut ko klusām sāka sarunāties ar Sen¬seju. Žeņka pastaigāja, pastaigāja, pēc tam apstājās, pie-laikojot sev dižena domātāja-kombinatora masku. Beidzot viņa mute atskaņoja domu, kura tirdīja puisi:
– Nē, nu nesēdēt taču rokas klēpī salikušiem?! Vajag palīdzēt brālim Susaņinam! Ja nu viņš patiešām ar savu gvardi pārcentās… 
Nepajautājis nevienam padomu, Žeņka ar entuziasmu sāka veidot superugunskuru, iesviežot ugunī trīs lielus sau¬su zaru klēpjus. Liesma aizsvilās daudz ātrāk, nekā viņš bija domājis. No tāda spēcīga karstuma un ugunsstaba tuvības visi momentāni pameta savas vietas un pamuka uz visām pusēm, lai būtu drošā attālumā. 
– Nu vāks, bērnudārzs! – knapi paspējis atlekt no krīto¬ša degoša zara, noteica Sensejs. – Žeka! Kaitnieks tu esi! Kādēļ tu to izdarīji? 
Žeņka pats apjuka no tāda pārsteiguma, bet centās sagla¬bāt mieru, kā vienmēr rodot attaisnojumu saviem nedarbiem. 
– Kāpēc tādam sausam labumam iet zudumā? Rīt no rīta vienalga braucam prom. Nosvilināt tādu kalnu nepaspēsim. Bet tā – labums mežam, tam mēslojums pelnu veidā. Tur¬klāt arī signālugunskuriņš neslikts. 
– «Ugunskuriņš»! – Vano komiski mēdīja viņu. – Padomā tik! Kam tu esi sataisījies signalizēt ar šo pionieru uguns¬kuru? Lidojošiem šķīvīšiem, vai? 
– Aha! – Žeņka radīja sajūsminātu seju un «ar cerību» paskatījās kosmosā. – Saprāta brāļiem. 
Puiši sāka smaidīt, bet Sensejs atmeta ar roku uz viņa pusi. Vano, pamājis ar galvu, viņam piekrita: 
– Patiešām – nav labojams. 
Pēc tam abi pagriezās un aizgāja tālāk no ugunskura, turpinot sarunu ar Nikolaju Andrejeviču. Žeņkas izgājiens netīšām sašķēla kompāniju atsevišķās čupiņās. Visi ar ne¬pacietību gaidīja, kad sadegs iemesto zaru pamatmasa. 
Uguns dega ar spilgtu liesmu, alkatīgi aprijot žagaru kalnu. Likās, tās spēks pieauga ar katru sekundi, radot elpu aizraujošu skatu ar savu vareno stihiju. Milzīgs ugunsstabs kā dzīva būtne locījās augšup negantā dejā ar tūkstoš spilgtām liesmu mēlītēm. Tās kontrastaini izcēlās uz tumšā meža fona, radot iespaidīgu blāzmu. 
Tas viss būtu nieki... Taču tieši šajā brīdī notika kas neticams, kas, burtiski kā ar vilni, aizskaloja prom visas asās izjūtas no nesen redzētā... Vaļera piegāja pie Senseja. Tikmēr Nikolajs Andrejevičs par kaut ko aizrautīgi stāstīja, bet Vano un Sensejs uzmanīgi viņu klausījās. Taču tiklīdz kā Vaļera apstājās blakus Sensejam, acīmredzami grasoties kaut ko sacīt un, spriežot pēc viņa skata, ļoti svarīgu, tas pagriezās pret viņu pats. To skatieni satikās. 
– Vaļera, tu gribēji kaut ko pavaicāt? 
– Jā, – tas noteikti atbildēja. 
Blakus stāvošie sastinga, aizturot elpu. Vaļera atklāti skatī¬jās Sensejam acīs. Varbūt tādēļ, ka viņa skatiens bija kļuvis tie¬ši tāds atvērts, nevis kā parasti – caur pieri, varbūt ugunskurs pārāk spilgti bija apgaismojis viņu, vai bija kāds cits iemesls, bet Vaļeras seja bija mainījusies. Tā bija ieguvusi tādus kā ide¬āli pareizus, netveramus pantus. To, ko Vaļera sacīja tālāk, ie¬guldot katrā vārdā savas dvēseles daļiņu, šķiet, saprata ne visi. 
– Es apzinos, ka es esmu tikai cilvēks. Tomēr es gribu iepazīt Viņu. 
– Ceļš pie viņa ir gan vienkāršs, gan sarežģīts. Vai tu esi gatavs? 
– Es nezinu ceļu, bet es iešu, kur tu norādīsi. 
Tēvs Joanns, kas stāvēja blakus, nenoturējās no komen¬tāra un ar sarkasmu noteica: 
– Ko nozīmē «es iešu, kur tu norādīsi»? Un ja viņš tev norādīs, piemēram, iet ūdenī? Tu ko, iesi? 
– Iešu ūdenī, – pārliecināti atbildēja Vaļera, nenovēršot acis no Senseja.
– Nu, ūdenī nav nekas īpašs, – nerimās tēvs Joanns. – Bet ja ugunī? 
– Iešu ugunī, – tikpat pārliecināti atsaucās Vaļera. 
Un te negaidīti visiem klātesošiem, Sensejs izstiepa roku uz priekšu un sacīja, norādot uz uguni: 
– Ej. 
Vaļera klusēdams pagriezās un, kā cilvēks, kuram pil¬nībā bija zudušas bailes, devās pie milzīgā ugunskura. Sā¬kumā Vano vēroja puisi ar smaidu, bet, tam tuvojoties pie uguns, viņa lūpas nodrebēja, un smaids acumirklī pazuda no sejas. Vaļera ar kāju pavirzīja nost degošos zarus un... mierīgi iegāja ugunī, it kā tā nebūtu uguns stihija, bet tas pats vēsais nakts gaiss. Pateikt, ka apkārtējie bija šokā, tas nozīmē nepateikt neko. Viņi izjuta visīstākās dzīvnieciskās bailes un šausmas, kas bija izsauktas ar notiekošā nerea¬litātes sajūtu. Vano, Nikolajs Andrejevičs un Stass pirmie satrūkās, mēģinot uzsākt Vaļeras glābšanas darbus. Taču Sensejs ar žestu apstādināja tos, nenovēršot acis no Vaļeras. 
Tikmēr liesmas aizsvilās ar neparasti spilgtu uguni, aptve¬rot Vaļeru blīvā aplī. Neticami, bet viņa apģērbs un viņš pats palika neskarti. Laiks it kā apstājās. Vaļera lēnām pagriezās uz Senseja pusi. Viņa skatiens joprojām bija pārliecināts un atvērts. Viņš saglabāja absolūtu mieru, kas robežojās ar tādu kā vienaldzību pret visu notiekošo ap viņu. Likās, šajā mo¬mentā viņš redzēja un juta pilnīgi citu «kaut ko», ko nebija dots redzēt šīs ainas novērotājiem. Tiem bija nelaime redzēt vien viņa iznīcīgo ķermeni, liesmu pārņemtu. Droši vien pagā¬ja tikai aptuveni piecas-desmit sekundes, līdz Sensejs pacēla roku un klusējot paaicināja puisi atpakaļ no ugunīgā staba. Taču visiem klātesošajiem šis laiks izstiepās veselā mūžībā. Notikušā realitāte un nerealitāte bija sajaukusies viņu galvās, nežēlīgi dzēšot savas robežas neticamā skata vērošanas laikā.
Vaļera sāka nākt ārā no ugunskura. Liesmas satraukti stiepās viņam līdzi, zibšņojot neparasti dzīvi, it kā nevēlo¬ties atlaist savu brīvprātīgo gūstekni. Puisis iznāca pilnīgi sveiks. Viņš klusējot piegāja pie Senseja. Un te notika tas, ko sauc par «dižu noslēpumu». Par tā nejaušiem liecinie¬kiem kļuva četri cilvēki, kas stāvēja blakus Sensejam: Ni¬kolajs Andrejevičs, Vano, Anastasija un Stass. Kad Vaļera pietuvojās Sensejam, tas atvēra delnu un pasniedza pui¬sim akmeni, kas bija pārsteidzoši tīrā baltā krāsā, uz kura bija iegravēti kaut kādi hieroglifi. Aplūkot tos uzmanīgāk praktiski bija neiespējami dēļ neparastās gaismas, ko tie atspīdēja. Un šī gaismas mirgošana, saplūstot vienā strau¬mē, radīja dīvainu izjūtu, it kā gaisma nāktu ne no uzraksta, bet no iekšpuses, no paša skatītāja acīm. Vaļera klusējot paņēma balto akmeni un paslēpa to no ziņkārīgām acīm savā delnā. Viss atkal nostājās savās ierastajās vietās, it kā nekas nebūtu bijis. Tikai savandītais ugunskurs un kompā¬nijas šoka stāvoklis atgādināja par neseno notikumu.

* * *
Tumsā atskanēja soļi. Pļaviņā ieskrēja aizelsušies spec¬vienības puiši. 
– Ka tevi! – Volodja noslaucīja sviedrus no pieres. – Un mēs domājām, ka te teltis deg, lidojām pilnā šā vārda no¬zīmē, kā uz ugunsgrēku. Kādēļ jūs tādu ugunskuru saku¬rinājāt? 
Tēvs Joanns, kā vienmēr nezaudējot pašsavaldību, pa¬griezās uz Volodjas pusi un atbildēja: 
– Visas pretenzijas šim dullajam, – viņš pamāja ar galvu uz Žeņku. – Puisim uz īso sagāja. Viņam šodien acīmredza¬mi adrenalīns pārdozēts.
– Nu, debesu karaļa mūlāps! – smieklīgi rājās Volodja. – Vai benzīnu ugunī iešļāci? Tā arī mežu var nosvilināt. 
Taču Žeņka, visa redzētā satriekts, nebilda ne vārda se¬vis attaisnošanai, kā parasti to darīja, ar ko neizsakāmi iz¬brīnīja Volodju. Viņš paraudzījās uz pārējo klātesošo seju izteiksmi un nesaprotoši pajautāja: 
– Kas te notika? 
– Viss kā parasti, – automātiski atbildēja Nikolajs Andrejevičs. 
Nu, ja «kā parasti», tad «kā parasti», Volodja nesāka iz¬taujāt. Ja vajag, paši izstāstīs. Un steidzās pie Senseja pa¬ziņot priecīgu jaunumu. 
– Mēs te tādu zivju vietu atradām! Lūk, redzi, kādu brek¬si un pat līdaku noķērām! – Volodja lielīgi demonstrēja lomu. – Te netālu, kilometri pieci pa upi uz leju. Klau, rīt¬ausmu sagaidīsim tur un pēc tam – uz mājām! 
– Labi, – piekrita Sensejs, aplūkojot, kā nekas nebūtu noticis, specvienības trofeju. – Tikai laicīgāk ir jāiet gulēt, lai rītausmu nenogulētu. 
Pēdējie Senseja vārdi izveda Žeņku no ilgstošā sastingu¬ma kā elektriskās strāvas izlāde. Viņš paraudzījās uz smai¬došā Vano pusi un skaļi nodārdināja: 
– Nu nē, es rītdien par modinātāju nebūšu! Es vispār šodien gulēt neiešu... 
Ar savu pārmērīgo sašutumu viņš kārtējo reizi sasmīdināja visu kompāniju un neviļus pārslēdza visus uz vētrainu emoci¬ju izpausmi šajā sakarā. Visa šī trača laikā Vaļera nemanāmi devās uz krasta pusi. Acīmredzot tieši pašlaik viņam gribējās pabūt vienam. Tikmēr notikušā liecinieki uzsāka pārspriest nesen redzēto, atrodot pārnācējos uzticīgus klausītājus. 
Sensejs pa to laiku smēķēja cigareti, stāvot Nikolaja Andrejeviča un Vano kompānijā. Uz visiem puišu lūgumiem par notikušā fenomena izskaidrošanu viņš tikai smaidīja un neatlaidīgi klusēja. Tas vēl vairāk uzkurināja viņu kaislības. Atvilkuši baļķus patālāk no ugunskura, kompānija apsēdās uz tiem un uzsāka izvirzīt savas versijas, mēģinot izskaid¬rot neizskaidrojamo. 
– Kā kaut kas tāds var būt? – vicinājās ar rokām Ruslans. 
– Nu, pa oglēm ļaudis taču staigā, – pārliecināja viņu Andrejs. 
– Pa oglēm – jā, bet šeit... 
– Nē, pagaidiet, – Žeņa to pārtrauca. – Pa oglēm ir sa¬protams, tur pelni kalpo par izolāciju. Bet kā te? 
– Tas taču nav iespējams! – uzstāja Ruslans. 
– Kāpēc nav iespējams? – Kostjiks, kā parasti tādos jau¬tājumos, mēģināja piesaistīt kopējo uzmanību savai per¬sonai. – Es, piemēram, lasīju, ka aborigēni no Fidži salām... Tās ir salas, kas atrodas Klusā okeāna dienvidrietumu daļā, – viņš ar lepnumu paskaidroja, lielīdamies ar savām zināšanām ģeogrāfijas jomā. – Īsāk sakot, šie aborigēni vis¬pār izpilda rituālu deju uz lavas gabaliem, kas ir nokaitēta līdz dažiem simtiem grādu. Un, starp citu, par spīti tādam spēcīgam karstumam, tiem pat āda uz pēdām netiek savai¬nota. Un tie taču lavas gabali! Bet šis ir parasts ugunskurs. 
– Ieej tajā, ja jau tas ir tik vienkārši, – dzēlīgi ieteica Ruslans. 
– Es ko, muļķis, vai? – atcirta Kostjiks. – Man arī svaigā gaisā neslikti klājas. 
– Varbūt viņš atradās meditācijas stāvoklī? – izteica pie¬ņēmumu Viktors. 
– Vai viņš kaut zina, kas tas tāds? – nosmīkņāja Andrejs. 
Visi paskatījās uz Volodju, kurš mēģināja iedziļināties notikušās lietas būtībā. 
– Nē, nu es viņam rakstīju par «Lotosa Ziedu», – tas sa¬cīja. – Bet tā, lai vēl kaut ko nopietnu...
Tikmēr Sensejs, kas stāvēja netālu no kompānijas un klausījās puišus, paraudzījās uz Nikolaju Andrejeviču. Tas, sapratis viņu bez vārdiem, steidzās piebiedroties diskusi¬jai. Piesēdies uz baļķa, viņš deva iespēju izteikties vēl pā¬ris cilvēkiem, bet pēc tam nepiespiesti iesaistījās diskusijā. 
– Tas viss ir blēņas, draugi, – viņš iesāka ar ierastiem Senseja vārdiem. – To visu var pilnībā izskaidrot no zināt¬niskā skatupunkta. Viss triks slēpjas psihes spējās un fizikas realitātē. Puisim, bez šaubām, bija arī agrāk problēmas ar psihi, ko pavadīja neadekvāta uzvedība. Un kaut arī pirms viņa iznākšanas no ugunskura mēs novērojām viņā tādu kā atslēgšanos no ārpasaules, emocionālu izpausmju ne¬esamību, es tomēr esmu vairāk nekā pārliecināts, ka pirms ieiešanas ugunskurā viņš neizbēgami izjuta šoka stāvokli, ko pavada intensīva adrenalīna izdalīšanās asinīs. Savu¬kārt adrenalīna darbība virknē gadījumu izsauc pamatīgu un ilgstošu svīšanu. Iespējams, vēl arī no piedzīvotā stresa viņam notika galvas smadzeņu garozas noteiktu apgabalu uzbudinājums ar vienlaicīgu citu apgabalu bremzēšanos. Un tas, savukārt, iespaidoja hipotalāma termoregulācijas centrus, kas arī noveda pie izmaiņām to darbā. Tā rezul¬tātā radās hiperhidroze, īsāk sakot, paaugstināta svīšana. Atcerieties šo reflektorisko ceļu? – Nikolajs Andrejevičs pārlaida skatienu pār klātesošajiem. – No hipotalāma pie iegarenajām smadzenēm, pēc tam pie krūšu un jostasvie¬tas skriemeļu muguras smadzeņu neironiem, caur priek¬šējiem simpātiskajiem ganglijiem pie sviedru dziedzeriem. Turklāt notika nevis parasta sviedru izdalīšanās, bet, kā es jau teicu, izsaukta ar hiperhidrolīzi, ar paaugstinātu ūdens komponentu pārsvaru. Sekojoši, nonākot augstas tempera¬tūras vidē, sākās intensīva iztvaikošana un savdabīga aiz-sargslānīša izveide. Un, pievērsiet uzmanību, pabija viņš tur tikai dažas sekundes. Tieši tik daudz pietika, lai šis slānītis pilnībā iztvaikotu. Taču, ja viņš būtu pabijis mazliet ilgāk, ar viņu būtu tas pats, kas notiek ar visiem... 
– Jā, pilnīgi loģiski, – piebalsoja Vano, tēlojot aktīva klausītāja lomu. 
– ...Un tagad sadaliet komponentos pašu liesmu un tās slāņu temperatūras režīmu. Un uzreiz viss nostāsies savās vietās... 
Tajā laikā, kamēr Nikolajs Andrejevičs pārliecinoši skaidroja notikušo «no zinātniskā redzes punkta», Žeņ¬ka piecēlās un sāka pastiprināti iesildīties, pat mēģināja skriet uz vietas. No malas varēja padomāt, ka viņš nosē¬dēja kājas un nolēma vienkārši izkustēties, tādēļ neviens viņam īpašu uzmanību nepievērsa, aizrautīgi klausoties Nikolaju Andrejeviču. 
– ...Degšanas process notiek tikai pie triju komponentu esamības un noteiktas attiecības: brīvā skābekļa, degoša materiāla un siltuma avota. Kā jūs zināt, degšana ir sarež¬ģīta, ātri notiekoša ķīmiska pārvērtība, ko pavada nozīmīga siltuma daudzuma izdalīšanās. Degšana ir cieši saistīta ar fiziskiem procesiem. Jo sevišķi ar masas pārnesumu ener¬ģijā, bet konkrētāk – siltumā, un raksturojas attiecīgi ar hidrodinamiskām un gāzu dinamiskām likumsakarībām. Saprotams, ka degšanas pamatus veido tieši ķīmiska pār¬vērtība, proti, vienu vielas molekulu sabrukums un citu izveide. Mūsu gadījumā ņemsim vērā likumus, kur notiek ķīmiskas reakcijas, to mehānismus, ātrumu... Kopumā pa¬mēģināsim nedaudz tikt skaidrībā ar ķīmisko fiziku, kon¬krētāk, ar vienu no tās jomām – ķīmisko kinētiku... 
Kamēr Nikolajs Andrejevičs pūlējās paskaidrot atomu un molekulu mijiedarbību degšanas procesā jau ar grū¬tībām kaut ko saprotošās publikas priekšā, tikmēr Žeņka bija beidzis savu iesildīšanos. No fiziskās slodzes viņa ķermeni pārklāja sviedri. Aplūkojis sevi, puisis pašap¬mierināti pasmaidīja un noteica pats sev: «Nu, adrena¬līna tāpat ir pietiekoši.» Un droši piegāja pie ugunskura. Lietišķi atlocīja vienu bikšu staru līdz celim, noņēma kro¬seni, zeķi un, daudz negudrojot, iebāza kāju ugunskurā. Nepagāja pat pussekunde, kā Žeņka asi izrāva kāju, pa¬vadot savu kustību ar specifiskiem izkliedzieniem «velna mātes» sakarā. Apkārt sāka izplatīties pretīga apdegušu matu smaka. Ar savām neparedzamajām darbībām puisis sākumā nobaidīja, bet pēc tam sasmīdināja visus. Īpaši par viņa rīcību smējās Vano. 
– Andrejič! Visa tava teorija ir pupu mizas! – Žeņka mē¬ģināja pārkliegt pūļa smieklus. – Es nosvīdu, ar adrenalīnu varu pat padalīties, bet tikai uz kājas vilnu sev nosvilināju! Tagad pat uz pludmali neaiziesi ar dažādām kājām. Saucās, izjūtiet starpību! Un ziemā kā? Man taču tagad šī kāja sals! Pie visa tu, Andrejič, esi vainīgs! 
– Kā tā, viņš ir vainīgs? – Nikolaju Andrejeviču steidzās aizstāvēt tēvs Joanns. – Viņš visu pareizi runā. Tu, pirms liec savas ekstremitātes ugunskurā, kaut gudriem ļaudīm padomu pajautātu. Tev taču pārkarstot ir izmainījusies СО2 un О2 attiecība asinīs kopā ar skābju un sārmu līdzsvaru organismā. Bez tam tev šodien ir pavisam cits sviedru sa¬stāvs. Tur bez ūdens un nātrija hlorīda lielās devās ir klāt degošs, skābekli saturošs organisks savienojums НСООН. 
– Ko, ko?! Kas tas tāds? – izbrīnījās Žeņka. 
– Kā kas? Piesātinātā ūdeņraža karbonskābe. 
– Nesapratu. 
Tēvs Joanns nolieca galvu sāņus, it kā nomocījies skaid¬rot, un ar smaidu noteica, ar baudu stiepjot vārdus: 
– Skudru skāāābe.
Kompānija uzsprāga tādos smieklos, no kuriem, šķiet, ka trīcēja pat koki. 
– Nu... tu... tu! – mokpilni izspieda no sevis Žeņka, kna¬pi atturoties no asākiem vārdiem. – Vai tu agrāk nevarēji pabrīdināt?! 
– Kā es varu zināt, kāds vējš pūš tavā tukšajā paurī? Pats ugunskuru kurināji, pats apcepies, bet es esmu vai¬nīgs, – smejoties atbildēja viņam Vano, bet pēc tam sāka mierināt: – Nekas, nekas, tagad staigāsi mums kā svilināts sivēntiņš, – un šķelmīgi piebilda: – sapildīts ar skudrām. 
– Es taču teicu – Inkvizitors! Kā tu man esi piegriezies ar savām skudrām! 
– Tiešām?! – Vano sataisīja izbrīnītu seju. – Pag, dārgu¬miņ, visa nakts vēl priekšā. 
– Ar šiem vārdiem viņš galīgi sasmīdināja publiku un pilnībā pārslēdza to uz viņa «skudru stratēģijas» apdo¬māšanu attiecībā pret Žeņku un attiecīgi uz visiespēja¬mākajiem nakts piedzīvojumiem. Beigu beigās, pilnībā izsmējusies, kompānija izklīda pa guļvietām, lai pamatīgi izgulētos pirms rīta zvejas. Vien Žeņka palika sēdēt pie ugunskura, piedraudot Vano, ka pat acu nepievērs. Uz ko Vano ar smaidu atbildēja: 
– Nu, nu, labi, labi. Sargi manu saldo, bezrūpīgo miegu. 


* * *
No Anastasijas dienasgrāmatām: 
«Ir neiespējami paust vārdos visu to krāšņumu, kuru esmu divreiz piedzīvojusi tik īsā laika posmā. Es baidos zau¬dēt tās neikdienišķīgās jūtas, kuras vēl manī ir dzīvas, tādēļ steidzos aprakstīt tās dienasgrāmatā. Satriecoša iekšējā brīvība, neierobežota Mīlestība, Viņa klātbūtnes neticami reālā izjūta... Vaļera saprata, viņš atvērās. Tā patiešām ir Īsta Dzīve, no kuras vibrē dvēsele, zūd ilūzija. Viņa realitā¬tē nav šķēršļu. Neierobežotas brīvības jūtas, spilgta gaisma un pārsteidzoša iekšēja vienotības sajūta ar Viņu! Cik žēl, ka ir tik trūcīga cilvēciskā valoda un nav iespējas aprakstīt Viņa realitāti! Bet cik tas ir satriecoši vareni – būt tajā kaut dažus mirkļus! Tas ne ar ko nav salīdzināms! Tā patiešām ir Cilvēka dižena laime, Cilvēka, kurš atgriežas savās īstajās Mājās!!!»

2. daļa
Apslēptā realitāte

Iestājās vienmuļš, lietains rudens. Šalkojo¬šais zaļo lapu okeāns nomainīja savu toni uz spilgti raibu nokrāsu, organizējot sev atvadu masku balli auksto vēju – ziemas priekšvēstne¬šu priekšā. Dienas arvien retāk sāka lutināt ļaudis ar saules stariem, arvien vairāk gremdējot savā necaur¬redzamajā pelēcībā. Un arī paši cilvēki unisonā ar laikapstākļiem drūmi pārvietojās pa ielām, ieslīguši darba problēmu ikdienā. Pēc vasaras saulainajām dienām un ar jautrību piepildītās atpūtas, viss atkal atgriezās ie¬rastajās sliedēs. 
Žeņa pieklauvēja pie baltajām durvīm. Un nevis vien¬kārši pieklauvēja, bet pilnīgi sita pa tām kā pa bungām un pēc tam ienāca Nikolaja Andrejeviča kabinetā. 
– Dakter, vai drīkst pie jums? – ar smaidu noteica pui¬sis un jautrībai savilka acis pie virsdegunes. 
Nikolajs Andrejevičs atrāvās no ikdienišķās rakstīša¬nas un, paraudzījies uz ienācēju, nosmējās: 
– Ienāc, ienāc, bezcerīgais pacient! 
Viņš piecēlās no galda, paspieda Žeņam roku un ar žestu aicināja apsēsties krēslā. Puisis sākumā pieticīgi piesēda, bet, pakāpeniski slīkstot mīkstajos spilvenos, drīz pilnībā izvēlās krēslā, lietišķi pārmetot kāju pār kāju.
– Eh, labi te pie jums, – sacīja viņš, aplūkodams tīro, plašo kabinetu. – Klusums. Steiga nesteidzina... Atpūties līdz nelabumam. 
– Ko, iepatikās mūsu iestāde? – Nikolajs Andrejevičs nosmīnēja. – Kāda runa?! Varu piedāvāt tev nedēļu ilgu at¬pūtu. Gribi, re, ievietošu blakus nodaļā, palātā pie īpaši ne¬mierīgajiem. Jautri, interesanti un, galvenais, tavam tempe-ramentam tieši laikā. Taču kāda «intelektuāla saskarsme»! Varu nosūtīt uz vakantu vietu... palātā ar Napoleonu! 
– Nu, Andrejič, tu dod! Mani, slāvu mīluli, brīvo Susa¬ņinu, palātā pie kaut kāda francūzīša? 
Abi nosmējās. 
– Nu, kāpēc zvanīji? Kaut ko tur nobēri pa telefonu un klausuli noliki, – ironiskā tonī noteica psihoterapeits. 
– Nu, te tāda lieta... Vienam manam draugam ar māsu nav viss kārtībā. Precīzāk, galīgi nav viss kārtībā. Viņai tik¬ko kā apritēja piecpadsmit gadi. Taču viņa pēkšņi nedz no tā, nedz no šā nolēma noslēgt rēķinus ar dzīvi. Nedēļas laikā divas reizes mēģināja sevi noslepkavot. Viņi jau savā ģimenē baidās viņu vienu atstāt, pat uz skolu nelaiž. Dežūrē rindas kārtībā viņai blakus... Un galvenais, pateikt, ka viņa pavisam ku-kū... nepateiksi. It kā normāls meitēns, sim¬pātiska, labi mācās, ar humoru viss kārtībā. No kurienes viņai šitais dullums? 
– Varbūt nelaimīga mīlestība? 
– It kā jau nē. 
– Vai dzimtā ir bijuši garīgi slimie? 
– Kā gan es to varu zināt? It kā nav bijuši, – un, jautri paskatoties uz Nikolaju Andrejeviču, puisis šķelmīgi pie¬bilda, – vāks, te savā dzimtā līdz galam neaizraksies. Kā es varu zināt par «tarakāniem» citu galvās? 
Nikolajs Andrejevičs nosmīnēja un ierasti atmeta ar roku.
– Nu, ar tevi tāpat viss ir skaidrs. 
– Kā kuram, – Žeņka, smagi nopūzdamies, iebilda. – Īsāk sakot, viņi nezina, ko šiem darīt: likt viņu psihenē vai nē. Pašlaik meklē labu dakteri. Es arī ieteicu pie jums vērsties, tā teikt, caur manu dižo pazīšanos. Cilvēkiem taču jāpalīdz. 
Nikolajs Andrejevičs pasmējās par viņa jautro lauci¬niecisko akcentu un noteica: 
– Ja reiz vajag – tātad palīdzēsim. Jo sevišķi tavas dižās pazīšanās dēļ... 
Viņi vienojās, kad Žeņka atvedīs meiteni un tās radi¬niekus uz pieņemšanu. Ierakstījis nedēļas plānotājā da¬tumu un laiku, Nikolajs Andrejevičs atviegloti nopūtās un nopietni sacīja: 
– Un es jau domāju, ar tevi kaut kas... 
– Nē taču, ar mani viss ir pilnīgā kārtībā, – ar apmieri¬nātu smīnu atbildēja Žeņka un lielīgi piebilda, – es esmu vesels! 
– Veseli cilvēki neeksistē. Ir nepietiekami labi izmeklē¬ti, – maigi precizēja Nikolajs Andrejevičs, cieši ieskatīda¬mies Žeņkam acīs. 
– Ej taču tu, Andrejič! – tas sāka dīdīties krēslā un pasmaidīja. – Ar tevi tikai sasienies! Tu arī mani tagad šiziķos ierakstīsi. 
– Tas nav nekas ārkārtējs, katrā no mums ir šizofrēnijas asniņš. Galvenais ir kas... 
– Kas? 
– To neaplaistīt. 
Žeņka nosmīnēja. 
– Nu paldies, dakter, ņemšu vērā jūsu padomu... savam kokam. 
Viņi atkal pasmējās, un uz šīs jautrās nots Žeņka stei¬dzās ātrāk atvadīties.

* * *
Alīnai bija tikai piecpadsmit gadu. Piecpadsmit gadu... Cik gan tas ir īss termiņš valstu vēsturē! Un cik liels un nozīmīgs tas liekas personīgajā pasaules iepazīšanā, īpaši, kad tie ir tavi pirmie piecpadsmit, kas nodzīvoti šajā pasaulē... Cik daudz jauna tev paveras, cik daudz noslēpumu ir vēl priekšā – tur, ūdeņiem bagātajā dzīves upē, kas ar cilvēku straumi tek aiz ģimenes sadzīves robežām. Cik gan jauka liekas šī upe no tā¬luma, cik gan saistoša ir tās kustība, kad vēro to no garlaicīgā ģimenes patvēruma! Tik ļoti tajā gribas iegremdēties, tā vien gribas ātrāk iegūt sengaidīto patstāvību un drošu plostu, lai bez rūpēm peldētu pa šo upi un justu tikai laimi no šāda aiz¬raujoša ceļojuma. Vieni vienīgi sapņi, cerības un pilnīgs pie¬redzes trūkums patiesās realitātes iegrimšanā. 
Jaunībai ir sava neatkārtojamā burvība, īpaši, kad tā tik tikko kā atver savas brīnišķīgās un maigās ziedlapiņas. Alī¬na bija simpātiska meitene tāpat kā vairums viņas vienau¬džu. Viņai piemita tās pašas aizraušanās kā daudzām mei¬tenēm šajā vecumā. Tāpat kā visi viņa ar visiem spēkiem centās izcelt no pūļa savu individualitāti, izmantojot pus¬audža līdzekļu parasto salikumu. Sirdslietās pagaidām viss aprobežojās ar publisku mīlestības izpausmi pret jauniešu estrādes mīluļiem, kā arī ar slepenām nopūtām par zēniem, kuri bija populāri skolā. Dažām viņas klases meitenēm jau bija savi puiši, ar kuriem tās, izmantojot katru ērtu mirkli, mēģināja nodemonstrēt «ģimenes attiecības» draudzeņu priekšā. Taču visvairāk meitenes mīlēja pārspriest šīs sav¬starpējās attiecības savu vienaudžu priekšā. Alīna, nezinā¬dama, kā sevi izcelt tamlīdzīgā situācijā, visiem stāstīja, ka viņai arī, lūk, ir puisis, kurš it kā dzīvojot citā pilsētā. Viņi esot iepazinušies pie jūras, viņš ir dienējis armijā, un viņam ir savs bizness, proti, kopā ar brāli ir atvēruši pārtikas vei¬kalu. Kopumā pats labākais, ko vien varēja uzburt meite¬nes iztēle, iemiesojās šī līgavaiņa tēlā. Un ticamībai Alīna draudzenēm uz skolu nēsāja vēstules «no viņa», ko pati meistarīgi bija sacerējusi un uzrakstījusi, atdarinot brāļa rokrakstu. Bet ar viņa fotogrāfiju, ko slepeni bija izņēmusi no tā paša brāļa armijas albuma, viņa vispār nešķīrās, katru mīļu brīdi demonstrējot savu maigumu pret mīļotā attēlu. 
Taču reiz viņas dzīvē viss mainījās. Skolā uzradās jauns puisis, pāris klases vecāks. Sauca viņu par Vladu. Viņš uz¬reiz piesaistīja daudzu meiteņu uzmanību kā neizzināta, saistoša personība viņu pelēkajā, garlaicīgajā skolas dzīvē. Daudzas meitenes vienkārši saslima ar viņu. Arī Alīnai šī sirdskaite nepagāja secen. Kopā ar savu draudzeni Marinu viņa kā ēna sāka sekot puisim pa pēdām. Papildu citām savām labajām īpašībām, puisis labi orientējās mūsdienu mūzikā. Tāpēc, kad viņu uzaicināja par diskžokeju, lai va¬dītu skolas diskotēkas, daudziem viņš kļuva par dievināmu vietējo elku, nemaz nerunājot par viņa senajām uzticama¬jām pielūdzējām Alīnu un Marinu. 
Vlads bija tipisks līderis. Viņa galantums un pieauguša vīrieša uzvedība pārsteidza meitenes. Viņš mācēja pastāvēt ne tikai par sevi, bet arī par savu kompāniju, tāpēc ātri ie¬karoja autoritāti un cieņu jauniešu vidū. Pa skolu sāka klīst veselas leģendas. Pat pasniedzēji sarunājās ar viņu kaut kā īpaši, ar cieņu, ne tā kā ar visiem, un pareģoja viņam dip¬lomāta vai politiķa karjeru. Viņa skatienā, manierēs, runā bija kāda noslēpumainība, pieauguša cilvēka pieredze, kas viņu krasi atšķīra no vienaudžiem un piešķīra viņam īpašu un noslēpumainu šarmu. 
Tā sanāca, ka Alīna un Marina kļuva par pastāvīgām da¬lībniecēm viņa tusiņa kompānijā. Viņas dievināja savu elku un slepenībā bija greizsirdīgas viena uz otru, ja viņš ļāva sev pievērst nedaudz lielāku uzmanību sāncensei. Vlads satikās ar dažādām meitenēm. Taču reiz, pēc viņa šķiršanās ar kārtējo draudzeni, atgadījās Alīnai šķietami neticamais. Vlads piedā¬vāja viņai kļūt par tā meiteni. Toreiz Alīna no negaidītās lai¬mes gandrīz zaudēja samaņu. Viņa par to tik ļoti bija sapņojusi un bija gatava ziedot visu, lai tikai sapnis kļūtu par realitāti. 
Taču, kā vēlāk izrādījās, viņas laime nopūtu un nevai¬nīgu skūpstu veidā ilga nevis mūžību, bet tikai «vienu mē¬nesi un piecas dienas», kā viņa izrēķināja sev burtiski kā galīgo formulu. Viss sabruka vienā dienā, kad puisis, īpaši neapgrūtinot sevi ar liekiem paskaidrojumiem, sāka sa¬tikties... Ar ko?! Ar viņas labāko draudzeni. Marina kļuva par kārtējo viņa favorīti, saraujot «dižās mīlestības» dēļ jebkuras attiecības ar Alīnu. No izmisuma viņa krita dep¬resijā. Par laimi, viņas klases audzinātāja bija pieredzējusi pedagoģe, kas strādāja ar pusaudžiem ne pirmo gadu. Re¬dzot meitenes stāvokli, viņa sāka to noslogot ar dažādiem uzdevumiem, kas skāra skolas pasākumu organizēšanu. Sa¬biedriskā slodze un jauna kompānija pakāpeniski novērsa Alīnu no sirdslietu problēmām, pateicoties tam, viņa lai¬mīgi izkļuva no depresijas. 
Taču dzīve ir neparedzama lieta. Reiz, kad Alīnas dvēse¬les brūces bija daudz maz sadzijušas, notika kas tāds, ko viņa nebija gaidījusi. Kaut kā pie Alīnas mājās ar asarām ieradās... Marina. Ar viņu gandrīz precīzi atkārtojās tas pats stāsts, bet ar vēl aizkustinošāku nobeigumu. Mēģinot noturēt Vladu sev blakus, Marina aizgāja daudz tālāk nekā draudzene un upurēja jaunavas godu. Tomēr nepagāja ne četras dienas pēc šā notikuma, kā Vlads pēkšņi atdzisa. Tajā vakarā Marina bija pilnībā atklāta ar draudzeni. Viņa nepārtraukti lūdza vi¬ņai piedošanu un bēdājās, ka acīmredzot Vlads pameta viņu pieredzes trūkuma gultā dēļ. Marina neremdināmi apraudāja savu aizmukušo mīlestību. Un Alīna, jūtot līdzi, arī nenotu¬rējās no asarām. Tiesa, raudāja viņa ne jau tādēļ, ka savulaik pārtrauca draudzību ar Marinu, bet tāpēc, ka atcerējās visu savu zaudējuma rūgtumu un sāpi. Un, kad draudzenes, visu piedodot viena otrai, jau kopā skaļi raudāja par pazaudēto laimi, pēkšņi atskanēja telefona zvans. 
Lai cik tas nebūtu dīvaini, tas bija Vlads, nesaprotami, no kurienes uzzinājis, ka tobrīd Marina atradās pie Alīnas. Taču vēl neticamāki skanēja viņa vārdi. Vlads lūdza piedo¬šanu abām draudzenēm par to, ka tā bija izrīkojies ar vi¬ņām. Viņš nožēloja, apliecināja, ka abas viņam ļoti patika, ka nevar saprast pats sevi, kuru mīl vairāk: blakus Alīnai viņš domāja par Marinu, bet Marinai – par Alīnu. Tās viņam esot kā radnieciskas dvēseles. Pēc desmit minūšu sarunas draudzenes jau ar apbrīnu klausījās Vladu, piespiedušās ar austiņām pie klausules. Satraukti iepukstējās sirsniņas krūtīs, bet acīs ievizējās izbijušās laimes vizuļi. Vlads tik¬mēr uzaicināja viņas pie sevis mājās uz ballīti, lai kaut kā nogludinātu savu vainu un izlīgtu. Pēc šīs sarunas Alīna ar Marinu no prieka iespiedzās tā, ka likās – atbalsi no šā meitenīgā prieka sadzirdēja planētas otrā galā. 
Ilgi gaidītajā piektdienā draudzenes uzklāja pašu smal¬kāko makijāžu, uzģērba savas pašas labākās drēbes un aiz¬gāja uz ballīti. Pie Vlada bija aptuveni divdesmit jaunieši, daudzi no viesiem meitenēm bija nepazīstami. Tas viss iz-skatījās diezgan interesanti un pievilcīgi. Jo uz nepazīsta¬miem cilvēkiem, kā zināms, katrs cilvēks alkst atstāt pašu labāko iespaidu un parādīt sevi tikai no vislabākās puses. Skanēja laba, ritmiska mūzika, un bija diezgan jautri. 
Klātesošo starpā bija viena meitene no vecākās kla¬ses vārdā Katja. Pirms Vlada atnākšanas uz skolu viņa bija pavisam neievērojama. Nekāda, kā Marina to dēvēja – «pe¬lēkā pelīte». Taču, spriežot pēc «skolas radio» baumām, tieši ar viņu pirmo Vlads atvēra randiņu kolekciju ar šīs skolas meitenēm. Pašlaik viņu bija grūti pazīt. No neglīta pīlēna viņa pārvērtās pat ne par gulbi, bet greznu pantēru. Skolā viņu sāka saukt ne citādi kā par Ketu. Par tiesībām vienkārši pastāvēt blakus viņai starpbrīžos puiši noskaid¬roja attiecības viens ar otru skolas vārtrūmēs, sacenšoties savā starpā. Radās tāds iespaids, ka visas skolas vīrieši rei¬zē sāka pievērst viņai uzmanību. Ketai parādījās kaut kāds smalks, viņai agrāk nepiemītošs šarms. Vēl jo vairāk, agrāk mācības meitenei ne visai padevās. Bet te, nez no kurienes viss mainījās, it kā kāds ar neredzamu atslēgu būtu atvēris viņas atmiņas kambarus. Kopumā izmaiņas viņā bija noti¬kušas ļoti krasas, tādēļ par Vladu skolā sāka klīst vienkārši fantastiskas leģendas. 
Vlada ballītē Keta uzvedās samērā pieticīgi, kas Mari¬nai un Alīnai iepatikās, neskatoties uz parastajām meiteņu domstarpībām. Keta nekārās Vladam kaklā, kā to demons¬tratīvi darīja citas, un vispār uz ballīti viņa bija atnākusi bez savas ierastās uzticamās puišu svītas, kas zināmā mērā līdzsvaroja viņas iespējas uz citu meiteņu fona. 
Šajā vakarā Keta pati piegāja pie Marinas un Alīnas un bez jebkādas augstprātības, ļoti vienkārši iepazinās ar vi¬ņām tuvāk. Jau pēc divām stundām draudzenes viņai atvērās, daloties ar saviem pašiem dārgākajiem meiteņu noslēpu¬miem. Keta savukārt izstāstīja tām daudz interesanta, pa¬ceļot Vladu meiteņu acīs uz neaizsniedzama pjedestāla. Un it kā nejauši atklāja, ka esot kāds šaurāks cilvēku loks, kurā ietilpst arī Vlads. Tas ir vairāk nekā ģimene. Tas, kurš no¬nāk šajā lokā, saradojas ar tās locekļiem uz mūžiem, un ne¬kādi spēki tos vairs nevarēs šķirt. Meitenes bija ieintriģētas.
Viņām tik kaislīgi sagribējās atklāt noslēpumaino lapaspusi no viņu dievinātā Vlada dzīves un pašām nokļūt «cilvēcis¬kās sabiedrības elišu elitē». Tomēr Keta uztvēra viņu vēlmi ar daļējām šaubām, sakot, ka nokļūt tur ir ļoti sarežģīti, ir jāiziet pārbaudes un jābūt gatavām izpildīt visu, ko viņām teiks. Šī noslēpumainība vēl vairāk ieintriģēja draudzenes, un viņas nevilcinoties izteica savu piekrišanu. Keta solīja aizlikt par viņām vārdiņu tur, kur vajadzīgs, jo, viņasprāt, viņas bija vienkārši «lieliskas meitenes, kuras ir labākas dzī¬ves cienīgas». Pirmo ziņu viņa apsolīja draudzenēm atnest jau svētdien un vienojās par tikšanās vietu. 
Marina un Alīna no laimes bija ne savā ādā. Atgriežo¬ties diezgan vēlu no ballītes, viņas visu ceļu pārsprieda, cik kaislīgi mīl Vladu un ka viņa mīlestības dēļ ir gatavas uz visu, lai tikai mūžīgi būtu kopā ar viņu. Ar īpašu iedvesmu viņas labprāt apsprieda tematu par Ketu, kā tāda pelēkā pelīte kļuva par karalieni puišu starpā? Un nonāca pie ko¬pēja viedokļa, ka tas notika tikai pateicoties uzticībai kaut kādai slepenai ģimenei. 
Alīna dzīvoja deviņstāvu mājā, Marina – kaimiņos, pri¬vātajā sektorā. Draudzenes veiksmīgi atnāca līdz Alīnas mājai, un abas bija pašā labākajā garastāvoklī. Raugoties uz zvaigznēm, viņas pēkšņi nolēma uzrāpties uz Alīnas deviņstāvu mājas jumta, lai kā bērnībā mazliet labāk ap¬lūkotu šo pasakaino zvaigžņu pasauli. Uzkāpušas savās bi¬jušajās «debesīs», viņas nedaudz pasēdēja un, apcerot mil¬zīgās, zvaigžņotās debesis, sāka sapņot, cik laimīgi dzīvos, kad kļūs tikpat krutas kā Keta. Beigu beigās to saruna atkal novirzījās uz Vladu, uz viņa valdzinošo ārieni, labajām īpašībām, pēc tam uz viņa rīcību, uz to, ka viņš acīmredza¬mi nav līdz galam noticējis to vaļsirdīgajai mīlestībai pret viņu. Un te Marina negaidīti piedāvāja pierādīt ar savu nāvi uzticību un mīlestību viņam un slepenajai ģimenei. Sak’, kad viņas nomirs, visi sapratīs, cik viņas ļoti stipri mīlēja viņu. Savukārt Vlads gauži bēdāsies, ka neviena no viņām netika viņam, un nožēlos par nodarīto. Arvien vai¬rāk uzkurinot viena otru ar vārdiem, draudzenes saķērās rokās un, atrodoties neikdienišķā laimes pacēlumā, droši pietuvojās pie karnīzes. Alīna svinīgi sacīja, ka atdod savu dzīvi par pašu labāko draudzeni un par viņu «dižo mīles¬tību», bet Marina ar iedvesmu apliecināja Alīnai to pašu un piebilda, ka tagad viņu draudzība būs mūžīga. Ar šiem vārdiem meitenes uzkāpa uz karnīzes malas, saskūpstījās uz atvadām un... 
Spēcīgas vīrieša rokas strauji atmeta viņas atpakaļ uz jumta. No kritiena un sāpēm meitenes pilnībā atjēdzās. Pēkšņi viņas skaidri izdzirdēja, kā Alīnas brālis, stāvēdams viņu priekšā ar izbiedētu seju, bļāva uz viņām teju vai «mā¬tes valodā». Vai no personīgajām sāpēm, vai no puiša klieg¬šanas, bet meitenes piepeši atskārta, ka viņas patiešām gandrīz šķīrās no DZĪVES pašā jaunības plaukumā, no DZĪ¬VES, kuru viņas tā baudīja pēdējā laikā un «kurā kļuva vis-beidzot laimīgas». Šermuļi skrēja pār ādu no savas rīcības atskārsmes, kuru viņas arī pašas nevarēja jēdzīgi izskaidrot. Kas viņām šajā momentā bija uznācis? Ja vien puisis laikā nebūtu uzspējis... 
Alīnas brālis tieši tajā laikā atgriezās mājup un redzēja, kā no pretējās puses gāja Alīna ar draudzeni. Kamēr at¬vadījās no saviem draugiem, ievēroja, ka meitenes divatā iegāja kāpņutelpā. Puisis iegāja gandrīz uzreiz aiz viņām. Lifts, spriežot pēc spīdošā rādītāja, apstājās devītajā stāvā. Alīnas brālis sākumā tam nepievērsa vērību, nodomājot, ka kopā ar meitenēm brauca kāds no mājas iemītniekiem. Tomēr, kad viņš nesagaidīja māsu ar draudzeni mājās nedz pēc piecām, nedz pēc desmit minūtēm, lūk, te viņam ie¬nāca galvā nemierpilna doma pārbaudīt bēniņus un jumtu. Maz vai kas varēja pie viņām iekāpt liftā... Un, kā pēc tam izrādījās, viņa pārbaude nebija veltīga. 
Norāvis skuķus no karnīzes malas un piedzīvojis ne mazākas bailes kā viņas, puisis neizrādīja īpašu smalk¬jūtību. Saķēris aiz apkaklēm, viņš vilka tās mājup. Alīnas vecāki bija šokā, uzzinot šo stāstu. Alīna, protams, dabūja visvairāk. Taču Marinas vecākiem neziņoja, aprobežoda¬mies ar to, ka Alīnas brālis pavadīja meiteni līdz tās mājas vārtiem privātajā sektorā. 
Brīvdienas pagāja puslīdz mierīgi, tiesa, Alīna pēc ve¬cāku un vecākā brāļa lēmuma atradās mājas arestā. Viņa pati bija panikā no tādas muļķības, no šī pašnāvības mē¬ģinājuma, kas bija nedabisks viņas raksturam. Un pat kaut kur sevī bija priecīga tādai mājas noslēgtībai starp saviem radiniekiem. Visas šīs dienas viņa palīdzēja mātei saim¬niecībā. Svētdien vakarā pabeidza mājasdarbus, salika grāmatas somā un ar mierīgu sirdsapziņu aizgāja gulēt. 
Pusnaktī no svētdienas uz pirmdienu Alīna pēkšņi pa¬modās no stiprām galvassāpēm. Viņa redzēja, ka māte līdzī¬gos gadījumos lietoja citramonu, glābjoties no sāpju lēkmes. Alīna nolēma viņu nemodināt, bet vienkārši iedzert tableti. Viņa sadabūja aptieciņu un sāka meklēt šo pretsāpju līdzekli starp citām zāļu paciņām. Un te pēkšņi Alīna ar šausmām atcerējās, ka bija apsolījusi svētdien satikties ar Ketu. Šī tik¬šanās pēdējo notikumu dēļ bija pilnīgi izkritusi viņai no gal¬vas. Alīna krita briesmīgā izmisumā un nepārstāja sevi vai¬not: «Kā es varēju aizmirst par to?! Droši vien Keta atnāca uz tikšanos ar jaunumiem. Varbūt viņai izdevās vienoties ar «slepeno ģimeni». Bet es viņu tā iegāzu! Tā taču ir pati Keta! Viņa taču var izdarīt tā, ka skolā visi novērsīsies no manis un es kļūšu par izstumto!» Pār Alīnu pāršalca tāds baiļu un bezcerības vilnis, ka no nervu pārslodzes viņa sāka neapzi¬nāti izsaiņot visas tabletes pēc kārtas. Apjukušās meitenes skatiens krita uz balto ripiņu čupu. Un no bezcerības viņai pēkšņi nepanesami sagribējās norīt tās visas reizē, lai neka¬vējoties izbeigtu ar visām savas dzīves grūtībām un vairāk nekad, nekad nemocītos. Viņa aizgāja uz virtuvi pēc ūdens un sāka izsaiņot un bērt glāzē visas tabletes un pulverus. Taču acīmredzot ieslēgtā gaisma un aizdomīgā čaboņa pa¬modināja māti. 
– Ko gan tu dari?! – iekliedzās sieviete, pēkšņi parādīju¬sies aiz Alīnas muguras, un metās pie meitenes. 
Apgāžot glāzi ar duļķaino šķīdumu, viņa teju vai ar spē¬ku lika meitai izspļaut tās tabletes, kuras tā steidzīgi bāza mutē. Tomēr kaut kādu nelielu daļu Alīna tomēr paspēja norīt. Uz mātes kliedzienu atskrēja tēvs un brālis. Kamēr izsauca «ātros», kamēr skaloja kuņģi, māte, pati nezinot kādēļ, piezvanīja Marinas vecākiem. Zvans, kas pamodināja visus tās ģimenes locekļus, izrādījās vairāk nekā savlaicīgs. 
Paužot savu nemieru, Alīnas māte palūdza pārbaudīt, vai viss ir kārtībā ar Marinu. Marinas māte izbrīnā par to, kas īsti var atgadīties tik vēlā stundā ar meitu, tomēr aiz¬gāja uz tās istabu. Un, kad ieskatījās tajā, tad vienkārši ap¬stulba: kājas bailēs saļima, kaklā sakāpa šķebinošs kamols. Marinas mātes priekšā pavērās drausmīgs skats: meita, krampjaini raustoties, karājās uz zeķes, kas bija piesieta pie loga rāmja roktura. Meiteni knapi paspēja glābt, laikā izraujot no cilpas. Kā pēc tam izrādījās, tieši tajās minūtēs, kad Alīna rija tabletes, Marina mēģināja pakārties. 
Marinas māte no turpmākajām telefona sarunām ar Alīnas māti uzzināja, ka izrādās, tas nebija viņas meitai pirmais pašnāvības mēģinājums. Vārds pa vārdam, un pateicības vārdu vietā par savlaicīgu zvanu sāka skanēt rupjas apsūdzības. Marinas māte uzskatīja, ka tieši Alīna iespaidoja tās meitu, jo tā pati nekad neizdomātu ko tamlī¬dzīgu. Kopumā, kā tas bieži notiek, netikušas līdz galam skaidrībā, sievietes viena ar otru saplēsās. 
Pēc meitas noindēšanās mēģinājuma Alīnas vecāki no¬pietni aizdomājās par meitenes psihisko veselību un sāka meklēt labus ārstus. 

* * *
Norunātajā laikā Žeņka atveda Alīnu un visu viņas ģime¬ni uz psihoterapeita kabinetu. Nikolajs Andrejevičs iepazi¬nās ar viņiem, uzmanīgi uzklausīja un aci pret aci izrunājās ar katru. Ilgi tērzēja ar meiteni, testēja viņu. Alīna uzvedās pilnīgi normāli. Nekādas izteiktas psihiskas novirzes un pa¬toloģijas ārsts viņai neatklāja. Psihe pilnīgi atbilda viņas ve¬cumam. Ģimene, kurā viņa dzīvoja, bija labvēlīga. Kaut kādu īpašu grūtību attiecībās ar vecākiem Alīnai nebija. Skolā mei¬tene mācījās labi, bija sabiedriska, aktīvi piedalījās sabied¬riskajā skolas dzīvē. Par tās uzvedību skolotāji nesūdzējās. Kopumā nebija pie kā piesieties. Protams, meitenē bija bai¬les par sev tik neraksturīgo rīcību. Klausoties viņā, Nikolajs Andrejevičs arvien vairāk pārliecinājās, ka viņa, visticamāk, pieturējās pie dzīvi apliecinošas pozīcijas. Jutās, ka kaut ko viņa nepastāstīja līdz galam, bet parasti visi šie noslēpumi noskaidrojās turpmākajā saskarsmē. Kopumā Alīna parādīja sevi kā pilnīgi normāls cilvēks. Psihoterapeits pat pajokoja, paziņodams savu verdiktu vecākiem, sak’, ja visi viņa pa¬cienti būtu tādi jauki dzīves mīlētāji. 
Tādu skaidru iemeslu, kas mudinātu meiteni uz pašnāvī¬bas mēģinājumiem, viņš neatklāja. Novirzi uzvedības stāvok¬lī pirmajā gadījumā psihoterapeits vērtēja kā afekta stāvokļa izpausmi, proti, nervu psihiskā uzbudinājuma attīstīšanos ar gribas kontroles zaudēšanu galvas smadzeņu garozas darbī¬bas pagaidu bremzēšanās dēļ. Viņš saistīja to ar pusaudzes smadzeņu attīstības dabiskajiem procesiem. Otrajā gadījumā bija novērojama pašagresijas izpausme, kura tika izsaukta ar meitenes depresīvo stāvokli. Tādēļ Nikolajs Andrejevičs ie-teica lietot antidepresantus, kā arī iziet psihoterepijas kursu. 
Ģimene nedaudz nomierinājās un aizgāja mājup. Dak¬teris ar savu pieklājību, humoru un uzmanīgo attieksmi visiem iepatikās, tostarp arī Alīnai. Vecāki pateicās Žeņam par tādu iepazīšanos un sacīja, ka pie tāda līmeņa speciā¬lista tie diez vai varētu paši nonākt. 
Vakarā Alīnas māte pat sarīkoja svinīgas ģimenes va¬kariņas, lai vēl vairāk uzlabotu visiem garastāvokli. Alīna atbalstīja šo ideju «uz urā» un sāka palīdzēt mātei. Ēdie¬na gatavošanas laikā viņas jokoja un stāstīja viena otrai anekdotes. Māte jau bija sākusi klāt galdu, bet Alīna ķērās pie pēdējā ēdiena pagatavošanas. Taisīdama sviestmaizes, viņa ar nazi sāka smērēt sviestu uz maizes. Un te pēkšņi atkal notika recidīvs. Tikko kā māte izgāja no virtuves, kā Alīna, burtiski atslēgusies uz dažām sekundēm no ārpa¬saules, uzreiz sagrieza sev vēnas uz rokām. Tādas viņas neparedzamās darbības atkal neizsakāmi šokēja ģimeni. Meiteni ātri pārsēja, iedeva viņai nomierinošas zāles, bet māte sazvanījās ar Nikolaju Andrejeviču. 
Dakteris tobrīd atradās dežūrā. Ziņa par meiteni viņu sa¬trieca. Gadījums izrādījās nopietnāks, nekā viņš domāja. Cits ārsts steigtos atkratīties no tāda «neperspektīva pacienta», bet tikai ne Nikolajs Andrejevičs. Viņš nevilcinoties vienojās ar kolēģiem par meitenes steidzamu hospitalizāciju psihiat¬riskajā blakus nodaļā un nogādei organizēja mašīnu. Alīnu ievietoja atsevišķā palātā, norīkoja kopēju, injicēja miega zāles.
Kaut arī nakts dežūra izdevās mierīga, Nikolajs Andreje¬vičs līdz rītam nepievēra acis. Vairākkārtīgi analizēdams ra¬dušos situāciju no dažādām pusēm, viņš izšķirstīja visu ie¬spējamo kabinetā esošo literatūru suicidoloģijā, psiholoģijā, socioloģijā un psihiatrijā. Taču viennozīmīgu atbildi, kas apmierinātu viņu kā profesionāli, atrast nespēja. Vienīgais, ko viņš atklāja, pārdomājot pēdējo sarunu ar meitenes ve¬cākiem, bija tas, ka, iespējams, viņš nav pievērsis pienācīgu nozīmi informācijai par māti. Viņai bija noteikta ietekme uz meiteni. Un tēvs sarunā ar viņu ieminējās, ka pie viņa sievas pēdējā laikā sāka nākt cilvēki no kaut kādas jaunmo¬dīgas sektas. Tie it kā ar viņu kopā lasīja Bībeli, kaut kādas viņu brošūras un risināja sarunas. Māte bija mājsaimniece, un viņas rīcībā bija brīvais laiks. Tēvs gan negatīvi attiecās pret šo sievas aizraušanos. Viņš uzskatīja sevi par pareiz¬ticīgo. Tātad pastāv varbūtība, ka bija konflikts starp ve¬cākiem meitenes klātbūtnē un tas negatīvi iespaidoja viņu. Un varbūt šie «brāļi un māsas» paspēja kaut kā apstrādāt viņas apziņu. Taču arī meitene kaut ko nestāstīja līdz ga¬lam. Jebkurā gadījumā to bija vērts papētīt sīkāk un vēlreiz iztaujāt vecākus. Vismaz citu cēloni, kas būtu pelnījis īpašu uzmanību, psihoterapeits tobrīd neredzēja. 
Izpildījis savu «darba» meditāciju, Nikolajs Andrejevičs nolēma iegriezties pie Alīnas. Meitene mierīgi gulēja, bet kopēja ar grāmatiņu rokās cītīgi cīnījās ar miegu. Noskaid¬rojis situāciju un izrunājies ar kopēju, Nikolajs Andrejevičs vēl kādu brīdi pastāvēja blakus Alīnas gultai, pārdomādams par notikušo. Un te, vai nu tādēļ, ka viņš nesen izgāja no meditācijas stāvokļa, vai pateicoties intuitīvajām sajūtām, viņš skaidri sajuta spēcīgu negatīvo lauku, kas nāca no meitenes. Viņam pat pašam kļuva kaut kā neomulīgi. Niko¬lajs Andrejevičs praktiski automātiski uzlika «aizsardzību», kuru viņam kādreiz bija iemācījis Sensejs. Viņš paintere-sējās par kopējas pašsajūtu. Taču padzīvojusī sieviete kā vienmēr atbildēja: «Ciešami.» Iznācis no palātas, Nikolajs Andrejevičs sasprindzināja uzmanību vēl vairāk. Ar meite¬ni noteikti kaut kas nebija īsti kārtībā. Intuitīvajā līmenī viņš saprata, ka būtība tam, kas notiek ar meiteni slēpjas aiz vienkāršo cēloņu robežām, ar kuriem viņš mēģināja izskaidrot šo parādību. Dotais gadījums prasīja steidzamu konsultāciju ar Senseju. Nikolajs Andrejevičs nolēma sa¬gaidīt rītu un piezvanīt viņam uz ofisu. 
Taču no rīta izrādījās, ka Sensejs jau vakar kaut kur ir izbraucis no pilsētas. Nācās darboties pēc parasto metodi¬ku shēmas. Nikolajs Andrejevičs papildu psihoterapeitis¬kajam un medikamentozajam darbam ar meiteni palūdza kolēģiem veikt papildus EKG un EEG izmeklējumus, izda¬rīt galvas smadzeņu magnētiskās rezonanses tomogrāfiju, kā arī neiropatologa, okulista un terapeita konsultācijas. Gadījums ar Alīnu nopietni ieinteresēja Nikolaju Andreje¬viču, pirmkārt, kā zinātnieku. Lieta tāda, ka pēdējā laikā šādi gadījumi kļuva pietiekami izplatīti rajonā. Kā vilnis pār pilsētām pārvēlās vesela sērija ar bērnu un pusaudžu pašnāvībām, kas veica suicīdu bez redzamiem iemesliem. Izmantojot šo gadījumu, Nikolajs Andrejevičs izvirzīja sev mērķi pietuvoties šim nesaprotamās «bērnu epidēmijas» atminējumam, kas skāra pilnīgi veselus bērnus, un pēc ie-spējas pacensties atklāt suicidālās uzvedības iedarbināša¬nas mehānismu. Gadījums ar Alīnu kļuva viņam par ideālu izpētes objektu. 
Pārdomādams iespējamos cēloņus tādai afektīvai mei¬tenes uzvedībai, Nikolajs Andrejevičs nolēma sazvanīties ar tēvu Joannu. Pēc abpusējas sasveicināšanās Nikolajs Andrejevčs pajautāja:
– Nezini, kad Sensejs atgriežas? Steidzami vajadzīgs. 
– Precīzi nezinu, bet solīja drīz būt. Bet kas par steigu? 
– Man šeit tavs «skudru bērns» tādu gadījumu piespēlēja... 
Vano pasmīnēja. 
– «Skudru bērns»?! Šis vienmēr iekulsies piedzīvojumos. Bet kas par gadījumu? 
Nikolajs Andrejevičs īsumā izstāstīja meitenes stās¬tu, neaizmirsdams pieminēt savu versiju sakarā ar sek¬tas ietekmi. 
– Vai zini, es nez kāpēc esmu pārliecināts, ka tieši te slēpjas meitenes iekšējais konflikts, – atbildēja tēvs Joanns, uzmanīgi uzklausot psihoterapeitu. – Pašlaik šo jaunmo¬dīgo sektu ir pa pilnam. Knapi varam paspēt izstrēbt ne¬gatīvās sekas viņu graujošajai ietekmei uz ļaužu psihi. Un visi uz jaunatni tēmē. Tu pat iedomāties nevari, cik parā¬dījies destruktīvu reliģiozu organizāciju! Ar katru dienu trakāk un trakāk! Jau pilnā sparā izmanto psiholoģiskās manipulēšanas tehniku ar apziņu, lai savervētu un notu¬rētu savās rindās. Māna tautu ar savām aplamībām, raujas tikai pie totālas kontroles pār sava ganāmpulka domām, jūtām, uzvedību. Taču patiesie mērķi faktiski ir vairāk nekā laicīgi – nelikumīga bagātības un varas iegūšana viņu lī¬deriem vai arī vispār noteiktu organizāciju interese tautas apziņas paverdzināšanā. Lūk, arī zombē visus pēc kārtas. Un kas traucē pusaudzim smadzenes izskalot? Viņi pat ar pieaugušajiem neceremonējas, bet te bērni... Izmanto to, ka nav pieredzes, neinformēti, apmāna kā grib. Starp citu, vai meitene ir kristīta? 
– Jā, viņu kristīja pirms diviem gadiem. 
– Tas ir labi... Tomēr ir iespējams konflikts! Meiteni au¬dzināja pareizticības tradīcijās, kristīja jau diezgan pieaugu¬šu bērnu. Taču tad šitie... ieradās, sāka pa savam gruzīt. Un kuru? Māti. Varbūt te meitenei arī notika lūzums. Tu taču stāstīji, ka tēvs stingri stāv tradicionālās kristietības pozīcijā. 
– Jā. Kā man izdevās noskaidrot, šajā sakarā ģimenē vai¬rākas reizes notika skandāli meitenes klātbūtnē. Tēvs teica, ka viņu kristīja un viņš nepārkristīsies. Savukārt māte nere¬dzēja nekā slikta vienkāršā brošūru lasīšanā un šo cilvēku apciemojumos. Starp citu, tēvs vairākkārt bija atkārtojis frāzi, ka viņa sievu zombē. 
– Lūk, redzi! Ja māti mēģināja zombēt, tad šie «brāļi un māsas» arī meitenei varēja kaut ko ieborēt... 
– Vecāki apgalvo, ka meitene ar šiem tipiem nekomuni¬cēja. Kaut gan... Alīna runāja, ka pēdējā laikā viņai dažbrīd liekas – it kā pār viņu kāds valda. 
– Valda?! – tēvs Joanns nedaudz paklusēja, bet pēc tam noteica, – ir ideja! Psihoterapeitiskās procedūras nolūkos inscenēsim eksorcisma rituālu meitenes un vi¬ņas ģimenes priekšā. 
– Sātana izdzīšanu? Tu nu gan! 
– Tu nesteidzieties, padomā kārtīgi. Meitenei tas būs labs psiholoģiskais atbalsts. Ja viņa tic, ka kāds pār viņu valda... Bet mēs it kā izvedīsim šo dēmonu no viņas, iegalvosim, ka, pateicoties Baznīcai, viņa tiks glābta. Vēl arī vecāki seansā būs klāt, aizvāks pseidoliteratūru no mājām... Raugi, mei¬tene nomierināsies, un viss tās psihē nostāsies savās vietās. 
– Principā pilnīgi iespējams. Bet kāpēc inscenēsim, ne¬vis veiksim? 
– Redzi, pierādīt, ka meitenē sēž sātans, ir ļoti sarežģīti. Un attiecīgi saņemt atļauju no augstākās garīdzniecības uz šo ceremoniju arī nav vienkārši. Savukārt inscenējums kļūs par labu psiholoģisku atbalstu meitenei. Galu galā, ja viņa būs kopā ar vecākiem lūgšanu laikā, sliktāk nekļūs, pat pretēji, tas radīs harmoniju ģimenē. Turklāt meitene redzēs, ka māte nav nekur aizgājusi no kristietības un viss viņu ģimenē palicis kā agrāk. 
– Nu ko, labs ir, pamēģināsim, varbūt tik tiešām palī¬dzēs... Ir taču kaut kas jādara. Neturēsim taču viņu pa¬stāvīgi uz miega zālēm. Es aprunāšos ar vecākiem. Ja tie piekritīs, tad pamēģināsim. 
Tā arī nolēma. 
Norunātajā dienā pie tēva Joanna baznīcas piebrauca meitenes ģimene pilnā sastāvā kopā ar psihoterapeitu un Žeņu. Tēvs Joanns visus silti pasveicināja, tostarp arī Žeņ¬ku, vien gandrīz nemanāmi pasmaidot. Žeņka vienkārši nespēja palaist garām tādu pasākumu, it īpaši vēl saistītu ar tēva Joanna darbību. Tajā pašā laikā, saprotot situāci¬jas nopietnību, ko Nikolajs Andrejevčs pietiekami skaidri izklāstīja, Žeņa uzvedās vairāk nekā korekti, tēlojot, ka šo cienīgtēvu viņš redz pirmoreiz. Un jāatzīmē, ka šajā dienā puisis atklāja sev pilnīgi jaunu cilvēku tēva Joanna personā. 
Vairākas stundas pēc kārtas cienīgtēvs kopā ar saviem baznīcas palīgiem skaitīja lūgšanas. Viņa balss bija ne tikai labi nostādīta, bet ar savu intonāciju un spēku aizgrāba līdz dvēseles dziļumiem. Acīmredzot izpaudās viņa iepriekšējā profesionālā sagatavotība psiholoģijas jomā. Pat Žeņa, kurš sākumā skeptiski attiecās uz šo procedūru, tik dziļi iegrima tajā, ka nokrita ceļos un sāka mest krustus. Beigu beigās meiteni apslacīja ar svēto ūdeni. Šī procedūra atstāja lielu emocionālo iespaidu visos klātesošajos. Nikolajs Andreje¬vičs, atvadoties no tēva Joanna, piebilda: 
– Jā, iespaidīgi... Tāda akustika, tāda gaisma... Meitene, skatos, gandrīz transā ieslīga. Tiesa gan, viņa vēl pilnī¬bā nav atguvusies no antidepresantu iedarbības. Kaut arī tam būtu jāpastiprina efekts... Bet vispār, malacis, malacis! Vienkārši nav vārdu!
– Centāmies, – pieticīgi atsaucās tēvs Joanns. 
– Godīgi runājot, es ko tādu negaidīju, pat pašu aizgrāba līdz dvēseles dziļumiem... Dod Dievs, lai viņai palīdzētu. 
– Uz visu Dieva griba, – atbildēja tēvs Joanns. 

* * *
Pēc šīs psiholoģiskās procedūras Alīna palūdza izrakstīt viņu no slimnīcas. Nikolajs Andrejevičs apsolīja, ka parunās ar kolēģiem, jo ir vajadzīgas kaut pāris dienas, kas it kā ne¬pieciešamas, lai noformētu dokumentus izrakstam. Īstenībā viņš rekomendēja ārstiem paturēt viņu šīs dienas pastipri¬nātā medicīniskā novērošanā, kaut arī meitenes stāvoklis viņa kolēģiem neizsauca īpašas bažas, spriežot pēc veikto izmeklējumu datiem. Un tomēr, kad meiteni izrakstīja, Ni-kolajs Andrejevičs, vadoties vairāk pēc savas intuīcijas, pa¬lūdza vecākus īpaši rūpīgi pieskatīt meitiņu. Jo pēc statisti¬kas – cilvēkam īpaši bīstami recidīva ziņā skaitās pirmie trīs mēneši pēc viņu suicidālo darbību mēģinājumu veikšanas. 
Vecāki centās pieturēties psihoterapeita padomiem, ra¬dot atbilstoši labvēlīgu atmosfēru mājā. Aizvāca visu «ne¬labvēlīgo literatūru». Vakarā pavakariņojuši, Alīna iedzēra nomierinošās zāles, kā ieteica ārsti, un nolikās gulēt kopā ar māti istabā. Tēvs ar dēlu apsēdās virtuvē spēlēt dam¬breti. Paturot atmiņā psihoterapeita vārdus, viņi nolēma kaut vai pirmo laiku padežūrēt naktī. Šī nakts iekrita tē¬vam. Pabeigdams kārtējo partiju, dēls jau grasījās iet prom, kad pēkšņi iznāca samiegojusies Alīna, dodamās virzienā uz tualeti. Ar miegainu balsi viņa painteresējās, kāpēc tie neguļ. Viņi atbildēja, ka jau grasās doties pie miera. Tēvs ar dēlu saskatījās. Viņa, kā nekas nebūtu bijis, aizgāja uz tualeti un žāvādamās devās atpakaļ.
– Nu viss, es arī eju gulēt, – paziņoja dēls tēvam. – Citādi rītdien agri jāceļas uz darbu. 
– Labi, – tēvs pamāja ar galvu. 
Iedams gar Alīnas istabu, brālis ar šausmām ieraudzīja, ka viņa māsiņa, mierīgi izgājusi uz balkonu, sāka liekties pāri tā margām. Puisis nedomājot metās pie viņas. Viņš knapi paspē¬ja noķert viņu aiz apģērba tajā pašā mirklī, kad meitene meta kūleni uz leju. Brālis ar grūtībām turēja māsu no kritiena. Tās zīda naktskrekls ātri slīdēja no rokām. Viņš iekliedzās, saucot palīgā tēvu. Tikmēr meitene, burtiski atjēgusies, pati mežonīgi iekliedzās, redzēdama acu priekšā bīstamu, tumšu bezdibeni. Viņa sāka raustīties glābiņa mēģinājumos, no kā viņas naktskrekls sāka strauji slīdēt no brāļa rokām. Vēl mirklis, un no¬tiktu nelabojamais. Taču paspēja pieskriet pamodusies māte un aiz viņas tēvs. Kopējiem spēkiem meiteni izvilka. 
Viss notika dažās sekundēs. Tomēr ģimene pārdzīvoja tik spēcīgu stresu, ka kādu laiku neviens nevarēja atgūties. Telefona zvani no mežonīgo kliedzienu pamodinātajiem kaimiņiem, kuri bija sašutuši par viņu uzvedību un par pil¬soņu miera traucēšanu, lai cik tas nebūtu dīvaini, nedaudz palīdzēja ģimenei atjēgties. Sabarojuši meiteni ar miega zā¬lēm, vecāki un brālis tā arī neaizvēra acis līdz pašam rītam. Sēdēdami bēdās blakus aizmigušajai Alīnai, viņi pārdomāja par atnākušo nelaimi un jautājumu: «Kā lai dzīvo tālāk?» 

* * *
Nikolajs Andrejevičs, uzzinājis par notikušo, protams, bija ne mazākā šokā kā visa meitenes ģimene. Tomēr viņš ātri savaldīja savas emocijas un pilnībā iegrima dotās prob¬lēmas jaunā analīzē. Kas tāds viņa praksē vēl nebija bijis. Šis gadījums nepakļāvās nekādiem izskaidrojumiem. Lai cilvēks bez psihiskiem traucējumiem un patoloģijām, bez visādas uz to motivācijas, turklāt vēl atrodoties antidep¬resantu iedarbībā, tā mierīgi varētu veikt suicidālas darbī¬bas?! Tas jau bija par daudz! 
Jo vairāk Nikolajs Andrejevičs salīdzināja faktus, jo grūtāk kļuva izskaidrot pat savus vecos pieņēmumus. Viss bija pietie¬kami dīvaini un nesaprotami. Viņš zināja, ka pēc statistikas šis gadījums nav vienīgais. No visiem pašnāvniekiem tikai trešda¬ļa cieta no psihes traucējumiem un bija ar psihiskām patolo¬ģijām, bet pārējie, tas ir vairāk nekā puse gadījumu, – tie bija pilnīgi normāli cilvēki. Un ja agrāk Nikolajs Andrejevičs no¬rakstīja šos gadījumus uz pagaidu depresijām, dzīves problē¬mām, personiskiem cilvēka pasaules uzskatiem, tad gadījums ar Alīnu lika viņam paskatīties savādāk uz saviem vecajiem secinājumiem. Kādi varēja būt noformējušies pasaules uzska¬ti piecpadsmitgadīgai meitenei? Visdrīzāk – tādu neesamība. Nikolajs Andrejevičs domāja, ka, atminot šī gadījuma pirmcēloni, viņš saņems atbildi uz jautājumu, kas mudina pilnīgi normālus cilvēkus uz pašnāvību. Jo uzstādot diagnozi, kā zi¬nāms, vienkāršāk piemeklēt nepieciešamo terapiju. 
Meitene atkal nokļuva slimnīcā. Jau izmēģinājis dažā¬das psihoterapeitiskas pieejas un paņēmienus, Nikolajs Andrejevičs izšķīrās par labu hipnozei. Tieši izšķīrās, jo no tā laika, kā viņam hipnozes sakarā bija nopietna sa¬runa ar Senseju, kurš noraidoši attiecās pret tamlīdzīgu praksi sakarā ar tās negatīvo ietekmi uz cilvēciskās psihes individuālajiem mehānismiem, Nikolajs Andrejevičs ļoti reti izmantoja hipnozi. Tomēr šajā gadījumā nolēma, ka ir bezizejas stāvoklis. Turklāt arī paša Senseja nebija pilsētā, lai pakonsultētos tik sarežģīta gadījuma sakarā... 
Ar iedvešanas palīdzību Nikolajs Andrejevičs ieveda Alī¬nu hipnozes stāvoklī, pavēlot atcerēties visu, kas notika pirmā suicidālā mēģinājuma momentā. Tas, ko viņš dzirdē¬ja, šokēja viņu kā speciālistu. Parasti visa reālā informācija, kas iegūta no ārpuses, fiksējas zemapziņas līmenī, tēlaini runājot, saglabājas tur kā uz cietā datora diska. Liela daļa no šīs informācijas paiet garām apzinātai analīzei. Cilvēks savā stāstā var neatcerēties kaut kādus sīkumus. Taču ze¬mapziņa, ja to lietpratīgi pārvalda, attēlos visu precīzi, tajā skaitā arī sīkumus. 
Tas, ko atklāja Nikolajs Andrejevičs, bija vairāk nekā neticami. Reālās darbības ainas vietā meitenes zemapzi¬ņa izdeva kaut kādu pilnīgi iluzorisku uztveres ainu. Pār¬steidzoši, bet viņas zemapziņa nebija pat piefiksējusi, ka viņa stāvēja uz jumta malas. Alīna it kā atradās pie nelielas upītes. Aizmugurē dega spēcīgs ugunsgrēks, bet priekšā, otrā krastā, bija skaista, klusa, mājīga pļaviņa. Un vajadzēja tikai pārlēkt šo nelielo upīti... 
Nikolajs Andrejevičs bija pārsteigts. Būtībā, pat ja cil¬vēkam izdzēstu informāciju no apziņas, tad vienalga dziļi zemapziņā paliks zaudētie atmiņas «faili». Taču te sanāk, ka tajā dziļumā, kur tiek pierakstīta realitāte, tā bija pilnībā izmainīta. Sanāk, ka tieši šajā nesasniedzamajā zemapzi¬ņas dziļumā tika ielikta pilnīgi cita informācija, pateicoties kurai meitenes pašsaglabāšanās instinkts tika bloķēts un zemapziņa strādāja pavisam citā režīmā. Tas nozīmē – arī viņas apziņa uztvēra visu absolūti citādāk. Tā uztvēra ilūzi¬ju kā realitāti. Savādāk – kāda varēja būt upīte pie deviņstā¬vu mājas jumta malas?! Tātad notikušā realitāti ir jāmeklē dziļāk nekā zemapziņas līmenī. Austrumos šo avotu dēvē par patieso «es», savukārt pie mums – par dvēseli. 
Nikolajs Andrejevičs pārbaudīja arī citus Alīnas suici¬dālos mēģinājumus. Izrādījās, ka tikai saindēšanās gadījumā meitenes zemapziņa izsniedza adekvātāku pārdzīvojumu ainu, kas pilnībā saskanēja ar aculiecinieku un pašas meite¬nes teikto. Šeit viņš nepamanīja neko īpašu. Pilnīgi tipiska situācija – suicidālais mēģinājums tika veikts trauksmes, panikas, izteiktas depresijas, apziņas «tuneļa» stāvoklī. Sa¬vukārt pārējos gadījumos pilnīga mīkla. Kopainas aprises bija vienkārši šausmīgas. Sanāca, ka Alīnai, kura atradās pašā labākajā garastāvoklī, pēkšņi iestājās atmiņas zudums un viņa neapzinoties centās veikt pašnāvību. Turklāt ne¬vis pašnāvības inscenējumu, lai šantažētu vai piesaistītu uzmanību savai personai, bet pašnāvību ar viennozīmīgi letālu iznākumu. Kāds gan bija tās suicidālo darbību īstais palaišanas mehānisms? 
Jo vairāk Nikolajs Andrejevičs iedziļinājās šajā tematā, jo vairāk jautājumu viņam radās. Medicīniskajā literatūrā viņš arī uzdūrās uz vēl vairāk jautājumiem un nenozīmīgu atbil¬žu kripatiņām, taču arī tās skāra tikai vienkāršo fizioloģisko līmeni. Radās tāds iespaids, ka zinātne šajā jautājumā gāja kā taustīdamās pa cilvēku veikto pašnāvību dūksnāju, turklāt vēl necaurredzamā iespējamo cēloņu miglā. Katrs tās solis bija pietiekami piesardzīgs, bet gadījumu izmeklējumi tika skaidroti no vienpusējas minējumu un pieņēmumu pozīci¬jas. Nikolajs Andrejevičs sajutās kā tieši tāds ceļinieks, kurš ir apmaldījies šajā biezajā miglā, meklējot saprotamu atbildi tik mīklainai cilvēka psihes parādībai. Var teikt, ka praktiski viņš savos pētījumos nonāca strupceļā. Vienīgais, kurš varē¬tu izgaismot šo problēmu, kā uzskatīja Nikolajs Andrejevičs, bija Sensejs. Taču viņš bija aizbraucis. Un Nikolajs Andreje¬vičs nolēma «ārkārtēja izņēmuma kārtā» izmantot Senseja izmainītā apziņas stāvokļa tehniku, kas ļauj atmodināt un izsaukt uz dialogu cilvēka patieso «es». 
Tā diena Nikolajam Andrejevičam nekļuva vis par pa¬rastu dienu, bet, kā viņš uzskatīja, par epohālu atklājumu cilvēces vēsturē. Tas, ko viņš dzirdēja no Alīnas, patei¬coties Senseja spectehnikas pielietojumam, kārtējo reizi satrieca viņu pārdomās par cilvēciskās Būtības pirms un pēcnāves dzīves globālo izpratni. 

* * *
Pirmajā dienā, tiklīdz kā Sensejs ieradās darbā, Nikolajs Andrejevičs atjoņoja pie viņa uz ofisu ar savu «grandiozo atklājumu». Viņš sīki izklāstīja visu Alīnas stāstu, kā arī at¬klāja par saviem mēģinājumiem atrast meitenes suicidālās uzvedības palaišanas mehānisma īsto cēloni. Sensejs klau¬sījās viņu kā parasti – uzmanīgi un klusējot. Tikai vienu rei¬zi noteica dīvainu frāzi: «Saprotams, meitene atvērās.» Kad psihoterapeits nonāca līdz savu eksperimentu izklāstam ar hipnozes palīdzību, Sensejs nosodoši pagrozīja galvu. 
– Es taču saprotu, saprotu, – steidzās attaisnot savas darbības Nikolajs Andrejevičs. – Tomēr citas izejas nebija. Vēl jo vairāk, kā pēc tam noskaidrojās, ne velti biju centies... 
Sīki izklāstījis par meitenes zemapziņas neesošās rea¬litātes uztveri, viņš ar iedvesmu pārgāja pie sava galvenā atklājuma, kuru viņš veica, izmantojot Senseja tehniku. 
– Tu iedomājies, es veicu pat divus grandiozus atklājumus. Neticami, bet fakts! Pirmkārt, izrādās, zemapziņas «melno kasti» ir iespējams pārkodēt. Pašlaik taču tiek uzskatīts, ka zemapziņas dziļie līmeņi fiksē visu un uz visiem laikiem. Proti, ja zemapziņas virskārtās vēl var kaut kā informāciju dzēst, hipnozē to samainīt, tad dziļajos zemapziņas slāņos to izdarīt ir praktiski neiespējami. Tā taču strādā kā lidmašīnas «melnās kastes» ieraksts. Mums praksē bija gadījumi, kad cil¬vēki operācijas laikā vispārējas anestēzijas ietekmē atradās bezsamaņas stāvoklī, tomēr pēc tam hipnozes iedarbībā tie precīzi atstāstīja visu, ko darīja un runāja ārsti operācijas laikā. Vispār tika uzskatīts, ka šo zemapziņas «melno kas-ti» nav iespējams pārkodēt. Bet te kaut kas tāds! Meitenes zemapziņas dziļie slāņi izdod neesošu realitāti. Tas nozīmē, sanāk, ka pārkodēšana ir iespējama! 
Taču tas viss ir nieki, salīdzinot ar otro atklājumu. Izrādās, cilvēka Personība patiešām saglabājas arī pēc nāves, precīzāk, pēc reinkarnācijas un nākamās dzīves laikā! Tas taču apstip¬rina, pirmkārt, reinkarnācijas eksistenci! Tas taču var kļūt cil¬vēcei par epohālu atklājumu! Jo daudzi cilvēki, krītot depre¬sijā, nāvē redz savu dvēselisko glābiņu no dzīves problēmām. Taču nāve, kaut vai ņemt to pašu pašnāvību, sanāk – īstenībā neglābj, bet pretēji – visu pasliktina. Un, galvenais, cilvēki to jūt dziļā, iekšējā zemapziņas līmenī. Lūk, no kurienes ir viņu nāves bailes! Intuitīvi cilvēks jūt, ka pašnāvība – tas nav glā¬biņš, bet pretēji – iekšējās krīzes padziļināšanās, turklāt ar absolūtu neiespējamību pēc tam kaut ko izlabot. 
Sensejs sākumā ikdienišķi klausījās, ko stāstīja Niko¬lajs Andrejevičs. Taču, kad tas ierunājās par «melno kasti», Sensejs kaut kā saspringa un sāka klausīties uzmanīgāk. 
– Saruna ar meitenes īsto «ES» mani vienkārši pārstei¬dza! Vēl daži tādi pierādījumi, un varēs runāt par šī fenome¬na zinātnisku atklājumu. Iedomājies, kā šīs zināšanas par dvēseli var izmainīt cilvēka dzīvi un cilvēciskās sabiedrības dzīvi kopumā?! Tas ir praktisks zinātnisks pierādījums, ka Personība pēc nāves turpina eksistēt! 
– Tā, stop! – Sensejs asi pārtrauca sajūsmināto psiho¬terapeitu. – Manuprāt, mums ar tevi jau reiz bija saruna gan par šīs tehnikas izmantošanu, gan par zinātniskajiem atklājumiem, kas ar to saistīti. 
– Es taču visu brīnišķīgi saprotu! Nožēloju, solīju, ka neizmantošu šo tehniku. Taču tā sanāca... Un šeit kas tāds atklājās! Tas taču... Šīm zināšanām vispār nav cenas! Tu saproti, kā tas pasauli apgriezīs... 
– Tas tiešām, pasauli apgriezīs. Tikai uz kuru pusi – tu par to neaizdomājies? 
– Kā «uz kuru»? Labāko, protams. 
– Uz labāko? Ar kakodēmona dominanti sabiedrībā? Šo¬brīd tikai daži ir spējīgi saprast šo zināšanu vērtību, sabied¬rībai laiks vēl nav pienācis. Es tev to esmu jau vairākkārt stāstījis. Visam savs laiks. 
– Tas taču ir tik svarīgi cilvēkiem, tautai. Tāds labums... 
– Labums? Tautai? Bet tu atceries, vai daudz tu atnesi labuma ar savu doktora disertāciju? Nepaspēji uzrakstīt, kā to momentāni noslepenoja. Kaut arī tajā faktiski nav nopietnu zināšanu. Un tu saki «tautai»... Visam savs laiks. 
Nikolajs Andrejevičs smagi nopūtās, saprotot, ka Sen¬sejam taisnība. Taču, tūdaļ atcerējies par to, ka neizstāstīja pašu galveno, turpināja: 
– Jā, galvenais, ko izdevās noskaidrot... Labāk izklāstīšu visu pēc kārtas. Kad es uzsāku dialogu meitenes īstā «ES» līmenī, tad izrādījās, ka ar mani runāja vīrieša Personība, kurš dzīvoja pavisam nesen Kalugas rajonā. Viņš nomira 1979. gadā četrdesmit astoņu gadu vecumā. Neveiksmī¬ga sirds operācija. Viņš bija inženieris. Dzīvoja kā visi pēc standarta shēmas: bērnība, skola, armija, institūts, precības, bērni, darbs. Viņš atceras savu pagājušo dzīvi līdz smal-kākajiem sīkumiem, pat uzturoties jaunā ķermenī. Daudz izstāstīja par sevi, par savām izjūtām pēc nāves, reinkar¬nācijas laikā un īpaši tagadējās viņa dzīves laikā. Protams, man šī informācija ir šokējoša! 
Sensejs pasmaidīja un jau maigāk piebilda: 
– Nepārdzīvo, ne tu viens biji šokā. Viņam tamlīdzīga saskarsme arī bija nepieredzēta parādība.
– Jā? Es tā nožēloju, ka neierakstīju sarunu audiokase¬tē... Viņš stāstīja, ka, pārdzīvojis to, kas ar viņu notika pēc nāves, sāka pavisam savādāk saprast un vērtēt dzīvi. Taču šī atklāsme nāca pārāk vēlu, jo viņš jau vairs neko nevar labot. Atrodoties jaunā ķermenī, viņš izjūt paradoksālu si¬tuāciju. No vienas puses, ļoti skaidri sajūt mūžības tuvumu, milzīga garīgā spēka tuvību. Un viņam ļoti gribas ienirt šajā Dievišķajā spēkā un atbrīvoties no pastāvīgajām ciešanām, ko rada viņa pagājušās dzīves domas un darbības. No otras puses, viņš sajūt sevi kā jaunās Personības iekšējo novēro¬tāju jaunajā ķermenī. Un šausmās vēro, kā jaunā Personība, proti, Alīna, veic tās pašas kļūdas. Tomēr ietekmēt to ne¬var. No jaunās Personības slikto domu un rīcību pārsvara arī viņa ciešanas vairākkārt pastiprinās. Pēc viņa vārdiem, šis stāvoklis arī ir tas, ko mēs dēvējam par elli. 
– Tas vēl nekas, – Sensejs paraustīja plecus. – Ja šo Per¬sonību parakt dziļāk, tad viņā var atklāt Personību no ie¬priekšējās reinkarnācijas, turklāt kas cieš ne mazāk kā šī. Un zem tās ir savs cietējs. Un tā tālāk. 
– Interesanti, interesanti... Un kā to var izskaidrot? 
– Izskaidrot, protams, var. Taču saproti, ja es sākšu tev skaidrot savas zinātnes valodā, diez vai tu kaut ko sapratīsi. 
Nikolajs Andrejevičs pasmaidīja un nopūtās. 
– To es jau zinu. Es uz to arī nepretendēju. Tu man vien¬kārši tēlaini izskaidro, kā saka, man pieejamā valodā. 
Tagad pasmīnēja Sensejs. 
– Pieejamā valodā, saki? – un, nedaudz padomājis, ar humoru noteica – nu, labi. Iedomājies, ka dvēsele – tā ir olšūna, bet spermatozoīdi – tās ir Personības ķermenī pēc reinkarnācijām. Savas dzīves laikā Personība, mūsu gadījumā spermatozoīds, tuvojas olšūnai. Visu dzīvi gro¬zās, riņķo tai blakus, bet apaugļot nesanāk. Tā viņš, na¬badziņš, iztērējis visu savu dzīves spēku, arī paliek tai blakus, nu, sacīsim tā – sakaltis, Personības veidā ar pilnu savas mazvērtības kompleksa salikumu. Notika reinkar¬nācija. Nākamais spermatozoīds – Personība tiecas pie tās pašas olšūnas – dvēseles. Taču arī šis visu dzīvi vici¬nāja ar astīti, kustoties materiālajā virzienā. Un garīgās olšūnas apaugļošanas vietā savu dzīves enerģiju iztērēja personīgajam egoismam. Beidzās dzīves spēks, un ar šo Personību notika tas pats mazvērtības stāsts, kas iedzi¬na viņu tādās jutekliskās mokās, kas sliktākas nekā elle. Atkal reinkarnācija. Trešais spermatozoīds steidzas pie olšūnas. Mēģinājums apaugļot atkal izgāžas. Un tā tālāk. Paejot noteiktam periodam, gadījumā, ja nevienam no spermatozoīdiem – Personībām tā arī nav izdevies apaug¬ļot olšūnu – dvēseli, visi šie sakaltušie spermatozoīdi ar jutekliskajiem kompleksiem, kas atrodas blakus dvēselei, vienkārši tiek iznīcināti. 
– Bet olšūna? 
– Savā ziņā arī viņa. Jo kuram ir vajadzīga neapaugļota olšūna – dvēsele, ja tā nav izpildījusi savu funkciju? Tādēļ tā arī tiek anihilēta citā stāvoklī. Jo īstenībā – kāds ir mērķis? Lai Personība ar savu Mīlestības spēku, ar tīru Ticību varētu savienoties ar savu dvēseli. Kādēļ tas ir vajadzīgs? Tāpēc, ka tādas apaugļošanās rezultātā dzimst kvalitatīvi pilnīgi jauna garīgā būtne, sacīsim tā, – eņģelis. Lūk, tieši viņā realitātē izpaužas, tēlaini runājot, dvēseles mūžības gēnu un jaudīga dzīvības spēka gēnu īpašības. Tas viss, protams, ir ļoti rupji un ļoti primitīvi izklāstīts. Tomēr, man šķiet, ka pilnīgi sa¬protami. Kopumā šeit ir aptuveni kā ķīmijā – ja zināt no¬tiekošo procesu likumus un mācēt savienot divus dažādus ķīmiskus elementus, tad sanāks viela, substance, kurai ir pilnīgi jauna kvalitāte ar milzīgu enerģijas krājumu.
– Ķīmija – tas, protams, ir labs piemērs. Tomēr labāk paliksim fizioloģiskajā līmenī. Tas, lai kā to nebūtu smiek¬līgi atzīt, bet patiešām ir saprotamāks, – ar smaidu atzi¬na Nikolajs Andrejevičs. – Ko es gribēju pajautāt: bet ja cilvēks savas dzīves laikā garīgi lauzās pie šīs pašas olšū¬nas – dvēseles, taču, piemēram, dzīves laikā to nepaspēja izdarīt? Kas tad notiek? 
– Kopumā katram cilvēkam ir iespēja dzīves laikā ap¬augļot dvēseli un kļūt par jaunu būtni. Galvenais ir gribēt sasniegt savu mērķi, atteikties no negatīvajām domām un šaubām un pilnībā koncentrēties uz vienu mērķi: izlolot savas Garīgās sākotnes iekšējo Mīlestību... Ja cilvēks iet garīgo ceļu lēnām, bet pārliecināti, tad, tēlaini runājot, olšūnas – dvēseles apvalks sāk padoties Personības spie¬dienam. Pat ja šis «spermatozoīds» nepaspēja apaugļot, bet izsita tikai mazu robu ceļā uz garīgo, tad nākamais «spermatozoīds» – Personība ieņem viņa vietu. Strādāt tam nākas jau mazliet labākos apstākļos nekā iepriekšē¬jam brālim. Proti, tajā no dzimšanas momenta būs vairāk labestības, vairāk pozitīvā. 
Paskaties uz bērniem. Ģimenē piedzimst divi bērni. Pie vienādiem audzināšanas nosacījumiem viens ir egoistisks, ļauns, cenšas iegūt visu sev, vienaldzīgs par apkārtējo sā¬pēm, bet otrs bērns ir labestīgs, dāsns, atvērts pret cilvē¬kiem. Lūk, te arī būs iepriekšējo Personību darba rādītājs viņos. Pirmajam bērnam ir vēl pamatīgi jāpapūlas visas dzīves laikā, lai kaut mazliet kļūtu labestīgāks. Tas ir, rupji runājot, izbraukt no kakodēmona garāžas. Savukārt otrais jau atrodas garīgajā ceļā, un viņam ir iespēja pastiprināt savu agatodēmonu ar Mīlestības spēku. Un pēc savas dzī¬ves robežas katrs no tiem dzīvos ar to jūtu augli, ko būs izaudzējis sev dzīves gaitā.
– Jā... Patiešām, tas īstais «ES» kaut ko runāja par «rūg¬tuma augli». Vienīgais, kas atvieglo viņa sāpi ir, kad jaunajai Personībai notiek Ticības un Mīlestības spēka uzplaiksnī¬jums. Viņam tas nav vienkārši atvieglojums, tas pat līdzi¬nās tādam kā mierinājumam, tādai kā saldai snaudai, kad esi sāpju nomocīts un kad šī sāpe uz brīdi pieklust. Taču līdzko jaunā Personība ieslēdz savu negatīvo domu centru, mocības sākas no jauna. 
– Pilnīgi pareizi. Kāpēc vienmēr arī tika uzsvērts tieši Garīguma svarīgums cilvēku dzīvē, agatodēmona dominā¬cija, – piebilda Sensejs. 
Nikolajs Andrejevičs uzmanīgi klausījās, domādams, ka Sensejs izstāstīs vēl kaut ko, bet, tā arī nesagaidījis turpi¬nājumu, teica: 
– Ja vien ļaudis zinātu, kas tos sagaida aiz robežas, tad varbūt nepieļautu tamlīdzīgas kļūdas. Pie mums taču kā ir? Svētie no paaudzes paaudzē skandina: «Ticiet!», bet mūs arvien šaubas kremt. 
– Tieši tā. Taču Ticībā šaubu nedrīkst būt! Šaubas ir pie¬ļaujamas Dzīvnieciskās sākotnes pasaulē. Tomēr Garīgajā pasaulē, nopietnu enerģiju pasaulē, jebkādas šaubas ir bīs¬tamas ar globālām sekām. 
– Jā... Un pats interesantākais mūsu gadījumā! Izrādās, šis iekšējais novērotājs redzēja pilnīgi citu ainu. Uz meiteni spieda kaut kāds jaudīgs negatīvs spēks, kurš arī izmainīja viņai realitāti dziļajos zemapziņas slāņos. Un tieši šis spēks, valdot tās saprātā, mudināja uz suicidālo darbību veikšanu. 
– Spēks, saki... – noteica Sensejs, un viņa sejas izteiksme kļuva barga. 
Viņš kādu brīdi klusēja aizdomājies, un pēc tam gribēja kaut ko pateikt, bet te ofisā iegāzās puišu bars, un Sensejs vien noteica:
– Labi, noskaidrosim. 
Viņš vienojās ar Nikolaju Andrejeviču, kad aizbrauks apskatīt meiteni, un pievērsās kārtējai jaunumu porcijai no ieradušās kompānijas. 

* * *
Nikolajs Andrejevičs draudzīgi sagaidīja Senseju pie ieejas klīnikā un kā gids aizveda pa slimnīcas kompleksa sarežģītajiem labirintiem. Beidzot viņi nonāca līdz vaja¬dzīgajai nodaļai, kuras palātās gulēja potenciālie suicidālo darbību veicēji un cilvēki, kas cieš no dziļas depresijas. Sen¬sejs domīgi gāja pa garo slimnīcas gaiteni kopā ar psihote¬rapeitu. Nikolajs Andrejevičs stāstīja par meitenes apseko¬juma pēdējiem datiem. 
Kādas palātas durvis bija plaši atvērtas vaļā. Pašā stūrī gul¬tā gulēja apaudzis vīrietis vidējos gados, vienaldzīgi raugoties durvju gaismas spraugā. Ejot gar palātu, Sensejs pēkšņi apstā¬jās un, ieskatījies acīs šim pacientam, strauji nogriezās pie viņa. 
– Uz kurieni? Mums vēl tālāk, – nesaprata Nikolajs Andrejevičs, domādams, ka Sensejs ir kļūdījies. 
Tomēr Sensejs nekādi nenoreaģēja uz viņa vārdiem. Viņš mērķtiecīgi ienāca palātā un apsēdās blakus slimnie¬kam. Nikolajs Andrejevičs izbrīnā sekoja viņam līdzi. Vīrie¬tis pat nepapūlējās paskatīties uz apmeklētājiem, turpinā¬dams tikpat vienaldzīgi raudzīties durvju ailē. 
– Un cik sen tu šeit nīksti bezdarbībā? – pajautāja Sen¬sejs, raudzīdamies uz vīrieti kā uz savu senu paziņu. 
– Gandrīz jau mēnesi, – viņa vietā atbildēja Nikolajs Andrejevičs, stāvot blakus Sensejam. – Trešais pašnāvības mēģinājums. Dziļa depresija. Vispār nekontaktējas ne ar vienu. Lūk, tā arī guļ caurām dienām...
Taču Sensejs it kā ignorēja psihoterapeita vārdus. Ne¬gaidīti viņš sāka skaitīt dīvainu dzejoli: 
– Augstākā velte nedzimušam būt, 
Bet ja reiz dienas gaismu ieraudzīji – 
Ak, steigā atpakaļ pa taku 
Atgriezies nebūtības klēpī dzimtajā. 
Atskanot pirmajām rindiņām, slimnieka acīs iedegās intereses dzirkstele. Viņš pagrieza galvu pret neparasto ap¬meklētāju un, tikko tas beidza skaitīt, sajūsmināts izdvesa: 
– Sofokls?! Jūs arī esat lasījis šo sengrieķu dramaturgu?! 
Sensejs tikai mīklaini pasmaidīja. 
– Patīkami satikt domubiedru, – apbrīnā nomurmināja slimnieks it kā pats sev. Taču pēc tam viņš vienkārši izplū¬da vētrainā runā. – Nedomāju, ka šajos kuluāros atskanēs balss, kas deklamēs nenovērtējamās šī cilvēka rindas, kurš darbojās gandrīz divarpus tūkstošus gadus atpakaļ! Pār¬steidzoši! Es taču tikko tās pārdomāju. Kādi patiesi vārdi... 
– Taču, kā es atminos, viņš teica arī citus vārdus: «Cik briesmīgs var būt saprāts, ja tas nekalpo cilvēkam,» – no¬rādīja Sensejs. 
– Ak, liecieties mierā... «saprāts»... Saprāts – tā ir cilvēka velte un vienlaikus viņa lāsts. Atcerieties, Fransuā de Larošfuko: «Saprāts vienmēr ir sirds apkrāpšanas upuris.» Man vai to nesaprast? Ļaudis vienmēr cenšas pazemot kāda prātu. Tomēr viņiem tas slikti sanāk. Un tad tie nežēlīgi atriebjas vi¬ņam, uzsākot viņa vajāšanu. Un tikai nāve ir viņa glābiņš! Kā Ciceronam: «Nāve no ļaunuma aizved, nevis no labumiem.» 
– Bībelē, Salamana Mācītāja 9. nodaļā 4. pantā ir tāds ieraksts: «Jo tik ilgi, kamēr kāds vēl pieder pie dzīvajiem, tik ilgi viņam ir kaut kas ko cerēt; dzīvs suns tomēr ir vai¬rāk vērts nekā nobeidzies lauva.»
– Cerība?! Cerība ir tikai tukša skaņa, – bēdīgi notei¬ca vīrietis. Un pēkšņi sāka žēloties, izgāžot visu savu rūg¬tumu, – mani neviens nesaprot: nedz draugi, nedz kolēģi, nedz radi! Kādēļ tad dzīvot? Kāpēc kādam veicas, bet tādam kā es tiek tikai vienas nepatikšanas? Droši vien es ar kaut ko esmu sliktāks par citiem. Kādēļ turpināt dzīvot, ja pasau¬le ir tik naidīga pret mani? Ja pat viņa no manis aizgāja... Dzīve man zaudēja jebkādu jēgu. Vai tad jūs varat izjust tādas dvēseles sāpes kā es? Sāpes, kas aprij mani no iekš¬puses, kas plēš pa daļām? Man dzīve ir tikai ciešanas. Un neviens, neviens nevarēs mani atrunāt... Es gribu nomirt. 
– Tu gribi nomirt? Bet ko tu esi izdarījis šajā dzīvē? Nu, tu tagad nomirsi, bet ko tālāk? 
– Es necietīšu. 
– Necietīsi?! Tu uzskati, tur tev būs mierīgi? Tu domā, tur varēsi atsvabināties no sava ļaunuma sabiezējuma, no savu sāpju sabiezējuma? Naivais cilvēciņ! Tur tev būs vēl sliktāk. Jo viss, kas dominē tevī pašlaik, tur daudzkār¬šosies. Šeit tev ir IZDEVĪBA, bet aiz robežas paliks tikai tavas izvēles auglis. Ko sēsi, to arī pļausi... 
– Tas viss ir sofisms. Vienkārši vārdi, aiz kuriem ir tuk¬šums. Kad es aizmiegu, man ir labi. Kad es pamostos, man ir slikti. Es gribu aizmigt mierīgi, uz mūžiem, un man tur būs labi. Bet tavi vārdi – ir tikai vārdi. 
– Tikai vārdi?! – Sensejs paņēma viņu aiz rokas un asi parāva. – Tad ejam uz realitāti. 
Pēc šīm Senseja darbībām vīrietis it kā atslēdzās. Pār ķer¬meni asi pārskrēja krampji, galva nedzīvi nokrita uz spilvena. 
Viss pazuda. Tikai bezgalības un neierobežotas brīvības sajūtas pilnībā aptvēra apziņu. Bezrūpība, miers apskauj ar savu harmonisko strāvojumu no visām pusēm. Kāda svētlaime!
Nav ķermeņa, nav problēmu, nav ciešanu. «Tā droši vien ir pa¬radīze! Es esmu brīvs, visbeidzot esmu brīvs!» – ieskanējās sengaidītā ārija kaut kur no neredzamās apziņas iekšienes. Taču pēkšņi atskanēja melodiska balss no nekurienes: «Nai¬vais cilvēciņ, vai tad tu esi brīvs?!» 
Notika kaut kas drausmīgs. Kaut kur sāka nepielūdza¬mi vilkt pret savu gribu, pret vēlmi palikt šajā svētlaimīgajā stāvoklī. Kāds jaudīgs pievilkšanas spēks! It kā kāds izstiepj tavu apziņu, izklāj uz kaut kā ļoti līdzīga tev. Ar briesmī¬gām sāpēm no jauna izpaužas viss iepriekšējais negatīvisms, bet nevis fragmentāri kā pēdējās esamības minūtēs, bet gan stingri, totāli, gluži kā visas dzīves kopums, koncentrēts kaut kādā šausmīgā, mokpilnā naida, ļaunuma, baiļu un pārdzī-vojumu sabiezējumā. 
«Vai tiešām atkal atgriežas vecās ciešanas?! Bet, ak Dievs, cik ļoti tās kļuvušas smagas, nepanesamas! Kādas dedzinošas dvēseliskas mokas spiež ar neizturamu smagumu!» Smacējoša bezizejas sajūta, bailes, panika. Traģēdija padziļinās no no¬tiekošā procesa nenovēršamības. «Bet kas tas? Nevar būt... Pavisam nav dzīvības spēku! Bet kā lai apslāpē ciešanas?!» Asa, plosoša dvēseles sāpju sajūta un nevienas dzīvības spēka lāses, lai kaut ko mainītu! 
Bailes pieaug kā sniega lavīna. Dvēseles sāpes daudzkārt pastiprinās. «Vai tad to bija tik daudz dzīves laikā? Nē, nē... Nevar būt. Šie tievie apvalki – Personības, tie, kas zem ma¬nis, – tā ir viņu sāpe! Nu kāpēc tad man ir tik sāpīgi?.. Tas taču esmu es pats! Cik gan ir nospiedošs šis negatīvisms, kāda sāpe nāk no tā... Es to neizturēšu, es vairāk nespēju!..» 
«Kur es esmu? Dīvaini... Sāpes it kā atlaida, bet dvēseles ciešanas palika. Dvēseles?! Ak Dievs, viņa taču ir pavisam blakus! Lūk, viņa pukst zem plānu apvalku kārtām, it kā zem ziepju burbuļa plānās plēves. Cik skaidri sajūtama tās mūžības un miera viļņošanās... Cik viņa ir tuva un cik ne¬aizsniedzama! Nepanesamas ilgas pēc īstajām mājām! Ne¬pietiek vien tikai lāsītes dzīvības spēka, lai ienirtu dzimtajā mūžībā, uz visiem laikiem atbrīvoties no tirdošajām mokām. Cik ļoti sajūtams ir šis jutekliskais kontrasts. Nē, dvēselē nav ciešanu, tur ir Dievs, tur ir miers, tur nav vietas sāpēm. Visa sāpe ir manī...» 
Atskanēja skaļas bērna raudas. «Kur gan es esmu? Vai tiešām bērna ķermenī?! Jaunā ķermenī?» Taču pārņēmušais prieks uzreiz nomainījās ar smagumu un apspiestību. Pa ma¬zuļa ķermenīti pārskrēja krampji. «Cik šausmīgi sāp! Kas tas ir?!» «Smaga bērnu cereblārās triekas forma... – ar skanīgu atbalsi noteica gara auguma cilvēks baltā halātā kaut kādai sievietei, kura sliecās pār bērnu. «Nevar būt! Bērnu cerebrālā trieka?! Nevar būt!» Spēcīgi krampji atkal savilka neaizsar¬gāto ķermenīti. 
«Kādas briesmīgas sāpes! Ak Kungs, par ko? Pārāk daudz negatīvā?! Vai tiešām mana lāse bija pēdējā svaru kausā? Ko es esmu sastrādājis! Kāda briesmīga maksa par manu pagātni! Kāds gan es esmu muļķis, ka visu dzīvi ieslēdzos sevī, personīga¬jā Ego! Un ko tagad? Pie skaidras apziņas uz visu mūžu ieslēgts šajā bezpalīdzīgajā ķermenī?! Ko gan es esmu sastrādājis?! Es taču pats sevi pazudināju, iedzinu vēl smagākos eksistences nosacījumos. Es sagādāju sev vēl lielākas ciešanas. 
Taču dvēsele ir tik tuvu... Ak Kungs, piedod!!! Tu vienmēr biji man līdzās, bet es... Piedod!!! Cik gan dumji un bezjēdzīgi es iztērēju Tavu tik vērtīgo dāvanu – Dzīvi, cik niecīgi maz iz¬darīju laba, lai kaut drusciņ pietuvotos pie Tavas īsteni brīvās Mūžības... Cik vērtīga izrādās katra nodzīvotās dzīves sekun¬de... Kāds kauns un sāpe par palaisto garām glābiņa Iespēju... 
Ko lai tagad dara, kad spēki un iespējas palika neat¬griezeniskā pagātnē?! Un tagadnē ir tikai savu dumjo kļūdu mokpilnā apcere, to pašu, kuras jau atkārto jaunā Personība, viņas pieaugošais ļaunums, kas vēl vairāk pastiprina to Per-sonību ciešanas, kuras tajā atrodas gūstā. Bet tās savukārt padziļina viņas ciešanas ar savu sāpi. Būtne bez dzīves spē¬ka – cik tas ir šausmīgi! Visu sajūtu, pārdzīvoju, ciešu savā jaunajā Personībā, bet neko nevaru mainīt... Gluži kā apbur¬tais loks, elles riņķis, kurā es iedzinu sevi ar savu muļķību, un kura man tagad kļūs par dedzinošu mūžību... Nāve, izrādās, neglābj no sāpēm, tā tikai padziļina to «iekšējo», ko tu sakrāji Dzīves laikā. Kungs! Piedod man... Piedod, ja spēj...» 
Šajā vaļsirdīgās nožēlas momentā kaut kas neticami va¬rens un spēcīgs sāka vilkt ārā viņa būtību no bērna – invalī¬da ķermenīša. Ar grūtībām atraujoties no šīs matērijas, atkal radās nebijušas brīvības un viegluma sajūta. Tomēr tajā pašā laikā saglabājās bailes atkal kļūt par bezspēcīgu novērotāju savas personiskās būtnes dzīvei. 
Pēc tam kāds jaudīgs, neredzams spēks sāka atkal iedzīt viņu citā ķermenī. Taču kāda laime – tas bija viņa personī¬gais ķermenis! Viņš sajuta dzīves smaržu, sajuta, kā nolaidās gultā un savienojās ar savu veselo ķermeni, kurā ar varenu straumi bangoja jaunās asinis. Un viss šis neticamais pārdzī¬vojums, sava agrākā dzīves spēka pilnības atgūšana pārņēma viņa saprātu. Viņš pēkšņi ar milzīgu atvieglojumu saprata, ka viņš ir DZĪVS, ka viņš ir pats savā ķermenī un viņa rokās ir radošais dzīves spēks. Un galvenais, vēl viss nav zaudēts personīgajai dvēselei, lai atbrīvotu tās viņa Personības, kuras izjūt nežēlīgu sāpi, būdamas savas izvēles ķīlnieces. Viņā aizdegās milzīga vēlme DZĪVOT, DZĪVOT lietderīgi gan cilvēkiem, gan savai dvēselei. Mīlēt Mīlestības dēļ un dzīvot Mīlestības dēļ pret visu esošo! Apzinājies to, viņš izjuta nevis vienkārši prieku, bet to gaviles, kas viņā nīka jau mūžību savas personīgās elles apvalkā, ar ilgām un nožēlu apcerot Dvēseles glābjošo šķirstu caur tā caurspīdīgo sieniņu. Un viņš sajuta šā varenā šķirsta kustību, uz kura viņš ir kap¬teinis, kurš ir uzņēmis kursu uz Radītāja mūžību. 
Vīrietis atvēra acis. Viņš paskatījās uz to, Kurš turēja viņa roku. Viņš redzēja Viņa acīs Diženās Gaismas starojumu, kā staros atspoguļojās arī viņa dvēseles spīdums. Viņš saprata, Kas ir viņa priekšā, un šajā momentā apzinājās visu Dieva dāvanas pilnību, kura tika sniegta viņam Izdevības veidā. Pirmoreiz dzīvē viņš izjuta pilnvērtīgas, visaptverošas laimes patiesās jūtas. Nespējot paust to ar vārdiem, viņš stipri pa¬spieda pateicībā roku Tam, Kurš apgaismoja viņam Ceļu. Un Tas, saprotot viņu bez vārdiem, atbildēja ar tādu pašu vaļsir¬dīgu rokasspiedienu, it kā vēlot kapteinim laimīgu burāšanu. Šajā klusēšanas mirklī tika pateikts viss, ko ir neiespējami paust ar vārdiem, jo tā bija īsta dvēseļu saskarsme. 
Vīrietis ātri izlēca no gultas un, sametis savas mantas kaut kādā maisā, skrēja uz palātas izeju. 
Nikolajs Andrejevičs, nesaprotot, kas varēja notikt ar pacientu bezsamaņas minūtē, kliedza viņam pakaļ: 
– Hei! Stāvi! Tu uz kurieni? 
Vīrietis atskatījās, uzmetot viņam laimīgu skatienu, un steidzīgi atgriezās pie daktera. Paspiežot viņam ar pateicī¬bas jūtām roku, viņš teica: 
– Dakter, tu nevari iedomāties, cik man ir jāpaspēj izda¬rīt dzīvē! Dakter, tu nevari iedomāties, kas ir DZĪVE! DZĪ¬VO, dakter! 
Ar šiem vārdiem viņš izskrēja no palātas. Apstulbis no tādas pēkšņas pacienta pārvērtības, Nikolajs Andrejevičs apmulsis paraudzījās uz Senseju. 
– Kas ar viņu atgadījās?! Sanitāri! 
Sensejs pasmaidīja un apstādināja viņu: 
– Nevajag. Vienkārši viņš ir izveseļojies. 
Viņi iznāca gaitenī un paskatījās uz ātri aizejošo vīrieti. 
– Es tā arī neko nesapratu, kas notika, – apjucis sacīja Nikolajs Andrejevičs, joprojām būdams neizpratnē. 
Sensejs atbildēja diezgan mīklaini, nocitējis Omāra Hai¬jama dzejoli: 
– Elle un paradīze, apgalvo liekuļi, 
Ir apļi visuma pilī. 
Es pārliecinājos par meliem, ieskatījies sevī. 
Elle un paradīze – tās ir divas dvēseles pusītes. 
– Nesapratu... – Nikolajs Andrejevičs turpināja jautājoši skatīties uz Senseju. 
– Neiespringsti, dakter, – sacīja Sensejs un draudzīgi uz¬sita viņam pa plecu. – Galvenais, ka tavs pacients saprata. 
– Bet kāds te sakars Omāram Haijamam? – neizpratnē tas paraustīja plecus. 
– Nu, Omāram Haijamam ar to noteikti nav nekāda sa¬kara, – labsirdīgi pasmaidīja Sensejs. 

* * *
Kad Sensejs ar dakteri ienāca palātā pie Alīnas, meitene manāmi atdzīvojās, laipni sasveicinoties ar viņiem. Sensejs apsēdies uzsāka ar viņu nepiespiestu sarunu, kas nemanot pārgāja uz Alīnas problēmu. Pēc neilga laika viņa ne tikai vienkārši sāka stāstīt viņam par savu dzīvi, bet burtiski atklāties no iekšienes, mēģinot izklāstīt visu to, kas šajā mirklī viņu tā apgrūtināja. 
Nikolajs Andrejevičs kārtējo reizi nebeidza apbrīnot to, kā Sensejs vadīja sarunu. Viņš brīvi komunicēja ar dažāda vecuma cilvēkiem, turklāt tā, ka cilvēks ne tikai atvērās atklātam dialogam, bet arī ar lielu vēlēšanos pārsprieda ar viņu pašas slepenākās tēmas. Likās, cilvēks nevis vienkārši runāja par savu problēmu, bet tanī brīdī izjuta milzīgu at¬vieglojumu, apmierinājumu un pat savdabīgu mieru, iegūs¬tot Senseja vārdos ne tikai līdzjūtīgu sapratni, bet galve¬nais, saņēma ārkārtīgi skaidras un vienkāršas atbildes uz jautājumiem, kas satrauca. Nikolajam Andrejevičam radās iespaids, ka ne jau vārdi kā tādi bija svarīgi šā dialoga pro-cesā, bet kaut kādas neredzamas iekšējās saskarsmes saites. Viņš pats, esot klāt tādās sarunās kā novērotājs, izjuta ne¬izskaidrojamu dvēseles pacēluma stāvokli. It kā savdabīga, svētlaimīga vēsma nāca no paša Senseja un svētīgi iedar¬bojās uz blakus esošiem cilvēkiem. 
Lūk, arī tagad, kad Sensejs sarunājās ar Alīnu, Nikolajs Andrejevičs vairāk juta nekā saprata, ka īstā Senseja terapi¬ja norisinājās tieši neverbālā līmenī. Kamēr meitene labprāt stāstīja Sensejam par saviem piedzīvojumiem, sīki aprakstot sirdslietas un jaunās mīlestības ciešanas (ko, starp citu, viņa nebija tik detalizēti izstāstījusi dakterim), Sensejs pa to laiku uzmanīgi skatījās viņai acīs. Nikolajam Andrejevičam likās, ka Senseja skatiens visu laiku kaut kā mainījās, it kā viņš nevis vienkārši skatījās, bet cīnījās ar kaut ko neredzamu. 
Pēc sarunas nobeiguma pat pats Nikolajs Andrejevičs izjuta kaut kādu neizskaidrojamu atvieglojumu, nerunājot nemaz jau par Alīnu. Kā saka: kā akmens no sirds novēlās. Šajā momentā dakterim radās kaut kāda neizskaidrojama iekšēja pārliecība tajā, ka tagad ar meiteni viss būs kārtībā, kaut arī apziņa, piepildīta ar medicīnisko skepticismu, jopro¬jām šaubījās dotā pacienta laimīgas izārstēšanas iznākumā. 
Kad viņi iznāca no palātas, psihoterapeits painteresējās: 
– Nu, kā? 
– Tu par ko? – jautāja Sensejs, atgūstoties no savām domām. 
– Kā meitene?
– Ā-ā... Vari droši izrakstīt. 
– Klausies, forši tas tev sanāk! Ja neņemt vērā aizbilsta¬mo grēksūdžu laiku, tad rēķini, desmit minūtēs – divi vese¬li pacienti. Met malā tu to vertebroloģiju! Nāc pie mums! Iedomājies, kāds labums valstij?! 
Sensejs pasmīnēja. 
– Ak, cilvēki! Jums tikai, lai kāds atnāk un visu jūsu vietā izdara. Bet paši nespējat? 
– Nu, spriežot pēc statistikas, nespējam, – iesmējās Ni¬kolajs Andrejevičs. 
– Hmm, pēc statistikas... 
– Nu kā, skaitļi taču valda pār pasauli, – mēģināja pajo¬kot Nikolajs Andrejevičs. 
– Tu kļūdies. Tie tikai parāda, kā ļaudis valda pār pasau¬li, – nopietni iebilda Sensejs. 
– Arī pareizi, – pasmaidīja Nikolajs Andrejevičs. – Tad kas īstenībā bija atgadījies ar meiteni? Pilnīgi normāls bērns. Kāds gan bija palaišanas mehānisms viņas suici¬dālo darbību veikšanā? 
– Tev šī ziņkāre ir kā zinātniekam? – kaut kā dīvaini pajautāja Sensejs. 
Nikolajs Andrejevičs pat nedaudz apjuka. 
– Nē, nu kāpēc gan... Un kā praktizējošam psihotera¬peitam arī. Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti asi pašlaik izpaužas autoagresijas, pašnāvības jautājums, īpaši starp bērniem. Alīnas gadījums diemžēl pēdējā laikā ir kļuvis ti-pisks. Pilnīgi normāli bērni no itin laimīgām ģimenēm ar optimistiskiem nākotnes plāniem, labā noskaņojumā, un pēkšņi nedz no tā, nedz no šā beidz dzīvi pašnāvībā. Un izskatās, ka medicīna šeit ir bezspēcīga. 
Bet ar ko mēs ārstējam? Tradicionālā veidā – ar psi¬hofarmakoterapiju... Un ja jau būt pilnībā objektīvam, tad psihofarmakoloģijas panākumi nav principiāli izmainījuši suicidālās aktivitātes līmeni. Kas no tā, ka pacients, rijot tabletes, saņem simptomātisku pagaidu uzlabojumu? Taču ārsts būtībā itin bieži tā dēļ iegūst hronisku slimnieku, kas pieprasa periodisku vai pastāvīgu ārstēšanu mūža garumā. Zini, kā pie mums profesionālajā slengā dēvē slimnieka pieradumu sēdēt uz zāļu atbalsta? «Agresīns». Tāpēc, ka pie zāļu neesamības slimnieki top vēl ērcīgāki, nekā bija pirms sāka pastāvīgi dzert zāles. Lai pārvarētu trauksmes stāvokli labvēlīgā veidā, ir nepieciešams trenēties, izstrā¬dāt sevī pārliecību, piepūlēt gribu, lai šo stāvokli pārvarētu. Protams, vienkāršāk par visu ir norīt tableti un iegūt šķieta¬mo vieglumu un iluzorisku aizsargātību. Tomēr jautājums ir par to, kas notiks ar cilvēku pēc tabletes darbības beigām. Jo problēmas kā tādas nezudīs. Lūk, arī paliek jautājumi bez atbildēm... Tiesa, pašlaik mēģina izmantot fizioterapiju kā autoagresīvās uzvedības terapijas nemedikamentozu me¬todi. Tomēr pašnāvību gadījumu skaitlis vienalga nepaze¬minās. Un lieta nav tajos, kuri jau ir devušies uz viņsauli. Tas attiecas uz cilvēkiem, kuri turpina veikt tādus mēģinā¬jumus. Tā taču ir īsta epidēmija! 
Jā, mani satrauc tas arī kā zinātnieku. Taču nebūt ne ziņkāres dēļ. Tavai zināšanai, pēc Pasaules Veselības or¬ganizācijas datiem, pašnāvības mūsu gadsimta otrajā pusē ieņēma ceturto vietu nāves cēloņu starpā, turklāt ar augošu tendenci pēdējās desmitgadēs. Gada laikā uz planētas dzīvi ar pašnāvību beidz vairāk nekā seši simti tūkstošu cilvēku... Un postpadomju valstis?! Mēs taču tikām valstu grupā ar augstu suicidālās aktivitātes līmeni. Kad kas tāds ir bijis? Krievijā vēl pagājušajā gadsimtā pienācās tikai divas – trīs pašnāvības uz lielu reģionu... Un, pats galvenais, pašlaik līdzās pensionāriem iet bojā darbaspējīgā iedzīvotāju daļa no trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem. Taču visbiežāk paš¬nāvības mēģinājumus veic jaunieši no astoņpadsmit līdz divdesmit deviņiem gadiem. Tomēr pats skumjākais ir tas, ka pēdējos gados asi palielinājies pašnāvību daudzums bēr¬nu vidū, vecumā no pieciem līdz četrpadsmit gadiem, tur¬klāt nereti ar ilgstošu gatavošanos pašnāvībai. Tas ir jau pilnīgi anomāls, neizskaidrojams process! Tādēļ man ir tik svarīgi zināt suicidālo darbību veikšanas patieso cēloni. Tici man, ja zinot cēloni, es varēšu palīdzēt, varēšu glābt kaut vai dažus no šiem cilvēkiem, tad savu dzīvi es jau ne¬būšu nodzīvojis veltīgi. Tādēļ tavas zināšanas uzskatīšu par izrādītu Godu ne tikai man, bet arī tiem, kam tās palīdzēs. 
Sensejs uzmanīgi paskatījās Nikolajam Andrejevičam acīs. 
– Labi. Taču esi gatavs tam, ka tas, ko es tev atklāšu, ir daudz nopietnāk, nekā tu iedomājies. 

* * *
Tik tiešām, Senseja izstāstītais Nikolaju Andrejeviču vien¬kārši satrieca. Dažas dienas psihoterapeits staigāja kā apmāts, pārdomājot dzirdēto. Šī informācija deva iespēju ne tikai ie¬raudzīt masveida pašnāvību problēmas apslēpto pusi sabied¬rībā, bet arī ļāva saskatīt dotā ļaunuma pašu sakni. Dakteris sāka analizēt dīvainus gadījumus no dažu savu pacientu sli¬mības vēsturēm. Un bija ļoti pārsteigts par to, kas bija acīm¬redzams. Daudz kas kļuva saprotams. Izrādās, daudzu cilvē¬ku slepenā vēlme izbeigt dzīvi ar pašnāvību noteiktos dzīves posmos – tā ne vienmēr ir viņu vēlme, un šī doma nav nemaz tik slepena – īpaši dažiem «indivīdiem» viņu tuvumā. 
Nikolajs Andrejevičs pat atcerējās gadījumu no savas jaunības. Ko tur slēpt – bija viņam studiju gados periods, kad dzīve apmeta kūleni un tālākā dzīve likās absolūti bezjēdzīga. Nevarētu teikt, ka topošais dakteris tolaik reāli mēģināja veikt pašnāvību. Nē. Taču doma par to ļoti uzmā¬cīgi griezās viņa galvā, par spīti noturīgajam dzīves opti¬mismam. Ak, būtu šī informācija tajos gados... Nebūtu tik smagu, mokpilnu ciešanu ar nospiedošām domām, kas ve¬dināja uz traģiskām sekām. Tolaik viņu glāba neparedzēta situācija, var sacīt, laimīga nejaušība, kas negaidīti uzradās un pārslēdza uz sevi visu viņa uzmanību. Un vai patiesībā tā bija nejaušība? Drīzāk augstākā griba... 
Atceroties un izanalizējot sen pagājušo dienu notikumus, Nikolajs Andrejevičs saprata, kāpēc tieši tolaik tāda postoša doma bija tik uzbāzīga un kurš no tuvumā esošajiem īstenībā vēlējās ar viņa nāvi «garšīgi papusdienot». Uztrauca arī tas apstāklis, ka, ja agrāk tikšanās ar tamlīdzīgiem negatīviem subjektiem bija retums, tad šodien vienkārši mudžēja no viņiem un viņu melnajiem darbiem. Saprotot visu nopiet¬nību, globālismu un dotās problēmas bīstamību sabiedrībai, Nikolajs Andrejevičs nenoturējās un īsumā atstāstīja tēvam Joannam sarunu ar Senseju. Tas bija ne mazāk satriekts par dzirdēto un savukārt ziņoja par to Sergejam. 
Sergejs bija Senseja un Vano draugs. Viņš piederēja tam šaurajam cilvēku lokam ap Senseju, kuriem nebija vienal¬dzīga ne tikai savas būtības garīgā attīstība, bet arī, lai cik tas dīvaini šodien neskanētu, savas Dzimtenes liktenis. Vi¬ņam bija aptuveni trīsdesmit gadi. Parastas ārienes vīrietis, bez jebkādām īpašām pazīmēm. Neskatoties uz saviem jau¬najiem gadiem, Sergejam jau aiz muguras bija solīda piere¬dzes bagāža kara jomā. Daudz redzējis un piedzīvojis savā mūžā, viņš kādu laiku bija praktiski zaudējis savas dzīves jēgu. Tomēr neaizmirstama tikšanās ar Senseju apgrieza ne tikai viņa pasaules uzskatus, bet arī piešķīra jaudīgu dzīves impulsu un, galvenais, jēgu viņa eksistencei.
Palikdams par savas neaptveramās Dzimtenes ne¬mainīgu patriotu, jūtot dvēselē milzīgu vēlmi palīdzēt cilvēkiem un kalpot Dievam, Sergejs nevarēja vienaldzī¬gi attiekties pret tamlīdzīgu informāciju. Sapulcējušies kopā, Nikolajs Andrejevičs, Vano un Sergejs – viņi no¬lēma sīkāk iztaujāt Senseju par doto problēmu, tā teikt, uzzināt visu no pirmavota un apdomāt, ko varētu darīt lietas labā kaut vai pilsētai, kurā viņi dzīvoja. Ar to šī trijotne darbadienas beigās arī ieradās pie Senseja viņa medicīniskajā ofisā. 
Viss personāls un pacienti bija jau aizgājuši. Sensejs ai¬cināja draugus savā kabinetā. Uzklausot viņu lūgumu, viņš piecēlās no krēsla un domīgi pagājās šurpu turpu: 
– Jūs pat iedomāties nespējat, cik nopietnu, darbietilpī¬gu garīgo darbu jūs gribat uzņemties. 
Nikolajs Andrejevičs paraustīja plecus. 
– Vai mums ir jāatkāpjas grūtību priekšā? 
– Kur tad atkāpties, aiz mums – Maskava! – papildināja Sergejs ar smaidu. 
– Atkāpties patiešām nav kur, – smagi nopūtās tēvs Joanns. – Cik šo nešķīsteņu ir savairojies! Tā vien lien no dažādām spraugām. Ja vēl arī mēs paliksim tādi pat vienal¬dzīgi mēnessērdzīgie kā visi, kurš tad ļaudis atmodinās no miega, kurš norādīs uz bīstamo bezdibeni, pie kura malas tie tuvojas savā vienaldzībā? 
Sensejs aizdomājās uz dažām minūtēm, uzmanīgi rau¬dzīdamies uz katru sēdošo, it kā apsverot visus «par un pret» sakarā ar to personībām un beidzot noteica: 
– Labi, lai notiek pēc jūsu prāta... 
Trijotne atdzīvojās, uzmundrinoši saskatoties. Bet Sensejs atkal pastaigāja pa kabinetu un, iesēžoties ērtāk krēslā, sāka stāstīt:
– Nu ko, lai saprastu problēmu, vajag izstudēt to no iek¬šienes... Ļoti daudzas tā saucamās cilvēku slimības, pēkšņi depresīvi stāvokļi, pašnāvību mēģinājumi (tostarp arī ga¬dījums, kuram uzdūrās mūsu lieliskais Susaņins), pašnā¬vības, nelaimes gadījumi, slepkavības itin bieži ir Kanduka aprindu darbības sekas... 
Kas ir Kanduks (krievu val.: Кандук)? Dažādos Zemes nostūros viņu dēvē dažādi. Visas pasaciņas par pašiem briesmīgākajiem vampīriem ļaužu starpā – tie ir bērnu šļupsti salīdzinājumā ar to, ko dara Kanduks. Principā visi šie māņticīgie priekšstati par vilkačiem un vampīriem nav bez pamata. Tautas folklorā vampīri tiek attēloti miroņu veidā, kuri it kā izkāpj no kapa un sūc dzīvo asinis. Jāuzsver, ka šie stāsti, kaut gan tajos ir daudz izdomājumu, tomēr nav tālu no patiesības. Kanduki patiešām ir nolemti uz pilnīgu savu garīgo iznīcību, proti, uz galīgo nāvi. Tomēr noteiktu laika periodu tie ir spējīgi apzināti pārdzimt jaunos ķer-meņos un pārtikt no cilvēku prānas. 
– Prānas, prānas... – nomurmināja tēvs Joanns. – Vai no dzīvības spēka? 
– Jā. Es jums jau reiz stāstīju, ka prāna ir dzīvības ener¬ģija, kuru cilvēks iegūst savas ieņemšanas brīdī. Tās dau¬dzums principā arī nosaka viņa dzīves termiņu. Proti, prā¬na tērējas dzīves laikā un, kad tā beidzas, cilvēks nomirst. Autonomi tā praktiski nepapildinās, bet ir ļoti jaudīgs un iedarbīgs spēks, ar ko arī ir vērtīga. 
– Tiešām, – māja ar galvu tēvs Joanns. – Atceros, ka pa¬zīstams jēdziens... 
– Tad lūk, Kanduks zog no cilvēkiem prānu un izmanto to ne tikai kā «barību», bet arī kā spēku apzinātai pārdzimšanai no ķermeņa uz ķermeni, tēlaini runājot, sava «akumulatora pārlādēšanai», kā arī visādiem pārdabiskiem blēņu trikiem, 154 
kas dod varu pār saviem upuriem. Kanduks nav vienkārši cilvēks. Precīzāk, tas ir bijušais cilvēks, kas ir pārvērties sav¬dabīgā parazītā. Tas ir dabiski. Tur, kur notiek dzīvnieciskā un garīgā savienošanās, piemēram, kā šeit, cilvēka veidā uz Zemes, ir vieta tamlīdzīgām radībām, kas parazitē uz šī sa¬vienojuma... Var teikt, ka visi šie nešķīsteņi pielūdz matēri¬jas slāpes un negausību. Kaut arī pēc būtības Kandukam un tiem, kas viņam līdzās, nav sakara ar Lucifera sistēmu. Tās ir tādas neitrālas starpposma radības «nedz mums, nedz jums». Kā likums, darbojas tie ļoti piesardzīgi un slepeni. 
– Tu sacīji «kas viņam līdzās»... – precizēja Sergejs. – Tas nozīmē, tie neuzdarbojas vieni paši? 
– Dabiski. Kanduks ir ļoti ieinteresēts palīgos. Pirmkārt, tā viņam ir «barība» par pliku velti – cilvēku prāna, kuru viņš paklusām no tiem paņem sev. Otrkārt, viņam ir nepie¬ciešams papildus baroties ar viņu savākto prānu pārejas laikā no viena ķermeņa citā... Kā likums, viņš cenšas savākt sev tā saucamo palīgu trīs apļus. Pirmais aplis – Lemboji (krievu val.: Лембои). Tie ir pietuvinātie. Viņš tiem atklāj savas «mūžīgās dzīves» materiālajos ķermeņos noslēpumu un iepazīstina ar prānas enerģijas papildināšanas tehniku, nepasakot tikai pašu galveno – ka viņš pamazām nosūc prānu arī no viņiem un tā dzīve materiālajos ķermeņos ne¬maz nav mūžīga. Lemboji savukārt lasa savai uzlādei otro apli – Klohtunus (krievu val.: Клохтунов). Un tie jau vāc daudz masveidīgāko trešo apli – Izniļ (krievu val.: Изныль). Turklāt, jo aplis ir tālāk no Kanduka, jo vairāk ekspluatā¬cijas un mazāk zināšanu. Rezultātā viss šis pūlis kalpo par savdabīgu enerģijas uzkrājēju Kandukam, par tādu prānas kondensatoru, kuru, kā jau es runāju, lieto arī Lemboji. Un, jo vecāks pēc nodzīvotajām dzīvēm ir Kanduks, jo vairāk prānas viņš pieprasa, lai uzturētu savu eksistenci.
– Sanāk, par īstajiem mērķiem un Kanduka nodomiem zina tikai Lemboji, proti, pirmais aplis. Savukārt pārējie vienkārši tiek ekspluatēti neziņā, – secināja Vano. 
– Pilnīgi pareizi. Un īpaši cītīgi viņš meklē noteiktu Lem¬boju skaitu, kad pāriet no vecā ķermeņa uz jauno, proti, pirms vecā ķermeņa bioloģiskās nāves... 
– Interesanti, vai dvēsele šim Dundukam, tas ir, Kan¬dukam, ir? 
– Ir, tas taču ir bijušais cilvēks. Tomēr ar katru viņa pārdzimšanu tā top arvien mazāka un mazāka. Lieta tāda, ka Kanduks izmanto savu dvēseli kā... nu, sacīsim tā, – kā transportlīdzekli, lai jums būtu saprotams. Proti, pieāķē¬jas pie tās ar savas sakrātās prānas spēku un apzinā¬ti pārvalda savu pārdzimšanas procesu, pārejot zīdaiņa ķermenī. Tie «pielīp» kā parazīti, pārņemot ķermenīša dzīvības spēku un aizvietojot to ar savu enerģiju. Tur¬klāt var iefiltrēties pēc astotās dienas no bērna dzimša¬nas, kad zīdaiņa ķermenī jau ir iemitinājusies personīgā dvēsele, un izspiež to. 
– Tātad, tas nozīmē, tie pārdzimst apzināti... – pārdo¬mājot noteica Nikolajs Andrejevičs. 
– Jā. Kandukam pilnībā saglabājas atmiņa, emocijas, pa¬gājušo dzīvju pieredze... 
– Un bērna ķermenī viņš arī turpina zagt prānu no ap¬kārtējiem? 
– Lieta tāda, kamēr Kanduks pārdzimst un uzturas bērna ķermenī, kamēr šis ķermenis aug, Lemboji «piebaro» viņu ar savās aprindās uzkrāto prānu, pat neapzinoties, ka caur vi¬ņiem šī enerģija aiziet Kandukam. Viņi domā, ka vāc to sev. 
– Pagaidi, bet kā ar attālumu, kurš tos šķir? Viņi, es tā saprotu, nezina, kur to Saimnieks ir pārdzimis? – pajau¬tāja Sergejs.
– Attālums šeit nespēlē nekādu lomu. Enerģiju pasaulē viss ir nedaudz citādāk... Tad lūk, kamēr jaunais ķermenis nesa¬sniegs pubertātes vecumu, Kanduks nevarēs pats nonākt ener¬ģētiskajā kontaktā ar cilvēkiem, tikmēr viņam ir īpaši nepie¬ciešama Lemboju un viņu aprindu uzlāde. Tikai sava ķermeņa pubertātes momentā Kanduks varēs sākt izmantot enerģijas. 
– Bet kas notiek ar viņa dvēseli? – painteresējās tēvs Joanns. 
– Dabiski, nekas labs. Ar katru reinkarnāciju viņa dvē¬sele top arvien mazāka un mazāka. Un, jo mazāka viņa top, jo lielāks prānas daudzums ir nepieciešams Kandu¬kam nākamajai pārejai, un arvien vairāk viņš pārvēršas zvērā bez dvēseles, briesmonī no vienlaidu negatīvās enerģijas sabiezējumiem, kuri nepietiekama prānas dau¬dzuma gadījumā, proti, tāda savdabīga bada, spiež uz viņu ar briesmīgu spēku. 
Apzināti izejot reinkarnācijas procesu, zinot par aug¬stāko pasauļu eksistenci, viņš būtībā nevar iznākt no šīs cilvēciskās esamības konservu bundžas, kurā, būdams vēl par Lemboju, brīvprātīgi sevi kādreiz aizlodēja, klausoties stāstiņus par sava audzinātāja – Kanduka vareno spēku un «mūžīgajām» pārdzimšanām. Sanāk, ka par cilvēku kļūt viņš vairs nevar, kā arī izrauties no šiem sūdiem nespēj. Tādēļ viņa dvēseliskās ciešanas vēl vairāk padziļinās. Un, ja cilvēkam, viņa dvēselei, kas kūleņo no pārdzimšanas uz pārdzimšanu, ir IZDEVĪBA izrauties no šīs matērijas pasaules, pacelties uz garīgās attīstības augstāko pakā¬pi, piebiedroties īstajam radošajam Radītāja spēkam, tad Kanduks liedza sev šo izdevību ar apzinātu izvēli. Tāpēc Kanduks uz pilnu klapi bauda materiālās pasaules dzīvi. Viņam tā ir laime. Enerģijas viņam ir vairāk nekā pie¬tiekami, nākotnes nav, tādēļ arī rīkojas pilnīgi patvaļīgi.
Viņš ir nolemts un to apzinās. Lūk, tādēļ arī bauda katru nodzīvojamo mirkli. Kandukam dzīve ir kā pēdējā nopūta pirms totālās viņa personības nāves. 
– Bet kas ar viņiem notiek totālas nāves brīdī? – pajau¬tāja tēvs Joanns. 
– Nu, kas... – Sensejs piecēlās, dabūja no ledusskap¬ja pudeles ar minerālūdeni un piedāvāja saviem drau¬giem. – Dzersiet? 
– Jā, – piekrita Nikolajs Andrejevičs, pārējie atteicās. 
Sensejs atvēra divas pudeles un pasniedza vienu no tām dakterim. Pēc tam no jauna iesēdās krēslā un, izdzerot pāris malkus auksta minerālūdens, turpināja sarunu: 
– Nodzīvojot desmit – divpadsmit dzīves, tikai kaut kā¬dus tūkstoš gadus, principā niecīgu termiņu salīdzinājumā ar mūžību, Kanduks pilnībā zaudē prānas pārstrādes spēju. Dvēsele samazinās līdz minimāliem izmēriem, bet pēc tam vispār anihilējas. Un bez tās tie vienkārši, kā saka, kļūst par mēslojumu. Kopumā viņiem sanāk paradoksāla situācija. Viņi eksistē kā personības principā tādēļ, ka klāt ir dvēse¬le, bet ar fiksēto kakodēmona dominanti viņu apziņā no¬tiek pastāvīga dvēseles izpausmes apspiešana. Dvēsele visu laiku mēģina visādi pretoties šim ļaunuma sabiezējumam, tāpēc šī radība izjūt neticamas ciešanas. Un tajā pašā lai¬kā viņš bez dvēseles nevar eksistēt. Un tā viņiem arī sanāk pilnā šī vārda nozīmē būt nolemtiem ellišķīgām mokām... Kanduks vairs neko nevar izdarīt dvēseles labā, jo viņam pilnā jaudā notiek materializācijas process. Viņš atceras, ka kādreiz viņš bija kaut kas, bet īstenībā jau vairs nav nedz cilvēks, nedz briesmonis, nekas... Prāna tiem ar laiku kļūst kā pretsāpju līdzeklis pie nāvējošas slimības. 
– Vai šo Kanduku var fiziski likvidēt? – pārdomājot sa¬runas gaitā, uzdeva jautājumu Sergejs.
– Tur jau tā lieta, ka viņa ķermeņa fiziskā iznīcināšana ir tam kā liela dāvana, jo pēc tā Kanduks ar lielu daudzumu savas neizlietotās ķermeņa prānas aizies uz kārtējo rein¬karnāciju. Savukārt cīņa garīgajā, enerģētikas līmenī – tas jā, tā ir reāla iespēja viņu atvienot no enerģētiskā tīkla. 
– Un kā tos var izskaitļot? 
– Pamatā strādājot garīgajā līmenī, no apziņas tās puses. Vispār, Kanduku un viņa aprindas ir ļoti grūti atšķirt no pa¬rastiem cilvēkiem. Pēc skata un dzīves veida tādi paši kā visi. Tie var būt jebkas: draugi, tuvinieki, radinieki, darbabiedri, priekšnieki. Arī sociālais stāvoklis pēc tādas pārdzimšanu pieredzes ar laiku tiem kļūst ne tik svarīgs. Tie ir vienkārši pārsātināti ar varu. Tāpēc, piemēram, mūsu apstākļos var būt kaut vai miljonāri, kaut vai sētnieki... Viņiem tas ne¬spēlē nekādu lomu. Savu noslēpumu tur dziļā slepenībā. Un atklāt Kanduka pietuvinātos pēc kaut kādām ārējām pazīmēm tāpat kā viņu pašu ir ļoti sarežģīti. 
– Piramidālā struktūra? – apvaicājās Sergejs. 
– Jā. Turklāt ar stingru hierarhiju. Kanduku zina vaigā tikai tuvākais loks – Lemboji, par cik kontaktē ar viņu tiešā veidā. Viņš tos apmāca ar atbilstošām tehnikām, lai pie¬savinātos svešu prānu, ar cilvēku apziņas un zemapziņas manipulēšanas paņēmieniem, ar psiholoģisku un enerģē¬tisku atkarību radīšanu cilvēkiem no pašiem Lembojiem, kodēšanas atslēgām un tā tālāk. 
– Varens mūķīzeru komplektiņš, – noklakšķināja ar mēli tēvs Joanns. – Ož pēc kāres uz pasaules kundzību. 
– Viņiem tā kundzība ir pie vienas vietas, – atmeta ar roku Sensejs. – Viņu galvenais mērķis ir bada remdēšana, sauciet to, kā gribat, – enerģētiskā vai prānas. Cita lieta, kad mērķa sasniegšanai viņu aprindām notiek kopējo dar¬bības interešu apvienošanās ar Destruktoriem, kuri jums vairāk ir zināmi kā Arhonti. Tad, protams, ļaudīm pienāk grūti laiki... Nešķīsteņi vienmēr par pārsteigumu ātri at¬rod kopējus saskarsmes punktus un apvienojas, lai panāktu savus savtīgos mērķus. 
– Pareizi, – piekrita tēvs Joanns. 
– Mani šis jautājums sen satrauca, – piebilda Nikolajs Andrejevičs. – Kāpēc nešķīsteņi apvienojas daudz ātrāk nekā garīgie cilvēki? 
– Nu kā, kāpēc? Lai sasniegtu īstu garīgu apvienību, cil¬vēkiem, kas ietilpst šajā lokā, sākumā ir nepieciešams pie¬ķēdēt savu «zvēru», proti, iegrožot savu Dzīvniecisko sā¬kotni. Taču tas ir liels darbs. Tā ir pastāvīga kontrole pār sevi un savām domām. 
– Tu pieminēji, ka Lembojiem arī ir savs aplis... Klohtuni, ja nekļūdos, – atgādināja Sergejs un prātoja tālāk, – tātad tie zina sejā Lembojus... 
– Un kā Klohtuni uzķeras uz Lemboja makšķeres? – ie¬spraucās ar savu jautājumu tēvs Joanns. 
– Pārsvarā finansiālu apsvērumu dēļ, alkas pēc varas, kā arī tiek piesaistīti ar «skaistām idejām» un tajās esoša¬jiem Dzīvnieka matērijas «āķiem», uz kuriem uzķeras viņu Ego, – atbildēja Sensejs. 
– Proti, tie psiholoģiski tiek pakļauti ideju iedarbībai un pēc tam paši ir spējīgi izbīdīt savas idejas noteiktā vir¬zienā, – precizēja psihoterapeits, pārdomādams dzirdēto. 
– Pilnīgi pareizi. Klohtuni dievina savus Lembojus un absolūti nezina, ka aiz šīs struktūras stāv Kanduks un, da¬biski, nezina viņa īstos nodomus... Klohtuni pilnībā nonāk Lemboju enerģētiskajā ietekmē. Ar laiku Klohtuni sāk just atvieglojumu, savdabīgu piesātinājuma sajūtu savu «au¬dzinātāju» klātbūtnē. Un, ja vēlāk viņi mēģina attālinā¬ties no Lembojiem, viņiem sākas tāds iekšējs nomāktības stāvoklis... nu, tēlaini runājot, kā narkomāniem, kaut kas līdzīgs «lomkām», rodas lērums fizisko un psihisko kaišu. Kad atgriežas atpakaļ aplī – viss nostājas savās vietās... 
Nikolajs Andrejevičs jautājoši nolieca galvu. 
– Vai viņiem rodas it kā fizioloģiska atkarība? 
– Tajā skaitā. Ja izsakās zinātniskajā valodā, tad precīzāk būtu teikt – iekšējā endonarkotiskā atkarība, kas rodas no endorfīnās sistēmas stimulācijas ar idejiska satura kairinā¬tājiem, kas izraisa endorfīni-morfīnās eiforijas veidošanos. Tādējādi, ja tie mēģina aiziet no Lemboja, tas viņos rada sāpīgu stāvokli, kas ir līdzīgs postnarkotiskajai abstinen¬cei. Tā Lemboji kodē savus sekotājus zemapziņas līmenī, pastiprināti aktivizējot viņos Dzīvniecisko sākotni. Viņi nedod tiem nopietnas zināšanas. Lemboji apmāca tos tik vien kā destruktīvām psihotehnikām, kā arī ierobežotām cilvēka ietekmēšanas metodikām. 
– Īsāk sakot, izmanto tos kā suņuks lupatu – pēc pilnas programmas savtīgos nolūkos, – norunāja Vano. 
– Jā. Šīs struktūras virsotnei, tas ir, Kandukam un Lem¬bojiem, Klohtuni ir kā pusvadītāji. Galvenais uzdevums, kurš tiem pēc noklusējuma ir jāpilda un par kura būtību Klohtuni nemaz nenojauš, ir atvērt caur cilvēciskā kako¬dēmona stimulāciju piekļuvi lielam skaitam cilvēku prānai ar mērķi piebarot tuvākās Kanduka aprindas. 
Sergejs, klausoties Senseju, sakrustoja rokas uz krūtīm un, kad tas norunāja pēdējo frāzi, noteica: 
– Hmm, tam ir nepieciešams, lai Klohtuni kaut vai at¬rastos pie varas svirām vai, sliktākajā gadījumā, būtu kaut kur par vadītājiem... 
– Tu domā pareizajā virzienā, – Sensejs pamāja ar gal¬vu, atkal iedzerdams dažus malkus minerālūdens. – Itin bieži Klohtuni ir vieni no politisku, valstisku un jo īpaši sabiedrisku, reliģiozu, sektantisku apvienību, kustību, to¬starp agresīvas mūzikas grupu, dažādu pulciņu iniciatori, va¬dītāji vai organizatori... Un pat, piemēram, liktos, tādu nevai¬nīgu kā svešvalodu kursu, kuru pasniedzēji speciāli atbrauc no citas valsts, uzdodoties, piemēram, par kaut kādiem «pa-tiesajiem volontieriem» ar pilnīgi «nevainīgiem mērķiem»... Klohtuni vāc ap sevi pūli. Turklāt, pirmajā acumirklī tie var izskatīties arī pilnīgi patīkami, miermīlīgi cilvēki, kas tiek cienīti noteiktās sabiedrības aprindās. Klohtuni ļoti smalki spēlē ar ļaužu zemapziņas motivācijām, meistarīgi piejaucot negatīvās tendences. Taču, tiklīdz kā ļaudis sāk tiem uzticē¬ties, viņi uzreiz novirza to domas kakodēmona dominantē. Cilvēks atveras savās negatīvajās domās, negatīvismā, izlie¬dams prānu. Un Lemboji caur Klohtuna enerģētisko lauku, kurš ir saistīts ar «upuriem», paņem to sev. 
– Bet kas notiek ar to cilvēku, no kura nosūc prānu? Kā atpazīt «upuri»? Vai cilvēks kaut kā jūt dzīves spēka zaudējumu psiholoģiskās nomāktības ziņā? Vai arī tas izpaužas uzmācīgās domās par pašnāvību? – paintere¬sējās tēvs Joanns. 
– Un ne tikai viņam var rasties tamlīdzīgas domas, bet arī tuvākajiem radiem, paziņām, ar kuriem viņš ir tuvu saistīts. Dažbrīd prānas zādzības izpausme ir tik spēcīga, ka tās sekas var izpausties uz «upuri» kā pēkšņi uzbru¬kušas smagas slimības, no kurām viņš pat var negaidīti aiziet no dzīves. 
Pārsvarā «donoram – upurim» pēc Klohtuna darba ro¬das vispārēju nepatikšanu posms, no kurām viņš vēl vai¬rāk atveras, topot ārkārtīgi nervozs un ērcīgs. Itin bieži paši «donori» vai to piederīgie sāk slimot ar vienu slimību pēc citas. Un ārsti pēc tam prāto: vienu izārstēja, cita pie¬metās, citu izārstēja, trešā parādījās. Un noraksta visu uz hroniska slimnieka sindromu, sak’, «viņš visu izdomā, šiza galvā». Taču īstenībā cilvēks ir vienkārši «sakontaktēts». Viņā saimnieko kāds no Kanduka loka. Un visas viņa slimī¬bas būtībā rodas tieši mākslīgās prānas izpumpēšanas dēļ. Organisms taču sāk signalizēt, mēģina visādi pretoties, tā teikt, kliegt visā rīklē: «SOS!»... Lūk, tā cilvēkam arī sanāk «mūžīgās problēmas ar veselību». 
– Es tādus pacientus ne vienu vien desmitu varu no¬saukt, – šausmās noteica Nikolajs Andrejevičs, atgāžoties pret krēsla atzveltni. – Un ko, viņi visi ir «sakontaktēti»?! 
– Ar psiholoģiskām problēmām – vairākums... Protams, nedrīkst visus slimību gadījumus norakstīt uz Kanduka ap¬rindu darbību. Organisms ir organisms. Kļūmes tajā, kā jau matērijā, ir dabiskas. Un hroniskas saslimšanas viņam ir piemītošas. Vienkārši ir savlaicīgi jārūpējas par savu biolo¬ģisko mašīnu, jāveic profilakse un nevajag ielaist. Un, gal¬venais, pretēji savas Dzīvnieciskās sākotnes vēlmēm, turēt galvā tikai pozitīvas domas, dzīvot ar mīlestību sirdī, ar mī¬lestību pret Dievu un radīt, pateicoties tam, ap sevi pozitīvu lauku. Tad jau simts punkti neviena infekcija nepieķersies. 
Sensejs apklusa. Viņš izdzēra minerālūdeni un nolika uz galda tukšo pudeli. 
– Bet kas tas ir par trešo apli... Izniļ? – Sergejs drūmi jautāja Sensejam. 
Tēvs Joanns ar smīnu pašūpoja galvu. 
– Nu gan nosaukumi šiem puišiem – Klohtuni, Izniļ... Iz¬niļ – tas no krievu vārda «iznivatj» (latviešu valodā – «nīkt»), vai? Iznīkt tikumiski? 
– Trāpīji desmitniekā! – Sensejs pamāja ar galvu. 
– Es tā arī zināju. Vieni vienīgi «Čezliki Nevmiruščije»... 
Sergejs ar jautājumu paskatījās uz Vano. 
– Kas, kas?
Tēvs Joanns pagrieza galvu uz viņa pusi un ar visu savu neatvairāmo šķirbaino smaidu noteica: 
– «Čezlik Nevmiruščij» – tulkojumā no ukraiņu valodas nozīmē «Kaščejs Nemirstīgais». Ir jālasa mūsdienīgas tautas pasakas kaut vai pa naktīm, nevis ar nez ko tur nodarboties. 
Pēc sekundes garas pauzes visi četri skanīgi iesmējās. 
– Tiešām «čezliki», – sarkastiski noteica Sensejs un atkal pārgāja uz nopietnu sarunas toni. – Tev taisnība, patiešām Izniļ tautā dēvē ne citādi, kā par «smagiem ļaudīm». Tie pastāvīgi raud, ka viss ir slikti, ka tiem grūti klājas, mūžam ar visu neapmierināti, mūžam tiem kaut kādas problēmas, kuras tie mēģina uzvelt citiem. Tie ir histēriski, viegli uzsāk skandālu un itin bieži paši provocē ķildu. Turklāt, pēc tā jūt nozīmīgu atvieglojumu, pat savdabīgu spēku pieplūdumu, bet oponents sajūt sevi pilnīgi sagrautu. 
– Tādiem ļautiņiem veselība, droši vien nekāda, – Niko¬lajs Andrejevičs piebilda. 
– Pilnīgi pareizi. 
– Tad kādēļ tie ir vajadzīgi Kandukam, ja no tiem nav ko paņemt? – paraustot plecus, jautāja Sergejs. 
– Viņi, protams, Kanduka aprindām nav enerģētiski vēr¬tīgi, kaut arī no viņiem velk prānu. Tomēr šiem ļautiņiem ir pieeja, piekļuve savam paziņu, draugu, radu energolaukam, un paši par sevi viņi ir aktīvi indivīdi ar aktīvu kakodēmonu. Tādēļ Izniļ ir ērti Kandukam un viņa aprindām tādā ziņā, ka tie viegli provocē savā tuvumā esošajiem cilvēkiem stresus, depresijas, agresiju un attiecīgi ir to prānas pārraidītāji. Kopumā tādi sīki masveida zaglēni. 
– Skaidrs, – tēvs Joanns lēnām noteica. – Tātad čiepj pa sīkumiem. 
– Sanāk, visi šie nešķīsteņi darbojas pēc viena principa, – re¬zumēja Nikolajs Andrejevičs. – Tie satuvinās ar cilvēku...
– ... itin bieži kļūst par labākajiem draugiem, – pie¬bilda Sensejs. 
– ... provocē viņu uz agresiju, – turpināja psihotera¬peits. – Un līdzko cilvēkā notiek negatīvo kakodēmona domu uzplaiksnījums, tie pārsit viņa auru enerģētiska¬jā līmenī un sāk ņemt atbrīvoto prānas enerģiju. Pēc tā cilvēks slimo vai arī viņam iestājas depresīvs stāvoklis. 
– Tas ir labākajā gadījumā, – piekrītot pamāja ar gal¬vu Sensejs, – sliktākajā, ja darbojas tieši pats Kanduks vai Lembojs, tad viņš mudina «upuri» uz to, lai tas veiktu pašnāvību vai apzināti izprovocētu sev nelaimes gadījumu. «Upura» nāves brīdī viņš paņem visu cilvēka dzīves enerģi¬ju... Sveša fiziskā nāve tiem ir kā svaiga gaisa malks. Sveša sāpe ir to piebarošana, var sacīt, to savdabīgas narkotikas. 
– Tā, stop, – norunāja Sergejs, paceļot rādītājpirk¬stu. – Ko nozīmē, ka Kanduks vai Lembojs uzdarbojas tie¬ši? Sanāk, tie dažbrīd tomēr kontaktē ar «upuri» tiešā veidā, nevis caur savām aprindām? 
Vano rosīgi paraudzījās uz viņu un uzķēra domu: 
– Tas ir, «pie kājas konspirācija, mēs ejam medībās»?! Tā taču ir izdevība... 
Visi paskatījās uz Senseju. Tas pasmaidīja un pajokoja: 
– Ar jums runāt nav interesanti, visu iepriekš zināt... Jūs pa¬reizi uztvērāt, Kanduks dažreiz kļūdās un atklāj sevi sabiedrī¬bai – vai no prānas bada, ja viņam neizdodas radīt savas perso¬nīgās uzkrājumu aprindas, vai viņam vienkārši sagribējās «saldi paēst» personīgajai baudai. Tad, protams, atklāt viņu ir vien-kāršāk... Ja viņš pats kontaktē ar cilvēkiem tāpat kā Lembojs, tad sastrādā daudz nopietnākas lietas nekā Klohtuni un Izniļ. 
– Piemēram? – pajautāja Sergejs, koncentrēti raugo¬ties uz Senseju, it kā uzturēdams prātā savu aprēķinu kopīgo pavedienu.
– Nu, piemēram, Kandukam būtībā nav nepieciešams vākt pūli un veikt tā psiholoģisko apstrādi, kodēšanu, lai nosūktu prānu, kaut arī tā viņam nav problēma. Viņam pietiek ar kādu sastapties ar skatienu, un, ja cilvēks būs atvērts, ar kakodēmona dominanci, uzskati, viņš ir noķerts kā trusis žņaudzējčūskas rīklē. 
– Tu domā tās atvērtības fāzes, kad cilvēks ir pārāk uz¬budināts vai pārāk jūtīgs, vai dusmīgs uz kādu? – precizēja psihoterapeits. 
– Pilnīgi pareizi, – apstiprināja Sensejs. – Kāpēc? Tāpēc, ka tajā laikā «aizsardzība» novājinās un cilvēks kļūst pieejams jebkuram, sacīsim tā, «vīrusam» no ārpuses. Un, jo niknāks un agresīvāks kļūst cilvēks, jo viņš ir bezpalīdzī¬gāks Kanduka un viņa aprindu darbību priekšā. Izskatīsim tādu vienkāršu piemēru: cilvēku nokaitināja, kaut kur stā¬vot rindā. Viņš sāk sašust, kurnēt. Un tikmēr jūt skatienu. Daudzi neievēro, konkrēti no kurienes tas nāk, bet jūt to uz sevis. Un cilvēkā notiek tāds kā papildus izvirdums, it kā kaut kas aizdegas iekšā. Viņš sāk sajust spēku pieplūdumu, sāk pierādīt savu taisnību. Būtībā tā nevienam nav intere¬santa, šī viņa taisnība. Taču cilvēkus kā ar magnētu velk uz kašķiem un strīdiem līdz aizsmakumam un ārprātīgam niknumam. Lūk, tie arī atveras Kandukam un viņa pakal¬piņiem. Un cik reizes cilvēki tika brīdināti, tūkstoš reižu tika teikts – nevēliet nevienam ļaunu, nevienam un nekad... 
– Jā, jā, – apstiprināja tēvs Joanns un pamācoši piebil¬da, – kāpēc Jēzus arī teica, ja tev iesita pa kreiso vaigu – pa¬griez pretī labo. Tev pašam, bērns, drošāk būs. 
Klātesošie sāka smaidīt. 
– Tik tiešām... Tad lūk, – turpināja Sensejs, – kad Kanduks vai Lembojs nofiksē atvērtu cilvēku – viss, tālāk, kā saka, jau tehnikas lieta. Burtiski diennakts vai divu laikā šis «upuris», 166 
pat ja viņa ģimenē, darbā un sabiedrībā valda kārtība un labklājība, pēkšņi nedz no tā, nedz no šā beidz dzīvi ar paš¬nāvību, atklātā veidā vai nomaskē to kā nelaimes gadījumu. Proti, doto cilvēku kaut kādā brīdī, rupji runājot, ieķīlē... 
– Kā runā speciālisti, cilvēks izrāda neapzinātu suicidālo uzvedību, – iestarpināja Nikolajs Andrejevičs. 
– Pilnīgi pareizi, – piekrita Sensejs. – Metas zem mašī¬nām vai izlec pa logu, un tā tālāk. Un, galvenais, šajos ga¬dījumos «upuris» veic darbības, kas noved pie simtprocen¬tīgi letāla iznākuma. Kanduks cilvēka nāves laikā, noturot viņa enerģētiku savās rokās, paņem viņa prānu pilnībā... Tomēr pieaudzis cilvēks, tas tāds nieks vien ir – Kanduka loms vai nu no prānas bada, vai nejaušs «medījums». Ja viņš iziet pats medīt, tad, kā likums, medī zīdaiņus, bēr¬nus, proti, upurus, kur ir ļoti lielas prānas rezerves. Viņam jo jaunāks, jo labāk. 
– Nu, mošķis nešķīstais! – nenoturējies sirdīgi noteica tēvs Joanns. – Nekā svēta... Pat bērnus nesmādē! 
– Tur jau tā lieta... 
Nikolajs Andrejevičs smagi nopūtās un pašūpoja galvu: 
– Viņi ko, mazus bērnus arī noķer ar skatienu vai caur kādu provocē bērnu uz agresijas uzliesmojumu? 
– Dievs, kas pasaulē notiek... trako māja, – nekādi ne¬varēja nomierināties tēvs Joanns. 
– Pagaidi, bet kā gan zīdaiņi? – sprieda Nikolajs Andreje¬vičs. – Tiem taču vēl nav apzinātas domas fiksācijas kā tā¬das. Pirmajā dzīves gadā rodas tikai vienkāršākās emocijas. 
– Patiešām Kanduks nevar tiešā veidā iedarboties uz zīdaini, – atbildēja Sensejs. – Taču zīdaiņa apkārtējo loks ir labs raidītājs. Tieši jutekliskā līmenī zīdainis ļoti cieši ir saistīts ar māti vai ar cilvēkiem, kuri, rūpējoties par viņu, veido viņa ikdienas apkārtējo loku. Tādēļ Kanduks ķer kādu no šīs apkārtnes locekļiem uz negatīvo domu dominanci. Un pēc tam, piemēram, kad ģimene ar zīdaini brauc mašīnā, tēvs, esot kontaktā ar Kanduku, «neizskaidrojamu iemes-lu» dēļ palielina ātrumu un asi iestūrē grāvī. Zīdaiņa nāves momentā Kanduks paņem milzum daudz tīras enerģijas. 
– Maita! Un kā Zeme tādus tur?! – nomurmināja tēvs Joanns. 
– Vai, lūk, cits Kanduka vai Lemboja tumšo lietu piemērs pēc kontakta nodibināšanas ar kādu no zīdaiņa apkārtnes. Ģimene dodas gulēt. Visi priecīgi, apmierināti, visu vaka¬ru smējās, būvēja grandiozus nākotnes plānus. Bet nakts vidū māte pieceļas un nogalina savu zīdaini un tad sevi, vai arī paņem bērnu rokās un izlec no daudzstāvu mājas loga. 
– Jā, diemžēl, tas nav rets gadījums. Es paskatījos statis¬tiku, – pamāja ar galvu Nikolajs Andrejevčs. – Par tipisku pašnāvību šos gadījumus noteikti nevar nosaukt. 
– Pareizi, – piebilda Sensejs, – jo te izpaužas nepastar¬pināta Kanduka vai Lemboja darbība. Šie gadījumi skaidri atšķiras no parastām pašnāvībām, kad cilvēki iet bojā no depresijas, alkoholisma, narkomānijas, nāvīgām slimībām, psihisko traucējumu dēļ. 
– Starp citu, pēc statistikas datiem, tāds nesaprotamu pašnāvību vilnis brāžas pāri pārsvarā pār rūpnieciskajām pilsētām, – piebilda Nikolajs Andrejevičs. 
– Tāpēc, ka šobrīd Kanduks, kā likums, apmetas un pin savus lokus tieši rūpnieciskajās lielpilsētās. Ja pilsētā tiek fiksētas aptuveni trīssimt pašnāvības, esi drošs, liela daļa no tām notika Kanduka vai viņa aprindu tiešas darbības dēļ. Tas vēl bez nelaimes gadījumu uzskaites, kuri itin bieži nemaz nav nejauši, ja pilsētā ir šis nešķīstenis. 
– N-jā-ā, – novilka tēvs Joanns, – nelaimes gadī¬jumā grūti pierādīt, ka tā bija tieši pašnāvība. Kā runā tiesībsargājošās institūcijās, vieglāk ir turēt aizdomās par pašnāvību, nekā to pierādīt... 
– Man arī ir nācies saskarties ar nāves gadījumiem, kas ir fiksēti kā nelaimes gadījumi, kuri īstenībā vairāk bija lī¬dzīgi nomaskētajām pašnāvībām, – norunāja psihoterapeits. 
– Pašlaik ir kļuvis moderni maskēt slepkavību kā paš¬nāvību, – skumji piebilda tēvs Joanns. 
Nikolajs Andrejevičs uzklausīja viņu un turpināja: 
– Reiz es biju vienā kompānijā ar apgabala VAI priekš¬nieku. Viņš tieši stāstīja par to, ka apslēptās pašnāvības nereti notiek ar vadītājiem uz ceļa. Viņi pat dēvē šos gadī¬jumus par «autocīdu»... Un vienalga jautājums ir strīdīgs, cik ļoti nejauši bija šie nelaimes gadījumi. Jo daudzos at¬gadījumos viss tiek norakstīts uz psiholoģisko kontekstu: vadītāja nevērīgums, ātruma pārsniegšana, kļūdains situā¬cijas novērtējums, kā arī automašīnas vadīšana reibuma stāvoklī. Itin bieži kā sekas nosaka ne tikai apzinātu, bet arī neapzinātu pašiznīcinošu cilvēka uzvedību pie stūres. Izrādās, ja pamatīgi papētīt, šeit ne viss ir tik vienkārši. 
– Ne viss... tik... vienkārši, – tēvs Joanns domīgi atkārtoja. 
Tikmēr atskanēja telefona zvans. 
– Mirklīti, – sacīja Sensejs saviem draugiem. 
Viņš piecēlās, piegāja pie telefona un paņēma klausuli. 
– Jā... Klausos jūs... Jā... Jā... Labāk otrajā dienas pusē... Labi... Visu labu. 
Sensejs nolika klausuli, atgriezās un apsēdies krēslā, turpināja sarunu: 
– Tādas tās lietiņas. 
Sergejs pamasēja deniņus un lēnām sacīja: 
– Kā es sapratu, šajā struktūrā shēma ir vienkārša. Pat ar kaut ko līdzīga bišu dravai... Kanduks ir dravas Saimnieks, kurš vāc un ēd medu. Lembojs – tā ir māte stropā. Un tādi stropi Kandukam, kā es saprotu, ir vairāki. Klohtuni – tie ir vaska šūnas, kuri saista, organizē bites, kā arī baro Lem¬bojus un Kanduku. Bet Izniļ – tās ir masveida darba bites, kuras «lidinās» starp cilvēkiem un vāc no tiem «medu». 
– Var arī tā teikt, – piekrita Sensejs. – Cilvēks, no kura ievāc šo «medu», pēc viņu nerakstītās terminoloģijas, tiek dēvēts par «vjazeņ» (krievu val.: вязень), kas nozīmē «gūs¬teknis», «ieslodzītais». 
– Jautri puiši, – bēdīgi novīpsnāja tēvs Joanns. 
– Kā tad, pārsmieties var, īpaši, kad pa tiešo sadursies ar viņu darbību, – nopietni noteica Sensejs. 
– Spriežot pat pēc pašnāvību statistikas, šo nešķīs¬teņu uzdzīve pašlaik ir diezgan masveidīga, – uzsvēra Nikolajs Andrejevičs. 
– Diemžēl... Agrāk Kanduki ilgi vienā vietā neuzkavējās. Pastāvīgi pārcēlās no vietas uz vietu. Un viņu pārvietošanos principā varēja ātri aprēķināt. Tur, kur tie ieradās, sākās nesaprotamu pašnāvību sērija, tāds viļņveidīgs uzplaiksnī¬jums. Proti, epizodiski pārbrāzās vilnis, pēc tam pieklusa. Pēc tam atkal šis vilnis uzradās citā rajonā vai pilsētā. Un tā tie migrēja, atstājot savus sekotājus, pietuvinātos, kuri turpināja zagt cilvēkiem dzīvības enerģiju... Taču pašlaik ar šiem, tā teikt, «organizatoriskajiem jautājumiem» pama¬tā nodarbojas Lemboji un Klohtuni. Kanduki turpretī no¬bāzējas, kā likums, lielpilsētās un tā šifrējas, ka vajadzīgs patērēt ne mazums spēku, lai tos izskaitļotu. 
Sensejs apklusa. Sarunā iestājās neliela pauze. 
– Savairojās gan šie nešķīsteņi, – norunāja Vano. 
– Aha... Pārmēru, – piebilda Sergejs. 
– Un pats galvenais, – noteica psihoterapeits, vairāk vēršoties pie Vano un Sergeja, – vēl tikai gadsimtu atpa¬kaļ Krievija bija pēdējā vietā Eiropas valstu starpā pēc pašnāvību skaita. Tikai trīs gadījumi – uz simts tūksto¬šiem iedzīvotāju... 
Sensejs piekrītot pamāja ar galvu un papildināja: 
– Un tikai viens gadījums no trim tika izprovocēts ar Kanduka aprindu klātbūtni. 
– Un kas pašlaik notiek postpadomju valstīs! – sūro¬damies turpināja Nikolajs Andrejevičs. – Trīsdesmit viens gadījums uz simts tūkstošiem iedzīvotāju, kad divdesmit gadījumi jau skaitās augsts rādītājs! Un šis skaitlis pieaug no gada uz gadu. Un ne vienkārši pieaug, bet kļūst jaunāks pēc pašnāvnieku vecuma. Tā taču ir katastrofa! 
– Jā, – tēvs Joanns saprotoši pamāja ar galvu. – Taču cilvēki tik atgaiņājas no šīs problēmas, neredz un nedzird, vai negrib to ņemt vērā, kamēr bēda neierodas pašu mājās. 
– Protams, – dakteris turpināja. – Pašlaik par šo problē¬mu atklāti ziņo tikai daži psihiatri, kas specializējas suici¬doloģijā. Bet kas viņus dzird? Saprotams, PSRS pašnāvības tematika tika noklusēta līdz pat 1985. gadam. Pat statisti¬kas darbi tika turēti slepenībā. Kaut gan tajos arī tika fik¬sēts pašnāvību skaita pastāvīga pieauguma fakts valstī. To bija neiespējami nepamanīt. 
– Bet kas notika 1993. gadā? Paņemt kaut vai to pašu informāciju no baznīcas kanāliem. – Tēvs Joanns sadrū¬ma. – Tā bija īstena tumsonības plosīšanās! Un nevienam par to nebija daļas, kā, vispār, arī tagad daudziem. 
– Taču to gadu vēl var kaut kā izskaidrot ar ideālu sa¬brukumu, masu grimšanu nabadzībā, sabiedriskās dzīves stereotipu dezorganizēšanu, – atsaucās Nikolajs Andreje¬vičs. – Tā vienmēr ir bijis sabiedrībā ar zemu sociālekono¬misku līmeni. 
Sensejs noliedzoši pašūpoja galvu un sacīja, vēršo¬ties pie viņa:
– Ja tu rūpīgi izpētīsi pašnāvību statistiku, sākot ar se¬niem laikiem, tad neatklāsi tiešu saikni starp cilvēku dzīves līmeni un pašnāvībām. Pašnāvības savā masveidībā – tas ir Destruktoru darbības blakusrezultāts un dabiskas sekas Kanduku loka aktivitātēm, kas provocē cilvēkus uz kako¬dēmona dominanci viņu apziņā. Cilvēki paši ir vainīgi, ka vēlas un pieļauj sliktas domas un negatīvas nostādnes savā apziņā, ignorējot pozitīvo. No tā arī cieš. 
Neaiztiksim piemērus no seniem laikiem, kaut arī to ir bijis papilnam visās cilvēciskajās civilizācijās, apskatīsim to, ko var novērot šodien. Lūk, piemēram, Šveice – liktos, viena no pašām bagātākajām pasaules valstīm ar augstu sociālekonomiskās attīstības līmeni. Tomēr, par spīti tās pilsoņu nodrošinātai dzīvei, tā jau daudzus gadus ir viena no līderēm Eiropā pēc pašnāvību skaita. Arī pašās Eiro¬pas valstīs, kuras mums šķiet par civilizētās dzīves parau¬gu, pašnāvība ietilpst desmit īpaši izplatīto nāves cēloņu skaitā. Par ASV es vispār klusēju, ar tās šķietamo tautas brīvību un reālo brīvību Destruktoriem un Kandukiem ar viņu svītu. Starp citu, šodien tieši Amerika ir viens no galvenajiem pasaules Kanduku un viņu Lemboju patvēru¬miem. Un tieši tur ir izstrādātas ļoti daudzas destruktīvas psihotehnikas, kuras jau ir izgājušas aprobāciju dažādos pasaules reģionos. 
Tēvs Joanns viltīgi piemiedza acis un, izstiepjot lūpas «šķirbainā smaidā», norunāja: 
– Vai arī tās agresīvās dāmas veidā, ar bomi rokās, vārdā «Demokrātija»? 
– Tajā skaitā, – atbildēja Sensejs. 
– Jā, šodien Kandukiem ir īpaši zaļa dzīve, – pasūrojās Nikolajs Andrejevičs. 
Sergejs piekrītot pamāja ar galvu:
– Ja ņem vērā visu šeit dzirdēto informāciju, tad to piramidālās struktūras aug visā pasaulē, taisni kā sēnes pēc lietus. 
– Tu padomā tik, šie nešķīsteņi pat slāvu teritorijas ir iekārojuši, – nošņācās tēvs Joanns, domādams par kaut ko savu, – uzdrošinājās... Domā – nav kam šeit viņiem asti iespiest, kopā ar kaut ko citu... 
– Un galvenais, savu mērķu sasniegšanai neko nesmā¬dē, – no sirds sašuta Nikolajs Andrejevičs. 
– Kas tiesa, tas tiesa, – Sensejs viņu atbalstīja. – Izmanto jebkādus līdzekļus... Kā gan tikai pārspīlēti svinīgi viņi ne¬dēvē savas organizācijas, uz nebēdu izmantojot Dieva vār¬du, garīgos cilvēces līderus! Kā tikai nepārgriež patiesību, izkropļo jēdzienus par Mīlestību, Brīvību, lai piesaistītu sev vairāk prānas barības! Neko nesmādē, radot pat sātanistu sektas. Tiek izmantots viss, tostarp arī cilvēces zināšanas, kas gadsimtos tiek krātas garīgiem mērķiem. 
Piesaista cilvēkus tieši ar tādiem skaistiem savu «kon¬fekšu ietinamajiem papīrīšiem», ar to es domāju viņu or¬ganizāciju nosaukumus, lekcijas, seminārus ar visā pasaulē zināmu slavenu brendu izmantošanu. Un, kad cilvēks trā¬pās uz viņu āķa, sākas viņa psihes prasmīga apstrāde, kur Patiesība nemanāmi tiek aizstāta ar Meliem. Un cilvēks kļūst par sava Ego, sava kakodēmona vergu. Jūs paskatie¬ties, ar ko Klohtuni savās organizācijās piesaista cilvēkus! Viņi gan slepeni, gan atklāti spēlē uz cilvēka Dzīvnieciskās sākotnes stīgām, uz dziļākajām jūtām, kas nāk no dvēseles vajadzībām, samainot tās ar savām nostādnēm. 
– Jā, – sacīja tēvs Joanns. – Pie ārējā «taisnīguma» ap¬valka, «vispārējas mīlestības» propagandas un bezierunu pakļaušanos šo organizāciju vadītājiem, cilvēkiem ieprog¬rammē zemapziņā agresivitāti pret apkārtējo sabiedrību.
– Pilnīgi pareizi, – apstiprināja Sensejs. – Ir pat sektu nosaukumi ar Šambalas un Belovodjes vārda izmantoša¬nu. Tā vispār ir anekdote! Nu, un uz kuru tas ir tēmēts? Uz analfabētu pūli, uz naiviem ļautiņiem, kuriem nav pat aptuvena priekšstata, kas tā tāda Šambala? Šambala taču nekad neradīs starp cilvēkiem nekādas sektas un reliģijas, vēl jo vairāk – nevāks ziedojumus, nevadīs lekcijas un se¬minārus! Tas viss ir cilvēku darbības rezultāts, turklāt dau¬dzos gadījumos to mērķi nemaz nav cēli... 
Taču, kas attiecas uz Šambalu, tad paradokss ir tajā, ka visās pasaules reliģijās tiek izmantoti vieni un tie paši ga¬rīgo zināšanu graudi, kuru sākotnējais avots ir Šambala. Kaut gan pati Šambala nekad neiejaucas cilvēku lietās, at¬stājot cilvēkiem izvēles tiesības. Tomēr, ja tā kādreiz kaut kur tomēr iespaido globālos procesus, tad šai ietekmei ir netiešs raksturs, ne vairāk. 
Sensejs apklusa, bet pēc tam sāka runāt, raudzīda¬mies uz brīvo krēslu, it kā skaidrotu neredzamam piek¬tajam klātesošajam: 
– Tā ka Šambala – tā ir Šambala. Tā nav kūrorts, nav iz¬stāžu zāle un nav muzejs. Un tas, kurš meklē Šambalu, lai ieskatās sevī, vēršas pie sevis. Cilvēkiem Šambala pirmām kārtām – tās ir tīras zināšanas, kuras atnāk no tās apziņas puses un atveras jebkuram cilvēkam, kurš strādā ar sevi pār savu nodomu tīrību, uzturot agatodēmona dominanci, Mīlestību pret Dievu... Tāpēc nevajag to meklēt ārējā, uz tā «šķīvīša ar zelta maliņu», kuru ar mākslotu smaidu piedāvā tie, kas vienkārši izmanto savos savtīgajos mērķos Šamba¬las vārdu kārtējai «reliģijai», iespējams, vienkārši tāpēc, ka «ir ļoti izbadējušies». Ir nepieciešams tik vien kā ieskatīties sevī un tikt skaidrībā pašam ar sevi: kas tu esi īstenībā un kādēļ esi atnācis šajā pasaulē.
Iestājās ieilgusi pauze, kuru pārtrauca Sergejs ar savu negaidīto jautājumu: 
– Vai cilvēkiem ir reāli jelkad sasniegt Šambalas zinā¬šanu pilnu apjomu? 
– Kā lai tev saka... – gurdi atbildēja Sensejs. – Līdz pil¬nam apjomam ļaudīm vēl ļoti tālu... Dievs dod, lai jelkad, pie pašu labāko apstākļu sakritības, cilvēki pietuvotos kaut vai pie šo zināšanu simtās daļas, ja, protams, varēs uzva¬rēt sevī kakodēmonu. Tad viņiem ir izdevība. Taču vai spēs, tas ir jautājums... Viņi izgāžas vienkāršā eksāmenā... Cik reizes Šambala mēģināja dot cilvēkiem tīras zināšanas! Un par ko ļaudis pārvērta tās sava uzpūstā egoisma dēļ, savas pārmērīgās lielummānijas dēļ? – Sensejs apklusa, bet pēc tam mierīgāk piebilda: – Zināšanas – tā nav problēma... Problēma ir cilvēkā, viņa garīguma pakāpē... Ceļu parādīt Šambala, protams, var. Tomēr ar nūju nevienu nekad ne¬dzīs pa to. Ko cilvēki grib, to lai arī izvēlas; kur grib, turp lai iet. Kur nonāks, to arī saņems. 
Atkal uz neilgu laiku iestājās klusums, kuru pirmais pār¬trauca Sergejs, no jauna pārejot uz sarunas galveno tematu: 
– Es tā domāju: ja ir problēma ar Kandukiem, tas nozī¬mē, kādam tā ir jārisina... 
– Starp citu, vai Šambala nepiedalās šīs problēmas veiksmīgā atrisināšanā cilvēciskajai sabiedrībai? – taktiski uz¬deva jautājumu tēvs Joanns, tā teikt, aplinkus. 
– Šambala? – izbrīnījās Sensejs. – Kāds sakars te Šam¬balai, ja šī problēma pilnībā ir atkarīga no katra cilvēka personiskās izvēles un cilvēces izvēles kopumā? Un izvēles tiesības, kā zināms, cilvēkam piešķīris pats Dievs. Kanduks un viņa svīta var ienākt cilvēkā tikai tad, kad tas brīvprā¬tīgi atvērs tiem «durvis», proti, netraucēti ielaidīs tos savā saprātā caur negatīvo domu pārsvaru viņa apziņā. Kas gan cilvēkiem traucē dzīvot iekš sevis ar agatodēmona domi¬nanti, Mīlestību pret Dievu un visu esošo? Pirmām kārtām tu esi savu domu saimnieks un tev jālemj, kas tevī domi¬nēs. Ar savu egocentrismu, ar Dzīvnieciskās sākotnes domu pārsvaru savā apziņā cilvēks pats rada tādus starpposma parazītus un pats no tā cieš. 
Šambalai šīs parazitējošās būtnes nav interesantas. Kanduks nepārkāpj enerģētikas līdzsvaru, cilvēku dvēseles paliek neskartas un pāriet tikai jaunā reinkarnācijā. Tādēļ Šambalai šie nešķīsteņi ir tikpat interesanti kā ar savām lietām aizņemtam cilvēkam blusa, kas dzīvo uz kaimiņu suņa, – smaidot noteica Sensejs. – Bodhisatvas var tikai painformēt ļaudis par šo «netīrību», bet risināt viņu vietā šo problēmu neviens nerisinās. Ja cilvēki grib, lai paši to risina. Nu, bet, ja negrib, lai dzīvo arī tālāk ar šo nešķīstību. Es atkārtoju – cilvēka dzīve ir viņa izvēle un patstāvīga savu problēmu risināšana. 
– Bet šie Kanduki atņem cilvēkiem dzīvības enerģiju! – sāka kurnēt Vano. 
– Nu un kas? – nesatricināmi atbildēja Sensejs. – Kas gan cilvēkam ir dzīvības enerģija? Tēlaini runājot, tas ir benzīns. Kamēr benzīns ir, cilvēks brauc mašīnā. Benzīns beidzas, cilvēks izkāpj, pārkāpj citā mašīnā un atkal brauc. Proti, dvēseles evolūcija, tādēļ ka kāds pa kluso nolēja «benzīnu», neapstāsies, bet tikai palēnināsies kustība «tra¬sē» uz kaut kādu laika sprīdi. Būtībā nekā briesmīga nav. Jo kas ir galvenais šajā kustībā? Galvenais ir – kur cilvēks brauc. Ja viņš brauc vajadzīgajā virzienā pa centrālajām ielām un atstāj savas mašīnas apsargājamajās stāvvietās, tas ir viens. Taču, ja riņķo pa šķērsieliņām, atstāj mašīnu kur pagadās, vēl benzīna bāku atstāj vaļā, – kurš gan tajā ir vainīgs, ja ne viņš pats?
– Tev nu gan ir salīdzinošas analoģijas, – nosmīnēja cienīgtēvs. 
– Toties saprotamas, – pasmaidīja Sensejs. – Tāpēc ļau¬dis paši ir vainīgi savās bēdās. Kandukiem atliek tikai izlikt slazdus un gaidīt, kad tajos nonāks medījums. 
– Tomēr pēdējā laikā, spriežot pēc tās pašas statisti¬kas datiem, tiem pat gaidīt nenākas, – nopūtās Nikolajs Andrejevičs. 
– Pilnīgi pareizi. Cilvēku muļķība sava Dzīvnieka izpaus¬mēs jau pārsniedz jebkuras robežas. Tāpēc Kandukiem un Lembojiem arī tādas dzīres: «ka nenoēsties.» Tāpēc tie arī kļūst nekaunīgi, nesodīti medījot pat bērnus. 
– Nesodīti? – Sergejs pieķērās pie Senseja vārda. – Tātad viņus tomēr kāds sodīja? Tad kas, ja ne Šambala? 
– Jā, bija reiz drošsirži, kas meta tiem izaicinājumu... 
Tēvs Joanns tūlīt iztaisnoja plecus un lepni izrieza krūtis. 
– Kāpēc gan bija? 
Sensejs paraudzījās uz viņa iztaisnojušos stāju un tikko manāmi pasmaidīja. 
– Tāpēc, ka pašlaik viņu praktiski nav. Kā dēļ arī tika izjaukts kopējais balanss, kā dēļ arī sāka vairoties visi šie mošķi. 
– Bet sīkāk? – painteresējās Sergejs. 
– Var arī sīkāk... Kādreiz šos cilvēkus dēvēja par Geliā¬riem. Kopš seniem laikiem tā bija slepena cilvēku apvienība, kura medīja nešķīsteņus, tostarp Kandukus un viņu aprin¬das, ar ko ļoti spēcīgi traucēja tiem dzīvot. 
– Savdabīgi neredzamās frontes kaujinieki? – ar mīklai¬nu smaidu norunāja tēvs Joanns. 
– Apmēram tā, – smīnot atbildēja Sensejs un jau nopiet¬nākā balsī piebilda, – Geliāri darbojās vairāk nekā slepeni.
Viņu cīniņš nebija līdzīgs parastam cilvēciskajam cīniņam, jo tas notika aiz apziņas robežām. 
– Aiz robežām? Tas ir daudz nopietnāk, – domīgi iztei¬cās Nikolajs Andrejevičs. 
– Tie negatīvie spēki – tas ir vēl sliktāk nekā viņa per¬sonīgā Dzīvnieciskā sākotne. Jo tie tā sagroza cilvēkam īs¬tenības uztveri, tā ieved viņu maldos ar Nepatiesību, ka viņš ar to centieniem praktiski pilnībā ir dezorientēts pa¬tieso garīgo ceļu meklējumos. Kā likums, viņa apziņa, ko nozombējis nešķīstenis, ilgu laiku nevar objektīvi novērtēt īsteno realitāti... 
– Tieši tā, – Nikolajs Andrejevičs piekrita Sensejam. 
– Tajā neredzamajā frontē darbojas ne tikai Kanduki un viņu aprindas, tur ir pilns ar citiem izslāpušiem mošķiem. Tādēļ Geliāru uzdevums ir tajā, lai palīdzētu cilvēkiem ne tikai vienkārši izdzīvot, bet arī padarīt drošu ieeju viņu zemapziņā no tamlīdzīgiem parazītiem, lai cilvēks varētu patstāvīgi izdarīt izvēli savas Būtības attīstībā. 
– Proti, dot iespēju cilvēkiem attīstīties dabiskā ceļā, veikt savu personīgo izvēli? – precizēja Sergejs. 
– Pilnīgi pareizi, – Sensejs pamāja. – Turklāt Geliāri ne¬mudināja cilvēkus viņu garīgajā ceļā, neiespaidoja to ticību vai izvēli. Tie pat nestājās verbālā kontaktā kā Lemboji, Kloh¬tuni, Izniļ, bet darbojās no tās apziņas puses, tēlaini runājot, aizsargāja cilvēkus no mugurpuses. Taču, kas ir īpaši svarīgi, pateicoties viņu darbībai, cilvēkiem notika iekšējās garīgās izaugsmes dabiski procesi, bet viss, ko mākslīgi uzspieda un stimulēja visādi mošķi, vienkārši zuda, atkrita kā čaula. 
– Un kā viņi dzīvoja, šie kareivji? Kas viņi bija pasau¬lei? – painteresējās tēvs Joanns. 
– Pasaulei? Viņi bija vienkārši labi un krietni cilvēki, kuri visu citu priekšā dzīvoja it kā parastu cilvēku dzīvi. Dažādos laikos sabiedrībā viņi ieņēma to nišu, kura deva iespēju, ne¬izsaucot īpašas aizdomas no apkārtējo puses, darboties ne tikai Tēvzemes labā, bet arī pilnā mērā realizēt savu garīgo potenciālu. Piemēram, reliģiju kundzības laikā Geliāri itin bieži kalpoja atšķirīgās reliģiozās organizācijās, kuru mācī¬ba bija tradicionāla tam vai citam apvidum, kur viņš dzīvoja. Viduslaikos, piemēram, tajās pašās Rietumu un Centrālās Eiropas valstīs bieži kalpoja par bruņiniekiem, organizē¬jot savos slepenos garīgi – bruņnieciskos ordeņus. Daudz vēlāk, tuvāk mūsdienām, strādāja tajās struktūrās, kuru darbs bija saistīts ar ilgstošiem komandējumiem. Agrāk, gadsimtu atpakaļ, maskējās pasaulē kā kaut kādi zinātnie¬ki no dabaszinātņu jomas, valsts ierēdņi vai ceļojoši mūki, kas deva viņiem iespēju cīnīties ar nešķīsteņiem dažādos reģionos. Kopumā atšķirīgos laikos pielāgojās dažādi. Taču īstenībā tie bija vienkārši Zināšanu cilvēki... Un principā viņiem pašiem stāvoklis sabiedrībā, ja tas nebija saistīts ar to patieso darbību, nebija tik svarīgs kā parastiem ļaudīm. Galvenais viņiem bija iekšējais darbs. 
– Jā, patiesi Gaismas Kareivji Dieva dienestā... – domī¬gi noteica tēvs Joanns. – Viņi ir salīdzināmi tikai ar patiesi Svētiem tēviem, kuri veica Dievam tīkamas darbības. 
– Katram ir savs ceļš pie Dieva, – maigi atbildēja viņam Sensejs. – Savā ziņā Svēto ceļu var nosaukt par egoistisku, jo gaidot Tiesas dienu, tie uztraucas par savas dvēseles glā¬biņu. Kaut arī viņi veic Dievam tīkamas lietas, māca citus cilvēkus un pat lūdzas par viņiem. Tomēr mācīt citus un cīnīties pašam – tā ir liela starpība, tāda pati kā starp vār¬diem un darbiem. Varbūt pašlaik jums ir grūti to saprast, bet ar laiku jūs paši to izjutīsiet... Svēto ceļu var nosaukt par vājo ceļu, bet arī par vājiem Svētos nenosauksi, salīdzi¬not ar lielāko daļu pārējās cilvēces. Turklāt nav noslēpums, ka daudzas slavenas personības vienkārši tika piedēvētas Svēto kārtai, kaut arī tādas nebija (ne par velti cilvēku, kuru noteikta cilvēku grupa izvirzīja kā kandidatūru Svēto kārtas piešķiršanai, kanonizē tikai pēc nāves un, kā likums, vairu¬mā gadījumu tad, kad ir pagājis nozīmīgs laiks, kad dzīvajos vairs nav palicis neviens, kas zināja šo cilvēku). Taču pie īstajiem Svētajiem, kā saka, tautas iemītā taka neaizaug līdz šim brīdim, un to pīšļi patiešām dara brīnumus. 
Tādēļ Svētā un Geliāra ceļi – tie ir divi dažādi ceļi, kas ved pie Dieva. Katrs ir tiesīgs izvēlēties to ceļu, kuru viņam pa spēkam pārvarēt. Un kaut arī Svētie cilvēki patiešām sa¬sniedza tikai to, ko Geliāri sasniedza savas cīņas pirmajās stadijās, nekā briesmīga tajā nav. Vienkārši tādam dzīves varoņdarbam, uz ko tiecās Geliāri, ne visi ir spējīgi. Pat uz Svēto ceļu, jāteic, gribētāju ir maz, nerunājot nemaz par Ge¬liāriem. Geliāri ar to arī atšķīrās no Svētajiem, ka negaidīja Gaismas un Tumsas pēdējo kauju, bet apzināti iesaistījās tajā šeit un tagad. Un nevis vienkārši cīnījās par savu dvē¬seli, bet arī nesa milzīgu labumu miljoniem citu dvēseļu, sekmējot to dabisko attīstību. Tas, protams, ir ļoti grūts ceļš. 
– Bet kā tieši izpaužas šī ceļa grūtums? – pajautāja Ni¬kolajs Andrejevičs. 
– Nu, ja īsumā... Pirmkārt, apkārtējo acīs Geliāram bija jāpaliek par parastu cilvēku, jāpiekopj dabisks dzīvesveids, lai neprovocētu, kā es jau teicu, ļaužu dzīvniecisko agresi¬ju pret sevi. Otrkārt, Geliāram pastāvīgi ir jākontrolē sevi ne tikai ārēji, bet, pats galvenais, iekšēji, lai viņa Garīgais būtu pārsvarā pār Dzīvnieku. Treškārt, bez tā visa, Geliāram ikdienā nācās strādāt ar sarežģītām meditācijām, lai spētu būt sardzē par cilvēkiem tajā apvidū, kur viņš medī¬ja mošķus. Proti, atrodoties sabiedrībā un dzīvojot paras¬tu dzīvesveidu, viņš būtībā pastāvīgi eksistēja un strādāja tajā realitātes pusē. Tā ka tas ir ļoti sarežģīts ceļš... Toties garīgajā ziņā tā bija nozīmīga virzīšanās, es teiktu, lēciens pa garīgajiem pakāpieniem. 
– Jā, – norunāja tēvs Joanns. – Šķiet, pats Svētais Gars stiprināja un lūdzās viņos ar neizsakāmām nopūtām. 
– Geliāri veica reāli labus darbus... Pat Šambalas Bodhi¬satvas, tostarp arī Rigdens Džappo, izjuta pret viņiem īpašu cieņu par viņu cīņas iekšējo varoņdarbu. Geliāri vēl savas dzīves laikā nopelnīja tiesības iziet no reinkarnācijas apļa un brīvi aiziet Nirvānā. Proti, runājot kristīgajā valodā, pa-radīzes Vārti tiem vienmēr bija atvērti, un pats Erceņģelis Gabriels pavadīja viņus caur šiem Vārtiem... 
Sarunā iestājās neliela pauze. 
– Kā es sapratu, Geliāri darbojās kopā, – atkal secināja Sergejs. – Bet kāda tad ir Geliāru iekšējā struktūra? 
– Gandrīz tāda pati kā Kandukiem. 
Sergejs pārsteigti uzrāva uzacis. 
– Ja ir kāds spēks, – sacīja Sensejs, – tad tam tiek pretstatīts līdzvērtīgs spēks, kā rezultātā līdzsvarojas monāde. Uzrodoties Kandukiem cilvēku sabiedrībā, Ge-liāri būtībā nolīdzsvaroja monādi, tāpēc arī sabiedrībā iestājās relatīvs balanss. 
– Es tā arī nesapratu, ar ko tiem struktūra ir līdzīga? Ar ārējo apļu tādu pat dalīšanu? 
– Nē, ne ārējo. Tur ir līdzība ar iekšējo spēka apli. Kā Lembojiem ir Kanduks, tā arī Geliāriem ir Etimons, tā teikt, to komandieris. Etimons nozīmē «taisnības», «pamatu gla¬bātājs». Kopumā tas ir pats pieredzējušākais un garīgi vis¬attīstītākais Geliārs. Etimons koordinēja grupas darbību, veda Geliārus pa ceļu, palīdzot tiem apgūt cīņas un garīgās attīstības posmus, ko izgājis pats. Kad kāds no Geliāriem izauga līdz Etimona līmenim, viņš vai nu aizvietoja savu komandieri, ja tas, izpildījis savu darbu, grasījās aiziet Nir¬vānā, vai veidoja personīgo grupu, vācot Geliārus no cie¬nīgiem cilvēkiem, kuros pārsvarā bija augstas tikumiskas īpašības un tieksme pēc garīgajām zināšanām. Kā Kanduks centās savākt ap sevi divpadsmit Lembojus, tā arī Etimons pulcēja divpadsmit Geliārus. 
– Sanāk divpadsmit Geliāri un trīspadsmitais Eti¬mons? – dzīvelīgi norunāja tēvs Joanns. – Taisni kā Jēzum – divpadsmit Apustuļi un Viņš – trīspadsmitais. 
– Jā. Tāpēc, ka tā izveidojas spēka aplis. Parastiem ļau¬dīm to ir grūti saprast, bet Zināšanu cilvēki par to ir brī¬nišķīgi informēti. 
– Taču, ja tie ir divi vienādi pretstata spēki, tad tiem ir jāizmanto cīņai viena un tā pati enerģija, – aizrautīgi sāka spriest Sergejs. – Sanāk, ka arī Geliāri iesaista savu prānu. Tātad, tērējot šo dzīvības enerģiju, un acīmredzot ne mazā daudzumā, kā arī ņemot vērā pretinieka spēku, Geliāriem ir kaut kā jāpapildina sava prāna, citādi to ķermeņi aizietu bojā jau pirmajā kaujā. 
– Pilnīgi pareizi, – noteica Sensejs. – Starpība ir tikai prānas papildināšanas veidos. Kanduki un Lemboji zog to no cilvēkiem, itin bieži atņemot viņiem dzīvības un liedzot iespēju attīstīties to dvēselēm. Savukārt Etimoni un Geliāri iegūst to apkārtējiem nekaitīgā veidā. 
– Bet kāpēc Kanduks nevar iegūt prānu nekaitīgā veidā? 
– Tāpēc, ka tādā veidā to var iegūt tikai pie absolūtas agatodēmona dominances un stingras kakodēmona kontro¬les... Geliāriem šī dzīve ir pastāvīgs cīniņš, bet Kandukiem šī dzīve ir bauda. Vai pamanīji starpību? – Sergejs pamāja ar galvu. – Uz tā arī būvējas monāde. 
Sergejs paklusēja un no jauna prasīja: 
– Bet kāpēc Geliāru Ordenis izzuda?
– Nu kā, kāpēc? Sabiedrībā pamainījās vērtības. Jo jauniesauktie Geliāri taču nāca no vienkāršiem ļaudīm. Tu paskaties pašlaik uz mūsdienu sabiedrību. Tajā taču ir novērojams skaidrs Dzīvnieka pārsvars. Ļaudis tiecas vai¬rāk iegūt materiālās vērtības nekā garīgās. Tādēļ Geliāru Ordenis pakāpeniski sāka izzust. Vēl gadsimtu atpakaļ pēdējais Geliārs aizvēra Pravi tamgu no ļaužu sabiedrī¬bas, jo, lai cik tas nebūtu banāli, – dziļi nopūzdamies tei¬ca Sensejs, – neatradās garīgi alkstošu cilvēku, kas būtu cienīgi turpināt šo lietu... 
– ... patiesi Dievam tīkamu, – līdzjūtīgi piebilda tēvs Joanns. 
– Pilnīgi pareizi. Vienā vārdā sakot, tad arī tika pārkāpts monādes līdzsvars. Attiecīgi sabiedrība arī saņēma nemai¬nīgu rezultātu. 
Sensejs apklusa. Viņa sarunbiedri arī sēdēja klusējot, iegrimuši savās domās. Beidzot Sergejs izteica: 
– Bet ko nozīmē «tika aizvērta Pravi tamga»? Ja mani atmiņa neviļ, tamga – tā ir kaut kāda atšķirības zīme... 
– Medaljons, – precizēja Sensejs. 
– Bet Pravi... – turpināja pārdomāt Sergejs, – tas, ma¬nuprāt, ir kaut kas no senslāvu terminoloģijas. 
– Jā, jā, jā, – atcerēdamies nobēra Nikolajs Andrejevičs. – Tiešām. Senslāvu kosmogonijā ir pieminētas trīs pasaules: Pravi pasaule – Gaismas, gaišo dievu pasaule, Javi pasaule – redzamā un taustāmā pasaule – un Navi pasau¬le – aizkapa pasaule. Slāvi tieši godināja Pravi pasauli, tādēļ skaitās, ka vēl pirms kristietības pieņemšanas viņi saucās par pareizticīgajiem. 
– Nu, godīgi runājot, to jau daudz vēlāk vienkāršie cilvē¬ki iecēla Pravi dievības rangā, – sacīja Sensejs. – Bet Pravi Geliāriem un Etimoniem bija... nu, lai jūs labāk saprastu, kaut kas līdzīgs augstākajam virspavēlniekam. Viņš vadī¬ja un koordinēja visu Etimonu darbu, kuri savukārt vadīja Geliārus. Kaut arī vārds «vadīja» – tas nav pavisam pareizs tādam darbības veidam. Jo šiem cilvēkiem savā starpā bija vairāk nekā draudzīga vai radnieciska rakstura attiecības. Neviens no tiem nebija nedz augstāk, nedz zemāk par citu. Disciplīna bija novērojama gan domās, gan darbībās. Vien¬kārši pieredzējušākie šajā lietā uzņēmās lielāku Atbildību... Pravi kontrolēja un atbildēja par darbību koordināciju ko¬pējā garīgajā tīklā. 
– Kādā ziņā? – nesaprata Vano. 
– Nu, tēlaini izsakoties, kaut kas līdzīgs Internetam, bet tikai garīgajā variantā, – atbildēja Sensejs. 
– Tomēr, ko nozīmē «tika aizvērta Pravi tamga»? – no jauna savu jautājumu atkārtoja Sergejs. 
– Pravi tamga – tas ir tāds īpašs medaljons, ar kuru strā¬dāja ne viena vien Pravi paaudze. Dabiski, ka tā kristālos ir sakrāts ļoti jaudīgs spēks. Kad Pravi tamga atrodas dar¬bā – tā ir atvērta. Bet atvērta tā ir vienmēr, kad strādā Ge¬liāri. Kad ar to pārstāj strādāt, kā tas atgadījās pirms gad¬simta, to aizver. Vienkāršāk runājot, tamgu atstāj kapsulā, lai uzglabātu nākamajai Geliāru paaudzei. 
– Kapsulā? – pārsteigti pārjautāja Nikolajs Andrejevičs. 
– Ne tajā kapsulā, ko jūs padomājāt, – paskaidroja Sen¬sejs. – Teiksim tā, lai jūs neapjuktu jēdzienos, – tamga vien¬kārši tiek uzglabāta kalnos, nepieejamā vietā. 
– Vai kalni ir tālu? – smaidot jautāja Sergejs un uzreiz piebilda: – Kaut gan, godīgi runājot, ja vajadzēs, es esmu gatavs aiziet tai pakaļ kaut uz pasaules malu. 
Sensejs pasmaidīja. 
– Tamga ir tikai instruments. Galvenais ir vēlme kļūt par Meistaru.
Sergejs pārliecināti pamāja ar galvu un nopietni noteica: 
– Ir... 
– ... un ne viņam vienīgajam, – papildināja viņa atbildi Nikolajs Andrejevičs. 
– Tieši tā, – apstiprināja tēvs Joanns. 
– Nu, tas ir galvenais, – labestīgi sacīja Sensejs. – Bet pārējais – ar to tiksim galā.


3. daļa
Pravi tamga

(uzrakstīta, izmantojot fragmentus no Anastasijas dienasgrāmatām)

Pienāca pavasaris. Vienā no treniņiem izpla¬tījās ziņa par to, ka nākamajās brīvdienās nodarbību nebūs – it kā Sensejs brauc kaut kur prom kopā ar Nikolaju Andrejeviču. Ja vien šajā sarunā nefigurētu daktera vārds, neviens no mums nebūtu pie¬vērsis tam uzmanību. Tomēr mūsu kompānijas pārmērīgā ziņkārība vainagojās ar to, ka mēs ne tikai noskaidrojām, kurp grasās braukt Nikolajs Andrejevičs ar Senseju, bet arī uzprasījāmies viņiem līdzbraucējos. Protams, izlaist brau¬cienu uz Krimu, uz kalniem, kopā ar Senseju būtu nepie-dodami! Vēl jo vairāk, kā paskaidroja Nikolajs Andrejevičs, brauciena iemesls bija vienkāršs. Sak, viņš pēdējā laikā sāka aizrauties ar speleoloģiju, bet Sensejs piekrita parādīt vi¬ņam vienu no alām. 
Tiesa, jauniešu pievienošanās Nikolajam Andrejevičam sagādāja papildu klapatas. Mūsu iztēlē pastaiga alās ro¬bežojās ar romantiku. Un nekāda priekšstata par reālo īs¬tenību. Ko tur īpaši gatavoties? Paņēmi mugursomu pār pleciem un uz priekšu! Nikolajs Andrejevičs gan, ir pie¬nācīgi jāatzīmē, pret aprīkojuma jautājumu attiecās ļoti nopietni. Savas profesionālās darbības dēļ viņam ne rei¬zi vien nācās sadarboties ar militarizēto kalnu glābšanas daļu (MKGD). Mūsu ogļraču pilsētiņā visi viens otru pazīst. Tā ka, pateicoties daktera rūpēm, mēs tikām nodrošināti ar visu nepieciešamo aprīkojumu nokļūšanai apakšzemē: gan ar brezenta kombinezoniem, gan ogļraču ķiverēm ar konogonkām (konogonka – tas ir lukturis uz siksnas, kas stiprinās pie ķiveres) un ar papildu elektriskiem lukturiem. Vēlāk šis aprīkojums izrādījās ļoti noderīgs šajā ceļojumā. 
Bez mūsu kompānijas, proti, Kostjika, Andreja, Tatja¬nas un manis, kā arī Stasa, Žeņkas, Volodjas un Viktora, pārgājienā, izrādās, taisījās arī Vaļera, tēvs Joanns un Ser¬gejs. Sergejs, kā mums paskaidroja, bija sens Senseja draugs, kurš jau kādu laiku bija parādījies viņa lokā. 
Uz Krimu nolēma braukt ar mašīnām. Ceļš, dabiski, nav tuvs. Taču, iespējams, tādēļ ka mēs izbraucām pirms nakts, pasažieriem tas nelikās tik nogurdinošs. 
No rīta Krimas pussala viesmīlīgi mūs sagaidīja ar savu neatkārtojamo dabu. Pavasaris te jau plosījās uz nebēdu, ar svaigu zaļumu nosedzot apkārtējos plašumus. Aiz au¬tomobiļa loga mainīgās ainavas bija viena par otru brīnu-mainākas. Tās burtiski sacentās mūsu priekšā kā skaistuma konkursā. Maigais klimats te ļāva augt varenai koku un krū¬māju daudzveidībai, tostarp arī reliktiem, brīžam piešķirot tiem pašas dīvainākās formas. 
Drīz vien mēs iebraucām vienā no apdzīvotiem punktiem un apstājāmies pie kādas mājas vārtiem. Sensejs ar Nikolaju Andrejeviču vienojās ar saimnieku. Atstājuši ma¬šīnas viņa pagalmā, mūsu nelielā vienība, apkrāvusies ar teltīm un pārtiku, devās uz kalnu pusi. Iet nācās diezgan ilgi. Taču pārgājiens sagādāja tikai baudu. 
Viss apkārt slīka zaļumos. Ik pa brīdim trāpījās klajums, kas bija vienlaidus nosēts ar ziedošām pavasara puķēm. Sa¬vukārt gaiss – tas bija vienkārši brīnums! Pārsteidzoši viegls, tīrs, piesātināts ar pašiem smalkākajiem dabas aromātiem.
Vienā vietā vēsmoja pēc kalnu svaiguma, spirdzinoša ozona. Citā vietā vēja brāzmas atnesa neatkārtojamu jūras smaržu. Trešajā – valdīja kaut kādu ziedošu augu vesela ēterisko eļļu smaržu buķete. 
Kalnu grēdas pakāje, uz kuru mēs devāmies, bija jau pavi¬sam netālu. Tomēr Sensejs piedāvāja apstāties un pārnakšņot pļaviņā blakus mežam, jo jau tuvojās vakars, bet kalnos krēsla ātri iestājas. Kamēr mēs ķimerējāmies ar telšu uzstādīšanu, satumsa pavisam. Pateicoties tam, ka mūsu puiši nepaslinkoja salasīt pa ceļam zarus, mēs nepalikām bez silta ēdiena. Mūsu iemīļotās naksnīgās pasēdēšanas pie ugunskura mēs šoreiz nerīkojām. Pirmkārt, visi bija noguruši, bet, otrkārt, rītdien, pēc Senseja vārdiem, mūs gaidīja ne mazāki fiziskās izturības pārbaudījumi. Tādēļ uzreiz pēc vakariņām visi aizgāja gulēt. 
Rīts sveicināja mūs ar pienainu, biezu miglu, tāpēc mēs sataisījāmies un turpinājām savu tālāko ceļu taisni kā tautā iemīļotās multfilmas «Ezītis miglā» galvenie varoņi. Vispār, kalnos laika apstākļi mainās neparedzami ātri. Drīz vien migla izklīda, un mēs uz to brīdi jau atradāmies pie pašas grēdas pakājes. Taču tā vietā, lai virzītos uz kalnu virsot¬nēm, Sensejs veda mūs gar pakāji. 
Saule jau uzkāpa diezgan augstu. Debesis bija bez mā¬koņiem. Apkārt dažādas dziesmas dziedāja putni. Un tas viss kopā ar skaisto kalnu ainavu radīja brīnišķīgu, pava¬sarīgu garastāvokli. Puiši savā starpā visu ceļu pārsprieda, cik augstas klinšu sienas tie varētu pārvarēt ar līdzi paķerto klinšu kāpēju aprīkojumu. Lai arī viņi sapņoja par virsotņu iekarošanu nebeidzamo Vano un Žeņas komentāru un joku pavadībā, Sensejs nesteidzās kāpt kalnos, bet tāpat kā ie¬priekš veda mūsu mazo komandu gar kalnu pakāji. 
Drīz vien mēs nonācām pie izvirzīta klinšaina veidoju¬ma, par kuru Sensejs sacīja, ka tas arī ir galapunkts mūsu 189 
pastaigai «virspusē». Mēs ar izbrīnu palūkojāmies apkārt. Nav nedz milzīgas pusapaļas grotas, kuru mūsu iztēle zī¬mēja kā gaidāmo ieeju noslēpumainajā alā. Pat neviena mājiena par plaisu! Ieintriģēti par tādu mīklu, mēs sākām ietērpties vilnas apģērbā un tam pa virsu vilkām speleolo¬ga kostīmus. Ātrāk par visiem saģērbās Žeņka. Gaidot citus, viņš sāka pētīt apkārtni. Taču, neatradis meklēto spraugu klintī, puisis apjucis jautāja: 
– Sensej, vai te gadījumā nevajag «Sezam, atveries» teikt?! 
Tas pasmīnēja: 
– Iztiksim bez formalitātēm. 
Kad mēs saģērbāmies, Sensejs piedāvāja atstāt te «lieko kravu» – telšu, papildus aprīkojuma un mantu veidā, ku¬ras mūsu kompānija neziņas dēļ katram gadījumam bija paķērusi no mājām. Mēs ķērāmies pie šķirošanas. Pēc tam kompaktāk iesaiņojām savās mugursomās ēdienu un pa¬šas nepieciešamākās lietas, bet pārējo «nomaskējām» aiz akmeņu kaudzes. Kad viss bija gatavs, Sensejs piegāja pie viena no diezgan apjomīgiem akmeņiem, kas bija juceklīgi sagāzti pie klints un vizuāli izlikās nepaceļami, un viegli pastūma to malā. 
– Laipni lūgti, – aicināja Sensejs, norādot uz atvērto eju. 
Mēs pārsteigti saskatījāmies un piegājām tuvāk, pētot šo tumšo caurumu. Īpaši centās Žeņka. Viņš pat apgūlās uz vēdera un līdz pusei iespiedās ejā, un pāris reizes noūjināja smiekla pēc. Pēc tam atpakaļgaitā izrāpās, piesēda uz ce¬ļiem un, automātiski nokratījis putekļus no kombinezona, ar smaidu atzinās: 
– Jā, tagad es sapratu, ko juta Vinnijs Pūks, kad pabija ciemos pie trusīša. 
Visi nosmējās. Savukārt tēvs Joanns jautri un pamā¬coši noteica:
– Lūk, līdz kam cilvēku noved rijības grēks! Bezgalīgi ap¬mierini savu miesu ar olbaltumvielām un ogļhidrātiem, bet pēc tam ne tas, ka alā, bet paradīzes Vārtos neiesprauksies... 
– Nekas, – Žeņa uzmundrināja pats sevi. – Tur, kur nevar iespraukties, ņemsim ar triecienuzbrukumu. 
– Bet vai triecienuzbrukuma pietiks tavam «spraucē¬jam»? – «vecišķi» sažmiedzis acis, painteresējās Vano. 
Jauns smieklu vilnis noslāpēja Žeņkas atbildi, kurš iz¬plūda smaidā. Pasmējies un nedaudz atpūties, mūsu ko¬lektīvs sāka gatavoties ejas pārvarēšanai. Sensejs parādīja mums, kā vajag piesiet savu mantu maisu pie kājas, lai būtu ērtāk pārvietoties. Ieslēdzis konogonku, viņš līda pirmais. Viņam sekoja Vaļera. Turklāt abiem tas sanāca pietiekami izveicīgi, par spīti šķietamajai ejas šaurībai. Pēc tam līda Stass, Žeņka, Andrejs, mēs ar Tatjanu, pēc tam arī pārējie. 
Pārvietojāmies, lienot uz vēdera un balstoties uz elko¬ņiem, taisni kā izlūki ienaidnieka frontē. Kalns aptvēra mūs blīvā aplī ar savām akmens spīlēm. Drūmā pazeme sagaidīja ar nomācošu klusēšanu. Tikai mūsu elšana un kombinezo¬nu un mantu maisu čaboņa pārtrauca kapa klusumu. Šajā šaurajā ejā kalns it kā pārbaudīja nelūgto viesu izturību, pacietību un pašsavaldību. 
Jā, nonākot šajās akmens spīlēs, izjūti saasinātu pārejas sajūtu pilnīgi citā pasaulē. Vēl dažas minūtes atpakaļ tavs ķermenis sajuta plašumu, atradās starp dabas un saules gaismas spilgtajām krāsām, dzirdi priecēja putnu dziedā¬jums un kukaiņu sanēšana, kas bija pamodušies pēc ilgās guļas. Bet tagad jūties burtiski kā ieslēgts akmeņu važās zem varenā kalna daudztonnīgajiem blāķiem. Viscaur val¬dīja tumsa. Vēsajā gaisā bija jūtama akmeņu smaka. 
Sākumā bija grūti sarast ar tik jūtamo starpību. Zem šīs milzīgās, satriecošās klints masas, kas draudīgi karājās pār mūsu saplacinātajiem ķermeņiem, sajūti sevi kā sīciņu ku¬kaini, kura liktenis ir atkarīgs no dabas iegribas. Spilgtāk saasinās domas un jūtas. Pat kaut kādas vieglas bailes ie¬robežo kustības, tomēr ziņkārība pārvar seno dzīvniecisko instinktu. Un slāpes redzēt noslēpumaino pazemes pasauli piešķir pārliecību un izlēmību iziet šo pirmo pārbaudījumu līdz pašām beigām. 
Pārvarot uz vēdera aptuveni divdesmit piecus metrus un aptuveni desmit četrrāpus, mēs nokļuvām nelielā alā, kur pilnībā varēja piecelties visā augumā. Kamēr mēs ar Tatja¬nu izrāpāmies un gaidījām pārējos, Žeņa un Stass jau jautri dalījās ar Senseju par savām izjūtām un izdomu alas pieva¬rēšanas laikā. Garais augums un atbilstoši varenā ķermeņa uzbūve šajos apstākļos nebija visai izdevīga. Labi, ka pui¬šiem bija pietiekami spēcīgas rokas, citādi klātos pavisam grūti ne tikai viņiem, bet arī mums visiem: jo mēs līdām aiz tiem. Stass nosauca šo līšanu par ādas plēšanu. Pēc puišu vārdiem, dažās vietās tiem nācās parādīt vienkārši elpošanas vingrošanas brīnumus, mēģinot izelpot gaisu tā, lai spēcīgi samazinātu krūšu kurvja apjomu un, pateicoties tam, iz¬spiestos caur šaurumiem. Puiši arī savā veidā piedzīvoja ne pašas patīkamākās tikšanās minūtes ar apakšzemes pasauli. Un ne tikai viņi. Spriežot pēc Kostjika, Viktora un Nikolaja Andrejeviča sejām, nerunājot jau par mani ar Tatjanu, tie arī izjuta neaizmirstamas sajūtas. Pēdējie izkļuva Volodja, Ser¬gejs un Vano. Taču tiem bija tik mierīgs un dabisks skats, it kā ejas pārvarēšana viņiem būtu tīrais nieks. Un, ja pēc tādas negaidītas tikšanās ar kalnu mūsu kompānija nedaudz sašļu¬ka, tad Sergejs un Vano, likās pretēji, saņēma no tā milzīgu baudu, it kā atcerētos savu draiskulīgo jaunību. 
Kad visi bija sapulcējušies, Sensejs veda mūs tālāk. Mēs kustējāmies viens aiz otra pa akmens gaiteni ar zemiem griestiem, kas burtiski pēc piecdesmit metriem sāka nemanot paplašināties. Dažas minūtes soļojām gar vienmuļām sienām, kad mēs visbeidzot tikām atalgoti ar pirmo brīnumaino re¬dzējumu, kas nedaudz uzlaboja mūsu garastāvokli. Mūsu ceļā bija neliela zāle, izpušķota ar stalaktītiem un stalagmītiem. Diezgan aizraujošs skats – redzēt skumjās tumsas ķēniņvalsts vidū sniegbaltu saliņu burtiski kā mirāžu tuksnesī. 
Jauniešiem netīšām izrāvās apbrīnas saucieni. Mēs nometām mantas un izklīdām pa zāli, ar interesi aplū¬kojot šo dabas veikumu. Pie alas griestiem stiprinājās garu lāsteku diegi – stalaktīti. Savukārt zem tiem, kur pilēja ūdens, no alas grīdas slējās pārsteidzoši stalag¬mīti, kas atgādināja palmu stumbrus. Bija interesanti novērot smalko dabas darbu, ažūra bārkstu veidā gar plaisām. Bet dažās vietās kā burvja noburti nokarājās tādi rēgaini stalagmīti, it kā tiem vispār nebūtu zināmi gravitācijas likumi. 
– Kāds skaistums! – izdvesa Andrejs. 
Visi kā apburti staigāja pa zāli. 
– Ir nu gan, kāds milzīgs darbs, – piezīmēja Nikolajs Andrejevičs, aplūkojot kārtējo stalagmītu. – Lāse aiz lāses no gada uz gadu, no tūkstošgades tūkstošgadē. Vesela evo¬lūcijas hronika pa centimetram gadā. 
– Kā evolūcija? Alas? – painteresējās Kostjiks. 
– Krimas piekrastes. 
Kostjiks paskatījās uz stalagmītu no visām pusēm un sakārtoja brilles. 
– Jūs to tēlaini? 
– Nē, kāpēc? – Nikolajs Andrejevičs apgaismoja ar luk¬turi tuvāko stalagmītu. – Lūk, paskaties šurp, te labāk ir re¬dzami šie gredzeni, redzi, kā kokiem griezuma vietā. Tie ir ķīmiskie ieraksti kā formējās klimats ārpus alas visa perioda laikā, kad auga stalagmīts. Taču piegādā tam šo informāciju lietus un atkušņu ūdeņi. 
– Vareni! Bet kā jūs to zināt? 
– Lasi vairāk un tu zināsi. 
Andrejs, kas arī stāvēja blakus mūsu dakterim, pa¬stiepa roku pie stalagmīta, bet Nikolajs Andrejevičs viņu steidzīgi apstādināja: 
– Neaiztiec to! Pat, ja tu vienkārši pieskarsies pie stalag¬mīta, tad tavu sviedru daļiņas turpinās to iznīcināt daudzus gadus. – Andrejs kaunīgi atrāva roku. – Te taču ir nemainīga vide. Šeit pat mūsu elpošana izmaina ķīmisko gaisa sastāvu. 
– Saprati?! – Kostjiks pavilka uz zoba Andreju. – Tā ka sastingsti un neelpo! 
Žeņka, izdzirdot šo sarunu, tūlīt izvirzīja «racionālu piedāvājumu». 
– Šeit pie ieejas ir jāpieliek uzraksts: «Elpot, šķaudīt un klepot ar cilvēcisko gaisu ir stingri aizliegts.» 
Tumsā kļuva dzirdami Vano smiekli: 
– Kā tad! Neskatoties uz to, ka cilvēks sen pameta alas, dažiem indivīdiem, nerādīsim ar pirkstiem, ala noteikti nav pametusi savu saimnieku. Tā arī rēgojas ar savu necaurre¬dzamo tumsu to pelēkās vielas līkumos. – Un, uznirstot no tumsas, uzsita Žeņkam uz pleca. – Ejam jau... alu infekcija. 
Kamēr mēs priecājāmies par šīs apakšzemes zāles skais¬tumu, Kostjiks pēkšņi pietupās, pieķēries pie vēdera, un sāka paātrināti elpot. 
– Kas tev kaiš? – prasīja Sensejs, pamanījis viņa stāvokli. 
– Vienkārši kļuva kaut kā ne visai... 
– Varbūt tev ir klaustrofobija? – painteresējās Nikolajs Andrejevičs. 
– It kā nav. Es vispār neciešu no bailēm no slēgtām tel¬pām. Vienkārši kaut kā nejūtos savā ādā...
Saruna piesaistīja citu jauniešu uzmanību. 
– Ēē, tu skaties! – pa jokam piedraudēja Volodja. – Tan¬kā nedrīkst slimot. 
– Viss normāli, – Kostjiks pamāja ar roku lukturīšu gais¬mā, virzītu uz viņu, – vienkārši nejūtos labi... Tūdaļ pāries. 
– Nu ko, gadās, – mierīgi noteica Sensejs, – dažreiz pat tiem, kam nekas nekaiš, alās kļūst ne visai, īpaši, kad nonāk tur pirmoreiz. Šeit cilvēciskā iztēle tādus jokus var izspēlēt... 
– Tieši tā, tādās bailēs var iedzīt, – uzķēra Nikolajs Andrejevičs, – ka pēc tam papēži ilgi zibēs pat virszemē. 
Jaunieši iesmējās. Bet Kostjiks ar smaidu piecēlās, ap¬mulsis par tik negaidītu vispārēju uzmanību viņa personai. Mazliet vēlāk, kad visi atkal izklīda pa zāli, Kostjiks sāka sačukstēties ar Tatjanu un pēc tam piegāja pie Senseja. Ne¬daudz saminstinājās, bet pēc tam apmulsis nomurmināja: 
– Šeit tas... hmm... varbūt mēs ar Tatjanu paliksim? Mēs labāk augšā jūs pagaidīsim... Tā teikt, mantas pasargāsim. 
– Kā vēlaties, jūsu izvēle, – ar smaidu teica Sensejs. – Mēs atgriezīsimies ne tik drīz, – un jau nopietnāk piebilda, – vai jums ir vajadzīga palīdzība, lai izkļūtu virszemē? 
Kostjiks nedroši paraustīja plecus: 
– Tiksim galā... cerams. 
– Tā, skaidrs. Tūlīt es jūs izvedīšu. – Un sameklējis Vano, Sensejs sacīja viņam, pamājis ar galvu uz Kostjiku un Tat¬janu. – Paliec par vecāko. Es viņus izvedīšu virszemē. 
Vano pasmaidīja un klusām noteica: 
– Vai viss? Romantika zem zemes beidzās? 
Sergejs, izdzirdot viņu sarunu, piedāvāja savus pa¬kalpojumus. 
– Sensej, es viņus izvedīšu, ātrāk būs. Ar auklu savie¬nosimies ķēdītē. Es iešu pirmais un, ja kas, viņus izvilkšu.
– Pareizi, lai Serjoga iet! – uzķēra Vano un pajokoja. – Tu mums šodien Susaņina lomā, tevi ir jāsaudzē. 
– Labi, – pasmīnēja Sensejs un, pagriezies pret Sergeju, palūdza. – Tikai tu tur akurātāk pagriezienos. 
– Es sapratu, sapratu. 
Kostjiku, Tatjanu un Sergeju savienoja ar vienu auklu. Un, kad viss bija gatavs, tie devās atceļā. Palikušie biedri, izmantojot šo pagaidu atelpu, – kas atpūtās, kas turpināja alas stalaktītu un stalagmītu apskati. Drīz vien atgriezās Sergejs, pa jokam noziņojis Sensejam par veiksmīgu «ope¬rācijas» pabeigšanu. 
Mūsu vienība devās tālāk. Gāja ķēdītē viens aiz otra, tie¬sa gan, kā man likās, diezgan ātrā tempā. Es vēl nodomāju: redz kā, atnācām šurp, lai uz alām palūkotos, bet ekskur¬sija mums taisni kā no reaktīvās lidmašīnas klāja. Sensejs kā pieredzējis gids pārliecināti veda mūsu grupu. Ejas no¬mainījās ar nelielām zālēm, zāles – ar galerijām. Mūsu ceļš vairākas reizes mainīja savu virzienu: te tas veda augšā pa nogāzi, te aizgāja lejā ar slīpumu, te asi pagriezās caur kaut kādām šaurām spraugām, izkļūstot no kurām, mēs gājām, kā man likās, vispār pretējā virzienā. Te mēs iegājām kaut kādās necaurejamās, pēc pirmā acu skata, akmeņu lamatās, un Sensejs, pārāk neapgrūtinot mūsu atjautību, pārliecināti izveda visus no turienes pa absolūti necilām ejām. 
Bija jūtams, ka dažās vietās mainījās telpu temperatū¬ra. Kaut kur gaiss bija mitrāks. Uz tādu eju sieniņām luk¬turu gaismā spīguļoja ūdens lāsītes. Kaut kur skaidri jutās caurvējš. Un vienā no krustojumiem it kā bija dzirdams tāls apakšzemes ūdenskrituma troksnis. 
Sākumā es mēģināju kaut kā orientēties. Taču pēc tam, kad mēs vairākas reizes bijām mainījuši virzienu un šķēr¬sojām eju krustojumus, kas sazarojās dažādos virzienos, es sapratu, ka manas pūles ir bezjēdzīgas. Tomēr kas bija pārsteidzoši, par spīti tik līkumotam, sarežģītam ce¬ļam, – mēs gājām pa kaut kādu knapi pamanāmu taku, turklāt pārsvarā visā augumā, kaut arī dažbrīd tomēr nā¬cās spiesties un līst uz vēdera teju vai četrrāpus. Tur, kur taka asi kāpa lejā vai cēlās stāvus augšā, bija saredzami grubuļaini, savdabīgi pakāpieni. Blakus tiem akmens bija pilnīgi gluds. Mūsu steidzīguma dēļ man tā arī neizdevās jēdzīgi aplūkot, vai šiem pakāpieniem bija dabīga izcelsme vai tomēr mākslīga. Mums par lielu izbrīnu, mēs pārvie¬tojāmies diezgan komfortabli. Kaut arī personīgi es nez kāpēc gatavojos kaut kādiem neticamiem pārbaudījumiem gan psiholoģiskā ziņā, gan fiziskā. 
Es veicu vēl vienu ne mazsvarīgu novērojumu, tiesa gan, tas attiecās uz manu cilvēcisko dabu, kas bija nokļu¬vusi tamlīdzīgos apstākļos. No paša ceļa sākuma, īpaši pēc rāpšanās caur eju, es pastāvīgi izjutu dīvainas kaut kādu nedabisku baiļu sajūtas. Kā rezultātā arī kustības manas bija stīvas, un es noteikti centos iet vienības vidū, un no bailēm skatījos vairāk sev zem kājām. Apkārtne man likās drūma un biedējoša. Un jo vairāk par to domāju, jo vairāk drebēja mani ceļi. Iedama es meklēju dažādus savu baiļu cēloņus, visu noveļot pārsvarā uz dīvaino alas iedarbību. Beigu beigās novedu sevi līdz tādam panikas stāvoklim, ka vēl mazliet – un noteikti mestos uz izeju, ja vien zinātu, protams, kur tā atrodas. 
Taču mana teorija par negatīvu alas iedarbību uz psihi pārsprāga kā ziepju burbulis, kad kārtējās piecminūtes at¬pūtas laikā, piepildītā ar mūsu puišu nemitīgajiem jokiem, es pamanīju vairākuma pārgājiena dalībnieku olimpisko mieru, kas acīmredzami izbaudīja atrašanos šeit. Nikolajs Andrejevičs, tas vispār velti laiku netērēja, pie iespējas ar interesi aplūkojot apkārtējo sienu iežus. Tāds mans no¬vērojums deva savdabīgu sutu uznākušajām negatīvajām domām, šiem nelietīgajiem Dzīvnieciskās sākotnes agre¬soriem, kuri, likās, tā arī vaktēja momentu, lai paņirgātos par manu iztēli. Bailes nomainījās ar ziņkāri... 
Interesanti, no kādas pazemes es tā vēlējos mukt: no dabas vai personīgās «alu apziņas», kā precīzi izteicās tēvs Joanns? No kā es tā baidījos? Ir taču pilnīgi acīm redzami, lai kur arī neatrastos cilvēks, vai zem zemes, vai virs tās, jebkurā vidē, – viņa baiļu spēks slēpjas viņa domās. Kā saka, par ko cilvēks domā, tas arī viņš ir. Un man kļuva vienkār¬ši smieklīgi par savām bailēm – tik triviāla Dzīvnieciskās sākotnes slazda. Nomierinājusies es sakoncentrēju savas emocijas un jūtas uz «Lotosa zieda» meditāciju. Un pēc neilga laika viss nostājās savās vietās. Pat smadzenes sāka nodarboties ar derīgu lietu, cieņpilni novērtējot apakšze¬mes pasaules apbrīnojamos veidojumus. 
Tikko bija nokritis baiļu plīvurs, kā manā priekšā atvē¬rās apbrīnojama pasaule, par kuras eksistenci es pat neno¬jautu, pavadot savu ikdienu virszemē. Pēc iespējas pētot dīvainas akmens velves un sienas, ko prasmīgi daudzu gad-simtu laikā bija noslīpējis ūdens, es sajūsminājos no tāda pēc mērogiem grandioza darba. Ainava alu iekšienē izrā¬dījās ārkārtīgi daudzveidīga. Vismaz tas, ko mēs paspējām izķert no mūžīgās tumsas ar mūsu lukturu gaismas stariem, iespaidoja. Vērojot šo skaistumu, es pilnīgi izkusu apbrīnas jūtās, burtiski saplūstot vienotā veselumā ar noslēpumaino zemes dzīļu neredzamo dzīvi. 
Tagad es sapratu, kas speleologus pievelk apakšzemes ceļojumos. Tās ir neatkārtojamas sajūsmas jūtas, apbrī¬nojamu pazemes pasaules stūrīšu atklāšana, kur, iespē¬jams, nekad nav tikusi sperta cilvēka kāja. Tā ir satriecoša mūžīga noslēpuma aptveršana, noslēpumaina plīvura, kas atver savus dārgumus tikai drošiem, apņēmīgiem cilvēkiem, kuriem grūtību pārvarēšana kļuvusi par likumu. Viņu mil¬zīgais gribasspēks un neatlaidība liek spītīgi iet uz priekšu izmocītajam, nogurušajam ķermenim, brīžiem balansējot uz dzīvības un nāves robežas. Mēs gājām grupā un tāpat izjutām savdabīgas, satraucošas trīsas. Bet ja ietu vienat¬nē? Cik gan vajag vīrišķības, lai ne tikai fiziski pārvarētu pazemes ceļu, bet arī sevī iekšā būt nedalītai, stipra gribas¬spēka personībai? Personībai, kura diža dabas noslēpuma dēļ ir gatava uzvarēt pirmām kārtām sevi un savas bailes! 
Jo alas taču droši izolē no ārpasaules. Ar savu absolūto klusumu un necaurredzamo tumsu tās liek cilvēkam neap¬zināti iegremdēties sevī, ieskatīties sev dvēselē. Alas pat ar savu dzīvi, tūkstošgadīgu eksistenci nemainīgos iekšē¬jā klimata apstākļos, ar kaut ko ir līdzīgas pašam cilvēkam, viņa duālismam. Lai kā arī ārēji cilvēkam mainītos likte¬nis, apstākļi, lai kā viņa ķermenis attīstītos, bet pēc tam novecotu, viņa dvēselē, ja turp nenovirzīt savu skatienu, paliek vien tā pati tumsa, ilgas un mūžīga vientulība. Un, izņemot tevi, nevienam nav piekļuves tam brīnišķīgajam un dievīgajam, ko slēpj tumsa tavas zemapziņas pazemē. Un tikai tu ar savu nemainīgo Mīlestību pret visu pasauli esi spējīgs ne tikai iegūt savu īsteno dārgumu sevī, bet arī noslīpēt to mirdzošā kristālā, kurš domu tumsā apmirdzēs Dievišķo ceļu. 
Ja palūkojas no citas puses, tad tik ideāla alas izolā¬cija no ārpasaules atgādina apziņas izolāciju meditācijas vai lūgšanas laikā, kad cilvēks, atslēdzoties no ārpasaules, koncentrējas uz iekšējo. Tāda pat vientulība no cilvēciskās rosības, no esamības problēmām, tāds pat ideāls klusums apziņā, kurā tiek skaitīti lūgšanas vārdi. Apbrīnojamas sakritības... Un varbūt dabai globālā mērogā tieši tādas vietas ar nemainīgu klimatu arī ir savdabīgs mierinājums, kur daba, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem, var saglabāt alās pirmatnējās dzīvības aizmetņus uz Zemes, proti, vi¬ņai pašu svarīgāko un dārgāko. Jo kā garīgam cilvēkam ir svarīga dvēsele, tā dabai – dzīvība. Jā, cik brīnumus mēs brīžiem palaižam garām, nenovērtējam, koncentrējoties tikai uz patēriņa attieksmi pret dabu, uz to, ko tieši tā vai cita vieta uz Zemes dod cilvēkam. Maz kurš aizdomājas par to, ko tā pati vieta nozīmē pašai dabai. Un diemžēl mūsu masveida egoistiskās domas un darbības nepaiet bez sekām, kā pašai dabai, tā cilvēkiem kopumā. 


* * *
Mūsu komanda gāja diezgan ilgi. Pārvarot kārtējo tuneļ¬veidīgo pāreju, mēs nonācām alas zālē ar lielu daudzumu akmens starpsienu. Tur Sensejs izziņoja kārtējo lielo atpūtu uz divdesmit minūtēm. Kāds apsēdās uz akmeņiem, kāds vienkārši noņēma mugursomu, skatoties apkārt. Žeņka to¬ties pastiprināti kratīja nost no sava kombinezona putekļus. 
– Ak tu, cik gan to te, – nopietni sūkstījās puisis, bet pēc tam smaidot pārvērta visu jokā, – es nekad nebiju sapratis divas lietas: no kurienes rodas putekļi un kur paliek nauda? 
Sensejs, iekārtojoties uz atpūtu, it kā starp citu noteica: 
– Ja vien cilvēki nebūtu tik slinki, jau sen būtu radījuši ne¬tīrības «atgrūdēju». Lūk, pamācītos no dabas, no lotosa zieda. Viņa lapas brīnišķīgi pašattīrās, atgrūžot ūdeni un dubļus. 
– Nu jā, tā ir daba, tajā viss ir sa-prā-tī-gi, – uzsvēra pē¬dējo vārdu Nikolajs Andrejevičs, sēdēdams uz akmens un mēģinot atbrīvot kāju no zābaka, – bet cilvēks pārsvarā ar ķīmiju blēņojas, joprojām ziepes pilnveido.
– Tieši tā, – Sensejs pasmīnēja, pietupdamies un ar mu¬guru atbalstījies pret akmens starpsienu. -Nu, ko lai dara, bizness ir un paliek bizness... 
– Bet kas tas par netīrības «atgrūdēju»? – paintere¬sējās Stass. 
– Elementāra lieta, – noteica Sensejs, pieverot acis. – Aizsargpārklājums plēvītes veidā. Var uzklāt uz jebkura apģērba. Visai ērti... Un saražot to ar mūsdienu tehnoloģijām – kā nospļauties. Ņem polimēru un savieno to ar sudraba nano daļiņām... 
Tā kā Sensejs apklusa, mēģinot nedaudz nosnausties, neviens netraucēja viņu ar tālāko izjautāšanu. 
Kamēr viņš atpūtās, mēs pa to laiku aplūkojām alu. Ir jāsaka, ka tā atstāja uz mums īpašu iespaidu vispirms ar savu neparastumu. Ala atgādināja apjomīgu labirintu. Visi tās stūri bija ļoti līdzīgi cits citam, tā ka, ja kaut kur aiziesi, pēc tam ilgi būs jāmeklē ceļš atpakaļ. Un it kā ej uz luktu¬ru gaismu, kas atspīd uz alas kupola, bet nonāc atkal aklā stūrī. Pat mūsu joku meistari, izjutuši uz sevis alas joku tamlīdzīgā telpas dezorientācijā, centās bez īpašām vaja¬dzībām neatiet no grupas. 
Taču Žeņka, blēdis, arī šajos apstākļos bija savā reper¬tuārā. Sākumā viņš nolēma nobaidīt Vano, kad tas bija aiz¬gājis aplūkot labirintu. Tikko kā tēvs Joanns pazuda aiz akmeņiem, Žeņka parādīja mums ar žestiem: «Klau, tagad jūs dzirdēsiet kliedzienus no šausmu filmas.» Un devās vi¬ņam pa pēdām. Gaidāmais trokšņa efekts nesekoja. Vano atgriezās diezgan ātri, turklāt no citas puses, bet Žeņkas arvien nebija. Beigu beigās tālumā kļuva dzirdama viņa žēlabainā balss kaut kur no tumsas: «Ļaudis, kur jūs esat? Aū-ū! Atsaucieties! Man baterijas lukturī nosēdās, balss saites arī. Palīgā! SOS!!! Aū-ū...»
Sensejs atvēra acis, klausoties nepārtraukto Žeņkas gaudošanu, un, paraudzījies uz tēva Joannа apmierināto seju, kas iekārtojās blakus Sergejam, nopietni noteica: 
– Dabūjiet taču viņu no turienes ārā, kamēr pavisam nav apmaldījies. Citādi pēc tam nedēļu meklēsim. 
Vano sāka smaidīt un piepacēlies sāka spīdināt ar luk¬turi noteiktā alas griestu stūrī. 
– Nāc uz gaismu, grēcīgais dēls... 
Pēc neilga laika puisis parādījās mūsu priekšā, mirdzē¬dams laimīgā smaidā. Un pēc tam jautrībai iztaisījās par aklu nabagu, izstiepjot rokas uz priekšu. Viņš sāka jokojo¬ties klanīties un pateikties visiem par viņa «nevarīgā» ķer¬meņa glābšanu. Bet cienīgtēva priekšā vispār krita ceļos un sāka klanīties līdz zemei. Kārtējā savas pieres pielikšanas laikā «aklais ubags» negaidīti «kļuva redzīgs», atklājot sev saplēstu kombinezona staru. 
– Ups! Vot, kvalitāte, ka tavu māti... 
Piesedzis caurumu ar roku un biedru smieklu pavadīts, viņš pienāca man klāt un palūdza diegu ar adatu kā «vien¬reizēju humāno palīdzību viņa cietušajai personībai». Sa¬ņēmis nepieciešamo, Žeņka nozuda blakus esošajā strup¬ceļā, noslēpdamies aiz stūra, lai nemulsinātu klātesošos ar savām drēbnieka darbībām. Viņš ilgi iekārtojās. Pēc tam uz ieejas sienas iezīmējās elektriskā luktura gaismā mestā puiša ēna, kas cītīgi lāpīja bikšu staru. Mēs turpretī sākām runāt par sadzīves tematiem. Negaidīti Stass noteica: 
– О, kas ar viņu? 
Visi paskatījās uz Žeņkas «kambarīša» pusi. Pēc ēnas bija redzams, kā puisis atgaiņājās no milzīga, pinkaina zir¬nekļa, kurš uzbruka viņam no augšas. No stūra patiešām skanēja klusinātas, gārdzošas skaņas, it kā cilvēks pieliktu visas pūles cīņā ar «asinskāru kukaini». Stass pat pieslējās. Pēc tam viņš pasmaidīja un, mūsu modro skatienu pava¬dīts, bez trokšņa pielavījās pie strupceļa. Zagšus ieskatījās tanī iekšā. Un tikpat nedzirdami atgriezās, knapi valdīdams smieklus. Izrādās, Žeņka bija aizrāvies ar ēnu teātra traģi¬komēdijas izspēlēšanu, pārvērtis manu vieglo cepurīti ar frotē pušķīšiem, ko viņš acīmredzami bija pa kluso nočiepis man no zem degungala, kamēr lūdza diegu ar adatu, par milzīgu ēnu zirnekli. Kad Stass izstāstīja mums šos pikan¬tos sīkumus, mēs neizturējām un sasmējušies sākām ap¬laudēt mūsu mūžīgajam komediantam. Žeņka, izdzirdējis smieklus un ovācijas, saprata, ka viņa avantūra ir izgāzu¬sies. Taču arī te neapjuka un atdarināja ēnu spēlē «zirnekļa» un tā «nomocītā upura» svinīgu paklanīšanos. 
Šis Žeņkas joks visiem tā iepatikās, ka puiši sāka baidīt viens otru ar «atdzimušu» alu lauvu un milzīgu lāču ēnām. Un nebija būtiski, ka šie zīdītāji dzīvoja trīsdesmit – četr¬desmit tūkstošus gadu atpakaļ. Galvenais ir, kā saka, pats spēles process, kas rada neaizmirstamus iespaidus nepa¬zīstamā vietā. 
Mūsu jokdari atdzīvojās. Jaunā izprieca manāmi palie¬lināja asinīs adrenalīnu un īsināja pārgājiena laiku. Tieši īsināja. Jo mūsu ceļš nepieprasīja kaut kādu pārpasaulīgu piepūli. Nekādu tev apakšzemes upju, nekādu bezdibeņu pārvarēšanas, uz ko daži no mums klusībā cerēja. Volodja, piemēram, stiepa savā mugursomā purva zābakus, pārlie¬cinot Senseju, ka tos obligāti ievajadzēsies. Stass un Žeņka paķēra līdzi virves un dažus kalnos kāpšanas rīkus, kā tie paskaidroja – tā, katram gadījumam. Sensejs tad viņiem neiebilda, atmetot ar roku. Pašlaik, nosoļojoši pietiekami garu ceļu, puiši acīmredzot paši sāka saprast visu neliet¬derību tām «grabažām», ko nesa uz saviem pleciem. Droši vien mēs kaut kā veiksmīgi apgājām bīstamās pazemes vietas, jo mūsu ceļš pamatā bija, es sacītu, pat ļoti civili¬zētā dabas variantā. 
Vienīgais «lielais ūdens» gadījās tikai vienreiz. Izejot kārtējo kāpumu, kritumu un pagriezienu mudžekli, mēs izspraucāmies caur šauru plaisu, kas līkumoja kā zutis, un nokļuvām uz neliela laukuma. Uzreiz uzvējoja mit¬rums. Bija jūtams, ka mēs esam nonākuši apjomīgā telpā. Mūsu lukturu stari aizslīdēja tumsā, izgaismojot grandio¬zus stalaktītu daiļumus. Tajā brīdī mēs atradāmies augšā, uz klints izvirzījuma. Zem mums pletās apburošs ezers ar sniegbaltu mežģīņu apmali un stalagmītiem iekšā. Ezera centrā atradās septiņi milzīgi, sniegbalti stalagmīti, kuri ar savu formu vienkārši ideāli bija līdzīgi lotosa ziediem. Ja vien ne to milzīgie izmēri, varētu padomāt, ka tās pa¬tiešām ir dzīvas puķes. 
Mēs piesardzīgi nokāpām lejā pa slīpu akmens dzegu ar savdabīgiem plūstošas formas pakāpieniem. Gar ezeru stiepās knapi manāma taka. Satriecošais svinīgās ažūrzāles skaistums lika mums ievērojami samazināt iešanas ātru¬mu. Jo kāds gan varēja būt turpmākais ceļš? Varbūt neko labāku mēs neredzēsim savā pārgājienā. Sensejs, droši vien saprotot mūsu stāvokli, sāka iet lēnāk, dodot mums iespēju labāk aplūkot šīs pasakainās «pils» bagātīgos rotājumus. No griestiem majestātiski nokarājās stalaktīti, kas atgādinā¬ja apgrieztus ekstravagantus kandelabrus. Bet starp tiem milzīgās ziedkopās greznu balto liliju formā nokarājās ne¬vīstošu ziedu pušķi. Zāles sienas bija burtiski nobērtas ar oriģināliem sniegbaltiem pušķīšiem un pomponiem, bet dažas vietas kā ar vieglu plīvuru bija noklātas ar plānu baltu kristālu kārtiņu. Un viss šis skaistums mirdzēja un zaigoja apžilbinošā salūtā mūsu lukturu staros. Viss izskatījās tik mežģīņots, ažūrīgs, trausls un maigs, ka es netīšām aiztu¬rēju elpu, raugoties uz tik pārsteidzošu, mūžam ziedošu daudzu tūkstošgadu garumā paradīzes stūrīti, ko ar mīles¬tību apsargā kalnu dzīles. 
Taču īpaši satrieca ar saviem izmēriem un ideālo ziedla¬piņu formu stalagmītu lotosi. Nebija iespējams atraut acis no to sniegbaltā skaistuma. Nekad dzīvē es nebiju redzē¬jusi tik apbrīnojamas, tīras krāsas, ko no minerāliem bija izlolojusi pati daba. Spriežot pēc mūsu komandas sajūsmi¬nātajiem izsaucieniem, tamlīdzīgas domas par neparasti skaisto redzējumu apmeklēja gandrīz visus. Biedri vienkārši neticēja, ka šo brīnumu varēja būt radījusi daba – sak, tas ir nereāli! Uz ko Nikolajs Andrejevičs iebilda: 
– Bez šaubām, tas ir dabas roku darbs! Izskatās, ka šie lotosi ir subakvālie veidojumi, satecējuma nogulumi. Tas ir dabisks dabas process. Uz ezera virsmas izveidojas plā¬na kalcīta kārtiņa. Pēc tam tā uzaug uz stalagmītiem, kuri sasniedz ūdens līmeni. Pieaugot pie «vanniņu» bortiem, kalcīta plēve pakāpeniski palielina to augstumu... 
Taču pat ar Nikolaja Andrejeviča tik izsmeļošajiem pa¬skaidrojumiem, ar viņa akmenscieto zinātnisko skaidroju¬mu, bija grūti noticēt, ka tamlīdzīgu lotosu skaistumu, tieši septiņu gabalu skaitā, bija radījusi tikai daba. Kaut gan, ja ne daba, tad kas? Kurš tik precīzi tūkstošgades uz priekšu varēja aprēķināt lāses virzienu un ceļu, kas pēc tam ar savu nenogurstošo darbu radīja tamlīdzīgu brīnumu?! 
Godīgi sakot, negribējās iet prom no šī skatienu valdzi¬nošā lotosu ezera. Tomēr Sensejs deva mums tikai nedaudz laika tam visam, bet pēc tam devās tālāk. Mēs, dabiski, de¬vāmies viņam līdzi, nevēloties atpalikt. Uz atvadām šī vie¬ta sniedza mums vēl vienu negaidītu pārsteigumu. Tajā pusē, uz kurieni mēs gājām, paspīdinot gaismu, no tumsas sāka iezīmēties milzīgi saaugušu stalagmītu un stalaktītu majestātiski skulpturāli tēli. Tie, burtiski kā gigantiski sargi, klusu apsargāja lotosu ezeru. 
Kad mēs piegājām tuvāk, tad ieraudzījām, ka viens no tiem, kas atradās pa vidu, atgādināja guļošu Sfinksu, izvir¬zītu no klints un līdzīgu tai, kas apsargā mūžīgo mieru pie Ēģiptes piramīdām Gīzā. Nez kāpēc no visām «skulptūrām» tā visvairāk piesaistīja skatienu ar savu vienkārši mistisko figūru. Radās tāds baiss iespaids, it kā sniegbaltā Sfinksa kā dzīvs rēgs izvirzījās līdz pusei no milzīgās alas sienas, lai no sava augstuma aplūkotu tos, kas uzdrīkstējās pārkāpt viņas tūkstošgadīgā miera robežas. 
Vienkārši skudriņas skrēja pār ādu, kad mūsu nožēloja¬mie gaismas stariņi apgaismoja milzīgo Sfinksas galvu droši vien piecu metru augstumā. No pakauša uz pleciem nokarā¬jās lielas lāstekas saaugušu stalaktītu, kas bija līdzīgas fara¬ona galvassegai. Savukārt uz pieres slējās sniegbalta figūra, savdabīgi līdzīga ureja diadēmai – kobrai ar izplēstu kapuci. Tās «cilvēciskās sejas» izteiksme nebija pietiekami skaidra, bet tas tikai pastiprināja mūsu iespaidus. Tāda «miglaina» sejas reljefa noslēpumainība bija vēl pievilcīgāka, jo deva iespēju katram no mums domās pašam pabeigt zīmēt ie¬domāto tēlu. Tomēr visiespaidīgāk noslēpumainajā sejā izpaudās viņas acis, spēlējot ar rēgainajām atblāzmām no mūsu virzītās gaismas. Pateicoties tādam gaismas efektam, visa stalaktītu-stalagmītu skulptūra atdzīvojās un patiesi pārvērtās kādā varenā Sargā, kas apsargā savas apakšzemes pasaules gadsimtu noslēpumus. 
Viņas acis atstāja iespaidu uz visiem. Mūsu vienība sāka bikli sačukstēties. Kāds uzskatīja, ka tai acu vietā atrodas dimanti, tādēļ arī dod tādu apbrīnojamu atspīdumu, kāds vienkārši pieļāva, ka tā ir gaismas atspīdēšana no dabīgi izliekta stalaktīta, bet kāds vispār pārliecināja pārējos, ka tamlīdzīgu efektu var radīt tikai mākslīgā ceļā. Vien Sensejs šajā strīdā saglabāja nesatricināmu klusēšanu. 
Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet mūsu ceļš stiepās tieši pie Sfinksas. Arvien vairāk un vairāk tuvojoties šai dabas skulptūrai, es sāku izjust pat kaut kādas vieglas, māņti¬cīgas bailes. Skudru ierindā mūsu vienība pagāja gar tās labo stalagmītu ķepu. Un, pieejot pie kreisās, mēs negai¬dīti nogriezāmies ļoti šaurā un ciešā ejā, kas nemanot bija izvietojusies starp otro un trešo «nagu». Man pēkšņi prātā ienāca doma, ka vienai nonākot šajā alā, es diez vai iedo¬mātos meklēt eju tieši te, blakus figūrai, kas ar savu izska¬tu izsauc neizprotamas bailes. Iespējams, šādas pat domas skubināti, katrs no ceļojuma dalībniekiem centās neatpa¬likt, soli solī visi gāja viens aiz otra, jo perspektīva palikt viens pret vienu ar Sfinksu, kuras skatiens ne tikai baidīja, bet piekala pie vietas, ne visai priecēja. Kaut arī katrs no mums izrādījās, strīdoties, no kā ir veidotas mūžīgā Sarga acis, taču būtībā acīmredzot vienkārši mierināja ar šiem vārdiem savu drebuli no iespaidīgās gigantiskās figūras. 
Kad mēs izkļuvām caur Sfinksas ķepu plašākā ejā, kāds pat atcerējās leģendu par Sfinksu, precīzāk, par Sfingu no grieķu mitoloģijas. Šī spārnotā pa pusei sieviete, pa pusei lauvene, kas mājoja uz klints netālu no Tēbām, uzdeva garāmgājējiem vienu un to pašu mīklu: «Kas no rīta iet uz četrām kājām, die¬nas vidū – uz divām, vakarā – uz trim?» Kas atbildi nezinā¬ja, to aprija. Atminēt izdevās Edipam, atbildot, ka tas ir cil¬vēks – bērnībā, briedumā un vecumā. Pēc tā Sfinga metās no klints... Taču viena lieta ir izlasīt šo leģendu mājās, sēžot ar tējas krūzi ērtā krēslā. Un pilnīgi cita – klausīties to atkal pēc tāda te psiholoģiska brāziena, kad tu reāli izjuti uz savas ādas visu sajūtu gammu no tikšanās ar, lai arī stalagmītu-stalaktītu, bet ne mazāk mistisku Sfinksu. Visu uztver pilnīgi citādāk, it kā tu būtu tieši tas garāmgājējs, kuram Sfinksas mīkla tā arī palika neatminēta, un kas savukārt kļuva par nāves cēloni. 
Jo, ja dziļāk aizdomājas, šeit lieta pat nav Sfinksā, bet pašā cilvēkā, kas ir pārsteigts nesagatavots. Kas izsauc mū¬sos tik paniskas bailes nezināmā priekšā? Mūsu iekšējā ne¬sagatavotība tādai parādībai, domu juceklis, kas ieslēdz iz¬tēles fantāziju un rada baisus tēlus, ko diktē Dzīvnieciskā sākotne. Un tieši Dzīvnieciskā sākotne pārņem mūsu uzma¬nību, aizklājot ar pieaugošām bailēm milzīgo garīgā spēka avotu, kuram nav šķēršļu šai pasaulē. Proti, cilvēks, kas ir pārsteigts nesagatavots, ieslēdz savu ierasto dominanti apziņā. Un, ja viņš izrādās «parasts garāmgājējs», tas ir, ar savu ierasto Dzīvnieciskās sākotnes dominanti apziņā, viņu gaidīs tas pats liktenis, kas daudzus, kuriem tikai šī dzīve ir to vienīgā realitāte, bet nāve – ne tikai fiziskās, bet arī «garī¬gās beigas». Taču, ja viņu vietā būs garīga personība, tad tas, kas «parastam garāmgājējam» likās kā beigas nepārvarama šķēršļa veidā, garīgai personībai būs tikai solis ceļā uz mūžību. 

* * *
Pēc tādas iespaidīgas, sniegbaltas zāles mēs atkal ie¬gremdējāmies pelēcīgajās, tumšajās ejās un galerijās. Atkal akmens kļuva ierasts skatienam. Un es jau vairāk skatījos sev zem kājām nekā pa malām. Lūk, arī vēl viena cilvēcis¬kās dabas iezīme – pieradums. Cik ilgi mēs bijām pazemē? Tikai dažas stundas. Cik iespaidu bija akmens sakarā pašā ceļa sākumā – no paniskām bailēm līdz patiesām apbrīnas sajūtām! Bet tagad? Taču pagāja pavisam nedaudz laika, un viss atkal kļuva ierasts, atskaitot, protams, karsta alas, kurās gandrīz teju katra lāsteka šķita mākslas darbs, di¬ženā gleznotāja-skulptora – Dabas – fantāzijas lidojums. Kaut arī es esmu vairāk nekā pārliecināta – ja vien karsta alas būtu tādi pat bezgalīgi labirinti kā mūsu akmens ga¬lerijas, pa kurām mēs pārvietojāmies, – pat šo sniegbalto skaistumu mūsu nepilnīgās smadzenes drīz vien padarītu par ierastu. Bet pieradums atkal aizvestu domu sava «ne¬atkārtojamā Es» dziļumos, un mēs simto reizi pārdomātu to, ko katrs slepenībā uzskata par sev vissvarīgo. 
Ar Senseju priekšgalā mūsu vienība izgāja vēl dažas apakšzemes pārejas. Kādā vietā tunelis tā sašaurinājās, ka mums atkal nācās līst uz vēdera. Tomēr mūsu pūļu rezul¬tāts pārspēja gaidīto. Mēs nonācām pietiekami plašā zālē. Kaut arī šeit nebija stalaktītu un stalagmītu, šī telpa pār¬steidza mūs ne mazāk. Tās virsma bija sen izžuvuša ezera ovāls dibens. Tam pa vidu atradās kaut kāds nesaprotams milzīgu, vertikālu akmeņu krāvums. 
Sensejs veda mūs gar zāli pa kreiso malu. Gandrīz pašā sānu sienas vidū mēs atklājām pakāpienus, kas pacēlās ap¬tuveni trīs metru augstumā, iedziļinājās klintī un noslēdzās pie ieejas savdabīgā lodžijā. Un, ja par Sfinksas acīm mēs strīdējāmies, šaubīdamies tajā, vai tās ir dabiskas izcel¬smes vai arī kāda mākslīgi radītas, tad attiecībā uz šiem pakāpieniem šaubas nevienam neradās. Pie klinšainajiem pakāpieniem bija labi pastrādājuši kādi nezināmi meista¬ri. Sensejs piedāvāja apmesties šeit uz garāku atpūtu. Mēs sākām kāpt pa pakāpieniem, pa kuriem acīmredzot jau ļoti sen nebija sperta cilvēka kāja. Tādā brīdī sajūti kaut kādas dīvainas jūtas, it kā saskaries ar nezināmās pagātnes dārgu noslēpumu, kura liecinieki ir šie klusējošie senie akmeņi. It kā tu pats kļūsti par šā stāsta daļu, kas šīs alas gadsimtu hronikā ir nozibsnījis ar savu ēnu. 
«Lodžijā» atradās trīs garas monolītu akmeņu solu rin¬das lielu pakāpienu veidā. Aiz noguruma mēs nometām savas mugursomas no pleciem un ar prieku nogāzāmies uz soliem, izstiepjot pārpūlētās kājas. 
Taču ilgi sēdēt nenācās. Tik tikko gaisma no mūsu luk¬turiem pārskrēja pār alas telpu, mēs izbrīnā pamirām no panorāmas, kas mums pavērās. Milzīgie akmeņi, kurus mēs uzskatījām par vienkāršu akmeņu kaudzi, izrādās, veidoja noteiktu zīmējumu zāles centrā. Turklāt tas bija labi pār¬skatāms tieši no augšas, jo monolītu virsotnes bija kā no¬grieztas vienā un tajā pašā augstumā. Pirmais savu pieņē¬mumu attiecībā par attēla kontūru izteica cienīgtēvs: 
– Hmm, izskatās taisni kā vecslāvu «ж» («ž») burts ar svītru pa vidu. 
– Jā, ir līdzība, – māja ar galvu Sergejs. 
– «Živica», «živite», «život»... – nomurmināja cienīgtēvs. 
– Kā lūdzu? – nesaprata Andrejs. 
– Tā kirilicā dēvē šo burtu, – paskaidroja tēvs Joanns. 
– Ā-a-a, – novilka tas. 
– Vienkāršāk runājot, «dzīve», – secināja Nikolajs Andrejevičs. 
– Senatnē šis burts nozīmēja ne tikai dzīvi. Tas ir savda¬bīgs Pasaules Koka simbols, kurā ir divi noslēpumi: Dzīve un Izzināšana, – precizēja cienīgtēvs. 
– Nu jā, – noteica psihoterapeits, – kas augšā, tas apakšā. Taisni Javj (Явь) un Navj (Навь). 
– Man tas vairāk atgādina divas akmens lilijas, kas ir aizgrieztas viena no otras, – piebildu es. 
– Līdzīgs kaut kādam milzīgam kukainim, – savu redzē¬jumu izteica Viktors. 
Kamēr mēs pārspriedām variantus, Sensejs, likās, abso¬lūti nepievērsa uzmanību nedz mūsu pārsteigtajiem izsau¬cieniem, nedz kopējai akmeņu panorāmai. Vienīgais, kas viņu interesēja, – tā bija vēlme izmantot radušos minūti pilnvērtīgai atpūtai. Viņš paberzēja ar rokām savas kājas, izpildot nelielu atslābinošu masāžu caur apģērbu. Tieši šajā momentā Viktors, neatraujot sajūsmināto skatienu no akmeņiem, izbrīnā prasīja: 
– Sensej, bet tiešām, kas tas ir? 
– Ej un apskaties, – labestīgi piedāvāja viņam Sensejs, masējot sev kājas. 
Tāda ideja iepatikās visiem. Mūsu vienība draudzīgi no¬kāpa lejā, atstājot savu komandieri atpūsties. Saņemot prā¬vu adrenalīna devu no skata, kas atklājās mūsu priekšā, mēs vispār aizmirsām par nogurumu un sākām staigāt pa zāli, pētot tās galveno eksponātu mēmā izbrīnā. Divmetrīgie monolīti stāvēja noteiktā secībā viens aiz otra. Starp tiem atradās praktiski vienādas atstarpes-ejas. Tikai pie dažiem no tiem, kas bija novietoti vidū, ejas vietām atšķīrās pēc attāluma. Akmeņi bija labi apstrādāti, gandrīz gludi. Žeņ¬ka aizsniedzās līdz nogrieztajai virsotnei un aptaustīja to. 
– Nu, kā? – apvaicājās viņam blakus stāvošais Volodja. 
– Gluda, kā nopulēta. Tikai putekļu pilns, – nokratījis ro¬kas, puisis nosmīnēja, – vienu varu sacīt ar simtprocentīgu pārliecību: «apkopēji» te noteikti sen nav bijuši. 
– Jā-а, – domīgi noteica dakteris, aplūkojot akme¬ņus. – Cik gan vajadzīgs ieguldīt darba un zināšanu, lai radītu ko tādu! Ar vienu ģeometriju šeit nepietiks. 
– Izskatās, tas, kurš tos uzstādīja, bija apveltīts vēl arī ar ievērojamu mākslas talantu, – atsaucās Vano, ieiedams akmeņu veidojuma pašā centrā, kas veidoja savdabīgu iek¬šējo koridoru starp «ж» burta divām gareniskām pusītēm. 
Mēs metāmies pie viņa, spiežoties starp akmens blāķiem. Mūsu priekšā lukturu gaismā atklājās mīklaini simboli, hie¬roglifi, ornamenti un diezgan neparasts izgriezts reljefs. Pārsteigumā, atvērusi mutes, mūsu kompānija sāka aplūkot blakus esošos monolītus. Daudzi no tiem bija izrakstīti, bet ne visi. Šeit, kā man likās, netika ieturēta kaut kāda īpaša apzīmēto un tukšo akmeņu secība. 
– Taisni kaut kāds matemātisko kodu krājums, – aplū¬kojot attēlus, teica Sergejs. 
– No kurienes tu to rāvi? – prasīja Vano kā rektors stu¬dentam, salicis rokas aiz muguras. 
– Lūk, paskaties, redzi atkārtojošos vienādu ķīļu skai¬tu? Gan te, gan te... Bet uz tā staba to ir vairāk. Noteikti jēdzieniskā būtība ir matemātiska rakstura... Palika tikai sīkums, – Sergejs smīnēja, – tik vien kā uzzināt atslēgu. 
– Hmm, kā teica poļu matemātiķis Hugo Šteinhauss: «Starp garu un matēriju starpnieks ir matemātika,» – lie¬tišķi piebilda tēvs Joanns, tiesa, knapi izrunājot šo vārdu autora uzvārdu. 
– Interesanti, interesanti, – sajūsmināts nomurmināja Ni¬kolajs Andrejevičs, ar roku saudzīgi noglaužot izliektos rel¬jefus. – Ja tas patiešām ir matemātiskais kods, tad... Lieliska ideja: vēstījums, kas nav piesaistīts kaut kādam noteiktam laikam. Un tajā pašā laikā to varēs izlasīt ikviena saprātī¬ga būtne, kas pārzina matemātiskās rēķināšanas pamatus... 
Viņu intriģējošā saruna negribot piesaistīja mūsu uzma¬nību šiem attēliem. Neko īpaši matemātisku es tur, protams, neieraudzīju. Nu, bija atkārtojošies simboli, bet man tas ne par ko neliecināja. Attēli un reljefi likās daudz interesantā¬ki. Šķita, ka to atjautība, kuri veidoja tos uz akmens virsmas, nezināja robežu. Te bija spirāles un trīsstūri, viļņainas čūskveida līnijas, savijušās viena ar otru, rievas, kas atgādināja kaut kādu gigantisku pirksta nospiedumu, koncentriski apļi, sarežģītas figūras un nesaprotami hieroglifi. Turklāt, kas ir interesanti, daži monolīti bija kā nošķirti ar savu kopainu. Savukārt citi, gluži pretēji, parādīja tikai daļu no visa lielā attēla, reljefa vai ornamenta turpinājuma, ko vizuāli varēja novērot uz blakus esošajiem akmens bluķiem. Bet citās vie¬tās, īpaši kur monolīti veidoja pagrieziena leņķi, attēla turpi¬nājums bija uz akmens, kas bija novietots aiz tukšā monolīta. 
Interesanti bija arī tas, kādu ietekmi uz mums atstāja šī vieta. Iepriekš nesarunājuši, mēs gājām no monolīta pie monolīta viens aiz otra, kā baidoties atpalikt vai izrauties uz priekšu. Kaut arī būtībā apmaldīties te bija neiespējami, un ne mūsu kompānijas likumos bija izrādīt savas bailes, pat ja tās ir. Taču šeit... Vienīgi Vaļera, kā arī Sergejs pārī ar Vano klaiņoja ap monolītiem patstāvīgi, aplūkodami attē¬lus. Taču visi pārējie, paši to neievērojot, čupiņā pārvietojās aiz Nikolaja Andrejeviča burtiski kā ekskursijā. 
Veikli aplūkojuši šī savdabīgā kompleksa sienas, mēs ar manāmu atvieglojumu sākām rausties pa pakāpieniem augšā pie Senseja. Nu kā gan te varēja atturēties no iztaujā¬šanas, atrodoties tādā iespaidu varā no monolītiem? Apsē¬dušies uz akmens soliņiem, mēs vienkārši apbērām Senseju ar jautājumiem. Taču viņš tikai atjokojās, zobodamies par mūsu emociju sprādzienu. 
– Sensej, kā tu uzdūries šai alai? – brīnījās Andrejs. 
– Bet kas tur par simboliem attēloti? – prasīja Viktors. 
– Kas gan šos akmeņus tik labi apstrādāja? – viltīgi in¬teresējās tēvs Joanns. 
– Nē, patiešām, kas par dīvainu bunkuru? – tirdīja Žeņ¬ka, veroties pa malām. 
– Ai, – pamāja ar roku Sensejs. – Istaba trušiem. 
– Kādā ziņā? – Andrejs nesaprata. – Te ko, trušus audzēja? 
– Nu, aptuveni tā, – smejoties kopā ar visiem, izvairīgi atbildēja Sensejs. 
– Aha, tu tūlīt izstāstīsi, – ar smīnu norunāja sev zem deguna tēvs Joanns.
Minūtes desmit mēs mocījām Senseju ar saviem ne¬beidzamajiem jautājumiem. Taču viņš kā nelokāms alvas zaldātiņš to tik vien zināja kā atjokoties. Un, par cik no viņa tā arī neizdevās neko jēdzīgu izspiest, prātojumu un minējumu kaujā metās mūsu «smagsvara» intelektuāļi. 
– Bes šaubām, šī ir pietiekami sena būve, – savu versiju sāka izvirzīt Nikolajs Andrejevičs. – Līdzīga kaut kādam sena kulta kompleksam. 
– Un kas gan interesanti to būvēja? – ziņkārīgi tau¬jāja Volodja. 
– Nu, Krima ir viens no senākajiem apdzīvotajiem rajo¬niem, – paraustīja plecus Nikolajs Andrejevičs. – Šeit kopš seniem laikiem ir dzīvojuši Austrumeiropas ļaudis. Šķiet, kopš otrās tūkstošgades beigām pirms mūsu ēras Krimu ap¬dzīvoja kimmerieši. Pirmajā tūkstošgadē pirms mūsu ēras te dzīvoja tavri, pēc tam – skifi. Savukārt pēc tam kas tikai šeit nav pabijis: gan grieķi, gan romieši, gan goti, gan huņņi, gan armēņi, gan alānu un pečeņegu pēcnācēji, mongoļi... 
– Bet krievi? – nenocietās Andrejs, klausoties visu šo uzskaitījumu. 
– Un krievi, kad Krima pārgāja Krievijas aizgādniecībā 1774.gadā, – Nikolajs Andrejevičs ieturēja pauzi un atkal atgriezās pie sev interesējoša temata. – Taču diez vai kāds no iepriekš uzskaitītajiem varēja visu šo uzbūvēt. Man lie¬kas, šis komplekss ir daudz senāks... 
– Piekrītu, – tēvs Joanns pamāja ar galvu un nogaidoši paskatījās uz Senseju. 
Taču tas saglabāja nesatricināmu klusēšanu, manāmi izbaudot stihiski radušās diskusijas gaitu. 
– Hmm, daudz senāks? – atkārtoja Sergejs un pasmīnē¬ja. – Daudz senāks – tie jau neandertālieši. 
– Aha, akmens laikmetā! – Volodja smejoties noteica.
– A kas, – Vano uzķēra ideju un joka pēc sāka to iz¬vērst, – viss var būt. Neandertālieši – tauta īpaša. Lūk, pēdējā laikā runā, ka it kā mēs jau neesam to pēcnācēji, ka tas bijis atsevišķs cilvēciskā strupceļa atzars. Kaut kādas būtiskas at¬šķirības gēnos atrada. Īsāk sakot, mūsu homo sapiens sugai tie ir tikai brālēni. Tiem, runā, kaut kāda kultūra bija. Ugu¬ni pazina. Starp citu, alās dzīvoja un dikti jau veikli akmeni apstrādāja. Apstrādes tehnika bija ļoti īpaša, nelīdzinājās tai, kas ir mūsu brālim sapiensam... Un vispār – neandertālieši apdzīvoja Eiropu, – kā savas humoristiskās idejas galveno argumentu izvirzīja cienīgtēvs. – Tā bija viņu Dzimtene. 
– Labdien! – ironiskā pretenziju tonī norunāja Žeņ¬ka. – Bet sapiensi kur tad izšķīlās?! 
– Nu, kur izšķīlās senči dažiem «īpaši apdāvinātiem» sapiensiem, kas līdz šim mīda zemi ar savu baiso mutāciju, es nezinu, – ar smīnu sacīja tēvs Joanns, uzsvērdams vārdu «izšķīlās». – Daba pagaidām slēpj šī murgainā eksperimenta īsto stāstu. Bet homo sapiens dzimtene ir Āfrika. 
– Āfrika?! – pārsteigti pārjautāja Žeņka, it kā tas viņam būtu negaidīts jaunums, un tūdaļ pat uzsāka lipīgu smieklu lēkmi. – Lūk kā! Banāns jums visiem, izrādās, mēs esam nēģeri! 
– Nu, kurš «nēģeris», bet kurš arī «cilvēks saprātī¬gais», – izsmejoši noteica tēvs Joanns un, raugoties uz maz¬liet nosmērēto puiša seju, piebilda, – un vispār, palūgšu ne¬apkopot masveidību savā nosmulētajā relikta individualitātē. 
Mēs draudzīgi pasmējāmies par šo kārtējo mūsu humo¬ristu klaunādi un, kad tie pierima, atkal raidījām skatus uz akmeņu kompleksu. 
– Jā, lai uzbūvētu ko tādu, ir vajadzīga perfekta dar¬ba organizācija, attiecīga tehnika, lai apstrādātu un uz¬stādītu šos blāķus, – savu pieņēmumu atkārtoja Nikolajs Andrejevičs. – Tas viss paredz nopietnu zināšanu līmeni.
Un, pirmkārt, ģeometrijas, matemātikas jomā, – Nikolajs Andrejevičs uzskaitīdams sāka centīgi aizlocīt rokas pirk¬stus, – nav izslēgts, ka arī astronomijas... 
– Fizikas, – tonī piebilda Sensejs, kā piepalīdzēdams dakterim ar uzskaitīšanu. 
Un, tā kā tas bija vienīgais nopietnais Senseja vārds viņa joku starpā, visi ar ieinteresētību paskatījās uz viņu. Šī vis¬pārējā uzmanība lika Sensejam apklust. Taču, kā saka, likties vairs nebija kur, vārds jau izteikts. Tomēr paskaidrojumu vietā Sensejs, paraudzījies uz Vano, ar humoru norunāja: 
– Gribi lokālo jociņu? 
– Protams, – tas labprāt piekrita. 
– Aiziesi, lūk, tur, – Sensejs paspīdināja ar lukturīti uz to pusi, no kurienes mēs ienācām alā. – Redzi, lūk, tās bedrītes sienā? Uzrāpsies pa tām nišā. No šejienes, tiesa, tā nav redzama. 
– Un kas būs? 
– Redzēsi. 
Vano neuzticīgi paskatījās uz draugu, acīmredzami mē¬ģinot atminēt kaut kādu triku, un katram gadījumam ar smaidu nobrīdināja: 
– Nu, skaties, dēls! 
Viņš devās norādītajā virzienā. Mēs ar interesi sākām vērot viņu un viņa diezgan izveicīgo kāpšanu, kas sekoja pa stāvo sienu. Pēc tam daži no mums (Žeņka, Stass, Andrejs un es) nenoslinkoja nokāpt lejā un paskatīties, kur gan līda cienīgtēvs, jo no lodžijas bija redzama tikai izvirzītā klints daļa, aiz kuras pazuda Vano. Izrādās, viņš uzlīda gandrīz vai zem pašas alas velves un nonāca diezgan ietilpīgā nišā plaša balkona veidā. Kad mēs piegājām, tēvs Joanns jau aplūkoja to ar lukturīša palīdzību. Acīmredzami neatrodot neko īpaši ievērojamu, viņš paraustīja plecus. Atbalstījies pret akmens «margām», Vano paskatījās uz mums no aug¬šas un skaļi jautāja, lai būtu Senseja sadzirdēts: 
– Nu, un kur te ir triks? 
Pērkondārdoša atbalss izplatījās pa visu alu tā, it kā kāds Vano rokās būtu iedevis jaudīgu mikrofonu un ieslē¬dzis to visā skaļumā. Mēs pat neviļus nodrebinājāmies. Bet Žeņka atleca malā un pieliecās kā no sprādziena. 
– Nu gan! Viss, pasaules gals ir klāt! Cienīgtēvam balss uzradās... 
Vano, arī izbrīnījies par tādu akustisko efektu, iesaucās: 
– O-ho-ho-ho! 
Atbalss jaudīgi pārskrēja pār zāli, no kā Žeņka vispār šausmās aiztaisīja ausis ar rokām. 
– Ejam prom, kamēr viņš mūs kurlus nav pataisī¬jis, – smiedamies piedāvāja puisis. 
Interesanti, ka atpakaļceļā mēs skaidri dzirdējām ne ti¬kai cienīgtēva balss iesildīšanu, bet arī viņa kluso sarunu pašam ar sevi. Skaņa no tās vietas izcili rezonēja pa visu alu. 
Atgriežoties Žeņka uzreiz jautāja: 
– Sensej, tu ko, no cienīgtēva Dželsomīno izveido¬ji? – Mēs sasmējāmies, atceroties mūsu jaunības veco filmu «Dželsomīno burvīgā balss». Bet puisis ar smaidu turpinā¬ja: – Tā jau dažiem krietniem vīriem dzīves nebija viņa dēļ, bet tagad vispār – tikai ar decibeliem vien sakaus. 
Mēs ērtāk iekārtojāmies «lodžijā» un svētlaimē izstie¬pām nogurušās kājās. Uzkrātais nogurums darīja savu. Pēc tik daudziem noietiem kilometriem pat akmens man likās mīkstāks par dūnu pēli. Tikmēr tēvs Joanns sajūsmināts murmināja uz sava balkona: 
– Lūk, to es saprotu, akustika! Vareni! Kā man noderētu tāds akustiskais efekts manā baznīciņā... 
Un jau skaļāk atkārtoja:
– Dzirdi, Sensej? Es saku, ka man tādu akustiku... 
Senseja vietā atbildēja Sergejs: 
– Mēs taču dzirdam, dzirdam! Tikai nekliedz, tā jau te visi kurli kļuvuši. 
– Jā? – izbrīnījās Vano. – Lūk, šī, es saprotu, ir akustika... 
Viņš atkal ievingrināja balsi, iemēģināja dažādus ska¬ļumus. Pieskaņojoties optimālam skaņas spēka variantam, kurš acīmredzot viņam visvairāk iepatikās, Vano melodiskā mācītāja balsī noteica: 
– Gods lai ir Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam, kā tas no iesākuma ir bijis, tā tagad un vienmēr, un mūžīgi mūžam. Ā-āme-enn... 
Viņa balss izplatījās pa zāli, aizpildot telpu ar savu svi¬nīgo skanējumu. Cienīgtēvs paklusēja, acīmredzami ieklau¬soties atbalsī, un, palicis ar to pilnīgi apmierināts, sāka lasīt lūgšanu Svētajam Garam: 
– Debesu Ķēniņ, Iepriecinātāj, patiesības Gars, Kas visur esi un visu piepildi. Tu visa laba Saturētāj un dzīvības De¬vēj, nāc un mājo mūsos, un šķīstī mūs no visas nešķīstības, un, Žēlīgais, atpestī mūsu dvēseles. 
Skaņa, kas nāca pār zāli, patiešām veidoja satriecošu efektu. Pat skudriņas skrēja pār ādu no tik jaudīgām tēva Joannа balss vibrācijām, kas skanēja no tumsas. Šī skaņa radīja kaut kādu iekšēju iedvesmu, pārņemot līdz dvēse¬les dziļumam, it kā liktu katrai ķermeņa šūniņai vibrēt tās unisonā. Kad tēvs Joanns pabeidza lasīt lūgšanu, iestājās absolūts klusums, pateicoties kuram, pēdējie vārdi kā at¬balss atkārtojās personīgajā apziņā, precīzi līdz sīkumiem atdarinot cienīgtēva balss tembru. Mēs sēdējām kā apburti, nekustoties, baudot šo pārsteidzošo skaņas efektu. Cienīg¬tēvs tā iekarsa, ka pat sāka vadīt misi. Viņš mainīja into¬nāciju un pakāpeniski pārgāja uz klusu, vienkāršu lūgšanu dziedājumu. Viņa balss kļuva samtaina, mīksta, ieaijājoša. Es pievēru acis. Viegla snauda aptvēra manu apziņu. 

* * *
– Teicama akustika! – nepārstāja jūsmot cienīgtēvs, vis¬beidzot kāpdams lejā no «skanīgā» balkona. 
– Tas vēl tā, – mīklaini noteica Sensejs un, paraudzījies savā pulkstenī ar apgaismojumu, piebilda: – Labi, lai no¬tiek! Gribat vēl vienu fokusu? 
Mēs pamājām. 
– Tikai visiem būs jāpapūlas, lai viss sāktu strādāt, – pa¬brīdināja Sensejs, vēl vairāk ieintriģējot mūs. 
Neatklājot, kas īsti ir par lietu, Sensejs izvilka no savas mugursomas garu, mīkstu lupatu, saplēsa to gabalos un pasniedza katram no mums. Saglabādams gaidāmā «fo¬kusa» noslēpumu, viņš veda mūsu vienību, kā viņš jokojot izteicās, uz «kaujas posteņiem». 
– Un pret ko mēs karosim ar šo briesmīgo ieroci? – smejoties prasīja Žeņka. 
– Pret Putekļu kundzi, – ar smaidu atbildēja Sensejs. – tu taču pats sūrojies, ka te sen nav bijuši «apkopēji». 
– Es?! – Žeņka māksloti sašuta. – Es taču to tikai tā – nepa¬domājis pateicu. Jo kas gan ir putekļi?! Sirmās senatnes grez¬nojums. Tie taču ir šīs alas bagātās pagātnes vērtīgā daļiņa. 
Un tālāk Žeņku panesa vētrainā veselas epopejas iz¬klāstā par puteklīša dzīvi un attiecīgi tā «vecumdienu ne¬aizskaramības statusu šajā svētajā alā». Savukārt Volodja ar smiekliem īsi rezumēja viņa liesmaino runu: 
– Un ko tikai cilvēks neizdomās, lai tikai nestrādātu. 
Mums šķita, ka tūdaļ sāksies grandioza uzkopšana, lai kompleksu attīrītu no putekļiem. Taču, pretēji mūsu gaidām, Sensejs veda mūs nevis pie monolītiem, bet izvie¬toja attiecībā pret pakāpieniem ovālās zāles labajā un krei¬sajā pusē, dodot uzdevumu rūpīgi noslaucīt viņa norādītās vietas uz akmeņiem. Un ja puišiem bija piešķirti apgabali uz sienām, tad Volodjam un man – dīvaini padziļinājumi, kas atradās starp pakāpieniem, kas veda uz «lodžiju». Mēs uzsākām pastiprināti tīrīt norādītās vietas. Tie bija līdzeni, apaļi padziļinājumi paplātes formā, nedaudz iegremdēti ar vienu pusi akmenī zem noteikta leņķa. Kad es sāku atbrīvot savu apgabalu no putekļu un dubļu kārtas, tad atklāju zem tiem gludi nopulētu kristālu, līdzīgu kalnu kristālam. Tas pats izrādījās Volodjam un pārējiem puišiem. Visi šie kris¬tāli, kas ar kaut ko bija līdzīgi automobiļu lukturiem, bija dažādu izmēru un iemontēti alas sienās dažādā augstumā un dažādos leņķos. Pēc tam, kad mēs bijām notīrījuši no tiem dubļus, apgaismojot šo apgabalu ar savām kanogon¬kām, alas zāle sāka atdzīvoties ēnu un gaismas spēlē. Ap¬brīnā mēs skatījāmies pa malām, domājot, ka tas arī ir tas pats fokuss, kuru mums solīja Sensejs. Tikmēr viņš pats, apsēdies uz pakāpieniem, darbojās ap kaut kādiem diviem dīvainiem priekšmetiem, attīrot to sīkās detaļas no putek-ļiem un kaut ko mēģinot tajos sakārtot. Tas, ka tie izrādījās divi acīmredzot ļoti seni, neparasti gaismekļi, es sapratu tad, kad Sensejs, pabeidzot darbu, iededzināja ar šķiltavām to «degļus», radot kaut kādu nedabisku spīdēšanu. 
– О, paskat tik, vēl strādā, – viņš pats sev par pārsteigu¬mu atklāja, pārbaudot un apdzēšot senās «lampas». 
Kad mēs tikām galā ar savu uzdevumu, Sensejs aicināja mūs ieņemt vietas «lodžijā», bet Žeņkam uzticēja savākt lupatas. Un šis, uzvilcis sev stingra kontroliera masku, pareizāk, balza¬ka vecuma kontrolieres, ar uzjautrinošiem monologiem sāka vākt no mums lupatas kā biļetes pie ieejas vasaras kinoteātrī.
Sensejs nostādīja Volodju blakus vienam no kristāliem, kas atradās labajā sienā, netālu no ieejas alā. Sākumā viņš palīdzēja tam novirzīt noteiktā leņķī elektriskā luktura gaismu uz kristālu. Mūsu acu priekšā radās fenomenāls optiskais efekts. Gaisma, vairākas reizes atstarojoties no spoguļainajiem kristāliem, izgāja caur monolītu kompleksu un... Uz pretējās akmens sienas pa labi radās divas ēnas, kas bija līdzīgas cilvēciskām figūrām ar savdabīgiem skafandriem uz galvām. Aiz šīm figūrām pusēnās bija saskatāma ainava – jūra, kalni un vai nu mēness, vai saule, kas karājās virs tiem, kopumā, lai būtu precīzāk, – aplis, kas bija gaišs no iekšpuses. Starp mums pārskrēja izbrīna čuksti. 
– Kas tie? Ūdenslīdēji, vai? – izbrīnījās Andrejs. 
– Kāpēc ūdenslīdēji? – atsaucās Viktors. – Varbūt kos¬monauti. 
– Tiešām, kosmolīdēji! – apstiprinoši pamāja ar gal¬vu Žeņka. 
Tikmēr Sensejs nolika Stasu pie pretējās sienas attiecī¬bā pret to, kur stāvēja Volodja. Kad Sensejs noregulēja Stasa elektriskā luktura gaismas kritiena leņķi uz otru kristālu, gaisma atkal pārskrēja savos daudzajos atspulgos pa alu, papildinot monolīta kompleksa apjomīgo apgaismojumu. Un pa kreisi uz «ekrāna» parādījās milzīgas ķirzakas – di¬nozaura ēna. Taču pats interesantākais – virs tā galvas ka¬rājās jau četri lieli apļi, bet tiem aizmugurē – daži mazāki apļi, bet jau tādi neskaidri. 
Pēc Senseja lūguma mēs izslēdzām savus lukturus. Viņš atkal aizdedzināja senās «lampas» «degli» un aizstāja ar to Stasа lukturi. Dinozaura ēna kļuva izplūdusi. Taču Sensejs droši vien kaut kā noregulēja gaismas kritiena leņķi, jo drīz vien ēna ieguva nevis vienkārši skaidras aprises, bet kļu¬va kā dzīva. Dinozaura kustības bija tik reālas, it kā viņš tiešām būtu klātesošs alā. Kad Sensejs paveica to pašu ar Volodjas apgaismojumu, aizstājot to ar seno «lampu», uz «ekrāna» atdzīvojās arī figūras skafandros. Tās it kā kaut ko pārsprieda savā starpā attiecībā par dinozauru un apa¬ļajiem objektiem «debesīs». Te mēs, protams, nožēlojām skaņas neesamību. Taču, kad mums pārgāja pirmais šoks no redzētā, Žeņka lieliski aizpildīja šo trūkumu, acumirklī izdomājot smieklīgu stāstu par lielu staigājošo šašliku. Par ko tēvs Joanns Žeņkas sakarā norādīja, ka, «ko Dievs nav devis, to arī biezpiens neiedos». 
Sensejs mums piebiedrojās, apsēžoties starp Nikolaju Andrejeviču un Vano. 
– Nu, kā jums fokuss? 
– Forši! – Viktors atbildēja par visiem. 
– Pat ļoti interesanti, – pamāja ar galvu cienīgtēvs. – Vai tiešām no «degļa» uguns mirgošanas top tāda dzīva ilūzi¬ja? Pat neticas. 
– Jā, neparasta optisko viļņu shēmiņa, – piebilda Sergejs, aprēķinot gaismas kustības un atspoguļojuma ceļu. 
– Bet ko jūs gribējāt? – apmierināti noteica Sensejs. – Sir¬mā senatne nebija tik primitīva, kā daži uzskata. 
Viņš paskatījās uz tēvu Joannu. Tas pasmaidīja. 
– Sirmā senatne, saki... Nu, un cik ļoti tā bija sirma? 
– Ja es tev pateikšu, tu vienalga neticēsi, – Sensejs smī¬not atmeta ar roku. – Tāpēc, kā saka, nebojāsim gaisu ar cipariem. Galvenais – būtība. Un būtība ir acu priekšā. 
Kādu laiku mēs klusējot apcerējām dzīvo gleznu uz «ekrāna». 
– Gaismas un tumsas spēle ir mūžīgais jautājums, – Ni¬kolajs Andrejevičs filozofiski norādīja. – Senči uzskatīja, ka redzamā pasaule ir veidojusies no divu konfrontējošu sākotņu savienošanās – gaismas un tumsas, labā un ļaunā.
– Var arī tā teikt, – piekrita Sensejs. – Pirmais ir gaisma, kas dzemdē cilvēka dvēseli, otrais – ēna, kas dzemdē cilvēka ķermeni. Kad notiks tumsā ieslodzītās gaismas atbrīvoša¬nās, tad pienāks pasaules beigas. 
– Bet kas tie par apļiem augšā? – painteresējās Volodja. 
– Tas ir atgādinājums un brīdinājums pēcnācējiem par to, kas bija, un par to, kas būs. 
– Bet kas bija un kas būs? 
– Nu, viss, kā vienmēr. Beigas un sākums. Iznīcināšana pirms pasaules atjaunošanas. 
– Bet kādā sakarā te pieci apļi? – nevarēja saprast Ni¬kolajs Andrejevičs. 
– Vairāku spīdekļu vienlaicīga parādīšanās debes¬jumā kā šeit, redzi, virs dinozaura nozīmē beigu sākumu, sevis izdzīvojušās pasaules bojāeju. Bet vientuļā «saule» malā – jaunas atjauninātas pasaules sākumu. 
– Interesants simbolikas traktējums, nekad tādu nebiju dzirdējis, – atzinās Nikolajs Andrejevičs. 
– Ko tu, tas ir vecs kā pasaule, – Sensejs viņam iebil¬da. – Austrumos ir pilns ar nostāstiem par to. Paņem kaut vai budismu. Tur skaidri ir pateikts, ka pasaules bojāeja ie¬stājas tādēļ, ka uguns pārņem pasauli. «...Kad septiņas saules lec viena aiz otras, avotu ūdeņi izkalst un uguns nostiprinās pasaulē pat no iekšpuses. Dzīve iesākas, kad uguns pamet šo pasauli un pāriet citā…» Un tādas zināšanas ir ne tikai Austrumos. Šī informācija ir nostiprinājusies atmiņā tautām gandrīz visos kontinentos. Piemēram, maijiem bija leģenda par piecām saulēm. Tā vēstīja: «Četras reizes tika dota cil¬vēkiem saule. Taču laiks pagāja, bet ļaudis nemainījās: viņi nebija kļuvuši labāki, un to netikumi nebija mazinājušies. Tad dievi lēma iznīcināt ļaudis. Taču viens no dieviem, kurš vairāk par visiem tos mīlēja, nolēma dot cilvēkiem pēdējo iespēju. Viņš metās ugunskurā un pārvērtās piektajā saulē, kura atkal sāka spīdēt cilvēkiem un dāvāt tiem dzīvi.» 
– Piektā saule? – noteica Sergejs. – Tā ir tā, zem kuras mēs dzīvojam? Nu jā, ja vēl ņem vērā, ka maiju kalendārs beidzas 2012. gadā... jautrs stāsts sanāk. 
– Tas saucas: «Viss nav tik slikti, kā jūs domājat. Īste¬nībā viss ir daudz sliktāk,» – kā pēcvārdu nokomentēja tēvs Joanns. 
Sensejs atkal pasmaidīja un ar skepsi noteica: 
– Nu, ko jūs tik traģiski visu traktējat? Daži, piemēram, uzskata to tikai par «nepamatotām leģendām». 
Vīrieši pasmaidīja, bet neko neatbildēja. Kādu laiku mūsu kompānija sēdēja klusēdama. 
– Bet kas tie par puišiem? – pajautāja Sergejs, pamājot ar galvu uz «kosmolīdējiem». 
– О, tie ir konkrēti biedri, – Sensejs no jauna paskatī¬jās savā pulkstenī. – Taču par tiem izstāstīšu kaut kad pēc tam... Nu ko, laba pa drusciņai? Vajag, kā saka, arī kaunu prasties... Volodja, Stas, dzēsiet gaismas! 
Mēs ieslēdzām savus elektriskos lukturus un sākām ga¬tavoties ceļam. No tādas iespaidu gūzmas un informācijas pārpilnības mūsu galvās iestājās «pilnīgs vakuums». Un vajadzēja laiku, lai, kā teica Nikolajs Andrejevičs, visu sa¬prastu un saliktu pa plauktiņiem. Mēs paņēmām savas mu¬gursomas un devāmies aiz Senseja tālāk gar kreiso sienu aiz klints iedobuma. Aiz tā, izrādās, bija otra eja. 
Šī pietiekami ērtā un plašā eja nedaudz sašaurinājās, iz¬veidojot apaļu atveri aptuveni divu metru diametrā, bet pēc tam atkal paplašinājās. Pēc pirmā acu uzmetiena – nekā ne¬parasta. Eja kā eja, mēs savā ceļā jau daudz tādas satikām. Sensejs mierīgi to pārvarēja. Vaļeram, kurš gāja aiz viņa, tas arī neradīja grūtības. Taču pārēje, tostarp Volodja, Viktors, Vano, acīm redzami nobremzēja pirms šīs apaļās atveres, radot sastrēgumu kustībā. Un te mūsu mazajā vienībā sā¬kās kaut kāds nesaprotams juceklis. Puiši ne no tā, ne no šā pēkšņi sāka izteikt vēlmi palikt šajā alā un rūpīgāk visu aplūkot. Sak, kādēļ steigties, jo kad vēl sanāks ko tādu re¬dzēt? Viktors piedāvāja pamatīgāk te atpūsties, pie reizes iestiprināties. Žeņa aktīvi viņu atbalstīja, attaisnojoties ar to, ka jau pietiekami ilgu laiku viņa zarnas rāda viena otrai lielas pigas, un tādēļ vēders pauž lielu neapmierinātību par šo sacelšanos nepārtrauktas burkšķēšanas veidā. Pat tēvs Joanns, kas visu ceļu vilka puisi uz zoba viņa izturības sa¬karā, par pārsteigumu viegli piekrita viņam, tiesa, vairāk motivējot apstāšanos ar rūpīgāku alas apskati. 
Kad puiši, cenšoties pierunāt Senseju, apjukumā pagāja malā no gredzenveida ejas, es, gluži pretēji, pasteidzos pie tās un negrasījos atpalikt. Kāda gan atpūta, ja jau tā esam pietiekami atpūtušies? Taču tikko es pietuvojos pie gredze¬na, kā pēkšņi sajutu kaut kādu neizskaidrojamu baiļu kāpi¬nājumu. Kaut kas manī iekšā stādināja, kā saka, bremzēja, skaidri nevēlēdamies pārkāpt šo robežu. Nesaprotamā izbīlī es pavirzījos nedaudz atpakaļ, ar to pašu sajūtot ievērojamu atvieglojumu. Sakopojusi visu atlikušo gribasspēku, es atkal braši pietuvojos pie gredzena, stingri nolēmusi pārkāpt tam pāri. Un no jauna sajutu neaprakstāmas paniskas bailes, kas turklāt kļuva vairākas reizes stiprākas. Es atkal pavirzījos at-pakaļ, nespēdama izskaidrot, kas gan ar mani nav tā. 
Sensejs, vērojot mūsu bremzēšanu, ikdienišķi šķērso¬ja apli, klausoties pēkšņi sašļukušo puišu izteikumus, un ar savu nenogurdināmo humoru sāka atbalstīt to garu. Turklāt viņš iedrošinoši papliķēja Sergejam un Nikola¬jam Andrejevičam pa muguru, un pie reizes arī man, kā man toreiz likās, tikai tāpēc, ka es tajā momentā vienkārši nejauši izrādījos blakus. Viņa papliķēšana skāra lāpstiņu rajonu. Un te es pēkšņi sajutu neparastu spēku pieplū¬dumu. Man kļuva tik viegli, it kā es būtu atbrīvojusies no pilnīgi visām savām bailēm. Neticamas brīvības sajū¬ta aptvēra mani tā, it kā man priekšā neeksistētu nekādi šķēršļi, it kā manī būtu pamodies visvarens spēks. Pie auss es izdzirdēju klusu Senseja balsi. 
– Nu, drošāk... 
Mans skatiens pavērsās uz nepārvaramo apli. Un kamēr puiši pārliecināja Senseju palikt, es ar kaut kādu neatlai¬dību un pārliecību devos. Man par milzīgu pārsteigumu, šoreiz es mierīgi izgāju cauri aplim, it kā nekad nebūtu eksistējis tas neredzamais, nepārvaramais šķērslis, kas aiz¬šķērsoja manu ceļu personīgajā apziņā. Vēl jo vairāk – es pat varēju aplūkot šo gredzenveidīgo eju, izgaismojot to ar sava luktura palīdzību. Tas bija ideāli līdzens riņķis, acīm¬redzami mākslīgas izcelsmes. It kā kāds kaut kādā nesa¬protamā veidā būtu iespiedis riņķi pamatiezī, bet pēc tam to izņēmis, atstājot ideāli gludu, it kā izkausētu gropi, trīs¬desmit piecu – četrdesmit centimetru platumā. Pēc šī riņķa atkal turpinājās parasts tuneļa paplašinājums. 
Kad es pārkāpu pār riņķa gropi, garastāvoklis man kriet¬ni uzlabojās. Un, galvenais, es sajutos tik svaiga un modra, it kā aiz muguras vispār nebūtu bijis šī nogurdinošā, vai¬rākas stundas garā ceļa pa pazemes alām. Es piegāju pie Vaļeras, kurš gaidīja Senseju. Drīz vien mums piebiedro¬jās tikpat možā garā Sergejs, Nikolajs Andrejevičs un pats Sensejs. Pārējie gan ar «milzīgu prieku», kā izteicās Žeņka, nolēma pagaidīt mūsu atgriešanos alā. Viņi gandrīz uzreiz devās uz zāli, tālāk no atbaidošās ejas. Sensejs pasmaidīja, pa jokam pabāris tos par slinkajām miesām, un beigās teica: 
– Nu, labi, gaidiet mūs te, un mēs kaut kad atgriezīsimies.
Kamēr gājām pa tuneli, iekšējās brīvības sajūta, kas man bija parādījusies pēc gredzena iziešanas, sāka nemanot zust. Analizējot visu nesen notikušo, es sāku detalizēti to pārtīt savās domās, atceroties, kas gan bija tam par iemeslu. Man kļuva interesanti, vai tikai es izjutu sevī tik nesaprotamas garastāvokļa maiņas. Aiz manis kā pēdējais gāja Nikolajs Andrejevičs, un es nolēmu ar viņu dalīties savos novēro¬jumos. Izrādās, arī viņš pārdzīvoja to pašu kraso emociju gammu, izjūtot gan bailes, gan iedvesmu, gan spēku pie¬plūdumu. Dakteris izteica pieņēmumu, ka acīmredzot mēs bijām izgājuši cauri kaut kādam spēka laukam, kas atradās gredzena rajonā. 
Tunelis sāka sazaroties. Drīz vien mēs nonācām sarež¬ģītā labirintā, taisni kā sierā, kur ir daudz caurumu un visi līdzīgi viens otram. Mūsu ceļā sāka parādīties tādas ne¬ērtas ejas, caur kurām var iziet, līkumojot starp klinšai¬nām spraugām, tikai viens cilvēks. Turklāt, kad viņš izkļuva no turienes uz vientuļas saliņas, viņu gaidīja jauns pār¬steigums – vairākas šauras, vienādas ejas. Te mums nācās spraukties cauri ar virves palīdzību, kas visus savienoja vienā ķēdītē ar Senseju. Bez tāda piesardzības mēra ap¬jukt šajās ejās un nogriezties ne tur, kur vajag, bija kā div¬reiz divi. Es ar šausmām nodomāju, cik briesmīgi ir pazust tādos labirintos. Te aiziesi bojā ne tik ļoti no neskaitāmo strupceļu bezizejas, kā no paniskām domām vien. Mana Dzīvnieciskā sākotne, likās, tā vien gaidīja ērtu momentu lamatām. Un kaut arī es neatlaidīgi centos pretoties tādām domām, tomēr vieglas bailes neviļus aptvēra mani, pārva¬rot sarežģītās un juceklīgās vietas. Tiesa, pēc tam, kad mēs laimīgi izkļuvām no labirinta, es jutu ne tikai nozīmīgu atvieglojumu, bet pat izbrīnu savu baiļu sakarā. Jo būtībā no kā es baidījos? Sensejs un vīrieši bija blakus. Turklāt Sensejs gāja pa šīm alas ejām gana pārliecināti, skaidrs, ka ir bijis šeit ne reizi vien. 
Mēs ienācām kārtējā alu galerijā. Knapi manāma taka veda ap dīvainas formas, spēcīgi izvirzītu klinšainu izcilni. Es nodomāju, ka mūsu nezināmais ceļš stiepjas tālāk, taču Sensejs pēkšņi apstājās. Palūdzis mūs nedaudz uzgaidīt, viņš ar lukturīti izgaismoja šo klinšaino veidojumu. Pēc tam uzlīda pa tā slīpo nogāzi, nozūdot aiz liela akmens. Pēc minūtes kļuva dzirdams kaut kāds nesaprotams troksnis, kas līdzinājās smaga akmens pagriešanai. Pēc tam seko¬ja klikšķis un vienmērīga dunoņa, kas ilga dažas sekun¬des. Sensejs atkal parādījās aiz akmens un pasauca mūs pie sevis, apgaismojot ar lukturi to vietu, kur vislabāk bija rāpties pa klinti. 
Kad visi nokļuvām līdz Sensejam un aizgājām aiz ak¬mens, tad ieraudzījām atvērtu, vertikālu eju lūkas vei¬dā. Tajā pat vīdēja akmens pakāpieni, kas veda dziļumā un pilnīgā tumsā. Pa vienam mēs piesardzīgi sākām kāpt lejā viens aiz otra šīs akmens akas bezdibenī. Es praktiski jau visu darīju «autopilotā». Kurp ejam? Kādēļ ejam? Šie jautājumi te zaudēja jebkādu jēgu. Vienkārši ritēja kaut kāds iekšējais darbs, kas bija mērķēts uz tavu morālo un fizisko izturību. 
Pēc dažiem metriem vertikālā eja lēzeni pārgāja hori¬zontālā. Tā bija šaura, taču pēc tam sāka būtiski paplašinā¬ties. Tomēr pārvietoties vienalga nācās četrrāpus. Sergejs ar Nikolaju Andrejeviču jau sāka jokot par mūsu nebeidzamo rāpošanu šahtā, stāstot šajā sakarā anekdotes un novēršo¬ties tādā veidā no smagās fiziskās slodzes. No viņu jokiem arī visiem pārējiem kļuva daudz jautrāk pārvietoties. Iz-nirstot no kārtējā pagrieziena, acīmredzami izejot finiša taisnē, mēs pamanījām priekšā dienas gaismu.
– О! – pasmīnēja Sergejs. – Mēs ko, cauri kalnam izgā¬jām? Bet es domāju – mēs lienam zemes dzīļu sirdī. 
Mēs sasmējāmies par tik negaidītām mūsu piedzīvo¬jumu beigām un divkāršojām spēkus pēdējam izrāvienam. Eja, aizvien tuvojoties gaismai, arvien vairāk paplašinā¬jās. Beidzot mēs izslējāmies pilnā augumā un devāmies uz gaismu. Tomēr, kad sasniedzām «dienasgaismas avotu», tad redzētais lika mums sastingt uz vietas un aizmirst par visu pasaulē, tostarp arī par grūto, noieto ceļu un nopūlētajiem, nogurušajiem muskuļiem. Mēs sastingām mēmā pārsteigu¬mā, negaidot un pat necerot, ka jelkad liktenis dos mums iespēju redzēt tik pārsteidzošu brīnumu. 
Mūsu priekšā parādījās milzīga halle, kas atgādināja puslodi. Tās sienas izskatījās kā melns monolīta stikls, kas bija tik gluds, it kā to kāds būtu apkausējis. Taču pats sa¬triecošākais izrādījās krāšņs, sniegbalts templis, kas bija darināts plaukstoša lotosa zieda veidā un atradās melnās halles viducī. Templis diametrā bija aptuveni divpadsmit metrus liels, bet augstumā – metrus septiņus. Tas bija vei¬dots no akmens, kas bija līdzīgs baltajam marmoram, tomēr šis marmors bija kaut kāds nedabisks, pa pusei caurspīdīgs. 
Templis atradās milzīgas monādes centrā, kas greznoja grīdu. Visi šie monādes hieroglifi un sarežģītie raksti bija tik precīzi un juvelieriski izgriezti, ka mani vienkārši pārņēma cieņa pret tiem, kas bija veikuši tik sarežģītu darbu. Jo grīda bija izgatavota ne no vienkārša materiāla – tieši no tāda kā arī sienas. Turklāt nebija redzams neviens ass leņķis nedz hieroglifos, nedz musturos. Viss bija gludi noapaļots kā ap¬dedzināts. Šāda pat meistarīga darba sarežģīti hieroglifi bija izgrebti virs plašās arkveida ieejas, pa kuru mēs ienācām. 
Šī pārsteidzošā melnā un baltā kontrasta kombinācija ra¬dīja neikdienišķu telpas harmoniju. Taču pati satriecošākā bija dienasgaisma, kas, šķita, nāca tieši no tempļa dziļuma. Tā bija tik maiga, viegla un patīkama, ka nevilšus radīja kaut kādu svētlaimīgu, pilnīga miera un visaptveroša prieka sajūtu. 
Templim bija pusapaļa ieeja. Caur to vīdēja balta starp¬siena, kas aizklāja tālāko skatu. Šī noslēpumainā ieeja, kas veda starojošajā templī, mūsu uzmanību saistīja visvairāk. 
– Nu ko, atjēdzāties? – jautri pavaicāja Sensejs un, ne¬gaidot mūsu atbildi, sacīja, – tad ejam tālāk. 
Mēs visi nesarunājuši vienlaikus metāmies uz tempļa ieeju. 
– Ēē, draugi, jūs uz kurieni? – ar smaidu apstādināja mūs Sensejs. – Mums uz citu pusi. 
Par spīti mūsu cerībām, viņš veda mūs pa milzīgu mo¬nādes apli apkārt templim. Nebija iespējams atraut acis no tik grandioza veidojuma un tā maigā skaistuma. Gaisma, kas nāca no tempļa, bija dienasgaisma. Tā nežilbināja acis, taču bija pietiekami spilgta un apgaismoja visu apkārt. Un kas bija pārsteidzoši – nekur nebija redzamas ēnas nedz no mūsu ķermeņiem, nedz no tempļa. Es ar roku veicu kus¬tību gaisā, mēģinot radīt ēnu uz sienas, taču velti. Vēl jo vairāk – mana roka kaut kādā neizprotamā veidā labi iz¬gaismojās kā no vienas puses, tā no otras. Pat tad, kad es cieši satuvināju abas plaukstas, es joprojām starp tām ēnas vietā redzēju to pašu maigo gaismu. 
Otrā halles pusē bija precīzi tāda pati arkveidīga izeja, tikai ar citiem hieroglifiem pa malām. Mums par lielu iz¬brīnu arī templim no otras puses atradās vēl viena ieeja. Tomēr arī tur, neskaitot to pašu balto starpsienu, mēs vai-rāk neko citu neieraudzījām. 
Caur otru arku mēs iznācām no šīs neparastās vietas, nonākot alu tunelī. Tiesa, pagājām burtiski dažus metrus pāris pagriezienu veidā. Tas mani pat ieintriģēja. Ja mēs pa¬gājām garām tik lieliskam templim, tātad tālāk mūs gaida vēl satriecošāks skats. Tomēr mūsu mazā vienība nonāca nelielā istabā, kas bija prasmīgi izcirsta un apdarināta ar to pašu melno materiālu tāpat kā halles sienas. Tās kreisajā un labajā sienu pusē bija izvietoti divi lieli, balti apļi izliektu, puscaurspīdīgu vairogu veidā. Pa vidu nedaudz istabas pa¬dziļinājumā uz akmens postamenta man par pārsteigumu atdusējās zirga galvaskauss ar ragu pierē, aiz kura atradās savdabīga niša, akurāti izcirsta sienā. 
– Oho! – izspruka Sergejam, tikko mēs knapi bijām ie¬nākuši istabā. – Vai sanāk, ka vienradži patiesi eksistēja? 
– Kas tev ko tādu teica?! – pasmīnēja Sensejs. – Tas ir mīts! 
– Bet kas tas? 
– Ak, tas... – Sensejs paskatījās uz galvaskausu, kā man šķita, ar tādu siltu, labestīgu skatienu. Tomēr noteica pil¬nīgi pretējus savam dvēseliskajam stāvoklim vārdus, ne bez humora nots. – Nepievērsiet uzmanību! Tā ir «Černobiļa», vienkārša mutācija... 
Visi pārsteigti paraudzījās uz Senseju. Viņš pasmaidīja. 
– Es taču pajokoju, pajokoju... Tas ir vienkārši viltojums! 
Sergejs uzmanīgi paskatījās uz galvaskausu, apgaismo¬jot to no visām pusēm, un nomurmināja sev zem deguna: 
– Nu ja, «viltojums», kā tad... 
– Labāk skaties šeit, – piedāvāja Sensejs, pievēršot viņa uzmanību baltajam, nedaudz izliektajam vairogam, metrus trīs diametrā, iemontētu sienā. 
Tiklīdz kā Sensejs notēmēja tā centrā luktura gais¬mu, vairogs sāka spīdēt no iekšpuses, apgaismojot istabu ar maigu gaismu. Taču kā tikko Sensejs staru pavirzīja malā, gaisma no jauna maigi apdzisa, gremdējot telpu sākotnējā stāvoklī. 
– Normāli, – noteica Sergejs. – Un ja paspīdināt tur, efekts būs tāds pats?
Un viņš parādīja uz vairogu, kas bija iemontēts pre¬tējā sienā. 
– Jā. 
Mēs paeksperimentējām ar gaismas spēli gan uz otrā vairoga, gan uz abiem kopā burtiski kā pirmatnējo cilvēku čupiņa, kuriem parādīja slēdzi, un tie rindas kārtībā klik¬šķināja to, tīksminoties par tādu «brīnumu». 
– Es tā saprotu, mūsu ceļojuma galamērķis ir jau netā¬lu? – Sergejs klusi painteresējās Sensejam, kamēr mēs ar Vaļeru vērojām Nikolaja Andrejeviča gaismas eksperimentus. 
– Jā. Aiz šī vairoga, – Sensejs norādīja uz kreiso vairogu. 
Sensejs mēģināja atsiet sava maisa savilkto mezglu. 
– Kas tas ir, seifs? 
– Nu, kaut kas uz to pusi. Ieeja. 
– Ieeja? – Sergejs ziņkārīgi palūkojās uz vairogu. – Bet tur arī ieeja? 
Viņš pamāja uz otro vairogu. 
– Jā. Tikai es neieteiktu tur nonākt nevienai dzīvai būtnei. 
– Skaidrs. Un kā te iekļūt? 
Sensejs paraudzījās uz viņu, viegli piemiedzis acis, un smaidot piedāvāja: 
– Bet tu padomā. 
Senseja piedāvājums atvērt kreiso vairogu ieinteresēja arī mūs. Kamēr mēs ar Vaļeru veicām pilnu telpas apgaismo¬jumu, Sergejs un Nikolajs Andrejevičs uzsāka meklēt mehā¬nismu, kas iekustinātu vairogu. Tie aptaustīja sienu un pašu vairogu. Sergejs pat paklauvēja apkārt tam. Viss bija gluds. Itin nekādu izciļņu, atsevišķu akmens bloku. Vairogs bija burtiski kā ielodēts sienā. Tikai neliela apmalīte, kas bija darināta no tā paša baltā materiāla, kas to ierāmēja. Sergejs domīgi nostājās vairoga priekšā, sakrustojis rokas. Paberzē¬ja zodu, palūkojās apkārt, un tad pār viņu nāca apskaidrība.
– Vajag galvaskausu pastumt! 
– Neaiztiec seno raritāti! – smaidīdams aizstāvēja gal¬vaskausu Sensejs. – Tam te nav nekāda sakara. 
– Jā? Nu, tad nezinu. Manuprāt, labākais atmūķēšanas veids šim seifam – plastiskā sprāgstviela. 
– Bezjēdzīgi, – noteica Sensejs, darbojoties ar nepakļā¬vīgo mugursomas mezglu. – Šis materiāls ir neitrāls pret jebkādām ķīmiskām un mehāniskām darbībām. Tas tika izgatavots pie absolūtās nulles. Maisījuma sastāvā iekļāva noteiktus ingredientus, pateicoties kuriem, viela tapa diez¬gan tekoša. Tas deva iespēju izliet no tās jebkuru formu. Sastingstot viela saglabāja kādu laiku plastiskumu. Tas ļāva mierīgi pabeigt tās apstrādi. Bet pēc galīgas kristalizācijas tā tapa ļoti izturīga. Pēc izturības, var sacīt, tai nav konku¬rentu. Un nodilumizturība tai ir ļoti augsta. 
– Un cik ļoti augsta? – painteresējās Nikolajs Andrejevičs. 
– Nu, piemēram, – Sensejs paraudzījās uz viņa zāba¬kiem, – ja zoli, teiksim, papēžus kā tavu apavu pašu vārī¬gāko vietu pārsegtu tikai ar vienu mikronu šī materiāla, tad tu varētu skriet tajos visu dzīvi bez nevienas skrambiņas. 
– Laba lieta! – izbrīnījies saimnieciski novērtēja Niko¬lajs Andrejevičs. 
– Militāristu sapnis, – savukārt noteica Sergejs, uzsitot ar plaukstu pa vairogu, bet pēc tam apjucis vaicāja, raudzī¬damies Sensejā, – galu galā, tad kā to atvērt? 
Sensejs mīklaini pasmaidīja un vēl jo intriģējošāk vai pa jokam, vai nopietni noteica: 
– Tā jums nav nekāda šīs civilizācijas sirmā senatne. Tās ir iepriekšējās civilizācijas augstās tehnoloģijas... 
Beidzot atsējis mezglu, viņš izvilka no mugursomas kaut kādu neparastu, mazu priekšmetu pildspalvas for¬mā, un kas, kā vēlāk izrādījās, bija miniatūrs, taču diezgan spēcīgs lukturītis. Viegli pagrieza to ap savu asi. Un, kad lukturītis iedegās, atdeva to Vaļeram. 
– Ņem, paturi! 
Pēc tam Sensejs izvilka no mugursomas auduma gaba¬lu un lupatu maisiņu. Akurāti izklāja uz grīdas audumu un izkratīja uz tās maisa saturu. No turienes ar džinkstoņu iz¬bira dažādu formu plāksnes, darinātas no sudrabota metāla. 
– Kas tas ir, vai platīns? – izbrīnījās Sergejs, paceļot vie¬nu no tām un pagrozot to rokās. 
– Nē, daudz vērtīgāks, – atbildēja Sensejs, uzsācis likt figūras vienotā priekšmetā. – Vari nelauzīt galvu. Šī me¬tāla vēl nav jums zināmajā ķīmisko elementu periodis¬kajā sistēmā... 
Salicis kaut kādas neparastas konfigurācijas priekšme¬tu, kas attāli atgādināja nepareizu izrobotu riņķi, Sensejs piecēlās un pielika to pie vairoga centra. 
– Tā, Vaļera, pavirzi gaismu, lūk, te, – viņš norādīja uz vienu no figūru atverēm priekšmetā. 
Vaļera izpildīja viņa lūgumu, mērķtiecīgi paspīdinot ar šī lukturīša staru, tomēr nekas nenotika. 
– Hmm, – Sensejs novāca priekšmetu no vairoga un pagrozīja to rokās, kā kaut ko sevī rēķinādams, bet pēc tam atcerējies iedvesmojoši noteica, – Āāā, ne tā... Va¬ļera, paspīdini! 
Sensejs apgrieza otrādāk sudrabaino formu un pielika to pie vairoga savādāk, rādot, kur nosūtīt staru. Un tikko gaisma nonāca Senseja norādītajā atverē, visu sudrabaino metālu kā apņēma ar starojumu no iekšpuses, un spilgta starojoša gaisma uzplaiksnīja visās tā izgrieztajās konfi¬gurācijās. Pēc tam kļuva dzirdama dobja «pu-f-f-f» skaņa, līdzīgi kā lokomatīve nolaistu tvaiku. Un vairogs mazliet pavērās, nedaudz atdaloties no sienas. Mēs metāmies pie tā. Taču Sensejs apstādināja mūs un palūdza visus ieiet nišā, kas atradās aiz postamenta, uz kura stāvēja galvaskauss. Un pats, atverot vairoga durvis, ātri aizklāja degunu un muti ar lakatu un atskrēja pie mums, kamēr tā vērās vaļā, noslienoties uz mūsu pusi. 
– Tūliņ... izvēdināsies, – viņš mums paskaidroja, salokot savu kabatlakatiņu. 
Dīvaini, bet nekādu īpašu smaku es nesajutu, pat sa¬smakumu nejutu. Es iedomājos: «Un ja nu tur ir kaut kāda bīstama gāze? Tad kāpēc mēs vispār neizgājām no šīs tel¬pas, bet stāvam kā idiotu bariņš aiz postamenta? Tā jau var pavisam ātri... tā teikt, sastādīt kompāniju zirga galvaskau¬sam uz ilgiem gadsimtiem.» Taču Sensejs uzvedās pilnīgi mierīgi, it kā nekas briesmīgs nebūtu noticis. Pēc desmit minūtēm viņš paziņoja: 
– Nu, viss, kapsula ir gatava viesu pieņemšanai. 
– Kāpēc kapsula? – es izbrīnījos. 
– Tāpēc, ka kapsula ir kapsula, – smaidot noteica Sen¬sejs. – Pat, ja visa Zeme uzsprāgs, vien kapsulas tikai paliks. 
Mēs iznācām no mūsu neparastā patvēruma un devā¬mies uz istabu, jau piesardzīgi kustoties aiz Senseja, lai izvairītos no citiem neparedzētiem pārsteigumiem. Savus elektriskos lukturus nodzēsām gandrīz uzreiz, jo tur bija pietiekami gaišs. Istaba izrādījās neliela, ar prasmīgu tāda paša materiāla apdari kā templī. Uz divām tās pretējām sie¬nām izcēlās dīvaini izaugumi spilgti spīdošu baltu čiekuru veidā, kuri acīmredzot arī radīja tādu spilgtu ilumināciju. Viena no sienām bija darināta gara balta skapja veidā ar vaļējiem plauktiem. Uz tiem gulēja kaut kādi seni vīstokļi, papirusi, stāvēja nelielas amforas ar mīklainiem attēliem un vēl dauz nesaprotamu lietu. Sensejs ierasti iegāja ista¬bā un, nepievēršot uzmanību priekšmetiem, uzreiz devās pie nodalījuma, kur gulēja tumšs, neliels cilindrs. Akurāti to atvēris, viņš saudzīgi izvilka no turienes kaut kādu senu pergamenta lapu, ar acīm pārskrēja pār tekstu, bet pēc tam tikpat akurāti ielika to atpakaļ, aizverot ar cilindra vāku. Šo neparasto lietu Sensejs negaidīti pastiepa man. 
– Turi, tas ir tas, ko tu lūdzi. 
– Es?! – neizsakāmi izbrīnījās mana persona. 
Es sāku ātri rakties atmiņā, pastiprināti atceroties, kad es ko lūdzu Sensejam. Taču, tā arī neatcerējusies neko kon¬krētu, apjukumā noteicu: 
– Paldies... Bet kas tas ir? 
– Tas ir Agapita pergaments. 
Un te man atausa. No uznākušā saviļņojuma sirds pa¬ātrināti sāka sisties krūtīs. Es saudzīgi pieņēmu šo neno¬vērtējamo dārgumu. Padomā tik, manās rokās atradās paša Bodhisatvas Agapita pergaments, ko pēc nostāstiem bija uzrakstījis pats Svētais Gars! Tā paša krievu Bodhisatvas pergaments, kurš kļuva slavens tālu aiz Kijevas Krievzemes robežām un ne tikai kā prasmīgs mūks-dziedinātājs, bet arī kā milzīga garīgā spēka cilvēks. Cik noslēpumu un leģendu bija saistīti ar šo pergamentu un tā īpašniekiem! 
Neparasto stāstu par Agapitu es uzzināju, kad mūsu kom¬pānija kopā ar Senseju atpūtās pie jūras. Tas bija manā skolas absolvēšanas gadā. Tieši tad Sensejs pastāstīja mums par XI gadsimta senkrievu ārstu Agapitu, Kijevas-Pečoru klostera mūku, no kura neiznīcīgajām relikvijām cilvēki līdz šim tur¬pina izdziedināties. Agapits bija neparasts mūks. Tas bija Bodhisatva no Šambalas, kurš dzīvoja savas pēdējās dienas klosterī. Par viņu runāja, ka viņā uzturējās pats Svētais Gars. Tieši pateicoties viņa neordinārajai Personībai, Kijevas-Pe¬čoru Lavra vēlāk kļuva ne tikai par zinātnes un kultūras cen¬tru, bet arī par lielu garīgo centru Senajā Krievzemē.
Mana ziņkārīgā persona gribēja jau atvērt cilindru, bet Sensejs apstādināja mani un sacīja: 
− Vēlāk apskatīsies. 
Es saudzīgi ieliku cilindru mugursomā, Sergeja, Vaļe¬ras un Nikolaja Andrejeviča ieinteresēto skatu pavadībā. Savukārt Sensejs piegāja pie cita plaukta, kur atradās ļoti skaista gravējuma akmens lādīte. Brīvi atverot to bez jeb¬kādām atslēgām un slepenām pogām, viņš izvilka no tu¬rienes zelta mantiņu. Pagrozīja rokās un viegli noslaucīja to gar savu apģērbu. 
– О, – apmierināti norunāja Sensejs, – spīd kā jauna. 
Visi sadrūzmējās Sensejam apkārt. 
– Vai tā ir tā tamga? – prasīja Sergejs. 
– Tā pati! 
Mēs ieinteresēti sākām aplūkot šo priekšmetu. Tā bija zelta plāksnīte lotosa zieda veidā, kas sastāvēja no trim ziedlapiņām. Tās iekšpusē atradās nošķelta piramīda ar aci vidū. Virs piramīdas centrālajā ziedlapiņā atradās ap¬jomīgs trīsstūris kā nogriezta piramīdas virsotne. Trīsstūrī atradās trīs iespiesti apļi. Uz ziedlapiņām un lotosa zieda pamata bija iegravētas paralēlas izliektas līnijas. Piramī¬das acs zīlītē bija ielikts akmens, kas pēc izskata atgādi¬nāja dimantu. No tāda skaistuma mums nevilšus izspruka apbrīnas saucieni. 
– Lielisks darbs! – sajūsmā noteica Nikolajs Andrejevičs. 
– Tas viss ir nieki, – norunāja Sensejs. – Viss šis zelts... tā tikai, ietvars, kas pastāvīgi tiek atjaunināts. 
– Bet attēls? – painteresējās Sergejs. 
– Tas tikai nozīmē piederību Šambalai. Bet šis akmen¬tiņš acī – tas jā... Tas ir pats galvenais. 
Burtiski kā šo vārdu apstiprinājumam akmentiņš apbu¬roši iemirdzējās, kad Sensejs mazliet pagrozīja tamgu rokās.
– Briljants? – pajautāja Sergejs. 
– Nē. Vienkārši meistarīgi izpildīts slīpējums kā bril¬jantam. Kaut arī īstenībā tas nav briljants. Tas ir ārpusze¬mes izcelsmes mākslīgs akmens. Pēc struktūras kaut kas pa vidu stiklam un kristālam. Pasaulē neeksistē tāds briljants, kurš būtu šī akmens vērts, – nopietni noteica Sensejs un, nedaudz paklusējot, piebilda, – tas ir apveltīts ar apbrīno¬jamām īpašībām tiem, kam ir pietiekami daudz personiskā spēka un zināšanu, lai to izmantotu. Taču pārējiem cilvē¬kiem šis akmens ir bezvērtīgs... tā, vienkārši stikliņš. 
Viņš izvilka no kabatas kastīti, izņēma no turienes mīk¬stu lupatiņu un saudzīgi, ar mīlestību sāka slaucīt tamgu. 
– Šis kristāls ir īpašs akmens. Tas ir spējīgs mūžīgi uz¬glabāt enerģiju, un ne tikai uzglabāt, bet arī pavairot tajā ieslēgto spēku. Šis kristāls ir ļoti sens. Nepietiek ar to, ka tam ir ārpuszemes izcelsme, ar to vēl meditēja neviena vien Pravi paaudze. Tas sniedz nenovērtējamu palīdzī¬bu, īpaši tiem, kas strādā ar nopietnām meditācijām... Kristāls izmaina cilvēka lauka raksturlielumus, kurš ar to saskaras meditācijas laikā. Tas pastiprina enerģijas darbību. Rezultātā, pastāvīgi darbojoties ar to, īpašnieks nonāk līdz to garīgajam līmenim, kas agrāk pārvaldīja šo kristālu un kas aizgāja uz Nirvānu. Šajā akmenī ir dau¬dzu Pravi paaudžu spēks. 
− Interesanta lieta, – teica Sergejs. – Nebrīnīšos, ja šis akmentiņš izrādīsies vienīgais uz planētas Zeme, tā teikt, «pēdējais Mohikānis», ieradies no tālām saprātī¬gām pasaulēm. 
− Nebūt ne vienīgais, – iebilda Sensejs. – Kopumā uz Zemes eksistē septiņi tādi akmeņi. Pieci akmeņi atrodas Šambalas Valdnieka tamgā, viens – Navi tamgā un viens te, Pravi tamgā.
− Navi Tamgā? – izbrīnījās Nikolajs Andrejevičs un pie¬sardzīgi jautāja. – Pie pretējās sienas? 
− Jā, – atbildēja Sensejs. – Tas ir nepieciešams monādes līdzsvarošanai. Tiesa, uz tās tamgas ir citas zīmes. Taču ak¬mens praktiski tāda pat izmēra tāpat kā Pravi tamgā. 
− Normāli! – šokēts norunāja Nikolajs Andrejevičs. 
− Tas nozīmē, īstajā pretstāvēšanā uzvar nevis akme¬ņu spēks, bet pretinieku gara spēks, – savus secinājumus veica Sergejs. 
− Pilnīgi pareizi. Visa lieta ir šo akmeņu īpašnieku sa¬krātajā personiskajā spēkā. 
− Bet Navi – kas tie tādi? Kanduki? 
− Nē, protams, – sacīja Sensejs. – Tumšo spēku hierar¬hijā Kanduki stāv uz apakšējā pakāpiena. Bet Navi – tā ir jau konkrēta problēma. 
− Tātad, sanāk, Etimoni un Geliāri cīnās ne tikai ar Kan¬dukiem? 
− Jā. Viņi, var sacīt, ir universālie Gaismas Kareivji. 
Kādu laiku mēs klusējām, novērojot kā Sensejs, par kaut ko aizdomājies, rūpīgi slaucīja tamgu. 
− Un kā izskatās Šambalas Valdnieka tamga? – es beidzot nolēmu pajautāt, pārtraucot šo klusēšanu. 
− Valdnieka tamga? – pārjautāja Sensejs un sāka paskaid¬rot: – Nu, principā Pravi tamga ar dažām detaļām ir līdzīga tai. Valdnieka tamgā ir tāds pats lotosa zieds ar piramīdu un aci iekšā. Tikai acs ietvarā ir ielikts daudz lielāka izmēra ak-mens nekā Pravi un Navi kopā ņemtiem. Tas ir «visuredzošās Acs» simbols, kas apzīmē Šambalu. Savukārt virs piramīdas, centrālajā ziedlapiņā, ir novietota mazā acs, kurā ir ielikts vēl interesantāks akmentiņš. Pēc sava blīvuma tas daudzkārt pārsniedz dimantu. Tā mazais izmērs attiecībā pret lielajiem akmeņiem nebūt nemazina tā svarīgumu. Tas burtiski ir kā Po graudiņš. Un spēks, kas ir noslēgts tajā, ir neizseļams. Šis akmentiņš simbolizē absolūto Dieva varu, tajā skaitā arī pār «visuredzošo Aci»... Šambalas Valdnieka tamgā lotosa zieds ir piestiprināts pie apaļas zelta monādes, uz kuras ir trīs lieli akmeņi, izvietoti trijstūra formā. Atšifrējumā tie sim¬bolizē Oriona zvaigznāju, no kurienes tika atgādāts mazais akmens, un ne tikai... Šie akmeņi norāda uz dievišķo trīs¬vienību, spēku un varu pār dzīvi un nāvi. Šo zīmi pasaulē vēl sauc par Grāla zīmi... Praktiski kompleksajā attēlojumā uz monādes, ieskaitot lotosa ziedu, ir visu pasaules reliģi¬ju simboli kā apzīmējums tam, ka viss garīgais cilvēciskajā pasaulē nāk no Šambalas... Jā, vēl monādes sānos, tā teikt, greznojumam, kas tika veikts pēdējā tamgas atjaunināšanā, atrodas skulpturāli attēli ar Ēģiptes tematiku. 
− Cienīga tamga sanāk Šambalas Valdniekam, – noru¬nāja Sergejs un ar uzspēlētu sarkasmu piebilda, – un visa taču no tīra zelta. 
− Kā gan citādāk, tas taču nav vienkārši tāpat, bet paša Valdnieka, – tādā pat tonī ar smaidu atbildēja Sensejs, bet pēc tam labestīgi paskaidroja. – Vispār zelts šajā gadījumā tika izmantots kā ērts materiāls, kurš netiek pakļauts ero¬zijai kā, piemēram, dzelzs un oksidēšanai kā sudrabs. Tā ka zelts – tas ir tikai piemērots materiāls. Toties zīmes... – un ar smiekliem noteica, – tikai mūsdienās diez vai kāds pievērsīs vērību tamgas zīmju nozīmei. Labākajā gadījumā, redzot to, padomās, ka kaut kāds «jaunais krievs» izrādās. 
− Bet kur glabājas Valdnieka tamga? – painteresējās Ni¬kolajs Andrejevičs. 
− Pašlaik tā glabājas tādā pašā kapsulā pie Lotosa tempļa, – un, acīmredzami paredzot nākamo jautājumu no Sergeja, kas jau pavēra muti, piebilda, – kurš atrodas Ozīrisa galvas trešās acs rajonā.
Sergejs pakasīja pakausi un smejoties sacīja: 
− Vai šim vīram – Ozīrisam – tāda liela galva vai arī tu atkal par mani ņirgājies, – un, lūdzoši paraudzījies uz Sen¬seju, noteica, – godavārds, man pašlaik smadzenes nestrā¬dā, lai tavus rēbusus minētu. Labāk pats brīvprātīgi stāsti. 
− Es par tevi nemaz neņirgājos, – Sensejs labestīgi iebil¬da. Lotosa templis patiešām atrodas Ozīrisa galvā. 
− Nu, ceru, tas ir pārnestā nozīmē? Vai tomēr tiešā? 
− Gandrīz tiešā, – smaidīja Sensejs, – precīzāk sacīt: ģeo¬grāfiski-reljefiskā. – Mēs jautājoši blenzām uz viņu. Un viņš, ieturējis nelielu pauzi, sacīja: – Pašlaik tajā vietā ir Senās Krievzemes galvaspilsēta: Kijeva. 
− Kijeva?! – izbrīnījās Nikolajs Andrejevičs. 
− Bet kur gan ir izvietota trešā acs? – prasīja Sergejs. 
− Šis apgabals atrodas tieši tur, kur Andrejs Pirmsauk¬tais pēc Jēzus lūguma paslēpa lotosa sēklas. Šajos laikos tur ir novietota Kijevas Pečoru Lavra, – precizēja Sensejs. 
− Nu gan, cik reizes biju Kijevā un pat nezināju par to, – Nikolajs Andrejevičs nobrīnījās pats par sevi. 
− Kas gan varēja padomāt, ka Kijeva ir Ozīrisa galva? – Sergejs domāja kaut ko savu. – Šī pilsēta man vairāk aso¬ciējas ar Černobiļas katastrofas notikumiem... 
− Jā, šīs Černobiļas dēļ gandrīz visas kārtis sajaucās, – Sensejs domīgi norunāja. 
− Kādas kārtis? – nesaprata Sergejs. 
− Nu, kādas? Pareģojumi par Ozīrisa galvu... Lieta tāda, ka pēc sprādziena reaktors sāka ātri degt plašumā. Dabis¬ki, ka nekādi ugunsdzēsēji to nebūtu apdzēsuši. Situācija kļuva tik kritiska, ka Šambala bija spiesta iejaukties. Un šo procesu diemžēl piefiksēja speciālisti, jo, pārkāpjot fizikas likumus, kodolreakcija tā vietā, lai pieaugtu, sāka inten¬sīvi iet mazumā... – un, nedaudz paklusējis, acīmredzot pārdomājot par kaut ko savu, Sensejs piebilda, – taču, no citas puses, ja ne Šambala... Kijevas jau vairs nebūtu... Un pareģojumi nepiepildītos. 
− Bet kas par pareģojumiem? – pajautāja Nikolajs Andrejevičs. 
− Tas ir garš stāsts, pēc tam pastāstīšu. 
Sensejs pabeidza tīrīt Pravi tamgu un, patīksminājies par veikumu, ierunājās, uzrunādams Nikolaju Andrejeviču. 
− Starp citu, runājot par leģendām. Vai tu esi dzirdējis mītu par Hora burvju aci? 
− Jā, – viņš apstiprinoši atbildēja. 
− Bet kas tas par mītu? – dzīvi painteresējās Sergejs. 
Nikolajs Andrejevičs steidzīgi paskaidroja. 
− Tas ir senās Ēģiptes mīts. Ozīrisa dēls Hors cīnījās ar ļauno tuksneša dievu Setu. Sākumā Hors cieta sakāvi, un Sets kaujā izrāva viņam Aci. Taču pēc tam Hors tomēr uz¬varēja Setu un atņēma tam savu burvju Aci. 
− Pareizi, – sacīja Sensejs. – Bet vai zini, kas tā bija par «burvju Aci»? 
Nikolajs Andrejevičs apmulsis paraustīja plecus. Sen¬sejs pamāja ar galvu uz Pravi tamgu. 
− Lūk, šī Acs! Un cīņa bija par šī akmens spēka iegūšanu. 
− Tātad... tas nebija mīts... Tā ir patiesība! – Nikolajs Andrejevičs pārsteigumā noteica. – Tas nu gan! Sanāk, tā bija Pravi un Navi cīņa?! 
− Pilnīgi pareizi. Bet par to vēlāk, – pasmaidījis noteica Sensejs. 
Viņš akurāti ietina Pravi tamgu lupatā un, ielicis to kas¬tītē, iebāza kabatā. Turpretī mēs stāvējām pilnīgā izbrīnā un vērojām viņa darbības. 
– Nu ko, ejam atpakaļ? – negaidīti piedāvāja Sensejs, atgriežot mūs realitātē.
Mēs pat nedaudz apjukām, jo tik steidzīgi aiziet no še¬jienes nevienam pilnīgi noteikti negribējās. Tik ilgi nācām, un še tev, pašā interesantākajā vietā «ejam atpakaļ». 
– Ko-o... – novilka Sergejs. 
– Kā, jau? – Nikolajs Andrejevičs izbrīnījās. 
– Ko, viss? – gandrīz reizē ar viņu es vīlusies jautāju. 
– Jums ko, maz? – pasmīnēja Sensejs, redzot mūsu reak¬ciju. – Ejam. Mums vēl atpakaļ tik daudz jāiet. Kamēr līdz puišiem aizkulsimies... Un vispār, – viņš pasmaidīja, – no¬staigājos jau es ar jums pa šiem kalniem... 
Neviens nesāka īpaši iebilst, turklāt tā ir bezjēdzīga no¬darbe. Patiešām bija jāatzīst, ka ceļš atpakaļ arī bija gai¬dāms ilgs un grūts. Tomēr es ievēroju – kad Sensejs nāca uz šejieni, viņš ne reizi nepažēlojās, ka ir noguris vai ar kaut ko nepmierināts. Gluži pretēji, gāja tik ātri, ka mēs knapi tikām viņam līdzi. Un te pēkšņi nogurums... Un tomēr es izgāju no šīs akmens celles ar slepenu cerību apmeklēt kaut vai templi. Kad vēl tāda iespēja būs? Acīmredzot tamlīdzī¬gas domas bija ne tikai man. Kad mēs virzījāmies pa gai¬teni, kas saistīja istabu ar lielo zāli, Sergejs sāka izjautāt Senseju par templi. 
– Bet kas tas par templi? 
– Viens no Lotosa tempļiem. 
– Bet kas ir tur iekšā? 
– Nu, nekā īpaša, ēnas Dzēsējs. 
– Vai var turp ieiet? 
– Kas gan tur interesants? Templis kā templis, – atjokoja Sensejs. 
Tikmēr mēs iznācām pie senās ēkas, kas apbūra ar savu reto skaistumu un maigo gaismu. Ieniruši gaismas okeānā, visi neviļus apstājās, ar drebošu sirdi apcerot šo brīnumu. Īpaši pievilka skatienu tempļa ieeja. Tā vien gribējās uzkāpt 243 
pa tā baltajiem akmens pakāpieniem un iekļūt šī neikdie¬nišķā zieda apslēptajā noslēpumā. Mēs paskatījāmies uz Senseju ar mēmu lūgumu acīs. Viņš savukārt nolaida galvu, nedaudz padomāja, bet pēc tam nopietni noteica: 
– Labi. Kurš pirmais? 
– Ko, vajag pa vienam? – izbrīnījās Nikolajs Andrejevičs. 
– Jā. 
– Un kas tur ir? 
– Redzēsi. 
– Tad pirmais iešu es, – pieteicās Sergejs. 
Viņš pateicīgi paskatījās uz Senseju un nesteidzīgi de¬vās uz ieeju, burtiski izbaudot pašu tuvošanās momentu pie šī lieliskā, nezināmās civilizācijas noslēpumainā veidojuma. Jo tuvāk viņš gāja pretim gaismai, jo viņa figūra tapa arvien tumšāka un neskaidrāka, no visām pusēm gaismas ieskauta. Viņš uzkāpa pa pakāpieniem. Un... brīnumainais zieds pie¬ņēma viņu savos saulainajos apskāvienos. Aptuveni minūti mēs stāvējām klusējot, cieši skatīdamies noslēpumainajā tempļa ejā. Taču tas mirdzēja ar savu pārsteidzošo gaismu kā agrāk, nedodot ne vismazāko mājienu pat ar skaņu par dzīvas būtnes klātbūtni tajā. 
– Nākamais, – mierīgi sacīja Sensejs un paskatījās uz mani. 
Godīgi sakot, šajā brīdī es izjutu vieglas bailes. Un to¬mēr uzticības Sensejam manī bija daudz vairāk nekā per¬sonīgo baiļu nezināmā priekšā, kas slēpās aiz tempļa ieejas. Es devos pretim ieejai saviļņojumā un gaidās, ko gan man nāksies tur redzēt. Izstarotā gaisma bija maiga un mīlīga, un tas mani nedaudz mierināja. Es droši iegāju iekšā. Eja nogriezās pa labi, pēc tam pa kreisi, aicinot izstaigāt savu līkumoto labirintu, piepildītu ar gaismu. Dīvaini, jo tālāk es gāju, jo vairāk izjutu kaut kādu neizskaidrojamu pieaugošu iekšējo aukstumu. Kaut arī gaiss, kuru es ieelpoju, bija silts. Rokas sāka salt kā sala laikā. 
No neliela labirinta es iznācu apaļā telpā, kas acīmre¬dzot atradās pašā zieda centrā. Man likās, ka tā vidus spī¬dēja spilgtāk par visu – kā saules gaismas stabs. Un man tā sagribējās ienirt šajā strāvojošajā gaismā, jo nodomāju, ka tieši tajā es visbeidzot sasildīšos. Nedomājot es spēru soli viducī un... Gaidītā siltuma vietā mani pārņēma tāds stindzinošs aukstums, ka netīšām savilkās dūres. Spēcīgs drebulis aptvēra visu manu ķermeni, it kā tajā tiktu iedurts tūkstoš elektrisko adatu. Sāka reibt galva. Grīda zem kājām strauji zuda. 
Ar redzi sāka notikt kaut kas nedabisks. Spilgta gaisma mijās ar kaut kādiem tumšiem plankumiem, bet to kustī¬bas ātrums strauji pieauga. Beigu beigās apkārt viss pazuda. Kļuva pavisam tumšs. Pēc tam tumsā sāka uzliesmot spilgti punkti. Tie paplašinājās, tapa krāsaini, savienojās viens ar otru, pārvēršoties apjomīgās dzīvās gleznās. Mēģinājums atvērt un aizvērt acis neko nemainīja, gleznas kā bija, tā palika. Vēl jo vairāk – es pilnībā zaudēju ķermeņa izjūtas. Kopā ar to pazuda arī jūtas, domas – it kā es kļuvu neatka¬rīga un brīva no zemes pasaules. Un kaut arī gleznas bija vairāk nekā biedējošas, es nezin kāpēc tās uztvēru mierīgi. Trauksmes vietā bija klātesoša neparasta skaidrība, dziļa būtības izpratne par apkārt notiekošo. 
Notikumi mainījās viens aiz otra, izpaužoties gan frag¬mentāri, gan globālā mērogā. Milzīga tilta sabrukums, pa¬saulslavena reliģioza līdera nāve, postošas zemestrīces, plūdi, tornado, cunami, kas ar viļņiem aizskalo apdzīvo¬tas vietas. Negaidīti pamodušies vulkāni, kas ar savu pel¬nu izmešiem un lavas izvirdumiem iznīcina visu dzīvo savā ceļā. Polu ledāju cepuru kušana, milzīgu aisbergu sadursme. Straujš okeānu un upju ūdens līmeņa kāpums. Dažu stundu laikā piekrastes megapoles pilnībā nonāca zem ūdens. Dažas piekrastes valstis vispār pazuda no Ze¬mes virsas samērā īsā laika posmā. Un visas šīs katakli¬zmas notika burtiski kā paisuma vilnis – pēkšņi uzplūda, pēc tam pieklusa, pēc tam no jauna uzvēlās, tikai ar vēl lielāku sparu, ar lielākiem postījumiem, un tad no jauna uz laiku noplaka. 
Uz Saules notika neticami spēcīgi uzliesmojumi. Salas un kontinenti izkustējās no savām vietām, diezgan ātri sa¬tuvinoties vienotā sauszemē. Siltās okeānu straumes mai¬nīja savas gultnes. Gadalaiki sajuka. Strauja sasilšana no¬mainījās ar strauju aukstuma iestāšanos. Neražas, bads, posts... Kaut kāda vispārēja panikas un haosa valdīšana. Globālo kataklizmu šausmas ieskāva visu planētu. Vienīgie sauszemes apgabali, kuri vismazāk cieta no dabas stihijām, bija daži Eirāzijas rajoni kā pēdējais garīgais balsts un pat¬versme mirstošajai civilizācijai... 
Ainas sāka pazust tikpat strauji, cik ātri tās bija radušās, sadaloties atsevišķos fragmentos, samazinoties līdz punktam. Pēkšņi atgriezās personīgā ķermeņa izjūta. Uzšķīlu¬sies spilgta gaisma atkal atgrieza gan jūtas, gan domas. Lai cik tas nebūtu dīvaini, taču es joprojām stabili stāvēju tajā pašā vietā. Tiesa, mani nagi līdz sāpēm bija iespiedušies delnās. Apzinājusi to visu un atcerējusies par redzētajiem posta skatiem, mani pārņēma trakas bailes. Nesaprotu kā¬pēc, bet es biju cieši pārliecināta, ka redzētais atgadīsies tuvākajos gados. Smaga bezcerība, kas robežojās ar apā¬tiskumu, aptvēra mani, kad es, inerces vadīta, iznācu no gaismas staba un virzījos uz nākamo labirintu. Biedējošie katastrofu skati viens pēc otra pārtinās atmiņā, pastiprinot manās domās bailes un izmisumu par to, kas būs.246 
Šī nomācošā stāvokļa pārņemta, es nepamanīju, kā no¬nācu līdz tempļa izejai. Zem arkas, kura ne tik sen pir¬moreiz bija atvērusi mūsu priekšā apbrīnojamu, skatienu valdzinošu panorāmu, domīgi stāvēja Sergejs, gaidot pā¬rējos. Es klusējot piebiedrojos viņam. Visas redzētās šaus¬mas atkal un atkal pārtinās galvā. Neizbēgamās bojāejas baiļu sagrābta, es ar dvēseli plosošām skumjām lūkojos uz šo lielisko nezināmās civilizācijas celtni, uz tās nevaino¬jamām līnijām, uz tās neatkārtojamo starojumu un snieg¬balto tīrību. Un pār mani pēkšņi nāca apskaidrība, cik ļoti krass kontrasts ir starp mūžīgām garīgām vērtībām un to, kas ir laicīgs, negatīvs, netikls. Cik civilizācijas, cik dabas kataklizmas ir pārdzīvojusi šī celtne? Un lieta pat nav tajā, bet tajos, kas to radīja. Kādai gan ir jābūt zināšanu bāzei, lai pasargātu šo templi daudzas tūkstošgades uz priekšu no dažāda veida graujošām ietekmēm? 
Šajā manu pārdomu momentā tempļa izejā parādījās Nikolaja Andrejeviča figūra. Pārsteidzoši, taču tā nebija vienkārši gaismas apskauta. Radās tāds iespaids – it kā viņa ķermeni ieskāva blīvs varavīksnes aplis, no kura leca dzirk-steļu kūļi. Īpaši daudz to bija ap galvu. Man nez kāpēc tas atgādināja Kirliāna efektu. Taču vajadzēja tikai Nikolajam Andrejevičam iziet no tempļa, kā šī spīdēšana acumirklī pa¬zuda. Ieinteresēta ar tādu neparastu parādību, es nedaudz novērsos no savām domām un sāku vērīgāk uzmanīt tempļa «ieeju-izeju». Minūti pēc tam, kā mums bija pievienojies Nikolajs Andrejevičs, ailē parādījās Vaļera. Viņa spīdēšana bija daudz apjomīgāka un spilgtāka. Tā tik skaisti zaigoja, ka pat Nikolajs Andrejevičs nenoturējās no klusa komentāra: 
– Oho! Jā, puisis šajos mēnešos tik tiešām ir sasnie¬dzis krietni vairāk nekā mēs pa tik daudziem gadiem, esot blakus Sensejam.
Taču, kad iznāca Sensejs, visi klātesošie neviļus aiz¬turēja elpu. Mēs pat uzreiz nesapratām, ka tas ir Sensejs. Tas bija Kāds ar milzīgu, apžilbinoši mirdzošu auru. Viņam virsū bija balta tunika. Baltie mati ieskāva ļoti skaistus, pa¬reizus vaibstus. Taču droši vien pašas neparastākās bija viņa acis, viņa neatkārtojamais, līdz sāpēm pazīstamais skatiens. Un tad es pēkšņi atskārtu, kur es biju redzējusi šo skatienu. Kaut kad sen mūsu kompānija atpūtās pie jūras. Toreiz es nosapņoju gana dīvainu sapni par Sarkano Jāt¬nieku, kas traucās lejup no kalnu virsotnēm. Viņa satrieco¬šais skatiens, Rigdena Džappo skatiens, līdz vissīkākajām detaļām pašlaik iznira manu acu preikšā. 
Iekšējas trīsas aptvēra visu manu būtību. Pēkšņi «Lotosa zieds» pats no sevis parādīja savu neredzamo, bet pilnībā sajūtamo «ziedlapiņu viļņošanos» saules pinumā. Apbrīnas jūtas saplūda kopā ar pilnīga miera sajūtām no tik satrie¬coša patiesās Sejas reāla redzējuma. Man iekšā kļuva tik mierīgi un labi, it kā kāds būtu ievīstījis dvēseli sniegbaltās, maigās ziedlapiņās. 
Šis neparastais redzējums ilga vien sekundes. Taču kā¬das sekundes! Sekundes no nezināmā Mūžības cikla. Se¬kundes, kas atstāj savu neizdzēšamo nospiedumu pašā svē¬tākajā dvēseles stūrītī. Sekundes, par kurām atmiņa pat pēc daudziem gadiem ar saviļņojošām trīsām pilnīgi pre¬cīzi attēlo savus saviļņojošos kadrus, liekot atkal un atkal pārdzīvot šo neticamo debešķīgo jūtu gammu, kuru nav iespējams vārdiem aprakstīt. 
Tiklīdz kā šī lieliskā Būtne nokļuva zem tempļa izejas arkas, tā gaisma burtiski nodrebēja, uz kādu mirkli ap¬žilbinot acis. Un, kad redze atguvās, mēs ieraudzījām, ka pie mums nāca Sensejs ar mums ierastajiem sejas vaibstiem, skaidri redzamā pacilātā, saviļņotā garastāvoklī, savā parastajā pārgājiena apģērbā ar mugursomu uz pleciem. Satriekti ar tik krasām pārvērtībām, mēs mēmā izbrīnā vē¬rojām viņa tuvošanos. Savukārt viņš, ar labestīgu smaidu pienācis pie mums, atskatījās uz templi un noteica: 
– Nu kā, vai jūsu dvēselītes ir apmierinātas? 
– Un kā vēl! – atbildēja par visiem Sergejs. 
– Tad ceļā, draugi! 
Un pirmais devās zem klints arkas, kas tālāk pārgāja tu¬nelī. Bet mēs, metot atvadu skatienus uz lielisko Lotosa tem¬pli, savā starpā nesarunājuši, vienlaikus noliecām galvas tā priekšā. Acīmredzot katram no mums dvēselē radās tāda vaļ-sirdīga vēlme, un acīmredzami tā bija tik spēcīga, ka neviens no mums nepakautrējās to izdarīt pārējo klātbūtnē. Sensejs apstājās un, raugoties uz mums, ar smiekliem noteica: 
– Ejam jau, fanātiķi! 
Atpakaļceļu ar sarežģītajām pārejām es gandrīz neie¬vēroju, automātiski pārvarot šķēršļus. Par manu īsto la¬birintu, ko es realitātē izgāju, kļuva domas, pareizāk, tā uguņošana no diviem atšķirīgiem stāvokļiem, kas uzradās noslēpumainās alas sienās ar seno templi. Katastrofu un dabas kataklizmu ainas mijās ar mierīgo Rigdena skatie¬nu. Un šis skatiens deva kaut kādu pārsteidzošu efektu: tas mierināja, glāstīja dvēseli ar savu neparasti dziļo labestību. Tā spiediena rezultātā dzīvnieciskās bailes izgaisa vispār, it kā to nekad nebūtu bijis. Tagad stihiju ainas jau mierīgi pārtinās galvā, dodot man iespēju analizēt redzēto. 
Cik gan trausla ir mūsu cilvēciskā civilizācija, kas tā lepo¬jas ar savām augstajām tehnoloģijām! Viena Zemes nopūta, un pilsētu vietā – drupas, noderīgas tehnikas vietā – neva¬jadzīgu metāllūžņu kaudze, miermīlīgas sabiedrības vie¬tā – klani, kas karo par maizes un zemes gabalu. Cik gan nedrošs un šķietams ir viss šis materiālais, kā uzkrāšanai cilvēki tērē visu savu dzīvi? Cik nervu, dvēseles spēku tiek izšķērdēti par velti! Un cik daudz melna negatīvisma cilvēks izmet apkārtējā vidē, liekot ciest no tā ne tikai cilvēkiem, bet arī dabai un visam dzīvajam tajā. Vai tad pēc visiem šiem ļaunuma darbiem var būt pārsteidzoši tas, ka Zemes pacietībai pienāk gals?.. 
Tā pārdomājot, es neievēroju, kā palidoja laiks, un mēs iznācām pie pazīstamās alas. Starp citu, šoreiz visi izgāja gredzeneju pietiekami ikdienišķi, bez jebkādiem psiholo¬ģiskiem trikiem. Palikušie puiši mierīgi gulēja, apmetušies «skatītāju» lodžijā, kur nu kurš. Mēs klusiņām uzgājām aug¬šā pie viņiem, lai tos nepamodinātu, un noguruši apsēdā¬mies uz akmens soliem. 
– Nu, vēl stunda atpūtai un jādodas atpakaļ, – sacīja Sen¬sejs, iekārtodamies ērtāk. 
Viņš apgūlās uz soliņa, noliekot mugursomu zem gal¬vas. Mēs arī sekojām viņa piemēram. 
* * * 
– Kurš tā krāc? – caur miegu es izdzirdēju Senseja balsi. 
– Vai tiešām Vano?! – smejoties noteica Sergejs. 
– Viņš pats, inkvizitors! – pievienojās Žeņkas balss. – Jau līdz kaklam ar savu krākšanu! Man šī «vecā plate» jau sāk krist uz nerviem. 
Telpā patiešām skanēja skaļa krākšana, it kā guļošam cilvēkam pie lūpām būtu pielikts skaļrunis. Es atvēru acis. Stāvoklis bija tāds, it kā tevi būtu pamodinājuši pēc dziļa miega un tu vēl slikti saproti, kur tu atrodies un ko no tevis vispār vēlas. It kā realitāte robežotos ar notiekošā nerea¬litāti, un tu vēl ne līdz galam saproti, kādā pusītē tu šajā brīdī eksistē. Galva bija, kā saka, «smaga». Es paberzēju acis un palūkojos apkārt. Puišu vairākums vēl gulēja. Sensejs ar Sergeju un Žeņu stāvēja lejā. 
Kamēr vīrieši zobojās par Vano krākšanu, es nedaudz noorientējos situācijā, atcerēdamās pagājušos notikumus. Atmiņā iznira iespaidīgais Lotosa templis, un manas atmi¬ņas atdzīvojās. Taču no otras puses, iespējams, tāpēc ka es īsti nebiju pamodusies, manī iezagās šaubas: «Bet vai tas patiešām bija?» 
Apmainīdamies ar jokiem, Sensejs, Sergejs un Žeņa vir¬zījās pie «skaņas» balkona, no kurienes acīmredzot arī ska¬nēja tik jaudīgais Vano krāciens. Es nolēmu viņiem sekot, lai pilnībā atbrīvotos no miega. Taču, panākot vīriešus, mani pāršalca jauns šaubu vilnis par nesen notikušā realitāti. 
Es apstājos un ar lukturīti paspīdināju uz klints izvir¬zījumu, kas atradās kreisās akmens sienas beigās. Pēc ide¬jas – aiz tās bija tā pati gredzenveidīgā eja, no kuras arī sākās mūsu aizraujošais ceļojums pie šo kalnu noslēpuma. Lai izkliedētu visas savas šaubas, es devos turp un aizgā¬ju ap stūri. Gredzenveidīgā ieeja tuneļa dziļumā joprojām atradās savā vietā, gaidot jaunus drošsiržus-apmeklētājus. Es apgaismoju to ar lukturi. Un atkal mani izbrīnīja gropes ideālais gludums, tik meistarīgi «iespiests» klints akmenī. Šajā brīdī no zāles atskanēja draudzīgi vīriešu smiekli, un es steidzos pamest šo vietu, lai piebiedrotos viņiem. It kā visas šaubas izplēnēja, bet vienalga palika kaut kāda dīvai¬na sajūta, ka kaut kas bija ne tā, kā agrāk. Taču kas tieši, es nespēju saprast. 
Tēvs Joanns, acīmredzot ērti iekārtojies uz «skanošā balkona», saldi gulēja. Šīs zāles lieliskā akustika nodeva visas fūgas, kuras cienīgtēvs dabūja gatavas ar savu vare¬no krākšanu. Mēs grasījāmies uzkliegt viņam, lai pamo¬dinātu. Taču Žeņka mūs visus apstādināja, izvirzot savu kandidatūru tik specifiskai lietai. Viņš nolēma aizkļūt līdz balkoniņam un personiski izrēķināties ar Vano. 
– Es viņam tūdaļ noorganizēšu Pastarās dienas šaus¬mas! – ar uzvarētāja smaidu noteica puisis. – Tūlīt viņš pats izjutīs visas manu šausmu stundas... 
Žeņka priekā paberzēja rokas, pēc tam nedaudz iesil¬dīja savas ekstremitātes un ar entuziasmu sāka izveicīgi kārpīties pa statenisko klinti uz balkonu. Mēs no lejas ar interesi sekojām līdzi notikumu attīstībai. Puisis ar kaķa grāciju, bez trokšņa uztrausās uz balkona «margām». Atlika izdarīt tikai pēdējās kustības, lai dabūtu tēvu Joannu. Žeņka acīmredzot sagatavojās lēcienam kā pantera uz medījumu. Un tikko kā viņš sāka realizēt savu «šausmu» ieceri, kā pretī viņa kustībai asi izlidoja Vano roka, ar dzelžainu tvērienu iekrampējoties kaklā. 
– Oi, ā-ai-j-j! – zālē atskanēja klusinātā skaņa, un lodžijā atskanēja masīva ķermeņa būkšķis. 
Balkonu apspīdēja luktura gaismas stars. 
– Ak, tas esi tu, mans dēls! Tev ko-o-o? – noskanēja cienīgtēva pārsteigtā balss, mijoties ar viņa saldajām žā¬vām. – О, bet kas tev ar seju, actiņas pierē izspiedušās... 
Žeņka noklepojās, bet pēc tam gārdzoši noteica: 
– Ko, ko, es viņam labu vēsti atnesu, ka ir laiks atpakaļ iet, bet viņš... 
Sensejs ar Sergeju uszprāga no smiekliem no tik acīm¬redzamām Žeņkas «patieso nolūku» pārmaiņām. Vano mie¬gainā seja paraudzījās no balkoniņa. 
– O, vai jau atpakaļ? – viņš vaicāja, ieraugot Sense¬ju. – Tik ātri? Bet es, lūk, tikko kā atlaidos, tikko acis aiz¬vēru, bet te jūs... 
– Kā tad, acis viņš aizvēra, – noņurdēja Žeņka, ceļoties kājās, bet pēc tam, parīvējis kaklu, imitēja lišķīgu, pīkstošu balsi, – Jūsu «nepārspētā sprediķa» turpinājumu, cienīgtēvs, mums bija bauda klausīties pietiekoši ilgu laiku... 
– Jā? – pasmaidīja cienīgtēvs. – Nekas, mans dēls, tā jums pat visai noderīga lieta. Jo tikai pazemība atbrīvo no postošām kaislībām, tikai miesas pacietība paceļ garu... 
Ar šiem vārdiem cienīgtēvs pameta savu midzeni, no¬kāpdams lejā. Žeņka sekoja viņam un atļāvās nedaudz ie¬bilst tikai tad, kad ieguva cietu pamatu zem kājām. Ne¬veiksmīgais joks ar Vano tikai vēl vairāk izprovocēja Žeņku uz jautrību. Un, kad Sensejs palūdza tam pamodināt visus puišus, lai taisītos atpakaļceļā, lūk, te viņš arī parādīja visu savu vētraino fantāziju. Par Žeņkas joku «upuriem» kļuva Stass un Andrejs. Pārējie vienkārši pamodās no dārdoša¬jiem puišu smiekliem. Kopumā šis stāsts beidzās kā vien¬mēr – ar jautriem jokiem un smiekliem. 
Savukārt es, par spīti kopējai jautrībai, joprojām mē¬ģināju tikt skaidrībā ar savām dīvainajām sajūtām. Un te pēkšņi es sapratu, kas bija ne tā. Alas zālē nez kāpēc ne¬kur nebija redzami tie pārsteidzošie spoguļkristāli, līdzīgi kalnu kristāliem, kurus mēs ar tādu centību atbrīvojām no putekļiem. Es ātri sameklēju tos pašus pakāpienus, starp kuriem būtībā vajadzēja atrasties «spogulim», kuru vēl ne¬sen es pati personīgi attīrīju no putekļiem un dubļiem. Taču gludi nopulētā kristāla vietā, kas mirdzēja savā žilbinošajā tīrībā, – es atklāju tajā vietā tikai līdzenu, apaļu padziļinā¬jumu, zem noteikta leņķa ar vienu galu iegremdētu akmens iezī. Turklāt tas ne ar ko krāsas ziņā neatšķīrās no apkār¬tējās pelēcības. Atkal uzbruka šaubu straume attiecībā par notikušā realitāti, un sarūgtinājuma vilnis pārklāja mani, kā saka, pāri galvai. 
Es mehāniski paberzēju ar roku pa apaļo padziļināju¬mu. Luktura gaismā uz «akmens» virsmas parādījās blāvs spīdums. Cerību spārnota, es dabūju kabatlakatu un rūpī¬gāk noslaucīju nelielu daļu no putekļiem. Tā arī ir, zem gad-simtiem senu putekļu un dubļu kārtas slēpās man pazīsta¬mais, gludi nopulētais kristāls. «Kā kas tāds varēja notikt, ka visi mūsu notīrītie kristāli uzreiz pārklājās ar to pašu putekļu un dubļu slāni? Bet varbūt mēs tos vispār neattī¬rījām? Varbūt tas bija tikai sapnis? Nu kā gan sapnis, ja es skaidri atceros, ka slaucīju šo kristālu...» Neko nesaprotot, mana persona devās pie savām mantām, pārliecinot sevi, par spīti visiem «argumentiem», ka tas, visticamāk, bija tikai sapnis. Taču tad, ejot gar sapulcējošos kolektīvu, es nejauši izdzirdēju, kā Vano klusām jautāja Sergejam: 
– Nu kā aizstaigājāt, ar rezultātu? 
– Viss kārtībā, – tas pamāja. 
«Ar rezultātu?! Ar kādu rezultātu? – un te man negai¬dīti pielēca: – Tamga! Tad mugursomā man ir jabūt Agapi¬ta pergamentam!» Es aizskrēju pie savas mugursomas un steidzīgi sāku atsiet auklas. Beidzot, atverot to, es steidzīgi ieslidināju tajā roku. Un praktiski uzreiz sačamdīju cilindru. Mani pārņēma satraucošas trīsas. Taču tikko kā es gribēju izvilkt cilindru no mugursomas, tā nemanāmi pienākušais Sensejs uzlika savu roku uz manējās, apstādinot tās kustību, un vienlaikus uzstājīgi noteica: 
– Es taču teicu – pēc tam apskatīsies. 
Viņa vārdi un pēkšņā uzrašanās tik saviļņojošā brīdī man lika nodrebēt. Nedarbu izdarījuša bērna steigā, kuru negaidīti pieķēra, es atrāvu no cilindra roku un demonstra¬tīvi savilku mugursomas auklas ciešā mezglā. Manas šaubas par gājienu uz templi atkal bija izkliedētas, neatstājot ne miņas par to iepriekšējo klātbūtni. 
Jau vēlāk es nodomāju: «Nu gan, izrādās, šis ceļojums uz Krimu nebija nejaušs, kā mums pamanījās iestāstīt Nikolajs Andrejevičs.» Un kas te ko brīnīties? Pa to laiku, ko pazīstu Senseju, es ievēroju, ka viņam blakus vispār nekas nejaušs nenotika. Vēl jo vairāk – tādas viņa vārdu, darbību un dzī¬vesveida «nejaušības» nemanot radīja veselu notikumu ķē¬dīti to cilvēku likteņos, kas bija saskārušies ar viņu. 
Sapulcējušies mēs devāmies atpakaļceļā. Iet atpakaļ vienmēr ir nedaudz grūtāk kā uz priekšu vilinošajā neziņā, vismaz man tā likās. Daudzo stundu pārgājiena nogurums darīja savu, mēs arvien biežāk apstājāmies atelpai. Pazeme jau tika uztverta par pilnīgi ierastu vidi, un kā viss ierastais maz pievērsa sev uzmanību. Tas deva iespēju koncentrēties uz pārtrauktajām pārdomām par notikumiem noslēpumai¬najā Templī, kuri mani aizkustināja līdz dvēseles dziļumam. Vairākkārtēja šo neaizmirstamo kadru pārtīšana galvā, sa¬kāpināto jūtu uzplūdi, gremdēja tādā kā neparastā iekšējā viegluma un atvērtības stāvoklī. Atmiņas par īsteno Sen¬seja veidolu, viņa neaizmirstamo skatienu, kas iekļūst cil¬vēciskās dvēseles dziļumā, radīja manī iekšējas trīsas, kas pārauga gandrīz vai kaut kādā reliģiozā mandrāžā. Es cieši skatījos priekšā ejošā Senseja figūrā, un manas augstās do¬mas pašas par sevi pacēla viņu diženas Būtnes rangā, kas atnācis uz mūsu grēcīgo pasauli, lai mūs glābtu. 
Pēkšņi Sensejs savainoja roku, aizķeroties aiz asa ak¬mens. Visi sāka rosīties, piedāvājot viņam palīdzību. Taču viņš tikai pavirši atmeta ar roku, sak, skramba, te līdz iz¬ejai palika netālu, izrāpsimies, apsaitēsim. Par spīti šim gadījumam, mana reliģiozā mandrāža nebija pārgājusi, pat pretēji, tikai pastiprinājās. Atmiņā sāka iznirt Dižo cilvē¬ku ciešanu ainas. Tikmēr mēs jau gājām iekšā karsta alā ar «palmām». Ceļš bija vairāk nekā pazīstams, līdz izejai palika pavisam nedaudz. Sensejs atpalika. Un, kamēr puiši virzījās tālāk, viņš pienāca pie manis. Sirds man sāka traki dauzīties, saviļņota ar cildeno domu kārtējo uzlidojumu par Būtni no citas pasaules, kas glābs bojā ejošo cilvēci. Savukārt Sensejs, nosodoši pašūpojot ar galvu, sacīja: 
– Es esmu parasts cilvēks... Redzi, man tek asinis, man arī sāp... Katram pašam ir jāparūpējas par savu glābiņu, nevis jāgaida, ka atnāks kāds un visu viņa vietā izdarīs. Dievišķais ir jāmeklē nevis ārējā, bet savā iekšējā. Un nevis vienkārši jāmeklē, bet jātiecas saplūst ar Viņu un kļūt par labvēlīgu savas dzīves Radītāju. Dievs ir katrā cilvēkā. Un tikai caur savu iekšējo pasauli mēs varam izprast Viņu un nonākt pie Viņa. 
Ar šiem vārdiem Sensejs nedaudz atvēsināja manu de¬dzību, liekot reālāk paskatīties uz pasauli. Un patiešām, viss ir cilvēkā, un neviens viņa vietā nerisinās aktuālās prob¬lēmas. Mums tikai gribas, lai būtu kā pasakā, lai kāds at-nāktu un visu mūsu vietā izdarītu... Taču pašiem slinkums pārveidot sevi «no rāpojoša tārpa par brīnišķīgu tauriņu». Kaut arī tam mums ir doti visi instrumenti, tikai veido... Visa sarežģītība ir vienkāršībā... 
Tikko šīs domas pazuda, apziņu tūlīt pāršalca jauns pār¬domu vilnis par redzētajām masveidīgo nelaimju ainām, ku¬ras nedeva man mieru. Tieši ar šīm satraucošajām domām es sāku steidzīgi dalīties ar blakus ejošo Senseju, pat neparūpē¬jusies par to, lai atstāstītu manis piedzīvotās vīzijas templī. 
– Bet cilvēki... Viņi taču nezina, viņus vajag brīdināt par briesmām. Tur taču bija tik daudz bēdu. Es gribu palīdzēt viņiem... gribu viņiem darīt zināmu... Es esmu pārlieci¬nāta – viņi sapratīs, viņi kļūs labāki, viņi spēs izglābties... 
– Ak, naivais bērns, – klusi nopūtās Sensejs, novērzdams skatienu malā. – Tu pat iedomāties nespēj, cik pirms tevis to ir mēģinājusi izdarīt. Un tie bija diži Meistari, kas pār¬zināja cilvēciskās domas noslēpumu. Un tāpat viņiem maz kas jēdzīgs sanāca. Cilvēki paliek tikai cilvēki. Un diemžēl tūkstošiem gadu laikā viņi nav mainījušies. 
– Nu, kāpēc gan? Vai tad Meistari velti centās?! – es ie¬bildu. – Jo kaut vai nedaudz, tomēr kaut kas jēdzīgs sanāca. Jau priecē! Es, protams, saprotu – es neesmu Meistars un vēl pat neesmu Cilvēks, un ar sevi ir jāstrādā un jāstrādā... Tomēr man ļoti gribas palīdzēt cilvēkiem, darīt viņiem zi¬nāmu to, ko uzzināju es... Jo kādam tas izrādīsies par to vienīgo glābšanās salmiņu, pateicoties kuram viņš varēs saredzēt būtību. Jebkurā gadījumā tā ir Izdevība! 
Sensejs labestīgi pasmaidīja acīmredzot manas vaļsir¬dības dēļ un sacīja: 
– Nu, ko es tev varu teikt šajā sakarā? Labas domas kopā ar spēcīgu vēlmi ir labu darbu priekšvēstneši. Labi darbi ir briestošo dvēseļu būtība. Drosme rada gara Spēku. Gara Spēks saliedē Vienotībā. Vienotība desmitkāršo Spēku, Vienots Gars izmaina ciklu. Kopre¬zultāts ir atkarīgs no katra centieniem. Katra centie¬ni – no iekšējās frekvences izmaiņām. Frekvence ir mir¬kļa lēciens, kas aizved pāri Po robežām. 
Sensejs apklusa. Un kaut arī viņš pateica it kā vienkār¬šus vārdus, man galvā iestājās, kā saka, «pilnīgs sastin¬gums». Toreiz šie vārdi vienkārši iespiedās manā atmiņā ar savu neparastumu un nepavisam man saprotamo jēgu. Taču turpmāk pati dzīve kļuva man par atslēgu gandrīz vai katram toreiz teiktajam Senseja vārdam. 

* * *
Kad mēs līdām caur alas šauro eju – pēdējo kalna šķērsli, kas nošķīra mūs no izejas, – tā vairs nelikās tik biedējoša kā pirmajā reizē. Tieši pretēji, pēdējos metrus pārvarējām ar īpašu entuziasmu, vēloties ātrāk izrauties ārā. Vadoties pēc savām subjektīvajām izjūtām, es nez kāpēc nodomā¬ju, ka mēs zem zemes pavadījām divpadsmit stundas, un sagaidīju ieraudzīt krēslu. Taču, kad mēs izrāpāmies, man par izbrīnu, spīdēja saule. Sanāk, mēs sabijām tur aptuve¬ni diennakti. Un, ir jāpiebilst, es izjutu lielu baudu, atkal nonākot neaptveramo plašumu dzimtajā stihijā. Jo tik tie¬šām ir vērts pabūt alā kaut vai tādēļ, lai pēc ilgstošas tum¬sas izprastu dienasgaismas vērtību, kad tavā priekšā pa¬veras vesela gamma daudzveidīgu dabas krāsu, lai sajustu šo svaigo, spirdzinošo gaisu, vismazāko vējiņa dvesmu, lai ar ķermeni sajustu izplatījumu un ar skatienu aptvertu tā tāles, un, visbeidzot, atslābinātos no apakšzemē uzkrātās spriedzes nebeidzamās iešanas laikā pa tumšajiem paze¬mes labirintiem. 
Tatjana un Kostjiks, gaidot mūsu atgriešanos, saimnie¬ciski bija uzslējuši teltis netālu no ieejas. Viņi priecīgi sa¬gaidīja nogurušo grupu, izjautājot par apakšzemes ceļoju¬mu. Taču tautai pietika vien spēka pastāstīt tikai vispārējos vilcienos, un tāpat ne visu no tā, kas bija. 
Tā kā visi pamatīgi piekusa, tad nolēma šo dienu veltīt ka¬pitālai atpūtai un tikai nākamajā dienā doties uz ciematu, kur mēs atstājām mašīnas. Jo ceļš arī nebija nekāds tuvais. Paēduši pusdienas, mēs izklīdām pa teltīm. Es tā ilgojos izgulēties, bet, kad jau biju ielīdusi guļammaisā, manas svētlaimes no saska¬res ar «spilvenu» pietika vien divdesmit minūtēm. Bet pēc tam miegu kā ar roku noņēma. Tatjana jau uz nebēdu šņāca blakus, bet es tikai grozījos un nekādi nevarēju iemigt. Domas visu laiku pārtina mūsu pārgājiena pašus saviļņojošākos kadrus. Taču tajā pat laikā arī šaubas nesnauda. Tās kā apnicīgs kni¬šļu bars riņķoja ap šā ceļojuma mīklaino notikumu atmiņām un centās «iekost» ar saviem jautājumiem pie katras ērtas izdevības. «Kāpēc uz spoguļkristāla bija bieza putekļu kār¬ta, it kā to tūkstošgadēm neviens nebūtu aizskāris? Kaut arī es skaidri atceros, ka noslaucīju. Kāpēc Lotosa templī nebija ēnas? Jo pat tad, kad es sakļāvu abas plaukstas, starp tām ēnas vietā bija maiga gaisma. Kāpēc mēs nepametām telpu, kad at¬vērās kapsulas vairogs, bet glābāmies no kaut kādas nezinā¬mas gāzes nišā aiz vienradža galvaskausa postamenta? Vien¬radža?! Varbūt tas ir manu smadzeņu murgs? Noguru, iemigu, mazums ko nosapņoju? Bet cilindrs?! Bet cilindru, iespējams, Sensejs atdeva man, kad es biju pusmiegā, un mana persona automātiski ielika doto lietu sev mugursomā, uzreiz nepie¬šķirot tam nozīmi. Acīmredzot tādēļ arī sapnis tāds dīvains sanāca. Taču, ja tas bija sapnis, tad no kurienes tāda izsme¬ļoša informācija par to, ko šajā «sapnī» uzzināju no Senseja?! Jo es līdz šim tik tiešām nekur neko tamlīdzīgu nedzirdēju un neredzēju! Kaut arī, kā teica Sensejs, zemapziņa dažbrīd tādus jokus ar cilvēku izspēlē... Hmm, ārpuszemes izcelsmes mākslīgs akmens... Kaut kāda Pravi tamga, Valdnieka tamga?! Gaismas Kareivji... Hora «Burvju Acs»... Kijeva... Černobiļa... Šambala... Ozīrisa galva. Kaut kādas blēņas, kā Kijeva var būt par Ozīrisa galvu? Un turklāt vēl šajā galvā atrodas Lotosa templis? Nē, tie noteikti ir mani murgi. Dzīvē kas tāds neno¬tiek. Tas acīmredzot bija sapnis!» 
Beigu beigās, lai novērstos no savām domām, es piecē¬los un nolēmu izvēdināt galvu. Blakus kvēlojošam uguns¬kuram, uz kura gatavojās pusdienas, sēdēja Sergejs un tēvs Joanns. Turklāt, ja Vano izskatījās noguris, tad Sergejs, tieši pretēji, modrs un svaigs. 
– Nepatraucēšu? – es apvaicājos, pieejot klāt ugunskuram. 
– Pievienojies, – Vano smaidot aicināja. – Ko, neguļas? 
– Ai, kāds tur miegs! – es atmetu ar roku. 
– Nu, tad iemalkosim tēju, – piedāvāja Sergejs.
Pēc piecām minūtēm mūsu klusajai tējas dzeršanai pie¬vienojās Vaļera, pēc tam Nikolajs Andrejevičs. Turklāt uz to pašu Vano jautājumu: «Ko, neguļas dakter?» tas atbildēja tāpat kā es: «Ai, kāds tur miegs!» Notikumi, kas atgadījās pārgājiena laikā, acīmredzot uz visiem atstāja neizdzēšamu iespaidu. Drīz vien no savas telts iznāca arī pats Sensejs. Viņš izskatījās pilnīgi atpūties, kaut arī pēc mūsu pusdie-nām bija pagājušas aptuveni divas stundas. 
– О, jūs jau esat piecēlušies? – raugoties uz mūsu kom¬pāniju, ar humoru noteica Sensejs. 
– Mēs nemaz neapgūlāmies, – tikpat jautri viņam at¬bildēja Vano. 
– Vai tad aizmigsi pēc tā visa, kas bija? – paziņoja mūsu psihoterapeits. – Kā teica Bertolts Brehts: «Neviens pārgā¬jiens neprasa tādas pūles kā atgriešanās pie veselā saprāta.» 
Sensejs iesmējās un sacīja: 
– Nu, ja gulēt negribat, tad ejam... Vēl kaut ko intere¬santu parādīšu. 
«Vēl kaut ko?!» – es satrūkos. Tas mani ieintriģēja. 
– Vai es drīkstu kopā ar jums? – mana persona piesar¬dzīgi painteresējās Sensejam. 
– Protams, drīksti, – kā pašu par sevi saprotamu notei¬ca Sensejs. 
Par spīti nogurumam, neviens no klātesošiem nesāka ne tikai iebilst pret šo pastaigu, bet pat iztaujāt, kur un kādēļ mēs ejam. Tieši pretēji, visi draudzīgi sakustējās, ceļoties no savām vietām, it kā tā arī vajag. Sergejs ar gudru ziņu apdzēsa kvēlošās ogles ar ūdeni no tējkannas, lai neatga¬dītos ugunsgrēks. 
– Vai aprīkojums būs nepieciešams? – pajautāja Niko¬lajs Andrejevičs. 
– Nē, tāpat pastaigāsim, – Sensejs atmeta ar roku.
Sākumā mēs gājām gar nogāzi pastaigas solītī, bau¬dot Krimas kalnu gaisu un neatkārtojamo ainavu. Pēc tam mūsu neredzamā taka, kas stiepās caur dažādu apbrīno¬jamu koku rindām, izveda mūs augšā pie pļaviņas ar zaļu mauriņu. Zāle, kas nebija paspējusi izdegt saulē, kušķīšiem stiepās pretim spīdeklim, atkarojot no akmeņiem katru zemes gabaliņu. Acīs patrāpījās arī kadiķis, kas spilgti iz¬cēlās uz gaišā kalna pļaviņas paklāja ar savu tumšo skuju zaļumu. Tas it kā zemu klanījās mātei Dabai, piekļāvies ze¬mei un izpletis savus zarus uz dažādām pusēm. Jo augstāk mēs kāpām, jo vairāk mums atklājās kalnu ainavas skaistā panorāma, radot aizgrābjošas brīvības un domu lidojuma jūtas šajā milzīgajā, gaisīgajā plašumā. 
Vano ar Sergeju stāstīja kaut kādus smieklīgus stāstus, kas darīja mūsu ceļu vēl patīkamāku. Tomēr virszemē, ie¬spējams, dabas daudzveidīgo krāsu un kūsājošās dzīves dēļ ceļš nelikās tik smags un nogurdinošs kā apakšzemē. Mēs pat neievērojām, kā palidoja laiks, kad nokļuvām līdz mūsu kalnu pastaigas galapunktam. 
– Šeit, – ar galvu pamāja Sensejs, norādot lejā pa nogāzi. 
Mūsu kompānija nokāpa lejā pie liela akmens «piemi¬nekļa». Šis daudztonnīgais skaistulis acīmredzot bija ļoti sens veidojums. Kādreiz tā labi apstrādātie sāni bija vēja saēsti, vietām jau daļēji noārdījušies. Ko lai dara, kā saka, nekas šajā saulē nav mūžīgs. Viss kādreiz noārdās, un visam kādreiz pienāk beigas. Taču pagaidām ilgdzīvotājs-milzis stingri stāvēja uz savām akmens kājām, noturot uz sevis kā Atlants debesis, smagu akmens plātni-nastu, ko kādreiz kāds bija uzvēlis uz viņa varenajiem pleciem. 
– Jā, apbrīnojams veidojums! – sacīja Nikolajs Andrejevičs. 
– Un kurš tad tā no bezdarbības mocījās? – pajokoja tēvs Joanns.
– Nu, tu gan! – Sergejs smejoties iebilda. – Tas taču ir dolmens! Tā ir diža seno laiku arhitektūra! 
– Vai tā ir arhitektūra?! Iedodiet man ceļamkrānu, es jums tādas «arhitektūras», cik vēlies, saražošu. 
– Tur jau ir tā lieta, ka tev «iedodiet ceļamkrānu», bet tie, kas šo uzslēja, iztika bez tā. 
– Un kādēļ tiem tas bija vajadzīgs? – Vano paraustīja plecus, turpinot acīmredzot speciāli kaitināt Sergeju. 
– Kādēļ? – tas mēdīja, bet padomājis ar humoru atbildē¬ja: – Lūk, arī arheologi zīlē: «Kādēļ tas bija jābūvē?» 
Kompānija nosmējās. Kamēr Sergejs un Vano jokoja, mēs ar Nikolaju Andrejeviču un Vaļeru apgājām dolmenu. 
– Jā, – klusām norunāja dakteris, pieskaroties akmens blāķiem, – bez šaubām, aizvēsturiskie būvētāji bija apveltīti ar kaut kādu universālu spēku vai tehniku. 
– Interesanti, kurš gan tos apstrādāja un uzstādī¬ja? – es pajautāju. 
– Mīkla. Dažu seno dolmenu apstrāde tiek datēta ak¬mens laikmetā. Taču tajā laikā, kā apgalvo mūsu oficiālā vēsture, dzīvoja tikai mednieki un vācēji. Kaut gan... – Ni¬kolajs Andrejevičs pasmaidīja, – runā, ka neviens tā neiz¬maina vēsturi kā vēsturnieki. Taču dolmenu un citu me¬galītisko celtņu paradokss ir tajā, ka jo senāks komplekss, jo tas ir lielāks un iespaidīgāks. Proti, tālajai senatnei bija raksturīgas gigantiskas, rūpīgi pārdomātas un izplānotas būves, turklāt vēl ar tajās iekļautām astronomiskajām un ģeometriskajām zināšanām. Par ko tas vēsta? Par to, ka senatnē tika pārvaldītas nopietnas zināšanas. 
– Cik gan ļaužu vajadzēja piesaistīt, lai uzceltu tādu milzeni? 
– Pats interesantākais, ka agrāk uz Zemes cilvēku bija krieni mazāk nekā pašlaik. Un tie paši bija izkaisīti pa ze¬meslodi. Tie taču nebija mūsdienu miljardi.
– Interesanti, bet kādēļ tiem vajadzēja šos dolmenus būvēt? 
Nikolajs Andrejevičs paraustīja plecus. 
– Skaitās, ka tie ir «dižo karavīru Vitjazu apbedījumi», kaut arī kopumā daudzi no dolmeniem ir tukši. Nekādas miņas no cilvēku mirstīgajām atliekām. Galvenais, šie dol¬meni ir visā pasaulē, izmētāti pa visiem kontinentiem. Aiz-vēsturiskās Eiropas reģionos vien ir vairāk nekā tūkstotis apmēram vienādas arhitektūras. Zinātnieki pat aprēķināja, izmērot akmens monolītus, ka senajos laikos Eiropā bija vispārpieņemts viens un tas pats garuma mērs – megalītu jards. Tas bija pielīdzināms 82,9 centimetriem. Tātad var droši pieņemt, ka tie, kas būvēja, labi pārzināja vēl arī ma¬temātiku. Tuklāt nav saprotams, kā viņi to visu uzstādīja. 
Apejot apkārt dolmenam, mēs pievienojāmies Sensejam un Vaļeram, kuri apsēdās uz akmeņiem, kas mētājās tuvu¬mā. Mazliet vēlāk blakus iekārtojās Vano ar Sergeju. Kādu laiku mēs visi klusējām, baudot dabas skatu. Vējš, valdo¬nīgi viļņojoties, pastaigājās pa zaļo kalna nogāzi, kustinot zemāk novietoto koku galotnes. Valdzinošā kalnu ainava, kas pavērās no šīs vietas, apbūra ar savu apjomīgo pano¬rāmu. Apkārt valdīja neikdienišķs miers – mūžīgais ilgo gadsimtu atmiņas sargs. 
– Jā... – domīgi sacīja Sensejs. – Cik gadi ir pagājuši... 
Sergejs paraudzījās uz viņu un kaut kā bikli pajautāja: 
– Interesanti, cik gan gadsimtu šim vecītim-dolmenam? 
– Daudz... ļoti daudz, – atbildēja Sensejs. – Tas ir Pra¬vi dolmens... – un, nedaudz paklusējis, negaidīti piebil¬da, – starp citu, ja vizuāli novelk taisnu līniju... lūk, tajā virzienā, tā aizvestu precīzi līdz Rigdena Džappo bijušās «rezidences» vietai, kas kādreiz, ļoti sen, atradās īstā pa¬radīzes nostūrī, lieliska ezera krastā. Diemžēl pašlaik tur šļakstās Melnās jūras viļņi.
– Tad ko, ja ir vēlme, tad dzelmē var sameklēt šīs senās celtnes atliekas? 
– Ja ir vēlme, tad visu var, – labestīgi atbildēja Sensejs. 
Sergejs nedaudz paklusēja, bet pēc tam sacīja: 
– Šie akmens blāķi neizskatās pēc vietējiem, spriežot pēc ieža. 
Sensejs uzmeta skatienu dolmenam. 
– Jā, tos paņēma deviņdesmit kilometru attālumā no šejienes. 
– Skaisti, – noteica Sergejs. 
Sensejs pamāja ar galvu, piekrizdams viņam. 
Visi paskatījās uz to pusi. Godīgi sakot, es tā arī nesa¬pratu, par kādu skaistumu bija runa. Akmeņi kā akmeņi, nu, mazliet atšķiras no vietējiem akmeņiem. Taču tā... 
– Šeit tika apglabāts viens no Pravi, – noteica Sensejs. 
– Tad ko, šeit atdusas viņa mirstīgās atliekas? – painte¬resējās tēvs Joanns. 
– Te bija viņa ķermeņa pēdējā pajumte uz Zemes. No šejienes viņš aizgāja Nirvānā. 
– Ja te ir apglabāts pats Pravi, tad šeit principā jābūt jaudīgai enerģētikai, – piebilda Nikolajs Andrejevičs. – Ma¬zais kristāls: bet kā bija jūtams, bet te vesels dolmens. Un nekādu iekšēju sajūtu. 
Sensejs, raugoties kaut kur tālē, noteica: 
– Šiem akmeņiem jau ir daudz gadu. Šeit kādreiz bijušais enerģētiskais fons diemžēl jau praktiski ir izklīdis. 
– Vai citiem dolmeniem arī ir līdzīgs uzdevums? – Ni¬kolajs Andrejevičs jautāja. 
– Kā kuram, – paraustīja plecus Sensejs. – Dažreiz tie bija Geliāru un Etimonu radīti. Tos dolmenus agrāk izman¬toja arī kā spēka slazdus. 
– Kādā nozīmē? – Sergejs precizēja.
– Kādreiz izstāstīšu... Vēlāk cilvēki sāka tos atdarināt, ceļot jau mazāka izmēra dolmenus. 
– Tas nozīmē, ka šajā atdusas Pravi mirstīgās atlie¬kas? – atkal precizēja tēvs Joanns. 
– Nav tur nekādu mirstīgo atlieku. 
– Kā nav? Tu taču teici – viņš šeit ir apglabāts. 
– Šeit viņš nomira mūsu šī vārda izpratnē. Taču faktis¬ki – apzināti aizgāja Nirvānā, vispirms sadalot savu ķermeni atomu un subatomu daļiņās. Tā ka šeit tu pat pīšļus neatradīsi. 
Vano neuzticīgi pašķielēja uz Senseju: 
– Tā nenotiek. 
– Un vēl kā notiek, – labestīgi atbildēja viņam Sen¬sejs. – Cilvēciskais ķermenis ir tikai ilūzija tāpat kā jeb¬kura matērija. Tas ir fokusēts vilnis. Un es tev par to jau vairākkārt esmu stāstījis. Ja ir vēlme, ar to var izdarīt visu, ko vēlas, īpaši – ja Cilvēks, kas tajā uzturas, ir sasniedzis nozīmīgus garīgos augstumus. Viņš var mierīgi sadalīt savu ķermeni enerģētiskajās komponentēs, bet var saglabāt ķer¬meni pašā vislabākajā veidā, aizkavēt dzīvības procesus tik tālu, ka viņa organika ļoti ilgi saglabāsies praktiski dzīva, kaut arī būtībā viņa tur vairs nebūs. Proti, viņa ķermenis ne ar ko – nedz ar ādas, nedz ar matu, nedz ar nagu orga¬niku – neatšķirsies no dzīvā organikas. Nebūs pat smakas, kas vēsta par trūdēšanas procesu. Viens vienīgs aromāts! Turklāt nav svarīgi, kur šis ķermenis atradīsies: zemē, alā vai svaigā gaisā. Variāciju ar matēriju ir daudz. Jo, ja tevī valda dvēsele, atveras Dieva spēks. Bet Dieva spēkam ne¬iespējamais vienkārši neeksistē. 
– Nu, ar pēdējiem apgalvojumiem es neapšaubāmi esmu vienisprātis, – maigi norunāja tēvs Joanns un uzreiz ie¬bilda, – tomēr pat svēto relikvijas ir pakļautas organikas sairšanas procesam.
Sensejs noslēpumaini pasmaidīja, raugoties uz viņu ar kaut kādu caururbjošu skatienu, un bilda: 
– Tavā dzīvē būs gadījums, kad tu varēsi personiski pār¬liecināties par maniem vārdiem. Pēc pieciem gadiem Burja¬tijā tu būsi klāt, kad izvilks budistu mūka ķermeni, apgla¬bātu 1927. gadā. 
– Es?! – pārsteigti sarāva uzacis tēvs Joanns. – Burja¬tijā? Ko es tur aizmirsu, turklāt vēl pie budistu mūka kapa?.. Tu joko? 
– Nepavisam, – atbildēja Sensejs. 
Vano ar smaidu skatījās uz draugu, mēģinot noteikt sev taisnības procentu viņa vārdos. Sergejs savukārt uzsita cie¬nīgtēvam uz pleca un teica: 
– Katrā jokā ir daļa joka. Tā ka grozi kā gribi, bet tevi gaida viens ceļš – uz Burjatiju! 
Un veica aicinošu žestu... tuvākajā nākotnē. Visi iesmējās. 
– Jā, Sensej, forši tu mani pasūtīji, – nosmīnēja Vano. – Vajag taču, uz Burjatiju! Vai nevarēji kaut kur tu¬vāk dienvidiem, piemēram, kaut vai uz Kanāriju salām... 
– Tā, – Sensejs atmeta ar roku, atbalstot viņa joku toni, – kādēļ tev vajadzīgas tās Kanāriju salas? Tur drīz uzsnigs sniegs un būs auksti. 
– Tu ko, Sensej, tās taču ir Kanāriju salas! Tā taču ir Spānija, Āfrikas ziemeļrietumu piekraste! Kāds sniegs mūžīgā vasarā?! – smejoties iebilda Vano. – Nē, tu vispār nepārzini ģeogrāfiju! 
– Vai tad es esmu vainīgs, ja tā katru reizi mainās? – tādā pat tonī viņam smejoties atbildēja Sensejs. – Pamēģini, ie¬gaumē visus šos zemes gabalus ar gabaliņiem! 
Visi atkal iesmējās. 
– Bet ko, dzīve ir neparedzama lieta, – šķelmīgi noteica Sergejs. – Es, piemēram, ne vairāk kā dažas stundas atpakaļ redzēju sevi stāvošu baznīcā priestera svārkos, ar bārdu un krustu uz punča. Un ko tas nozīmētu? 
Sergejs paraudzījās uz Senseju. 
– Nu, Dieva ceļi ir neizdibināmi, – tas nesatricināmi atbildēja. 
– Bet ko es redzēju, – negaidīti noteica Nikolajs Andreje¬vičs nopietnā tonī. – Sākumā kaut kādas nesaprotamas, es pat teiktu, nedabiskas dabas zīmes. Tā kā pēc zemestrīces un mēness aptumsuma indīga čūska, kas ir pilnīgi neierasta mūsu vietām, savandīja mežā lielu skudru pūzni un apgūlās tā vidū, spiežot skudras ar savu svaru. Guļ tā, bet tai klāt no visām malām lien melnās darba skudras, lien taisni zem tās, it kā nemanītu bīstamību. Taču tā tik griež savus ap-ļus un spiež tās ar savu masu. Es paņēmu nūju un gribēju to aizdzīt. Čūska kā iešņācās, kā izslējās kobras pozā... Un tāda milzīga, divu cilvēka ķermeņu augumā. Es no bailēm taisni pamiru. Skatos, bet tās gredzenu vidū zemes globuss, piemineklim līdzīgs. Un tiklīdz kā šī čūska sāka uzbrukt, mani izmeta ārā no šās baigās vīzijas... 
– Klau, veči, jūs ko, alās kaut kādu gāzi, vai, saelpojā¬ties? – mēģināja pajokot Vano. – Vienu uz Burjatiju sūta, ot¬rais krustu uz punča aplūko, trešais vispār rāpuļiem uzmācās. 
Gaidāmo smieklu vietā tēvs Joanns ieraudzīja vien no¬žēlojamu, vāju smaidu atblāzmu. 
– Iespējams, – negribīgi viņa joku atbalstīja Nikolajs Andrejevičs. – Tikai jau pārāk viss reāli... Jo tā čūska tikai sākumā bija čūska. Saprotams, ka es izjūtu zināmas bailes pret rāpuļiem, un manas smadzenes vienkārši asociatīvi pārveidoja kaut kādu bīstamību tamlīdzīgā tēlā. Un, ja ņem vērā to apstākli, ka pēdējās dienās manas domas bija aiz¬ņemtas ar jautājumu par Destruktoriem un Kandukiem, tad ir loģiski pieņemt, ka tieši par to mana zemapziņa mēģināja man paziņot kaut kādu informāciju... Tad lūk, tikko es pa¬spēju atlēkt nost, mani pārmeta no viena redzējuma citā, ar vēl biedējošāku realitāti. Stāvu es milzīgā pūlī, kas kaut ko skandē. Taču cilvēki uzvedas kaut kā ļoti dīvaini, kā mē-nessērdzīgie. Atkārto vienus un tos pašus lozungus kā no¬kodēti, vienu un to pašu informāciju vārds vārdā viens ot¬ram nodod. Aiz ārējiem smaidiem – apslēpta agresivitāte, aiz «patiesām runām» no tribīnēm – vieni vienīgi meli... 
Kad Nikolajs Andrejevičs pabeidza stāstu, Sensejs noteica: 
– Tas, ko tu redzēji, diemžēl ir tuvākā nākotne, beigu sākums. 
Sensejs nedaudz paklusēja, bet pēc tam pēkšņi bez ie¬vada sāka deklamēt dīvainu dzejoli: 
– Krustceļu laikos 
Netaisnība aizstās Taisnību. 
Gadu pirms kraujas Vārds ir dots, 
Bet viņa atbalss – kliedziens tukšumā, 
Maz kurš dzird. 
Skaitlis, summā bezgalība, 
Apgriezta vertikālē, 
Atvērs Dusmu vārtus. 
Kļūda ir atslēga, 
Kas atvērs Pandoras lādi. 
Jūras Valdnieks šajā dienā pamodīsies, 
Matus sapurinās, 
Un simtiem tūkstošu dzīvību aprīs 
Kā pirmo atmaksu par Muļķību un Ego. 
Otrā atmaksa iestāsies pēkšņi, 
Pasauli cilvēcisko lielās šausmās gremdējot... 
Es klausījos šo dīvaino dzejoli par nepārtrauktajām katastrofām, domās nesekmīgi mēģinot konkretizēt ģeo¬grāfiju un tuvojošos notikumus. Kad Sensejs beidza skai¬tīt, iestājās klusums.
– Nu, tu gan nodevi, – pirmais neizturēja Vano. – Māki tomēr nomierināt. 
Sensejs paraustīja plecus. 
– Nav īstais laiks atslābināties. 
– Kāds tur «atslābināties»? Man tagad galvā vieni vie¬nīgi «ķīniešu hieroglifi» senās Eiropas izpildījumā. Un ko šis «krājums» nozīmē? 
– Saprotama lieta, būs sūdi! – Sergejs negudrojot iztei¬cās un uzreiz palaboja sevi, raugoties uz manu pusi. – At¬vainojiet, protams, par izteikumu! 
– Nu, tas pat čukčam ir saprotams, bet kas konkrēti? – tēvs Joanns nelikās mierā. 
– Pat, ja es tev pateikšu, kas konkrēti būs, tu vienalga neticēsi, – sacīja Sensejs. 
– Kāpēc gan neticēšu?! 
– Vai ļoti tu būtu ticējis Savienības sabrukumam, ja es tev par to būtu pateicis nākamajā dienā pēc tam, kad Bat¬jka kļuva par Ģenerālsekretāru? 
– Protams, ka nē. 
– Lūk, bet tagad tu gribi, lai es izstāstu par to, kas sa¬līdzinājumā ar Savienības sabrukumu ir kā debesis un zeme. 
– Vai tiešām tik slikti? 
– Sliktāk. 
– Bet personīgi man šķiet, ka neko sliktāku par Savienī¬bas, manas Dzimtenes, sabrukumu vairs izdomāt nevar. Pat kataklizmas nav tik šausmīgas, – noteica Sergejs. 
– Diemžēl, – atbildēja Sensejs, – cilvēkus nākotnē gaida tādi pārbaudījumi, kurus, lai Dievs dod, tie iztur un pārvar. Taču, kas attiecas uz slāvu teritorijām, tad drīz tās kļūs par glābšanās vietu daudziem zemeslodes klimatiskajiem bēg-ļiem. Un īpaši šīm teritorijām kā gardam kumosiņam «uzliks aci» Arhonti. Ar atļautiem un neatļautiem paņēmieniem tie centīsies izmantot visas iespējas, lai jebkādā veidā iegūtu šīs zemes un kļūtu tur par Saimniekiem. Viņi ieguldīs zemju pirkšanā lielus naudas līdzekļus, jo lieliski sapratīs, ka nau¬da drīz pārvērtīsies par neko. No papīrīša nepaēdīsi. Nauda pazaudēs savu vērtību. Kam, piemēram, būs vajadzīgi do¬lāri, ja nebūs pašas Amerikas? Tā ka varat naudu vecum¬dienām nekrāt, – pasmaidīja Sensejs, pakavējot skatienu pie Nikolaja Andrejeviča. – Ļoti drīz sāksies laiki, kad par vienīgo materiālo vērtību ļaužu starpā kļūs ēdiens, siltums un jumts virs galvas. Taču arī tā, protams, būs pagaidu pa¬rādība tāpat kā viss šai pasaulē. Kad cilvēki pazaudēs savas materiālās vērtības, kuru dēļ tie dzīvoja, tad uz sevis izjutīs un sapratīs, cik svarīgi ir nekavējoties iegūt garīgās bagā¬tības. – Un nedaudz paklusējot, piebilda: – Planētu gaida nopietnas, lielas kataklizmas. Un tikai slāvu garīgā apvie¬nošanās, kuras kodols būs Krievija, Ukraina un Baltkrie¬vija, varēs glābt un palīdzēt izdzīvot daudziem cilvēkiem uz Zemes. Tā kā slāvi – tas ir vienīgais atlikušais pasaules garīgais balsts, kas ir spējīgs izglābt ne tikai pats sevi, bet arī cilvēci kopumā. Pretējā gadījumā, ja cilvēciskajā pa¬saulē joprojām saglabāsies Dzīvnieciskā dominante, kura, dabiski, ka mēģinās sašķelt slāvus, saķildot tos savā starpā, un padarīt no tiem Ego vergus, šīs civilizācijas stāstā tiks pielikts galīgais punkts... 
Manu acu priekšā teju kā dzīvas atkal parādījās globālo katastrofu ainas, kuras redzēju Templī. Pasaule bruka īsā laika sprīdī. Daudzi cilvēki aizgāja bojā, negaidīti pārsteigti ar dabas dusmām. Es jutu, ka šī pasaule balansēja uz mil¬zīga bezdibeņa malas. Un brīnišķīgi sapratu, ka šajā dabas kataklizmu un cilvēciskā niknuma gaļasmašīnā ir maz izre¬džu izdzīvot visiem cilvēkiem, tostarp arī man. Šī saasinātā neizbēgamās bojāejas sajūta piešķīra dzīvei jaunu impulsu, vērtību katram dzīves mirklim. Un sagribējās tikai vienu: nodzīvot šos pēdējos mirkļus ar maksimālu labumu savai dvēselei, Dieva vārdā un cilvēku labā. 
Tādu pārdomu brīdī, man par kārtējo izbrīnu, vīriešu saruna ievirzījās par Geliāriem. 
– ... Ja iestājas tādas globālas beigas, tad kaut pirms nā¬ves patiesi izrādīt cieņu savai dvēselei, sniedzot garīgu pa¬līdzību cilvēkiem, kalpojot viņu garīgajam labumam, – pa¬beidza savu runu cienīgtēvs. 
– Jā, Geliāri dzīvoja pilnīgi citā, īstā realitātē, nevis bezgalīgo problēmu materiālajā ilūzijā, kurā uzturas cil¬vēce, – pamāja Sensejs, atbildot tēvam Joannam. – Ar savu ikdienas cīņu ar nešķīsteņiem viņi pilnveidoja un vairoja garīgo spēku. Garīgais spēks var ne tikai pārvaldīt stihijas, bet arī bīdīt planētas. Nav nekā neiespējama tam, kurš uzturas Dieva realitātē. Tādēļ Geliāri un Etimoni pēc nopelniem tika dēvēti par Dižajiem Kareiv¬jiem. Šie cilvēki, kuri nāca no vienkāršajiem mirstīgajiem, prata uzvarēt sevī Dzīvnieku, iegūt nedalāmību un stā¬ties kaujā ar mošķiem par cilvēkiem tajā apziņas pusē. Ar sava gara tīrību, ar savu reālo kalpošanu Dievam viņi nopelnīja sev pašu vērtīgāko garīgo apbalvojumu: iegu¬va varu pār nāvi un tiesības aiziet Nirvānā, īstajā Dieva realitātē. Novērtēt šo tuvības laimi ar Dievu var tikai tas, kurš katru dienu tuvojās tai neatlaidīgā garīgā darbā. 
– Jā, – domīgi noteica Nikolajs Andrejevičs, – tas patie¬šām nav salīdzināms ne ar kādu zemes apbalvojumu, tajā skaitā arī sabiedrības atzinību par taviem nopelniem. Vis¬pār jau arī šī atzinība daudzējādā ziņā ir falša, tā tikai – at¬zinīgs sitiens pa plecu. 
– ... un intensīvs spēriens pa pakaļu, – viņa teikumu pabeidza Sergejs.
– Lūk, tur jau tā sāls, – bēdīgi sacīja Nikolajs Andrejevičs. – Viena šķietama ilūzija. 
– Cilvēki ļoti maldās, uzskatot, ka patiesais apbalvojums ir viņu nopelnu atzīšana apkārtējā sabiedrībā, – norunāja Sensejs. – No šāda ārējā sižeta cilvēka iekšējā būtība neie¬gūs savu veselumu. Zemapziņas līmenī cilvēks tā arī paliek neapmierināts ar savu personīgo problēmu kompleksu... Dzīve palido ātri, un kādreiz šķietami svarīgas vērtības ne tikai diezgan bieži mainās, bet ar laiku zaudē savu jēgu. Un šī neapmierinātība ar sevi, cerību un personīgo ilūziju māņi nodzīvotajā dzīvē, galu galā, tikai pastiprina cēloņu un savas bezjēdzīgās eksistences iekšējā spiediena nastu. Viss, kas agrāk likās svarīgs, ar laiku zaudē savu aktualitāti un pārvēršas pīšļos, nevajadzīgā pagātnes grabažā. Katrs cilvēks, izvērtējot nodzīvoto dzīvi, mēģina mierināt pats sevi ar attaisnojumiem, ka tomēr viņš nav nodzīvojis vel¬tīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka īstenībā saprot, ka, par spīti visiem notikumiem, viņš paliek neapmierināts, jo dzīve viņā iek¬šā bija tukša. Viņš visus spēkus iztērēja ārējam, nevīžojis pastrādāt ar iekšējo. Un viss ārējais izrādījās kā dūmi, kā mirāža, apžilbinot ar savu esamību un pazūdod tumsā… 
Dzīvnieciskā sākotne vienmēr atradīs apkrāpšanas ceļu. Jo šī pasaule ir viņa mājvieta. Cilvēks savukārt te ir kā vie¬sis. Šī pasaule ir laicīga, vienkārši ilūzija, kur katrs indivīds, nonākot tajā, sapņo iegūt laimi. Dažādos laikos valda at¬šķirīga ilūzija attiecībā uz šo laimi. Šodien tā ir mode uz naudu. Daudziem liekas, lūk, tie nopelnīs nedaudz nau¬das un sasniegs vēlamo laimi. Naudu cilvēks nopelnīja, bet dvēselē joprojām skumjas. Domā – nu, kļūšu bagāts, tad gan noteikti iegūšu laimi. Kļuva bagāts, bet iekšēji vēl aiz¬vien kaut kā pietrūkst. Cilvēks sapņo – tūliņ iegūšu varu un vairāk neko nevajadzēs. Ieguva varu, bet neapmierinātība joprojām pastāv. Nu, domā, lūk, sasniegšu prezidenta krēs¬lu. Un tad, kļūstot par prezidentu un paliekot vienatnē ar to pašu neesošās laimes problēmu, saprot, ka visi viņa cen¬tieni bija veltīgi. Nekas no noietā ceļa neatnesa viņam ilgi gaidīto laimi. Tāpēc, ka īstu laimi cilvēks var iegūt tikai sevī, esot harmonijā ar savu dvēseli. 
Ir viena attiecīga pritča šajā sakarā, tiesa, ļoti sena un gara. Bet, ja īsumā par galveno, tad mūsdienīgā izpratnē tā skan aptuveni šādi: «Daba nejautāja, kad laida cilvēku pasaulē, vai viņš vēlas dzīves malku. Taču cilvēks paaugās un kļuva par domājošu būtni starp tādiem pašiem kā viņš pats. Kad viņš gāja bērnudārzā, viņam gribējās ātrāk iet skolā. Jo tur, viņš domāja, būs daudz interesantāk. Paaugās cilvēks un aizgāja skolā. Taču viņu ātri pārņēma vilšanās. Izrādās, skolā ir tāda pati garlaicīga dzīve, tikai vēl problē¬mas uzradās. Un cilvēks sapņo ātrāk pabeigt skolu un iestā¬ties institūtā. Lūk, tur, viņaprāt, ir īstā dzīve. Pabeidz skolu, iestājas institūtā. Dzīve, par kuru sapņoja, arvien nesākas, bet problēmu kļuva vēl vairāk. Cilvēks domā: labi, iekār¬tošos labā darbā un amatu sev dabūšu krutāku, izveidošu ģimeni, lūk, tad padzīvošu, kā nākas. Pagāja laiks, piepil¬dījās viņa apņemšanās. Taču īstas dzīves kā nebija, tā nav, joprojām kaut kādas klapatas, vesela virkne nebeidzamu problēmu. Cilvēks domā: lūk, pensijā gan realizēšu visus savus sapņus. Nodzīvoja līdz pensijai, kļuva vecs, nevienam nevajadzīgs. Izrādās – arī nāve nav aiz kalniem un padzī-vot tā īsti nepaspēja, un sapņi par laimi tā arī palika par sapņiem. Dzīve palidoja no bērnudārza līdz pensijai, bet cilvēks tā arī neuzzināja, kāda ir tā – īstā dzīve. Kā atnāca šai pasaulē kails, tā arī aizgāja, neko sev līdzi nepaņemot. Daba nejautāja, kad paņēma cilvēku uz viņpasauli, vai viņš vēlas veikt vēl vienu dzīves malku». Bet morāle ir tāda, ka vislielākais Dzīvnieka apmāns slēpjas tajā, ka tas mēģina no cilvēka noslēpt viņa iekšējā garīguma patieso spēku un to, ka agrāk vai vēlāk, taču pienāks «tagad», kurā viņš no¬mirs, lai kādus plānus viņš nebūvētu uz nākotni. 
Sensejs runāja, bet manī raisījās dažādas jūtas. Jā, ja skatās no matērijas pozīcijas, dzīve it kā ir dārga, unikāla un neatkārtojama. Taču, ja papēta, tad mēs patiešām dzī¬vojam savu ilūziju tumsā. Un galvenais, visus spēkus atdo¬dam savam ārējam, nerūpējoties par savu iekšējo. Dzīvojam ar kaut kādu spocīgu cerību, ka jau rīt dzīvot kļūs labāk. Ja mēs zaudējam šo cerību, tad krītam grūtsirdībā no savas bezjēdzīgās eksistēšanas. Bet dzīve taču ir pastāvīgs «šeit un tagad». Un, pirmkārt, tā ir tava iekšējā stāvokļa dzīve, tavu domu dzīve. Bet, ja dvēsele atrodas matērijas bezgalī¬go vēlmju pastāvīgā iekšējā apspiestībā, vai tad tā ir dzīve? Tās ir bezgalīgas ciešanas. 
– ... Geliāri ar to arī atšķiras no vienkāršiem cilvēkiem, ka tie sarauj Dzīvnieka ilūziju, – turpināja stāstīt Sen¬sejs. – Viņiem dzīve – tā ir cīņa. Viņi velta tai savu dzīvi un nevienu sekundi netērē ilūzijai. Geliāri kalpo Dievam, cīnās par vienkāršo ļaužu dzīvēm, atņemot nešķīsteņiem vēlmi rīkoties patvaļīgi. Cilvēkos no paaudzes paaudzē tiek nodotas leģendas par Labā un Ļaunā spēka pēdējo cīņu. Taču Geliāri negaida to, bet vīrišķīgi stājas kaujā «šeit un tagad». Tie ziedo savu dzīvību cilvēku vārdā, viņu miera vārdā, lai cilvēki varētu iepazīt Dieva Mīlestības un Radī¬šanas skaistumu. – Sensejs izvilka no kabatas kastīti, ļoti līdzīgu tai, ko es redzēju «sapnī». No pārsteiguma man pat elpa aizrāvās. Taču viņš, pagrozot to rokās, nesāka to vērt vaļā. – Neapšaubāmi, tas patiešām ir ceļš, kas ļauj īsā laika posmā nonākt Dieva realitātē. Taču jūs, veči, iedomāties nevarat, cik ļoti smags tas ir... Pirmkārt, tas nebūt nav drošs ceļš. Jūs nezināt, kas ir cīņa ar nešķīsteņiem, cik tā prasīs no jums vīrišķības un pūļu. To nekādā ziņā nevar salīdzināt pat ar to pieredzi, kas jums jau ir. Tāpēc ka, lai stātos cīņā ar nešķīsteni, vajag, pirmkārt, pielikt maksimālas pūles, lai pieķēdētu savu Dzīvnieku, citādi tas jūs iznīcinās. Otrkārt, jūs nespējat iedomāties, kas tā tāda ir Geliāra dzīve. Tā ir dubulteksistence, kur blakus parastai dzīvei apkārtējo acīm, Geliārs veic saspīlētu, ikdienišķu, nogurdinošu garīgo dar¬bu, kas nekad netiks novērtēts nedz no jūsu piederīgo puses, nedz jo īpaši no tiem, kurus jūs aizsargājat. Jo cilvēki paliek cilvēki. Katrs no viņiem ir aizņemts ar savu esību, dzīvo savu dzīvi, maldoties kā nepieņemts rēgs sava Dzīvnieka tumšajos nostūros. Nepieciešams tik ļoti mīlēt cilvēkus, lai veiktu nesavtīgu palīdzību pat tiem, kas jums šķiet pilnīgi tās necienīgi. Tā ka ceļš nav no vieglajiem. Uz tādu garīgo varoņdarbu tuvu ne katrs ir spējīgs. Pirmām kārtām jābūt patiešām milzīgai vēlmei palīdzēt cilvēkiem, jābūt labes¬tībai jūsu sirdī un tīrai ticībai Dievam. Tāpēc padomājiet labi, vai jūs esat gatavi uz to? Vēl nav par vēlu atteikties... 
Tajā laikā, kamēr Sensejs runāja, es sajutu, ka mans «Lo¬tosa zieds» tā kā sāka vērt vaļā savas «ziedlapiņas» no kaut kādu svētlaimīgu viļņu pieplūduma, no kā dvēselē kļuva ļoti patīkami. Apziņā iestājās neparasta skaidrība un tīrība. Un tad es negaidīti sapratu tieši kaut kādā dziļi iekšējā līme¬nī, cik ļoti šī palīdzība, par kuru runāja Sensejs, ir vērtīga cilvēkiem! Cik ļoti ir nepieciešama, pirmkārt, tev pašam tā labestība, kuru tu slepenībā veic! Atmiņā uzpeldēja rindas no Bībeles: «Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka, lai nezina, ko labā dara, tā ka tava dāvana paliek ap¬slēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.» Jo šāda labā mērķa priekšā patiešām viss nobāl. Es atcerē¬jos, kā burtiski dažas minūtes atpakaļ mēģināju nožēlot par kaut kādām savām merkantilajām, personiskajām intere¬sēm savā dzīvē. Un te pieķēru sevi tajā, cik gan spēcīgs vēl manī ir Dzīvnieks. Kā es vispār varēju celt godā līdz tādai pakāpei matēriju, ja man blakus ir nenovērtējamā mūžība? Kāda jēga ir šajā iznīcīgajā, materiālajā dzīvē, kur tu nedzī¬vo ar dvēseli, bet nožēlojami eksistē? Kāda jēga tuvākajai nākotnei, ja daba sacelsies pret cilvēkiem, un būs sliktāk nekā pats briesmīgākais karš? Vai es paspēšu nodzīvot līdz vecumdienām? Un ko vispār var dot vecumdienas ar šīm tagadējām straujajām pārmaiņām pavisam ne uz labāko pusi? Kāda jēga ir šajos iluzorajos nākotnes plānos, kurus Dzīvnieks tik pastiprināti uzspiež man domās, ja realitātē nezini, kas ar tevi notiks pēc minūtes? Un tad man kļuva smieklīgi: es pamanīju, ka pat šajā pieaugošajā domu vilnī sāk baidīties mans Dzīvnieks. «Lai iet ratā visa šī matēri-ja! – es nodomāju. – Bet par nākotni...Kam jānotiek, tam jānotiek! Kaut vismaz beigās padzīvot ar dvēseli, perso¬nīgajai sirdsapziņai, Dieva vārdā, cilvēku labā! Iespējams, gaidāmajās globālajās kataklizmās un civilizācijas bojāejā man tā ir pēdējā izdevība glābt savu dvēseli.» Un kaut arī Sensejs savā runā vērsās ne pie manis, un acīmredzot es daudz ko nezināju atšķirībā no tiem, kas atradās šeit, tomēr man arī ļoti sagribējās nostāties uz Geliāra ceļa. 
Pēc tam, kad beidza runāt Sensejs, kārtējo reizi brīdinot, cik ļoti tas ir sarežģīts ceļš, tieši unisonā manām domām Sergejs noteica: 
– Es jau sen esmu visu izlēmis. Šī Dzīvnieka pasaule jau ir līdz kaklam! Tā ir kā suņu sēne – ārēji piesaista, bet iek¬šā – indīga. Personīgi man pietiek ar tās halucinogēniem. 
Tēvs Joanns arī apstiprināja savu lēmumu: 
– Lieta šī ir Dievam tīkama, daudz ko vērta. 
Nikolajs Andrejevičs pamāja ar galvu, piekrītot pārējiem:
– Lai kā tur būtu, esmu priecīgs par tādu izdevību savā liktenī. 
– Un es arī! – paziņoja mana persona, atrodoties uz vis¬pārēja patriotisma viļņa. 
Visi izbrīnīti apgriezās. Sergejs un tēvs Joanns, parau¬dzījušies uz manu «kareivīgo» skatu, kaut kā ātri nolaida galvas, lai noslēptu smaidus. Savukārt Sensejs nesāka slēpt smaidu un, cik vien maigi varēja, man paskaidroja: 
– Katrs, saulīt, neapšaubāmi izvēlas savu ceļu. Taču cil¬vēkam ir īpaši vērtīgs tas ceļš, kuru viņam ir ne tikai pa spē¬kam pārvarēt, bet arī kurā viņš varēs ar maksimālu labumu realizēt savu individuālo iekšējo potenciālu. 
Viņš apklusa un uzmanīgi paskatījās uz visiem klāt¬esošajiem ar caururbjošu skatienu, īpaši pakavējot to pie vīriešiem, it kā pētot to iekšējās pasaules pašas noslēpu¬mainākās dzīles. Pēc tam paraudzījās uz mirdzošo saules disku un noteica: 
– Nu ko, ja reiz jūs tā nolēmāt, tad tā tam arī būt! Tas nozīmē, ka ir pienācis laiks Geliāru ezoosmosam atkal ieraudzīt saules gaismu! 
Viņš atvēra kastīti un atbrīvoja no auduma... to pašu Pravi tamgu! Debesu spīdekļa saulainie stari draudzīgi ie¬mirdzējas uz tās virsmas. Gaiss apkārt burtiski nodrebēja, kad senie kristāli atbildot iekvēlojās ar žilbinošu gaismu, apmirdzot mūsu sejas ar savu ideālo šķautņu pārsteidzošo spīdumu. Šie mirdzošie, tīrie stari ātri aizpildīja apkārtējo telpu. Likās, tiem neeksistēja nekādi šķēršļi. Ar neapturamu straumi tie ieplūda mūsu dvēselēs, radot neticamu vareno Labestības spēku iekšējo uzliesmojumu.
 
Saturs

1. nodaļa. Neparastā zveja............................................1 
2. nodaļa. Aplēptā realitāte...........................................85 
3. nodaļa. Pravi Tamga.................................................148





Sensejs no Šambalas I 
(pieejams latviešu valodā) 

Šajā grāmatā atklājas seš¬padsmitgadīgas meitenes iekšējā pasaule, kura negaidīti saskaras aci pret aci ar nāvi. Tas lika viņai pārdomāt savu dzīvi un meklēt atbildes uz mūžseniem jautāju¬miem: “Kāpēc cilvēks dzīvo, kas ir dzīves jēga? Kas es patiesībā esmu? Kāpēc lielākā daļa cilvēku uz zemes ir ticīgi? Jo, ja jau viņi tic, tātad uz kaut ko cer. Kā dižgari sasniedza iekšējo nemirstību? Kas slēpjas aiz cilvēka iekšējās būtības?” Iekšējie meklējumi noved viņu pie tikšanās ar neparastu cilvēku, austrumu cīņu meistaru un ļoti noslēpumainu Personību – Senseju. Līdz dvēseles dziļumiem satriecošā Senseja neordinārā pasaules uztve¬re, viņa aizraujošā filozofija un zināšanas par pasauli un cilvēku, dinamiskās austrumu cīņas mākslas, viedums ik¬dienas situācijās, netradicionālā medicīna, senās garīgās prakses (tajā skaitā efektīvas tehnikas cīņā ar negatīvām domām), cilvēka iespēju fenomeni – šo un vēl daudz ko citu varone iepazīst, saskaroties ar Senseja pasauli. Bet pats galvenais – atrod atbildes uz saviem svarīgākajiem iekšējiem jautājumiem. 

Sensejs no Šambalas II 
(drīzumā latviešu valodā) 
Aizraujošs grāmatas «Sensejs no Šambalas» turpinā¬jums, kurā aprakstīta jauniešu grupas draudzīgā kopā bū¬šana ar Senseju pie jūras. Vienkāršās ikdienas raizes pazūd, kad blakus atrodas tāda unikāla, zinoša un nenogurstoši jautra Senseja Personība. Parasta atpūtas diena pārvēršas par infor¬matīvi piepildītu un atgadījumiem bagātu notikumu: biedru piedzīvo¬jumi, aizraujošie Senseja pasaules uzskati, viņa neparastās fenome¬nālo spēju demonstrācijas. Divas unikālas šīs grāmatas «rozīnītes» – neizmērojami vieda pritča par Bodhisatvu, kas, pateicoties savam zemtekstam, atklāj cilvēka dvēse¬les mūžīgos meklējumus, un stāsts par Kijevas Krievzemes Svēto – Pečoru Agapitu, ārstu bez atlīdzības, kura brīnum¬darītāja pīšļi joprojām glabājas Kijevas-Pečoru Lavrā. 

Sensejs no Šambalas III 
Ļoti neparasta, atšķirīga no ie¬priekšējām grāmatām (acīmredzot ar to arī saistoša!), kura turklāt ir turpinājums grāmatām «Sensejs no Šambalas» un «Sensejs no Šamba¬las II». Te tiek aprakstīta «nejauša», ļoti bagāta jauniešu telšu «pilsēti¬ņas» ciemiņa – Arimana – dzīves pozīcija un filozofija, kas ir pilnīgi pretēja Senseja pasaules uzskatiem. Tomēr aiz Arimana tēla ir paslēpts vesels slānis to materi¬ālo vērtību, kuras mūsdienās valda vairumā ļaužu vēlmēs. 
Sākumā, lasot grāmatu, nav saprotams, kāpēc gan atklāt cilvēkiem tik slēptas dzīves «otras puses» nianses, kuras ir zināmas, ja nu vienīgi ļoti bagātai, bet ne pašai labākajai cilvēces daļai. Taču, izlasot grāmatu līdz galam, tu saproti, cik dziļu jēgu autore ielikusi šajā darbā. Satriecoša grāmata, kas norauj rozā brilles no mietpilsoņa acīm! 

Sensejs no Šambalas IV 
Grāmata, lai arī ir turpinājums iepriekšējai grāmatu sērijai, tomēr apjoma un ievietotās informācijas kvalitātes ziņā var tikt uzskatīta par patstāvīgu darbu. Tieši šajā grāma¬tā Sensejs nepiespiestā sarunā da¬lās ar saviem draugiem ar dziļām vispasaules vēstures zināšanām, kas ietver periodu no Senās Ēģip¬tes laikiem līdz mūsdienām. Tas un satriecošā Imhotepa vēsture, cilvēka no parastas ģimenes, kurš, pateicoties savām zināšanām un pūlēm, spēja ne ti¬kai iegūt augstu valstisku posteni, kļūstot par otro cilvēku aiz faraona, bet arī tā pārveidot valsts pārvaldes sistēmu, ka, pateicoties tam, pašus atbildīgākos amatus valstī sāka ieņemt paši talantīgākie un tikumiskākie pilsoņi neatkarīgi no sava sociālā stāvokļa. Kā rezultātā Ēģipte sasniedza tik augstu civilizācijas līmeni, kādu savā turpmākajā vēsturē nespēja vairs panākt. 
Turklāt grāmatā ir pietiekami smalki izklāstīts par Ar¬hontiem (pieminēti jau grāmatā «Sensejs no Šambalas III») – nelielu ļaužu grupiņu, kas, pateicoties savai ideoloģijai un iespaidīgajam kapitālam, pretendē uz visas pasaules aug¬stāko pārvaldību. Tiek pastāstīta šī klana veidošanās vēs¬ture, aprakstītas viņu destruktīvā darba metodes dažādās valstīs un dažādos laikos, viņu radītās slepenās organizā¬cijas un tie izšķirīgie momenti dažādu valstu dzīvēs, kurus izprovocējuši viņu palīgi. Tiek atklāti visbiežāk pielietotie Arhontu darbības piemēri. ASV rašanās vēsture, par to, kas finansēja un kā tika izveidota «pati demokrātiskākā valsts pasaulē», un ar kādiem mērķiem. Kā tika sagatavots un fi-nansēts Pirmais un Otrais pasaules karš, un kurš patiesībā ieguva no šiem globālajiem kariem. Maz zināmi fakti, kā tika radīta Brīvības statuja, par starptautisko politiku, kas saistīta ar Suecas kanālu, par dažādām liela mēroga Ar¬hontu mahinācijām lielajā politikā. Informācija par to, kad Arhonti plāno uzsākt globālu Trešo pasaules karu. 
Bez tā visa grāmatā ir ziņas par dižā zinātnieka Omāra Haijama dzīvi un darbību, par to, kā viņa atklājumus sa¬vos darbos savtīgi izmantoja Īzaks Ņūtons. Dažu slavenu cilvēku, kas ietekmēja vēstures gaitu, dzīves stāsti. In¬teresanta, izzinoša informācija fiziķiem un astronomiem. Nanotehnoloģiju iespējas. Par reālajiem cilvēces kosmis¬kajiem sasniegumiem. 
Daudz interesanta par dažādu pasaules tautu mitoloģi¬ju. Turklāt ir izzinoša informācija par kristietības reliģijas rašanās vēsturi, par Jēzus un Marijas Magdalēnas darbī¬bu, Pāvela un Pētera. Kādus pagātnes notikumus un mītus savā Atklāsmē par nākotni izmantoja Jānis. Par Templiešu Ordeņa darbību. Un visiespaidīgākā informācija par Svētā Grāla noslēpumu un tā nezināmo vēsturi. 

Putni un akmens 
(pieejams latviešu valodā) 
Trīs aizraujošus stāstus «Dežūra», «Viss ir tik vienkārši» un «Putni un akmens» apvieno leģendārā Senseja personība. 
«Dežūra» stāsta par vienu neparastu dienu majora Re¬brova dzīvē. Viņš ir parasts cilvēks, apkrauts ar sadzīves raizēm, bet kurš vienmēr rīkojas cilvēcīgi, pēc sirdsapziņas, neaizdomājoties un riskējot ar savu dzīvību, lai palīdzētu citiem cilvēkiem. Šajā liktenīgajā dežūrā, nāves briesmu brīdī, viņš saskaras ar parādību, kas ir nerak¬sturīga šai pasaulei, bet pateicoties kurai Rebrovs spēja ne tikai izglābt cilvēku dzīvības, bet arī pats izkļūt dzīvs no šīs situācijas. Kopš šī brī¬ža viņš ieraudzīja pasauli ar pavi¬sam citām acīm... 
«Viss ir tik vienkārši» – stāsts par večuku, kas makšķerē upes malā. Viņam makšķerēšanā pievienojas neparasts kaimiņš – jauns puisis. Uzsāktajā sarunā večuks pastāsta tam par savu ne tik vieglo likteni, par brīnumainu gadījumu, kas notika ar viņu kara laikā, par savām pēckara gaitām. Un tā kā sarunu biedrs tam ir pa prātam, tad padzīvojušais vīrs padalījās tam ar savām domām un šaubām, kas to mocīja, par sevi un nodzīvoto dzīvi. Šādi jautājumi rodas jebkuram, kurš sasniedz vecumu. Uz ko «nejaušais» paziņa pastāstīja viņam vienu viedu, senu austrumu pritču... 
«Putni un akmens» – tas no šīs plejādes informatīvajā ziņā ir pats spilgtākais stāsts. Runa ir par neparastu Sen¬seja un Maksa tikšanos, kurš savulaik ilgu laiku atradās Sensejam līdzās. Tomēr tagad šis cilvēks izskatījās nedaudz savādāk – kā meitene, kuras ķermenī bija nokļuvusi viņa dvēsele pēc autokatastrofas. Neparastā, atklātā saruna par iepriekšējo dzīvi, Maksa vērtību pārskatīšana saistībā ar pārdzīvoto un esošo atstāj neizdzēšamu iespaidu un liek pavisam savādāk palūkoties uz savu dzīvi, un to koriģēt. Turklāt grāmatā ir daudz vērtīgu ziņu par cilvēku no zināt¬niskās puses un seno laiku izpratnes, par to, no kurienes rodas domas un kā tās kontrolēt. Ir interesantas ziņas par «Jēzus lūgšanu», kas ir viena no noslēpumainākajām un efektīvākajām garīgajām praksēm kristietībā. Vēl ir par svē¬to Agapitu – cauri gadsimtiem slavenu mūku-dziednieku no Kijevas-Pečoru klostera, par mūsdienu garīgi bagāto mūku Antoniju. Un vēl daudz svarīga tiem, kas iet garīgo ceļu un tiecas kļūt par Cilvēku!


«AllatRa» 

Tā ir dzīva enciklopēdija ar sākotnējām garīgām Zināšanām par pasauli, sabied¬rību un cilvēku. Tā ne jau vienkārši saru¬nājas ar katru par viņam visdārgāko. Tā atbild uz pašiem slēptākajiem, dziļi personīgiem jautājumiem, kas uztrauc cilvēku, kurus viņš slēpj sevī un neatklāj pat vistuvāka¬jiem draugiem. Grāmata «Al¬latRa» iegremdē pārsteidzošā vispusīgā Patiesības izzināšanas stāvoklī, remdē dzīves jēgas meklējumu slāpes no mūžīgā dzīvīguma Avota. 
Tas ir sākotnējo Zināšanu fundaments garīgai atmodai un kardinālai Cilvēka un visas cilvēces pārveidei.

Grāmatā atradīsiet:
•	Dvēsele – pats vērtīgākais Cilvēkā
•	Sensācijas zinātnē
•	Cilvēka garīgās attīstības jēga
•	Cilvēka dzīves jēga
•	Cilvēka daudzdimensionālā konstrukcija
•	Senās garīgās prakses un meditācijas
•	Kas apvieno visas reliģijas?
•	Sabiedrība un cilvēks
•	Kas notiek pēc fiziskās nāves?
•	Netipiska bērnu uzvedību
•	Strādājošās zīmes
•	Ikonu sakrālā nozīme
•	Visuma uzbūve
•	Kas ir Dzīvnieciskā saprāta Sistēma?
•	Kas slēpjas aiz pārdabiskajām spējām?
•	Dialogs ar Dievu
•	Svētais Grāls
•	Senās pritčas

Visas grāmatas var brīvi lejuplādēt: 
https://allatra.tv
https://books.allatra.org